Pie sargu mājiņas Filips atrada kādu publisku karieti un iekāpa tajā.
— Uz Jauno Sentžila ielu, — viņš teica kučierim, — bet pasteidzieties!
Cilvēks, kas nule cirties zobeniem un izskatās kā uzvarētājs, cilvēks, kura staltais, spēcīgais stāvs norāda uz viņa dižciltību, cilvēks, kas ģērbies kā pilsonis, bet kuram ir īsta kareivja stāja, bija diezgan iespaidīga parādība, lai uzmudinātu lāga vīru, kura pātaga, ja arī nevarēja sacensties
83-9- ar Neptūna trijžuburi, šo pasaules scepteri, tomēr Filipa acīs bija diezgan svarīgs amata rīks.
Par divdesmit četriem sū kučieris iznīcināja attālumu no nogādāja Filipu Jaunajā Sentžila ielā pie grāfa Kaliostro pils.
Sīs pils āriene bija ļoti vienkārša, ieturēta stingrās majestātiskās līnijās, kā vairums Ludviķa XIV laika celtņu, pēc juceklīgajām marmora un ķieģeļu kaudzēm, kas iezīmēja Ludviķa XIII valdīšanas laiku pēc Renesanses.
Liela kariete, kurā bija iejūgti divi skaisti zirgi, šūpojās uz savām elastīgajām atsperēm pils pagalmā.
Kučieris uz bukas snauda savā lielajā lapsādas kažokā, divi sulaiņi, viens no tiem apbruņojies ar lielu medību nazi, klusēdami pastaigājās pa terasi.
Izņemot šīs personas, pilī nebija redzamas nekādas citas dzīvības zīmes.
Filipa fiakram bija pavēlēts iebraukt pagalmā, un lai gan tas bija tikai vienkāršs fiakrs, šveicars tūdaļ atvēra čīkstošos, masīvos vārtus.
Filips izlēca no ekipāžas un, uzkāpis terasē, noprasīja abiem sulaiņiem reizē:
— Kur ir monsicur grāfs Kaliostro?
— Monsicur, grāfs grib izbraukt, — atteica viens no sulaiņiem.
— Tad man ir vēl vairāk iemesla pasteigties, — teica Filips, — jo man jārunā ar grāfu pirms viņš ir aizbraucis. Pieteiciet kavalieri Filipu Tavernī.
Un viņš tik cicši sekoja sulainim, ka gandrīz vai vienlaikus ar to nonāca salonā.
— Kavalieris Filips Tavernī!' — atkārtoja kāda dziļa patīkama balss. — Lūdziet ienākt.
Filips iegāja, bet šī balss viņā pamodināja savādas sajūtas, kaut gan tā bija maiga un mierīga.
— Atvainojiet, monsicur, — teica Filips, sveicinādams kādu liela auguma, ļoti spēcīga un svaiga izskata vīrieti, kas nebija neviens cits, kā tā pati persona, kuru jau tikām redzējuši maršala Rišeljē mielastā, pie Mesmēra amforas, Olīvas jaunkundzes istabā un Operas ballē.
— Jums piedot, monsicurl Kāpēc?
— Tāpēc, ka es aizkavēju jūs izbraukt.
— Jums vajadzētu atvainoties, ja jūs būtu ieradies vēlāk, kavalier.
— Kāpēc tā?
— Tāpēc, ka es jūs gaidīju.
Filips sarauca pieri.
— Kā, jūs mani gaidījāt?
— Man paziņoja par jūsu vizīti.
— Par manu vizīti jums ir paziņots?
— Jā gan, pirms divām stundām. Būs apmēram stunda vai divas stundas, kad jūs gribējāt ierasties še, bet kāds no jūsu gribas neatkarīgs starpgadījums aizkavēja jūsu nodomu īstenot.
Filips sažņaudza dūres, viņš juta, ka šis cilvēks iegūst pār viņu savādu varu.
Bet Kaliostro nelikās ne redzam Filipa nervozās kustības.
— Es lūdzu, monsicur Tavernī, piesēdiet.
