Kamēr viss tas norisinājās Sentžila ielā, monsicur Tavernī tēvs pastaigājās savā dārzā, un pa gabaliņu viņam sekoja divi sulaiņi ar braucamkrēslu.
Toreiz Versaļā bija, un varbūt ir arī vēl tagad, vccas pilis ar franču gaumē iekārtotiem dārziem, kas, verdziski atdarinot valdnieka gaumi un idejas, atgādināja Lenotra un Mansāra Versaļu, bet tikai miniatūrā.
Vairāki galminieki, kā, piemēram, Feijāds, bija likuši iekārtot oranžērijas, šveiciešu dīķu un Apollona peldētavas kopijas.
Bija pat iekārtoti reprezentācijas pagalmi un abas Trianonas, protams, mērogā viens pret divdesmit, un katru dīķi reprezentēja vienkārša ūdens peļķe.
Tāpat bija rīkojies Tavernī, kopš Ludviķis XV bija licis iekārtot abas Trianonas pilis. Arī viņa mājai Versaļā bija Mazā un Lielā Trianona, dārzi, puķu dobes. Kad Ludviķis XVI iekārtoja savas atslēdznieku darbnīcas un virpošanas mašīnas, monsicur Tavernī pasteidzās ierīkot smēdi un ēvelsolus. Kad Marija Antuancte izrādīja piekrišanu angļu stila dārziem ar mākslīgām gleznainām upītēm, pļaviņām un ganu būdiņām, Tavernī kādā dārza stūrī ierīkoja Trianonu lellēm un urdziņu pīlēniem.
Bet pašlaik, kad mēs viņu sastopam, tas baudīja pavasara sauli vienīgajā Ludviķa XVI lielā gadu simteņa alejā, kas tam vēl bija atlikusi: tā bija liepu aleja, kur koku mizu klāja sīks sārts tīkls — kā nokaitēta dzelzs. Viņš gāja sīkiem solīšiem, rokas uzrocī iebāzis, un ik pa piecām minūtēm piebrauca sulaiņi ar krēslu, piedāvādami atpūtu pēc piepūles.
Gaišajā saulē, acis mirkšķinādams, viņš baudīja atpūtu, kad no mājas atskrēja sulainis un pieteica:
— Monsicur, kavalieris.
— Mans dēls! — lepnā priekā iesaucās sirmgalvis.
Un pagriezies, viņš ieraudzīja Filipu, kas sekoja sulainim.
— Mans mīļais kavalier, — viņš teica.
Un ar rokas mājienu atlaida sulaini.
— Panāc šurp, Filip, — turpināja barons, — tu ierodies īstā laikā: man ir pilna galva ar lieliskām idejām. Bet kādu seju tu rādi… Vai tu vēl pukojies?
— Es? Nē, monsicur.
— Tad tu jau zini šīs lietas iznākumu?
— Kādas lietas?
Vecais apgriezās, it kā gribēdams pārliecināties, vai kāds nenoklausās.
— Jūs varat runāt, monsicur, neviens nedzird, — tcica Filips.
— Es ar tevi runāju par gadījumu ballē.
— Nudien, es nekā nesaprotu.
— Par Operas balli.
Filips nosarka. Viltīgajam vecim tas nepalika nepamanīts.
— Neuzmanīgais, — viņš teica, — tu rīkojies kā pārsteidzīgie jūrnieki: tiklīdz pūš ceļa vējš, viņi uzvelk visas buras. Nāc, apsēdies uz šā sola un uzklausi manu morāli, tā nav zemē metama.
— Monsieur, ar vārdu sakot…
— Ar vārdu sakot ir tas, ka tu pavedini, iespaido, ka tu, agrāk tik lēns un kautrs, tagad esi viņu sakompromitējis.
Filips piecēlās.
— Par ko jūs runājat, monsicur?
— Velns lai parauj, nu, taču par viņu!
— Kādu viņu?
— Ak, tu domā, ka es nezinu par tavu pārgalvību, jūsu abu pārgalvību Operas ballē: tas tiešām bija jauki.
