Tikai iznākusi no Ludviķa XVI kabineta, karaliene labi apjauta, cik lielas briesmas bija tai pagājušas secen.
Tāpat viņa arī pilnīgi novērtēja to atturīgo smalkjūtību, ar kādu Žanna bija nodevusi savu liecību, un arī viņas apbrīnojamo taktu, ar kādu tā bija pratusi pēc savas svarīgās lomas palikt ēnā.
Un patiesi, Zanna, kurai bija uzsmaidījusi tā nedzirdētā laime ar pirmo soli ieskatīties tajos intīmajos noslēpumos, ko veikli galminieki gadiem ilgi velti lūko uztvert, un pilnīgi pārliecināta, ka toreizējā karalienes izbraukumā viņa ir spēlējusi svarīgu lomu, viņa tomēr nc ar vienu vaibstu neparādīja to savu priekšrocību, ko augsti stāvošu personu jūtīgā augstprātība tik ātri saskata savu apakšnieku sejā.
Tāpēc arī karaliene pēc Žannas priekšlikuma ļaut viņai vispadevīgi atvadīties, to ar laipnu smaidu aizturēja, sacīdama:
— Patiesi, grāfien, tā bija laime, ka jūs man un princesei Lambālai neļāvāt ieiet pie šā Mesmēra, jo redzat, kāds mēlnesis, ir pasteidzies izbazūnēt, ka esmu bijusi tā sauktajā lēkmju zālē, tā taču to sauc?
— Jā, madame, lēkmju zāle.
— Bet kā tas ir, — teica princese Lambāla, — ka tai pašā laikā, kad daži klātesošie ir pazinuši karalieni, policijas aģenti ir pārskatījušies? Pēc manām domām šc ir kāds noslēpums: prefekta ļaudis pastāv uz to, ka tie esot redzējuši karalieni lēkmju zālē.
— Taisnība, — domīgi tcica karaliene. — Un monsieur Kronām, kas ir godīgs cilvēks un mani mīl, nebūtu nekādas intereses to apgalvot. Bet var arī būt, ka policijas aģenti ir tikuši uzpirkti. Jūs redzat, mīļā Lambāla, ka man netrūkst ienaidnieku. Šīm baumām taču būs bijis kāds iemesls. Pastāstiet mums, grāfienes kundze, par šo seansu tuvāk. Pirmkārt, šī neķītrā brošūra mani attēlo tādā norcibumā un apmātības stāvoklī, it kā
es būtu pazaudējusi visu sievietes pašcieņu. Un kas no tā visa būtu ticams? Varbūt, ka tanī dienā tur patiesi bija kāda sieviete?..
Žanna nosarka. Atkal viņas priekšā nostājās noslēpums, noslēpums, kura viens vienīgs vārds varēja atņemt tai viņas tumšo varu pār karalienes likteni.
Ja viņa to atklāja, tas viņai vairs nevarēja noderēt un ari karalienei nebija nepieciešams. Šāda situācija varēja izpostīt visu viņas nākotni, tāpēc Žanna izturējās tikpat rezervēti, kā pirmajā reizē.
— Madamc, — viņa atbildēja, — tur patiesi bija kāda ļoti uzbudināta sieviete, kuras konvulsijas bija tiešām uzkrītošas. Bet man liekas…
— Jums liekas, — dedzīgi turpināja karaliene, — ka tā bija kāda teātra dāma, vai kāda vieglas uzvedības sieviete, bet ne Francijas karaliene, vai ne tā?
— Protams, madamc.
— Grāfien, jūs ļoti labi atbildējāt karalim un tagad ir mana reize aizlikt kādu vārdu par jums. Sakiet, cik tālu jūs esat ar savu lietu? Kad jūs cerat atgūt jūsu tiesības? Princese, vai tur kāds neklauvēja?
Ienāca Mizcrī kundze.
— Vai Jūsu Majestāte vēlētos pieņemt Tavernī jaunkundzi? — jautāja kambardāma.
— Viņu! Nu, protams! Ak, šī ceremoniju dievinātāja! vienmēr viņa ievēro etiķeti. Andrē! Andrē! nāciet taču iekšā!