Un viņš pabīdīja Filipam kādu atzveltnes krēslu, kas stāvēja kamīna tuvumā.
— Šis krēsls te jums jau bija nolikts, — viņš piebilda.
— Tas ir tikai tāds pamiers pa jokam, monsieur grāf, — tcica Filips, mēģinādams pieņemt tikpat mierīgu toni, kāds bija saimniekam, kaut gan viņš nevarēja apspiest savas balss vieglu drebēšanu.
— Es nejokoju, monsicur: kā jau es jums teicu, cs jūs gaidīju.
— Nu, tad tas būs blēņu pamiers, monsicur; ja jūs esat gaišreģis, es neesmu nācis šurp, lai pārbaudītu jūsu pārdabīgās spējas; ja jūs esat gaišreģis, tad jo labāk tas ir jums, jo tādā gadījumā jūs jau zināt, ko cs jums gribu teikt, un jau laikus meklēt patvērumu.
— Patvērumu… — atsāka grāfs ar īpatu smaidu uz lūpām, — no kā tad man būtu jāpatveras? Lūdzu, pasakiet!
— Ja jau jūs esat gaišreģis, tad uzminiet.
— Labi. Jums par patikšanu cs gribu aiztaupīt jums tās pūles izskaidrot man jūsu vizītes iemeslus. Jūs esat ieradies uzsākt ar mani ķildu.
— Jūs to jau zināt?
— Bez šaubām.
— Tad jūs arī zināt, kāda iemesla dēļ? — iesaucās Filips.
— Jā, karalienes dēļ. Un tagad, monsicur, ir jūsu reize. Turpiniet, es klausos.
Šie pēdējie vārdi jau vairs nebija teikti mājastēva laipni pieklājīgā tonī, bet dzedrā un strupā pretinieka balsī.
— Jums taisnība, monsicur, — noteica Filips, — un tā arī būs labāk.
— Nu, tad jau lieta iegrozās pavisam labi.
— Monsicur, ir kāds zināms pamflets…
— Ir daudz pamfletu, monsieur.
— Ko publicējis kāds zināms avīžnieks…
— Ir daudz avīžnieku, monsieur.
— Uzgaidiet — šis pamflets… ar avīžnieku, nodarbosimies drusku vēlāk.
— Atļaujiet jums pateikt, — piebilda Kaliostro, smaidīdams, — jūs ar viņu jau esat nodarbojies.
— Jā gan. Tātad, kā cs jau tcicu, ir kāds zināms pamflets, kas vērsts pret karalieni.
Kaliostro pamāja.
— Jūs zināt šo pamfletu?
— Jā, monsicur.
— Jūs to esat nopircis tūkstoš eksemplāros.
— Es nenoliedzu.
— Par laimi šie tūkstoš eksemplāri nav nonākuši jūsu rokās.
— Kā jūs, monsicur, nākat uz šādām domām? — jautāja Kaliostro.
— Tāpēc, ka cs sastapu jūsu komisionāru, kas nesa laikrakstu paku, atpirku viņam tos un liku aiznest uz manu dzīvokli, kur manam sulainim tos vajadzēja saņemt.
— Kāpēc jūs savas lietas paši nenovedat līdz galam?
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Es gribu teik1 , ka tad tās vismaz būtu labāk izdarītas.
— Es savu lielu nenovedu galā tāpēc, ka, kamēr mans sulainis nodarbojās ar jūsu īpatnās bibliomānijas iekāroto tūkstoš eksemplāru pievākšanu, es pats iznicināju pārējos.
— Tātad jūs esat pārliecināts, ka man domātie tūkstoš eksemplāru atrodas pie jums?
— O, par to cs esmu drošs.
— Jūs maldāties, monsicur.
— Kā, — iesaucās Filips, juzdams, ka viņa sirds sažņaudzas, — un kādēļ gan lai tie tur nebūtu?
— Tāpēc, ka viņi ir še, — mierīgi atteica grāfs, atbalstīdamies pret kamīna apmali.
