Kamēr visi šie notikumi norisinājās Parīzē un Versaļā, karalis, kas, kopš ziema bija uzvarēta un viņa flotes lepojās ar panākumiem, bija atguvis savu parasto mieru, savā kabinetā starp kartēm, plāniem un mērīšanas piederumiem prātoja novilkt jaunus maršrutus Laperūza kuģiem.
Viegla klauvēšana pie durvīm uztrauca to no viņa sapņiem, ko bija rosinājušas nupat ieturētās labās pusdienas.
Šai brīdī aiz durvīm kāds ierunājās.
— Vai es, brāl, varētu ieiet?
— Atkal mani traucē šis Provansas grāfs! — noņurdēja karalis, pagrūzdams kādu astronomijas atlantu ar lieliem zīmējumiem.
— Iekšā! — viņš teica.
Ienāca plecīga, korpulenta persona, ar sārtiem vaigiem un šaudīgām acīm. Viņas gaita kā brālim bija pārāk pazemīga, bet kā pavalstniekam — pārāk familiāra.
— Jūs manis negaidījāt, brāl? — viņš tcica.
— Patiesi — nē.
— Es jūs traucēju?
— Bet vai jums būtu kaut kas interesants, ko pastāstīt?
— Jā, tik neticamas un drastiskas baumas…
— Ahā, atkal kaut kādas tenkas.
— Nudien, tā ir.
— Un tās jūs uzjautrina?
— Tāpēc, ka tas ir tik neticami.
— Droši vien kāda ļaunprātība pret mani.
— Tātad pret karalieni.
— Sirc, iedomājaties, ka man to teica nopietni, pavisam nopietni, bet es lieku simtu pret vienu, ka jūs to nekad neuzminētu.
— Vai zināt, brāl, kopš mans skolotājs man uz šādu tenku paņēmienu ir norādījis Seviņjē kundzes darbos, man tic vairs neinteresē.
— Nu, lūk, — teica Provansas grāfs, kuru šī dzedrā atbilde stipri atsaldēja, — tā runā, ka nesen karaliene esot pavadījusi nakti ārpus pils. Ha, ha, ha!
Viņš piespiesti iesmējās.
— Būtu ļoti bēdīgi, ja tas būtu taisnība, — karalis nopietni atteica.
— Bet tā taču nav tainība, brāl?
— Nē.
— Un tas arī nav taisnība, ka mūsu karalieni esot redzējuši stāvam pie mazajiem vārtiņiem?
— Nē.
— Vai tas nebūtu bijis tad, kad jūs pulkstens vienpadsmitos pavēlējāt noslēgt vārtus?
— Nezinu.
— Iedomājaties, brāl, šīs baumas apgalvo…
— Kas tas ir — baumas? Kur tās izplata? Un kas ir šie izplatītāji?
— Lūk, tā ir dziļa doma, brāl, patiesi dziļa. Jā, kas tad patiesībā ir baumas? Un, lūk, tas neizprotamais, neuztveramais, ko sauc par baumām, apgalvo, ka pusvienos naktī karaliene esot redzēta ejam zem rokas ar grāfu Artuā.
— Kur?
— Uz grāfa Artuā dārza mājiņu aiz zirgu staļļiem. Vai tiešām Jūsu Majestāte nebūtu vēl nekā dzirdējusi par šo neticamo faktu?
— Kā nc, mīļo brāl, esmu par to dzirdējis un vēl diezgan daudz.
— Vai patiesi?
— Jā, bet sakiet man, vai jūs nekā neesat darījis, lai es to dzirdētu?
— Es? _
— Jā, jūs.
— Kā, sirc, ko tad es būtu darījis?
— Piemēram, sacerējis kādu dzejoli, kas iespiests „Merkurā".
— Dzejoli! — izsaucās grāfs gluži nosarcis.
— Ir jau zināms, ka jūs esat mūsu draugs.
— Bet ne tādēļ, lai…
— Uzrakstītu dzejoli, kas beidzas ar šādu rindu:
„Un labajam karalim Menelajam Par to Helēna neteic nekā."
— Es, sirc…
— Nemaz neliedzaties, lūk, šā dzejoļa oriģināls! Un kā rokraksts? — Jūsu! Es neesmu liels dzejas pazinējs, bet rokrakstos… O, tur es esmu eksperts.
— Sire, viena pārsteidzība rada otru.