— Jūsu Majestāte ir ļoti labvēlīga, — teica Tavernī, sveicinādama karalieni.
Viņa pamanīja Žannu, kas, pazīdama viņā otru vācu dāmu no palīdzības komitejas, pieņēma kautru pozu, pat mēģinādama nosarkt.
Princese Lambāla izmantoja šo izdevību, lai atgrieztos pie Pentjcvras hercoga.
Andrē apsēdās līdzās Marijai Antuanetei un viņas pētošais skatiens pievērsās Zannai.
— Lūk, Andrē, — tcica karaliene, — šī ir tā pati dāma, ko mēs apciemojām pēdējā sala dienā.
— Es tūliņ kundzi pazinu, — tcica Andrē palocīdamās.
Godkārīgā Žanna vēroja, vai nesaskatīs Andrē sejā kaut kādas
greizsirdības pazīmes. Bet viņa redzēja tikai pilnīgu vienaldzību.
Andrē, kura savā dvēseles dzīvē pilnīgi līdzinājās karalienei, Andrē, kas, ja viņa būtu bijusi laimīga, kā sieviete ar savu aso prātu un gara cēlumu, būtu tālu pārspējusi visas sievietes; šī Andrē uzlika sev necaurskatāmo izlikšanās masku, kas tai galmā sagādāja lepnas un jaunavīgi tīras Diānas slavu.
— Vai jūs arī zināt, — jautāja karaliene, — ko visu karalim ir par mani stāstījuši?
— Droši vien visu to sliktāko, — atbildēja Andrē, — un tieši tāpēc, ka neviens nespētu pietiekami daudz teikt par visu to, kas ir labs.
— Lūk, — vienkārši piebilda Žanna, — skaistākais teikums, kādu es esmu dzirdējusi. Es saku skaists tāpēc, ka tas, nekā neatmetot, izsaka visas tās jūtas, ka ir manas dzīves saturs, bet ko mans neattīstītais prāts nekad nebūtu pratis ietvert tik skaistos vārdos.
— Es jums, Andrē, visu izstāstīšu.
— O, es jau zinu, — viņa atbildēja, — kāda mana draudzene nupat vēl dzirdējusi, kā to atstāstījis Provansas grāfs.
— Tas ir gan glīts paņēmiens, — sapīkusi tcica karaliene, — izplatīt melus pēc tam, kad pats atzinis patiesību. Bet nu atstāsim to. Mēs pašreiz ar grāfieni pārrunājām viņas stāvokli. Sakiet, kas jūs protežē?
— Jūs, madamc, — droši atbildēja Zanna, — jūs, kas atļāvāt man nākt un noskūpstīt jūsu roku.
— Viņai ir drosme, — Marija Antuancte teica Andrē, — man patīk šis straujums.
Andrē neatbildēja.
— Madamc, — turpināja Žanna, — kad es atrados grūtā stāvoklī un neviens mani nepazina, reti kāds būtu uzdrošinājies' mani protežēt. Bet tagad, kad mani ir redzējuši Versaļā, visi gribēs viens otram apstrīdēt tiesības izpatikt karalienei, es ar to gribēju teikt, — kādai personai, kurai Viņas Majestāte parādījusi godu, uz to paskatoties.
— Tiešām! — teica karaliene apsēzdamās, — neviens nav bijis pietiekami drošs, vai pietiekami samaitāts, lai jūs protežētu jūsu pašas dēļ.
— Vispirms mani protežēja droša sieviete — Bulanviljē kundze, — atbildēja Žanna, — tad Bulanviljē kungs — samaitāts protežētājs… Bet kopš manas laulības — neviens, tiešām, nieviens. Ak, piedodiet! Es aizmirsu, kādu lielisku cilvēku, augstsirdīgu princi…
— Princi! bet sakiet, grāfien, kurš tas ir?
— Monsicur kardināls Roāns.
Karaliene paspēra soli uz Žannas pusi.
— Mans ienaidnieks! — viņa smaidīdama tcica.