Filips draudīgi pacēla roku.
— Ak, un jūs domājat, — tcica grāfs, tikpat flegmātisks kā Nestors, — jūs domājat, ka es, kā jūs sakāt gaišreģis, ļautu izspēlēt ar sevi šādu joku? Jūs domājat, ka esat bijis asprātīgs, uzpirkdams komisionāru, vai ne tā? Nu, lūk, man ir intendants un šim intendantam arī bija sava ideja. Es par to viņam samaksāju. Un, lūk, šis intendants, jo gaišreģa intendantam arī jāprot paredzēt; es saku, šis intendants paredzēja, ka jūs ieradīsities pie avīžnieka, ka jūs sastapsit komisionāru, un ka jūs to uzpirksit. Tāpēc viņš sekoja komisionāram un piespieda to atdot jūsu iedoto naudu; vīrs nobijās un tai vietā, lai dotos uz jūsu dzīvokli, sekoja manam intendantam. Jūs neticat?
— Es neticu.
— „Vidc pedes. vide manus", tcica Jēzus neticīgajam Tomam. Es jums, monsicur Tavernī, saku: skatieties skapī un aptaustiet brošūras!
Pie šiem vārdiem viņš atvēra kādu brīnišķīgiem griezumiem rotātu skapi un lielajā atvilktnē parādīja nobālušajam Filipam iesaiņotus tūkstoš eksemplārus, kas vēl svaigi oda pēc spiestuves.
Filips pavirzījās tuvāk grāfam, kas pat nepakustējās, kaut gan kavaliera izturēšanās kļuva stipri draudoša.
— Monsicur, — tcica viņš, — man šķiet, jūs esat drošsirdīgs cilvēks, un es esmu ieradies prasīt jums gandarījumu ar zobenu rokā.
— Gandarījumu, par ko? — jautāja Kaliostro.
— Par to, ka esat apvainojis karalieni, jo jūs viņu esat apvainojis, paturēdams kaut vienu šā pamfleta eksemplāru.
— Monsicur, — tcica Kaliostro, nemainīdams pozu, — man tiešām žēl, ka jūs esat tik maldīgos ieskatos. Es mīlu visas jaunākās ziņas, skandalozus notikumus, pārdabīgas lietas. Es vācu kolekcijas, lai vēlāk varētu atcerēties visus tos tūkstoš sīkumus, kas man citādi aizmirstos. Es nopirku šo laikrakstu, bet vai pirkšanā saskatāms karalienes apvainojums?
— Jūs esat apvainojis mani!
— Jūs?
— Jā, mani, monsicur, saprotiet mani!
— Godavārds, to nu es nesaprotu.
— Es jums prasu, kas jūs dzina ar tādu ietiepību pirkt šo neģēlīgo smērējumu?
— Es jau jums teicu — mana vākšanas mānija.
— Godīgs cilvēks, monsicur, nevāc neķītrības.
— Piedodiet, monsicur, bet par šo brošūru es esmu citādās domās nekā jūs. Tas varbūt ir gan pamflets, bet ne jau neķītrība.
— Tad vismaz jūs piekritīsit, ka tic ir meli.
— Jūs vēlreiz maldāties, monsicur, karaliene patiesi ir bijusi pie Mesmēra.
— Tā nav taisnība, monsicur.
— Vai jūs ar to gribat teikt, ka es meloju?
— Es ne tik vien gribu teikt, es to saku.
— Labi, ja tā, tad es jums atbildēšu ar vienu vārdu: es viņu tur redzēju.
— Jūs viņu tur redzējāt?
— Tāpat, monsicur, kā es tagad redzu jūs.
Filips raudzījās savam pretiniekam sejā, viņš gribēja ar savu maigo, atklāto, cēlo skatienu cīnīties ar Kaliostro skatiena kvēli, bet viņš šai cīņā drīz pagura un novērsās, iesaukdamies:
— Un tomēr cs apgalvoju, ka jūs melojat.
Kaliostro paraustīja plecus, it kā viņu būtu apvainojis kāds, kas ir jucis prātā.