— Provansas grāf, cs jums apgalvoju, ka šoreiz jūs esat bijis tas, kas pārsteidzies, un es tikai brīnos, kā filozofs var pieļaut šādu, nu, kā mēs to sauksim — pārsteidzību.
— Jūsu Majestāte ir barga pret mani.
— Dots pret dotu, mīļo brālēn. Tai vietā, lai rakstītu šādus pantus, jūs būtu varējis apvaicāties karalienei, kur viņa bijusi, kā to darīju es, un tad jūs nebūtu rakstījis pret karalieni, kas protams vēršas arī pret mani, šādus pantus, bet kādu jauku madrigālu, par godu jūsu svainei. Jūs teiksit: tas nespēj iedvesmot, bat man labāk patīk neizdevies veltījums nekā laba satīra. To pašu jau saka jūsu mīļais Horācijs.
— Sirc, jūs mani iznīcināt.
— Un ja jūs nebijāt tik noteikti pārliecināts par karalienes nevainību, kā esmu es, — stingri noteica karalis, — jūs būtu darījis labi, pārlasīdams Horāciju. Vai tas nebija viņš, kas teica šos skaistos vārdus? Atvaino manu slikto izrunu:
„Rcctius hoc cst: Hoc faeiens vivam melius, sic dulcis amicis occurram."
— Tas nozīmē: „Ir labāk, ja es daru tā: es būšu godīgs un saviem draugiem patīkams." Jūs, brāl, to pārtulkotu daudz skaistāk, bet man liekas, — tā tas ir domāts.
Un labais karalis, kas savu radu bija pamācījis drīzāk kā tēvs, nevis kā brālis, nogaidīja, ko vainīgais teiks sev par attaisnojumu.
Grāfs brīdi pārdomāja savu atbildi — nc kā apjucis vainīgais, bet kā orators, kas apsver runas nianses.
— Sirc, — viņš tcica, — lai cik bargs būtu jūsu spriedums, man ir viens attaisnojošs arguments un viena cerība uz piedošanu.
— Sakiet!
— Jūs man pārmetat, ka esmu kļūdījies un ka tas noticis aiz ļaunprātības?
— Piekrītu.
— Bet ja tas tā, tad Jūsu Majestāte, kas zina, ka ikviens cilvēks var kļūdīties, Jūsu Majestāte piekritīs, ka arī es varu kļūdīties šāda vai tāda iemesla dēļ.
— Es nekad, brāl, nevainošu jūsu prātu, kas ir liels un ievērojams.
— Nu, lūk, kas tur par brīnumu, ja, dzirdēdams visu to, ko ap mums runā, es arī kļūdītos. Mēs, citi prinči, dzīvojam tādā atmosfērā, ka esam ar tām gluži piesātināti. Es nesaku, ka es tām noticēju, es saku tikai to, ko man pašam atstāstīja.
— Nu, labi, ja jau tā tas ir, bet…
— Šis dzejolis? O, dzejnieki ir savādi ļaudis; un vai tad nav labāk izteikt saudzīgu kritiku, kas varētu būt zināms brīdinājums, nekā īgni saraukt pieri? Dzejā izteikts pārmetums neapvaino; tas nav kāds no tiem
pamfletiem, par kuriem Jūsu Majestātei noteikti vajadzētu prasīt gandarījumu, piemēram: kā šis pats, ko es jums gribu parādīt.
— Pamflets?
— Jā, sirc, un es ļoti lūdzu jūsu pavēli, lai šī neķītrā smērējuma nožēlojamo autoru nekavējoties ieslodzītu Bastīlijā.
Karalis strauji piecēlās.
— Redzēsim, — viņš tcica.
— Es nezinu, sirc, vai drīkstu…
— Jums tas jādara; šādos apstākļos mēs nedrīkstam būt saudzīgi. Vai jums ir šis pamflets?
— Jā, sire.
— Dodiet šurp!
Un Provansas grāfs izvilka no ķešas kādu „Stāsts par Etenautnu" eksemplāru, kas par spīti Šarnī spieķim, Filipa zobenam un Kaliostro kamīnam, bija nokļuvis publikas rokās.
Karalis tam pārlaida ātru skatienu — kā cilvēks, kas paradis drīz iedziļināties interesantas grāmatas lappusēs vai laikrakstā.
— Neķītrības, — viņš teica, — tikai neķītrības!