— Jūsu Majestātes ienaidnieks! Viņš, kardināls! Ak, madamcl — iesaucās Žanna.
— Varētu sacīt, grāfien, ka tas jūs pārsteidz, ka arī karalienei var būt savi ienaidnieki. Redzams, ka jūs neesat dzīvojusi galmā.
— Bet, madamc, kardināls dievina Jūsu Majestāti, vismaz es ticu, ka tas tā ir. Un ja es nemaldos, tad viņa cieņa pret augsto laulāto draudzeni ir vienlīdzīga viņa padevībai.
— O, cs jums ticu, grāfien, — atbildēja Marija Antuancte jautrā omā,— es jums, grāfien, daļēji ticu. Jā, jā, tas ir pareizi, kardināls ir gatavs dievināt.
Un pie šiem vārdiem, skaļi smiedamās, viņa pagriezās pret Andrē.
— Jā gan, grāfien, monsicur kardināls mani dievina, tāpēc arī viņš ir mans ienaidnieks.
Žanna Lamota par to izlikās tik pārsteigta, kā nezin kāda provincicte.
— Ahā, jūs esat prinča, arhibīskapa Ludviķa Roāna protežē. Pastāstiet, grāfien, par to mums kaut ko vairāk.
— Tas, madamc, ir ļoti vienkārši. Viņa Ekselence kā ļoti augstsirdīgs, smalkjūtīgs cilvēks, man izpalīdzēja ar savu neaprobežoto devību.
— Ļoti labi. Princis Ludviķis ir izšķērdīgi devīgs, to nevar noliegt! Kā jums liekas, Andrē, vai monsicur kardināls nevarētu sākt dievināt arī mūsu daiļo grāfieni? Grāfienes kundze, ko jūs par to domājat?
Un Marija Antuancte no jauna iesmējās skaļiem, veselīgiem smiekliem, bet mūžīgi nopietnā Andrē cieta klusu.
„Ncvar būt, ka šī pārāk skaļā jautrība nebūtu mazliet mākslota," nodomāja Zanna. „Nu, redzēsim."
— Madamc, — viņa tcica nopietni un izjustā balsī, — man ir tas gods apliecināt Jūsu Majestātei, ka monsicur Roāns…
— Labi, labi, — pārtrauca to karaliene. — Tā kā jūs viņu tik dedzīgi aizstāvat…, tā kā jūs esat viņa draudzene…
— Ak, madamcl — Žanna kaunīgā godbijībā iesaucās.
— Ir jau labi, mana mīļā, — atbildēja karaliene, laipni smaidīdama, - bet pajautājiet viņam, ko viņš ir darījis ar maniem matiem, ko tas kādam frizierim lika man nozagt un kas šim pārdrošniekam dārgi maksāja, jo cs to padzinu.
— Jūsu Majestāte mani pārsteidz, — teica Zanna. — Kā, monsicur Roāns to būtu varējis izdarīt?
— Jā, gan…, dievināšanas, tikai dievināšanas dēļ. Pēc tam, kad viņš mani bija nomelnojis Vīnē, pēc tam, kad viņš bija darījis visu, lai izjauktu manas nodomātās laulības ar karali, viņš kādu dienu ievēroja, ka esmu sieviete un esmu viņa karaliene. Viņš, lielais diplomāts, bija pieļāvis rupju kļūdu, mani pastāvīgi apstrīdēdams. Un tad šim labajam princim palika bail par savu nākotni un viņš darīja tāpat, kā visi viņa sugas ļaudis, kas visvairāk glauda tos, no kuriem bīstas. Zinādams, ka esmu vēl jauna, viņš nosprieda, ka būšu arī muļķe un iedomīga, tāpēc viņš mainīja savu taktiku. Tagad, pēc nopūtām un ilgu pilniem skatieniem, viņš, kā jūs to sakāt, ir pārmeties uz dievināšanu. Viņš taču mani dievina, Andrē, vai nc tā?
Andrē klusu palocījās.
— Jā… Andrē negrib sevi sakompromitēt, bet cs — es riskēju. Grāfien, es, un tagad arī jūs zināt, ka mani kardināls dievina. Tas nu reiz tā ir, un sakiet viņam, ka cs par to uz viņu nemaz neskaišos.