— Vai jūs nedzirdat, — dobji jautāja Filips.
— Gluži otrādi, monsicur, cs neesmu pazaudējis ne vārda no tā, ko jūs teicāt.
— Labi. Vai jūs nezināt, ko maksā šāds apvainojums?
— O, jā, monsicur, — atbildēja Kaliostro. — Ir taču kāds franču sakāmvārds, kas saka, ka apvainojums maksā pļauku.
— Labi. Es tikai brīnos par vienu lietu.
— Par kādu?
— Ka līdz šim vēl ncesu redzējis jūsu roku paceļamies pret manu seju, kaut gan jūs esat muižnieks un pazīstat šo franču sakāmvārdu.
— Pirms es biju muižnieks un pirms es iemācījos šo franču sakāmvārdu, Dievs mani radīja par cilvēku un pavēlēja man mīlēt manu tuvāko.
— Tātad jūs atsakāties dot man gandarījumu ar zobenu rokā?
— Es maksāju tik to, ko esmu parādā.
— Tad jūs man gan dosit gandarījumu citādā veidā.
— Kādā?
— Es pret jums neizturēšos sliktāk, kā to var darīt muižnieks ar muižnieku, tomēr es pieprasu, lai jūs sadedzinātu manā klātbūtnē visus tos eksemplārus, kas glabājas jūsu atvilktnē.
— Un cs to noraidu?
— Pārdomājiet.
— Tas jau ir pārdomāts.
— Jūs mani piespiedīsit rīkoties ar jums tāpat kā ar avīžnieku.
— Ak, spieķis! — teica Kaliostro smiedamies, bet nekustējās nc no vietas, it kā viņš būtu bijis kaut kāda statuja.
— Ne vairāk, nc mazāk, monsicur, kāpēc jūs nesaucāt savus ļaudis?
— Es? Eita nu, kāpēc lai es sauktu savus ļaudis? Tas uz viņiem nemaz neattiecas. Es pats nokārtošu savas darīšanas, jo esmu par jums daudz stiprāks. Jūs neticat? Es to apzvēru. Tātad pārdomājiet savukārt. Jūs man gribat tuvoties ar spieķi? Es jūs paņemšu aiz kakla un vidukļa un aizsviedīšu desmit soļu attālumā, un to, iegaumējiet labi, cs atkārtošu tik ilgi, kamēr vien jūs man uzbruksit.
— Tātad angļu lordu spēle. Labi, monsicur Hērakl, cs pieņemu.
Un Filips traks aiz niknuma metās virsū Kaliostro. Bet tas pēkšņi
izstiepa rokas kā divus tērauda tverekļus, sagrāba kavalieri aiz skausta un jostas un gluži apdullušu nometa uz kāda dīvāna spilveniem, kas stāvēja zāles kaktā.
Pēc šā spēka darba viņš atkal ieņēma pie kamīna savu agrāko pozu, it kā nekas nebūtu noticis.
Bāls un ar putām uz lūpām, Filips piecēlās, bet tad mierīgs, stāvokli apsvērdams, atguva pašsavaldīšanos.
— Patiesi, monsicur, — tcica kavalieris, — jums ir četru vīru spēks, tikai jūsu loģika nav tik stipra kā jūsu roka. Tā apiedamics ar mani, jūs aizmirstat, ka tagad pazemots, uzvarēts un jūsu mūžīgs ienaidnieks, cs izmantošu savas tiesības un teikšu jums: „Grāf, zobenu rokā, vai arī cs jūs nogalināšu!"
Kaliostro pat nedomāja kustēties.
— Es jums saku, ņemiet zobenu vai jūs būsit līķis! — tcica Filips.
— Jūs vēl neesat man diezgan tuvu, monsicur, lai es ar jums rīkotos tāpat kā pirmo reizi, — atbildēja grāfs, — bet es nekādā ziņā nepieļaušu, ka jūs mani ievainotu vai pat nogalinātu, kā šo nabaga Zilbēru.