— Nu, jūs redzat, sirc: apgalvo, ka mana māsīca esot bijusi pie Mesmēra.
— Jā gan, viņa ir tur bijusi.
— Viņa tur bijusi! — iesaucās grāfs.
— Ar manu atļauju.
— Ak, sirel
— Tā kā cs pats atļāvu viņai doties uz Vandomas laukumu, es no tā nevaru izdarīt nekādu slēdzienu, kas apšaubītu karalienes izturēšanos.
— Vai Jūsu Majestāte bija atļāvusi, ka pati karaliene sēžas pie Mesmēra amforas, lai piedalītos seansā?
Karalis piecirta kāju, jo tieši šai brīdī viņa skatiens pārslīdēja rindām, kas visaugstākajā mērā aizskāra Mariju Antuaneti, attēlojot viņas lēkmi, konvulsijas un kaislīgo uzbudinājumu, visu to, ko pie Mesmēra bija pārdzīvojusi Olīvas jaunkundze.
— Neticami, neticami! — iesaucās karalis nobālis. — Šī lieta jānoskaidro policijai.
Un viņš piezvanīja.
— Monsicur Kronu, lai tūdaļ aizsūta pēc monsicur Krona.
— Sirc, šodien ir kārtējā policijas raporta diena un viņš uz jums jau gaida pieņemamajā istabā.
— Lai viņš ienāk.
— Atļaujiet, brāl, — tcica Provansas grāfs.
Un viņš gribēja aiziet.
— Palieciet! — teica Ludviķis XVI. — Ja karaliene būtu vainīga, nu tad, jūs, monsieur, esat ģimenes loceklis un drīkstat to zināt; bet ja viņa nav vainīga, tad jums, kas to turējāt aizdomās, tas arī ir jāzina.
Ienāca Krons.
Ierēdnis, ieraudzījis Provansas grāfu pie karaļa, godeienīgi sveicināja abus šos karaļvalsts lielākos vīrus, tad vērsās pie karaļa:
— Sirc, esmu gatavs jums raportēt.
— Vispirms paskaidrojiet mums, monsicur, kā tas nākas, ka Parīzē pret karalieni ir publicēts tik neglīts pamflets.
— „Etenautna?" — jautāja Krons.
— Jā.
— Tas, sire, ir kāds avīžnieks Reto.
— Jā, jūs to pazīstat un neesat aizkavējuši viņu publicēt šo pamfletu un neesat šo cilvēku vēl arestējuši?
— Sirc, tas bija ļoti viegli izdarāms, un es jums varu uzrādīt manā portfelī jau sagatavotu aresta pavēli.
— Tad kāpēc tas nav noticis?
Monsieur Krons pagriezās uz Provansas grāfa pusi.
— Es atvados no Jūsu Majestātes, — tas vilcinādamies teica.
— Nē, nē, — pasteidzās iebilst karalis, — cs jūs lūdzu palikt un tāpēc palieciet!
Grāfs palocījās.
— Runājiet, monsicur Kron, un sakiet gluži atklāti visu — īsi un skaidri.
— Redziet, — atteica prefekts, — es neliku arestēt šo avīžnieku Reto tāpēc, ka man, pirms to daru, bija nepieciešami runāt ar Jūsu Majestāti.
— Runājiet!
— Varbūt, sirc, būtu labāk dot šim avīžniekam pilnu maisu naudas un izsūtīt, lai viņš uzkaras kaut kur tālāk.
— Kāpēc?
— Tāpēc, sirc, ka, ja šie ļaudis samelojas, tad publika pati labprāt redz, ka viņi tiek sodīti, šaustīti, pat pakārti. Bet ja nelaimīgā kārtā gadās, ka tie runā patiesību…
— Patiesību?
Krons palocījās.
— Jā, es zinu, karaliene patiesi ir bijusi pie Mesmēra un tas, kā jūs sakāt, ir slikti; bet cs viņai to atļāvu.
— Ak, sire, — nomurmināja Krons.
Šis izsauciens no padevīgā pavalstnieka lūpām pārsteidza Ludviķi XVI vēl vairāk, nekā kad to teica viņa greizsirdīgais radinieks.
— Es domāju — karaliene tāpēc jau nav pazudusi, — tcica karalis.
— Nē, sire, bet viņa ir sakompromitējusi sevi.
— Nu, ko par to, monsicur Kron, saka jūsu policija?