Šie rūgtie, ironijas pilnie vārdi dziļi iespiedās Žannas Lamotas valšķīgajā sirdī.
Ja šī sirds būtu bijusi cēla, tīra un patiesi padevīga, viņa šajos vārdos būtu saskatījusi cēlsirdīgas sievietes visdziļāko nicināšanu un tīras dvēseles riebuma pilnu novēršanos no intrigām, ko ap viņu auž zemākstāvošie. Šīs šķiras sievietes, šie retie eņģeļi, nekad nekaro par savu godu pret tiem slazdiem, ko tiem gatavo virs zemes.
Viņas pat domās nepieļauj dubļus, kas tos aptraipa, un dūksti, kurās tās atstāj savu zeltīto spārnu mirdzošākās spalvas.
Žannas vulgārā un viltīgā daba karalienes dusmās par kardināla izturēšanos saskatīja tikai sašutumu. Viņa atcerējās galmā izplatītās
baumas, kas no pils pieņemamajām telpām bija aizklīdušas līdz Parīzes priekšpilsētām, atrazdamas tur dzīvu atbalsi.
Kardināls, kas pret sievietēm izjuta vienīgi dzimumkaisli, bija izteicies Ludviķim XV, kas arī tikai šādā veidā mīlēja sievietes, ka dofinc esot nepilnīga sieviete. Ir pazīstami daži Ludviķa XV izteicieni attiecībā uz viņa brāļadēla laulībām un viņa jautājumi kādam naivam sūtnim.
Žanna, šī, ja mēs tā varam teikt, pilnīgā sieviete, sieviete no galvas līdz kājām, iedomīga pat uz saviem matiem, Žanna, kuras dabā bija izlietot visas savas priekšrocības, lai patiktu un uzvarētu, nevarēja saprast, kā gan kāda sieviete intīmās lietās varētu domāt citādi nekā viņa.
„Karalicnc ir sašutusi," viņa domāja, „bct ja viņa ir sašutusi, tad tur vēl kaut kam vajag būt."
Tāpēc, pārlikusi, ka pretspars rada skaidrību, viņa ņēmās aizstāvēt Roānu ar visu sava elastīgā prāta atjautu, ar ko daba viņu tik bagātīgi bija apveltījusi.
Karaliene klausījās.
„Viņa klausās," nodomāja Žanna.
Bet grāfieni šoreiz pievīla viņas pašas viltīgais raksturs, jo viņa nesaprata, ka to karaliene uzklausa tikai aiz augstsirdības, jo galmā ir parasts, ka neviens nekad nesaka nekā laba par tiem, par kuriem valdnieks domā sliktu.
Šī vecveco tradīciju laušana, šī atkāpšanās no galma paražām karalienei tik ļoti patika, ka viņa jutās gandrīz vai laimīga.
Marija Antuancte saskatīja sirdi tur, kur patiesībā Dievs bija ielicis sausu sūkli.
Karaliene labvēlīgas intimitātes noskaņojumā turpināja sarunu, bet Žanna sēdēja kā uz adatām un viņas stāvoklis kļuva neērts. Bez karalienes atlaišanas viņa vairs nevarēja aiziet, kaut gan nupat vēl tik labi bija jutusies savā svešnieccs lomā, ķas lūdz atļauju aiziet. Pēkšņi blakusistabā atskanēja kāda skaļa, jautra, jauna balss.
— Grāfs Artuā! — iesaucās karaliene.
Andrē tūdaļ piecēlās, arī Žanna gatavojās aiziet, bet princis tik pēkšņi ieradās karalienes istabā, ka aiziešana kļuva neiespējama. Tomēr Lamota kundze, kā saka teātra valodā, mēģināja to vismaz marķēt.
Princis, ieraudzījis skaisto dāmu, apstājās un to sveicināja.
— Grāfiene Lamota kundze, — tcica karaliene, iepazīstinādama princi ar Žannu.
— Ahā! — tcica grāfs Artuā. — es taču, grāfienes kundze, jūs negribēju aizdzīt.