— Zilbēru! — iesaucās Filips sagrīļodamies. — Kas tas par vārdu, ko jūs minat?
— Par laimi jums šoreiz nav muskete, bet tikai zobens.
— Monsieurl — iesaucās Filips, — jūs minējāt kādu vārdu…
— Kas jūsos pamodina drausmīgas atmiņas.
— Monsicurl
— Kādu vārdu, ko jūs cerējāt nekad vairs nedzirdēt, tāpēc ka toreiz, kad jūs viņu Azoru salās Zilajā grotā nogalinājāt, jūs ar šo nabaga zēnu bijāt divatā.
— Aizstāvieties! aizstāvieties! — sauca Filips.
— Ak, ja jūs zinātu, — teica Kaliostro, skatīdamies uz Filipu, — ja jūs zinātu, cik viegli ir izsist jums no rokas zobenu.
— Ar jūsējo?
— Jā, vispirms jau ar manējo, ja vien es gribētu.
— Nu redzēsim… to mēs vēl redzēsim!..
— O, to es neriskēšu, man ir drošāks līdzeklis.
— Pēdējo reizi es jums saku: zobenu rokā vai jūs esat līķis! — iesaucās Filips un gāzās virsū Kaliostro.
Bet grāfs, kuram draudēja Filipa zobens, kas atradās tikai dažus sprīžus no viņa krūtīm, izrāva no ķešas nelielu flakonu, atkorķēja to un iešļāca pudelītes saturu Filipa sejā.
Tiklīdz tas bija noticis, kavalieris sagrīļojās, zobens tam izslīdēja no rokas, viņš apgriezās riņķī un nokrita uz ceļiem, it kā kājām vairs nebūtu spēka saturēt ķermeni, tad viņš uz dažām sekundēm nebija vairs spējīgs ne ko sajēgt, nc apjaust.
Kaliostro to satvēra, lai viņš nepakristu, iebāza viņa zobenu atpakaļ makstī, nosēdināja kādā atzveltnes krēslā un nogaidīja, kamēr viņš atkal bija nācis pie sajēgas.
— Jūsu vecumam, kavalier, šādas muļķības vairs nepiestāv, — viņš teica, — beidziet reiz uzvesties kā puika un uzklausiet mani!
Filips nopurinājās, saņēmās un, atvairījis mistiskās bailes, kas tam uzmācās, nomurmināja:
— Ak, monsicur, monsicur, vai tos jūs saucat par muižnieka vārda cienīgiem ieročiem?
Kaliostro paraustīja plecus.
— Jūs vienmēr atkārtojat vienu un to pašu, — viņš teica. — Kad mēs, muižnieki, atveram muti un pasakām šo vienu vārdu — muižnieks, tad, liekas, vairāk nekā nevajag. Nu, apskatīsim, ko jūs saucat par muižnieka ieročiem. Vai tas ir jūsu zobens, kas jums šoreiz pret mani tik slikti pakalpoja? Vai tā ir jūsu muskete, kas jums tik labi pakalpoja pret Zilbēru? Kas tas ir, monsicur, kas ļauj vienam cilvēkam būt pārākam par otru? Vai jūs domājat, ka tas ir šis skanīgais vārdiņš — muižnieks? Nē. Vispirms tas ir prāts, tad spēks un beidzot — zināšanas. Lūk, visu to es pielietoju pret jums: ar prātu cs atvairīju jūsu apvainojumus, jo cerēju, ka jūs mani uzklausīsit; ar spēku cs atvairīju jūsu spēku, ar savu zināšanu es satriecu jūsu fiziskos un garīgos spēkus; tagad man atliek tikai pierādīt, ka, ierazdamies še ar draudiem uz lūpām, jūs esat pieļāvis divas kļūdas. Vai jūs gribētu parādīt man to godu mani uzklausīt?
— Jūs mani esat iznīcinājis, — tcica Filips, — es nevaru pat pakustēties. Jūs esat paralizējis manus muskuļus, manu prātu un jūs man prasāt, vai es gribu jūs uzklausīt, kad cs citādi nemaz nevaru.