— Daudz ko, kas, izņemot to cienību, ko es jūtu pret Jūsu Majestāti, un izņemot manas cēlākās padevības jūtas pret karalieni, dažā labā ziņā sakrīt ar pamfletā izteiktajām domām.
— Jūs sakāt, sakrīt?
— Un redzat kāpēc: Francijas karaliene, kas parastā pilsoņu kārtas sievietes tērpā parādās starp tiem dažādo šķiru ļaudīm, kas pulcējas ap Mesmēra amforu, karaliene, kas turklāt vēl ierodas viena…
— Viena! — iesaucās karalis.
— Jā, sire.
— Jūs maldāties, monsicur Kron.
— Es domāju gan, ka nē, sire.
— Jums ir bijusi slikta informācija.
— Tik laba, sire, ka es visos sīkumos varu aprakstīt Viņas Majestātes tualetes detaļas, viņas izturēšanos, gaitu, žestus, kliedzienus.
— Kliedzienus!
Karalis nobāla un saņurcīja brošūru.
— Pat viņas elsas mani aģenti ir atzīmējuši, — kautrīgi piebilda Krons.
— Elsas! Un karaliene būtu tādā mērā aizmirsusies!.. Tā spēlējusies ar manu karaļa godu un savu sievietes labo slavu!
— Tas ir neiespējami, — teica Provansas grāfs, — tas būtu tāds skandāls, uz kādu Viņas Majestāte nav spējīga.
Bet šī frāze izklausījās vairāk kā apvainojums, nekā attaisnojums. Karalis to izjuta: viņam iekšā viss vārījās.
— Monsieur, — viņš griezās pie prefekta, — vai jūs galvojat par to, ko sakāt?
— Diemžēl, sire, par katru vārdu.
— Brāl, — Ludviķis XVI vērsās pie Provansas grāfa, slaucīdams mutautiņā nosvīdušo pieri, — man jums jādod pierādījumi par to, ko es jums nupat teicu. Karalienes gods ir visas mūsu ģimenes gods un ar to es nekad neriskēšu. Jā, es ļāvu karalienei apmeklēt Mesmēra amforu, bet ar noteikumu, ka viņu pavada kāda uzticama, godīga persona, ko var pat saukt par svētu.
— O! — iesaucās Krons, — ja tā būtu bijis…
— Jā, — piezīmēja Provansas grāfs, — ja, piemēram, tāda persona kā princ se I imbāla.
— Un taisni princesei Lambālai es pavēlēju pavadīt karalieni.
— Diemžēl, viņa princesi Lambālu nav ņēmusi līdz.
— Labi, — piebilda karalis, aiz dusmām drebēdams, — ja tiešām viņas nepaklausība būtu bijusi tik liela, tad man tā ir jāsoda un es to sodīšu.
Un viņa lūpas izdvesa smagu nopūtu, kas, likās, salauza karaļa sirdi.
— Tomēr, — viņš klusi teica, — ir vēl kaut kas tāds, kas man liek šaubīties. Tas ir gluži dabīgi, ka jūs to nespējat izjust tā kā es, jo neesat ne karalis, ne laulāts draugs tai, kuru apsūdz… Un šīs baumas es gribu noskaidrot.
Karalis pazvanīja: ichāca dežūrējošais virsnieks.
— Uzziniet, vai princese Lambāla kundze ir pie karalienes, vai savās istabās.
— Sirc, Lambāla kundze līdz ar Viņas Majestāti un vēl kādu dāmu pastaigājas mazajā dārzā.
— Palūdziet princesi Lambālu tūdaļ šurp.
Virsnieks aizgāja.
— Un nu, kungi, pirms es pieņemu noteiktu lēmumu, pagaidīsim vēl desmit minūtes.
Pie šiem vārdiem Ludviķis XVI dziļu sāpju pārņemts, tik bargi savilka uzacis, kā tas viņam nemaz nebija parasts, un gandrīz vai draudīgi palūkojās uz abiem lieciniekiem.
Tie cieta klusu. Monsicur Krons patiesi bija noskumis, un Provansas grāfs tik izveicīgi tēloja apbēdināto radinieku, it kā būtu bijis Senās Romas joku un smieklu dievs.
Viegls soļu troksnis un kleitas zīda šalkoņa aiz durvīm pavēstīja karalim par princeses ierašanos.