Karaliene pamāja Andrē, kas aizturēja Žannu.
Šis mājiens nozīmēja:
„Man vajadzēja Lamota kundzi kaut kā atalgot; tā kā man pašreiz nebija vaļas, atstāsim to uz vēlāku laiku."
— Tātad jūs no vilku medībām jau atpakaļ, — jautāja karaliene, pasniegdama grāfam roku pa angļu modei, kas arvien vairāk sāka ieviesties.
— Jā, māsīc, man bija laime: nošāvu veselus septiņus, tas ir neticams skaitlis, — atbildēja princis.
— Un jūs pats tos nošāvāt?
— To cs īsti labi nezinu, bet tā stāsta, — viņš smiedamies atbildēja. — Un vai jūs zināt, māsīc, ka ar to esmu nopelnījis septiņus simtus livru?
— Nu, nu, kādā veidā?
— Redzat, par katru šā plēsīgā zvēra galvu maksā simts livru. Tas ir daudz, bet es ar prieku dotu divus simtus par šā avīžnieka galvu. Un jūs, māsīc?
— Ā! — iesaucās karaliene, — jūs jau zināt šo stāstu?
— Provansas grāfs man to nupat pastāstīja.
— Jau trešais, — noteica karaliene, — monsieur Provansas grāfs ir veikls un nenogurstošs stāstītājs. Pastāstiet mums, kā viņš jums to atstāstīja.
— Tā, lai jūs pataisītu baltāku par sermulīti, baltāku par Afrodīti. Ir vēl daudz citu vārdu, kas beidzas uz „īti"; zinātnieki, piemēram, mans brālis jums to varētu pastāstīt.
— Tomēr, tā ir taisnība, ka viņš jums šo gadījumu pastāstīja.
— Ar avīžnieku? Jā, māsīc. Bet šoreiz vēl Jūsu Majestāte tika cauri ar godu. Var teikt, ja to uzrakstītu tādā kalamburā, kādus monsicur Bēvrs raksta ik dienas, amforas lietas būtu spīdošas.
— Ak, šī briesmīgā vārdu spēle!
— Māsīc, netiesājiet pārāk bargi bruņinieku, kas nodod jūsu rīcībā savu šķēpu un roku. Tikai tā ir tā laime, ka jums neviens nav vajadzīgs. Ak, māsīc, ir gan jums laime!
— Un jūs to saucat par laimi! Vai jūs dzirdat Andrē?
Žanna pasmējās. Grāfs, kas visu laiku skatījās uz viņu, to iedrošināja; un tā iznāca, ka uzrunāja Andrē, bet Žanna atbildēja.
— Tikai laime, — atbildēja grāfs, — varēja taču gadīties, mīļā māsīc, ka, pirmkārt, jums nebūtu bijusi līdzi princese Lambāla.
— Vai tad cs tur viena būtu gājusi?
— Otrkārt, ja nu Lamota kundze nebūtu jūs sastapusi un aizkavējusi jūs ieiet.
— O, jūs zināt arī, ka Lamota kundze tur ir bijusi.
— Mīļā māsīc, kad Provansas grāfs ko stāsta, viņš stāsta pamatīgi. Un, beidzot, varēja gadīties, ka Lamota kundze nebūtu bijusi Versaļā, lai nodotu savu liecību. Jūs man varbūt teiksit, ka tikums un nevainība ir kā vijolīte: lai pamanītu, to nemaz nevajag redzēt. Bet ar vijolītēm, mīļo māsīc, ir tā: kad viņas redz, no tām sasien pušķīti, bet kad viņas ir paostītas, tās aizmet. Tāda, lūk, ir mana morāle.
— Ir gan skaista!
— Nu, kāda tā ir, tādu es to pieņemu, un es jums pierādīju, ka jums patiesi ir bijusi laime.
— Slikts pierādījums.
— Vai man vēl labāk būtu jāpierāda?
— Nu, tas nekaitētu.