Tad Kaliostro paņēma kādu zelta flakonu, ko uz kamīna turēja rokās mazs bronzas Eskulaps.
— Ieelpojiet, monsicur, no šā flakona, — viņš teica maigi un cēli.
Filips paklausīja: migla, kas bija nogulusi pār viņa saprātu, izgaisa.
Viņam likās, ka saule iespīdētu viņa smadzenēs, jo visas viņa domas kļuva brīnišķīgi gaišas.
— Jā, cs jūtos kā no jauna piedzimis, — viņš teica.
— Un jūs jūtaties labi, tas ir, brīvs un spēcīgs?
— Jā.
— Un gaiši atceraties pagātni?
— O, jā.
— Tā kā man ir darīšana nevien ar sirsnīgu, bet arī saprātīgu cilvēku, šī atmiņa, kas jūsos atgriežas, nostāda man labvēlīgā gaismā visu to, kas nupat noticis starp mums.
— Nē, — atbildēja Filips, — jo es aizstāvēju kādu svētu principu.
— Ko tad jūs aizstāvējāt?
— Es aizstāvēju monarhiju.
— Jūs aizstāvējāt monarhiju?
— Jā, es.
— Jūs, cilvēks, kas devies uz Ameriku cīnīties par republiku. Ak, Dievs, esiet taču atklāts! Vai nu tā nav nekāda republika, ko jūs aizstāvējāt tur, vai arī tā nav nekāda monarhija, ko jūs aizstāvat še.
Filips nolaida acis, viņam likās, ka bezgalīgas elsas salauzīs viņa sirdi.
— Mīliet, — turpināja Kaliostro, — tos, kas jūs nicina; mīliet tos, kas jūs aizmirst; mīliet tos, kas jūs pieviļ: tas ir visu cēlo garu liktenis tikt pieviltiem viņu viscēlākās jūtās, tas ir Kristus likums, atmaksāt ļaunu ar labu! Jūs, monsicur, Tavernī, esat kristīgs cilvēks.
— Monsicurl — iesaucās Filips, izbijies, redzēdams, ka Kaliostro tikpat viegli atsedz tagadni kā pagātni, — neviena vārda vairāk! Ja arī es neaizstāvēju karaļa varu, es aizstāvēju karalieni, tas ir, cienījamu un nevainojamu sievieti, kuru cienīs vēl tad, kad viņas vairs nebūs, jo dienišķais likums pavēl aizstāvēt vājos.
— Vājos! Vai jūs arī karalieni pieskaitiet pie vājiem? Karalieni, kuras priekšā divdesmit astoņi miljoni loka savus ccļus? Ko nu jūs runājat!
— Monsicur, viņu apmelo.
— No kā jūs to zināt?
— Es tam gribu ticēt.
— Vai jūs domājat, ka jums uz to ir tiesības?
— Bez šaubām.
— Labi, tad man ir tādas pašas tiesības domāt gluži pretējo.
— Jūs esat ļauns ģēnijs.
— Kas jums to teica? — iesaucās Kaliostro, kura acis iedegās un aplēja Filipu ar sava skatiena kvēli. — Kā jūs varat būt tik pārdrošs un apgalvot, ka jums ir taisnība, bet man ne? Kā jūs varat teikt, ka jūsu princips ir labāks par manējo? Jūs aizstāvat monarhiju! Nu, labi! Bet ja nu es aizstāvu cilvēcību? Jūs sakāt: „Dod ķeizaram, kas ķeizaram pieder", bet es jums saku: „Dod Dievam, kas Dievam pieder"! Amerikas republikāni, Cincināta ordeņa kavalier, es jūs uzaicinu mīlēt cilvēkus, mīlēt vienlīdzību. Jūs soļojat pāri tautai, lai noskūpstītu roku jūsu karalienei; es paminu zem kājām karalienes, lai paceltu tautu, kaut vai tikai par vienu pakāpi augstāk. Es neiejaucos jūsu dievināšanā, nejaucaties jūs manā darbā. Es jums atstāju debesu sauli un karaļu labvēlības sauli, ļaujiet man manu vientulību un ēnu. Jūs taču saprotat manu vārdu spēku, kā jūs nupat vēl pārliecinājāties par manas personības spēku? Jūs man varbūt teiktu: „Mirsti, jo tu esi apvainojis manu dievināto elku". Bet cs jums saku: „Dzīvo, tu, kas cīnies pret to, ,ko cs pielūdzu". Un ja es jums to saku, tad tas ir tāpēc, ka es savā pārliecībā jūtos tik stiprs, ka ne jūs, ne jums līdzīgie, lai ķo jūs arī nedarītu, nespējat mani pat ne mirkli aizkavēt manā gājienā.