— Monsicur, es protestēju…
— Nu, nu, nedusmojies: es runāju tikai tevis labā. Tu esi gaužām neuzmanīgs, pie joda! Tā jūs vēl var pārsteigt. Šoreiz jūs abus ir redzējuši ballē, nākamreiz jūs redzēs citā vietā.
— Mani ir redzējuši?
— Sasodīts! vai tev bija, vai nebija zils domino?
Filips gribēja apgalvot, ka viņam nekad nav bijis zils domino, ka te ir kāda kļūda, ka viņš nemaz nav bijis ballē un nezina, par kādu balli tēvs ar viņu runā, bet dažiem raksturiem ir pretīgi aizstāvēties delikātās situācijās. Tikai tie mēdz enerģiski aizstāvēties, kas zina, ka top mīlēti un ka aizstāvēdamies tic pakalpo arī savam draugam.
„Ko gan līdz izskaidroties ar manu tēvu," domāja Filips, „bez tam es gribu visu uzzināt."
Viņš nodūra galvu kā vainīgais, kas atzīstas.
— Nu, tu redzi, — teica vecais, — tevi ir pazinuši, es par to esmu pārliecināts. Monsicur Rišeljē, kas tevi ļoti mīl un kas, neskatoties uz saviem astoņdesmit četriem gadiem, arī ir bijis ballē, ir pūlējies noskaidrot, kas ir bijis tas zilais domino, kam karaliene sniegusi roku. Vienīgās aizdomas viņam bijušas uz tevi, jo visus citus viņš esot pazinis. Tu zini, maršals šādās lietās ir acīgs.
— Es atzīstos, ka uz mani varēja krist aizdomas, — Filips vienaldzīgi turpināja, — bet ka arī karaliene ir pazīta, tas ir savādi.
— Varbūt viņa arī nebūtu pazīta, bet ka viņa pati atmaskojās, tas pārspēj visu, ko vien var iedomāties. Kāda pārdrošība! Jādomā, ka viņa pēc tevis ģībst.
Filips nosarka. Turpināt sarunu viņam vairs nebija pa spēkam.
— Ja tā nebija pārdrošība, — turpināja Tavernī, — tad būs noticis kāds ļoti nepatīkams misēklis. Uzmanieties, kavalier, jums ir sāncenši un bīstami sāncenši! Daudzi tīko kļūt par karalienes favorītiem, it īpaši, ja šī karaliene ir īstais karalis.
Un Tavernī seniors lēni ievilka no savas tabakdozes krietnu šņaucienu.
— Tu taču piedosi man šo morāli? Piedod, mīļais. Es tikai gribēju parūpēties, lai gadījuma brāzma, un tāds gadījums var nākt, neapgāž stalažas, ko tu tik veikli esi uzcēlis.
Filips piecēlās vienos sviedros, dūres sažņaudzis. Viņš jau priecājās par to brīdi, kad pārtrauks šo sarunu, kā odzi nositot, pārtrauc viņas šņākšanu, bet tad pēkšņi kāda sajūta to atturēja. Tā bija sāpīgas ziņkāres sajūta, neprātīga vēlēšanās dzirdēt sliktu; tas bija nežēlīgais ērkšķis, kas saplosa mīlas pilnu sirdi.
— Es jau tev teicu, — atsāka vecais, — ka mūs apskauž, un tas ir viegli saprotams. Tomēr mēs vēl neesam sasnieguši tos augstumus, kur tu mūs grasies vest. Tas būs tavs gods, ka tu liksi Tavernī vārdam pacelties augstu pāri viņa pazemīgajam pirmsākumam. Tikai esi uzmanīgs, citādi mēs tur nenokļūsim un tavi nodomi sabruks pusceļā, un tad patiesi būtu žēl, jo pašreiz sokas labi.
Filips novērsās, lai apslēptu dziļo riebumu un nāvīgo nicināšanu, kas tā pārvērta viņa vaibstus, ka vecais tos redzot, būtu pabrīnījies, varbūt ari nobijies.
— Pēc kāda laika tu pieprasīsi sev kādu augstu posteni, — turpināja vecais iekaisdams. — Man tu no karaļa izdabūsi kādu ienesīgu vietu nc visai tālu no Parīzes. Pēc tam tu panāksi, ka Tavernī no Mezonrūžas tiek iecelti pēru kārtā. Tu kļūsi hercogs, pērs, ģenerālleitnants. Vēl jau dažus gadus es dzīvošu un tu man dosi…
— Pietiek! pietiek! — iesaucās Filips.
— O, ja tu jau esi apmierināts, es gan ne. Tev vēl visa dzīve priekšā, bet man tikai daži mēneši. Es gribu, lai šie mēneši mani atalgo par drūmo un viduvējībā pavadīto mūžu. Tomēr es negribu gausties. Dievs man bija devis divus bērnus. Tas ir daudz tik nabadzīgam cilvēkam kā es; tikai no meitas mūsu namam bijis maz prieka, tu to griezīsi par labu. Tu esi tempļa cēlājs. Tevī es redzu lielo Tavernī, varoni. Tu man iedves cienību un tas jau ir kaut kas. Tava izturēšanās galmā ir apbrīnojama. O, es nekad vēl neesmu redzējis šādu prasmi!
— Kādā ziņā? — jautāja jaunais cilvēks, būdams nobažījies par vecās odzes uzslavu.
— Tevis ieturētā līnija ir lieliska. Tu neesi greizsirdīgs, un liekas, ka ļauj brīvu cīņas lauku visiem, bet patiesībā tas pieder tev.
— Es nekā nesaprotu, — atteica Filips, arvien vairāk ieintriģēts.
— Neesi kautrs, redzi, tāda bija arī Potjomkina taktika, par kura laimi brīnījās visa pasaule. Viņš bija novērojis, ka Katrīnai patīk īsas mīlas dēkas; un ja viņai ļāutu vaļu, viņa lidotu no zieda uz ziedu, bet atkal atgrieztos pie skaistākā un smaržīgākā. BU ja viņai gribēja uzmākties, tā aizlaidās nesasniedzamā tālumā. Un viņš izstrādāja savu plānu. Tas bija viņš, kas ķeizarienes jaunizvēlētos favorītus centās padarīt tai jo patīkamākus, bet, uzsvērdams kādu viņu izcilu īpašību, viņš vienlaikus veikli sptffctrtēja uz viņu vājajiem punktiem. Tas bija viņš, kas nogurdināja valdnieci ar favorītu untumiem, bet nc ar savu laipnības parādīšanu, tā sagatavodams ceļu to favorītu pārejošai valdīšanai, kurus dēvē par Divpadsmit Cēzaricm, viņš uz visiem laikiem nodrošināja savu varu.
— Neizprotamas neķītrības, — nomurmināja Filips, kā apstulbis lūkodamies savā tēvā.
Bet vecais nerimās spriedelēt.
— Tomēr, balstoties uz Potjomkina sistēmu, tu pieļauj mazu kļūdu. Viņš nekad neko pārāk ilgi neatstāja bez uzraudzības, bet tu atlaidies. Es gan zinu, ka franču politika nav krievu politika.
Uz šiem vārdiem, kas tika izteikti ar tik viltīgu izlikšanos, kas bija īsta diplomāta vērta, Filips, kurš domāja, ka viņa tēvs murgo, atbildēja tikai ar nicīgu plccu paraustīšanu.
— Jā, jā, — vecais pastāvēja pie sava, — vai tu domā, ka cs nezinu tavus plānus? Tu redzēsi!
— Nu, redzēsim, monsieur.
— Vai man tu gribētu iestāstīt, ka nevelc jau savu pēcteci pie izmestā āķa?
— Pēcteci? — nomurmināja Filips nobālis.
— Vai tu man gribi iestāstīt, ka nezini, cik nepastāvīga ir tāda samīlējusies karaliene savās jūtās un ka, laikus paredzēdams pārmaiņas attiecībās, tu negribi tikt pilnīgi aizmirsts un atmests, kas arvienu notiek ar karalienēm, jo viņas nespēj mīlēt tagadni un nevar paciest pagātni.