— Monsicur, jūs mani biedējat, — tcica Filips. — Varbūt es esmu pirmais šai zemē, kas, pateicoties jums, ierauga bezdibeni, uz kuru traucas monarhija.
— Ja jūs esat ieraudzījis šo bezdibeni, tad sargieties!
— Jūs, kas man to visu stāstāt, — atbildēja Filips, aizkustināts no tā tēvišķīgā toņa, kādā ar viņu bija runājis Kaliostro, — jūs, kas man atklājāt tik briesmīgus noslēpumus, jums tomēr trūkst labvēlības, jo jūs itin labi zināt, ka cs pirmais metīšos dziļumā, pirms redzēšu tajā gāžamies tos, ko cs aizstāvu.
— Nu, tad cs vismaz būšu jūs brīdinājis un kā Tiberija prefekts, varēšu mazgāt rokas nevainībā, monsicur Tavernī.
— Tad es, es, — iesaucās Filips drudžainā steigā, picskriedams pie grāfa, — tad cs, kas esmu vājāks un zemāks par jums, es izlietošu pret jums vājā ieročus. Es jūs uzskatīšu ar valgām acīm, mana balss drebēs, manas rokas būs sažņaugtas un es jūs lūgšu vismaz šoreiz parādīt žēlastību tiem, pret kuriem jūs ejat. Es jūs pārliecināšu, mīkstināšu jūsu sirdi un panākšu to, ka jūs atsvabināsit mani no sirdsapziņas pārmetumiem, kas mani mocītu, redzot šo nabaga karalieni ejam bojā un apzinoties, ka viņas glābšanai nekā neesmu darījis. Un tāpēc, monsicur, cs panākšu no jums to, ka jūs iznīcināsit šo pamfletu, kas kādai sievietei liks raudāt. Es to panākšu, vai pie mana goda vārda un tās mīlas, ko jūs tik labi pazīstat, ar šo zobenu, kas ir bezspēcīgs pret jums, cs noduršos še pie jūsu kājām.
— Ak, — nomurmināja Kaliostro, noraudzīdamics Filipā ar skumju skatienu, — ak, kāpēc gan tic citi nav jums līdzīgi, tad es būtu viņu pusē un tic neaizietu bojā.
— Monsieur, monsicur, es jūs lūdzu — atbildiet man! — neatlaidās Filips.
— Saskaitiet, — teica Kaliostro pēc brīža klusēšanas, — saskaitiet, vai tur ir visi tūkstoš eksemplāru un tad sadedziniet tos pats — līdz pēdējam numuram.
Filips juta, ka viņa sirds pārplūst: viņš pieskrēja pie atvilktnes, izvilka no turienes visas brošūras un iesvieda tās ugunī.
Tad, nespēdams valdīt jūtu izplūdumu, viņš spieda Kaliostro roku:
— Ardievu, monsieur, ardievu, simtkārt pateicos par to, ko jūs manis labā esat izdarījis.
Un viņš aizsteidzās.
Kaliostro noskatījās pakaļ aizejošajam Filipam.
— Man taču vajadzēja samaksāt brālim par visu to, ko ir izcietusi māsa, — viņš nomurmināja.
Tad pacēlis balsi, iesaucās:
— Manu karieti.