— Monsieur, baron, jūs runājat ebrejiski.
Vecais sāka smiet savus ķērcošos, baigos smieklus, kas Filipam lika nodrebēt, jo tic izklausījās kā ļauna gara aicinājums.
— Vai tu mani gribi pārliecināt, ka tā nav tava taktika — vilkt uz augšu Šarnī?
— Šarnī?
— Jā, tavu pēcnācēju, cilvēku, kurš, kad pienāks viņa laiks, varēs tevi izraidīt, tāpat kā tu tagad vari likt izraidīt Kuanjī, Vodrē un citus.
Asinis saskrēja Filipam deniņos.
— Pietiek! — viņš kliedza, — pietiek, monsicurl Man patiesi kauns, ka tik ilgi esmu klausījies. Tas, kurš apgalvo, ka Francijas karaliene būtu kaut kāda Mcsalina, ir noziedzīgs neslavas cēlājs.
— Labi, ļoti labi, tev taisnība, tā ir tava loma. Bet es tev saku, ka mūs še neviens nedzird.
— Ak, Dievs!
— Kas attiecas uz Šarnī, tad tu redzi, kā cs esmu visu nojaudis. Lai cik veikls bija tavs plāns, cs tomēr to atšifrēju, jo šī spēja ir mūsu asinīs. Turpini, Filip, turpini! Paglaimo grāfam Šarnī, mierini, iedrošini to, palīdzi viņam pamazītiņām no zālītes kļūt par ziediņu un esi pārliecināts, ka tas ir goda vīrs, kurš vēlāk, kad būs ticis uz augšu, atmaksās tev par visu to, ko viņa labā būsi darījis.
Un pie šiem vārdiem monsicur Tavernī aiz prieka par savas tālredzības demonstrējumu, apgriezās uz vienas kājas.
Filips, nāvīgi noskaities, satvēra to aiz piedurknes.
— Patiesi, monsicur, — viņš tcica, — jūsu loģika ir apbrīnojama.
— Nu, lūk, es taču uzminēju, un tagad tu par to uz mani pukojies, vai tā nav? Nu, nekas, gan jau tu man piedosi šo uzmanību pret tevi. Man patīk šis Šarnī, kopš esmu skaidrībā, kādi tev ar viņu plāni.
— Jūsu monsicur Šarnī ir man tik liels mīlulis, sirdsdraugs un putniņš cilpā, ka es viņam nupat šo te iedūru veselu pēdu dziļi ribās.
Un Filips parādīja tēvam savu zobenu.
— Ko! — iesaucās Tavernī, izdzirdis par šo kareivisko akciju un nobijies no Filipa liesmojošā skatiena. — Tu taču negribēsi apgalvot, ka esi ar viņu cirties?
— Un ka cs viņu esmu uzdūris uz iesma! Jā!
— Dievs, stāvi klāt!
— Redzi, tā es iedrošinu un uzmudinu savus pēcnācējus, — piebilda Filips. — Tagad, kad jūs to zināt, pielāgojiet savu teoriju manai praksei!
Un viņš uzlēca kājās, lai aizietu.
Vecais nogrāba to aiz rokas.
— Filip! — viņš sauca, — Filip, saki, ka tu joko!
— Ja jums patīk, sauciet to par joku, bet tas ir fakts.
Vecais pacēla acis pret debesīm, kaut ko nomurmināja, tad, palaidis dēla roku, steidzīgi tipināja uz māju.
— Jātnieku! — viņš sauca. — Jātnieku žigli šurp! Un lai steidz pie ievainotā grāfa Šarnī, lai apvaicājas par viņa veselību un neaizmirst pateikt, ka tas esmu es, kas par to interesējas.
— Šis nelietis, Filips, — teica viņš atgriezdamies, — taču ir savas māsas brālis! Un es jau cerēju, ka būšu to labojis! Ak, visā mūsu ģimenē tikai vienam ir galva uz pleciem un tas esmu es.