— Labi. Jūs darāt netaisni, peldami jūsu laimi, — tcica grāfs un, iztaisījis pirueti, nokrita līdzās karalienei uz dīvāna, — jo pirmkārt, jūs laimīgi izglābāties lai slavenajā izbraukumā ar kabrioletu…
— Viens, — skaitīja karaliene uz pirkstiem.
— Izglābāties no amforas.
— Labi, ir pieskaitīts. Tas ir divi. Nu, tālāk?
— Un izglābāties vēl no šīs balles dēkas, — grāfs tai pačukstēja ausī.
— Kādas balles?
— Operas balles.
— Kā jūs teicāt?
— Es tcicu, māsīc, no Operas balles.
— Es jūs nesaprotu. Grāfs sāka smieties.
— Ak, cik muļķīgi cs daru, runādams ar jums par noslēpumu.
— Noslēpumu! Bet jūs, taču, brālēn, runājat par Operas balli. Žannas ausis uztvēra vārdus: Operas balle, un viņa sāka uzmanīgi
klausīties.
— Klusēsim! — iesaucās princis.
— O, nē, to tik nc! — protestēja karaliene. — Izskaidrosimies. Jūs runājat par kādu gadījumu Operā: sakiet, kas tur īsti ir par lietu.
— Ak, māsīc, esiet žēlīga…
— Nē, grāf, cs gribu zināt.
— Bet es, māsīc, vēlos klusēt.
— Vai jūs gribat kļūt nepieklājīgs?
— Nekādā ziņā. Man liekas, cs jau esmu jums diezgan teicis, lai jūs saprastu.
— Jūs man vēl nekā neesat teicis.
— O, mīļo māsīc, nu jūs intriģējat mani un redzēsim — uz goda vārdu.
— Goda vārds, es nejokoju.
— Un jūs gribat, lai es runāju.
— Bet uz vietas.
— Tad kaut kur citur, bet nc še, — tcica grāfs, norādīdams uz Zannu un Andrē.
— Nē, tikai še! Šādas izskaidrošanās gadījumā nekad nav pietiekami daudz klātesošo.
— Māsīc, picsargictics!
— Es riskēju.
— Vai jūs, nebijāt nupat Operas ballē?
— Es! — iesaucās karaliene, — cs, Operas ballē!
— Apžēlojieties! klusāk!
— O, nē, brālēn, tas jādzird visiem… Es, jūs sakāt, esot bijusi Operas ballē?
83-10-
— Jā, noteikti, jūs tur bijāt.
— Varbūt, jūs pats vēl mani redzējāt? — karaliene pusjokodama, pusironiski jautāja.
— Jā, cs jūs redzēju.
— Mani! Mani?
— Jūs! Jūs!
— Tas nu ir par traku.
— Jā, tā jau es ari domāju.
— Kāpēc jūs nesakāt, ka esat ar mani runājis, tas būtu vēl jocīgāk.
— Goda vārds! Es gribēju jūs uzrunāt, kad kāds masku pūlis mūs izšķīra.
— Jūs esat prātā jucis.
— Es jau domāju, ka to dabūšu dzirdēt. Man nevajadzēja tik tālu aiziet, tā bija kļūda.
Karaliene strauji uzlēca kājās un uztraukta pagājās dažus soļus pa istabu.
Grāfs viņā izbrīnījies noskatījās.
Andrē aiz bailēm un uztraukumā drebēja.
Lai saglabātu ārēji mierīgu izskatu, Žanna tā sažņaudza dūres, ka nagi iespiedās delnā.
Karaliene apstājās.
— Mīļais draugs, — viņa teica jaunajam princim, — beigsim jokot! Man ir slikts raksturs, ka cs, kā jūs jau redzat, zaudēju pacietību. Atzīstieties, ka jūs uz mana rēķina gribējāt tikai pajokot un cs būšu ļoti laimīga!
— Es atzīstos, māsīc, ja jūs tā gribat.
— Šarl, runājiet nopietni!
— Kā zivs, māsīc.
— Dieva dēļ, sakiet man, jūs taču pats šo stāstu izdomājāt?
Grāfs pameta skatienu uz abām dāmām un teica:
— Jā, es to izdomāju, lūdzu piedošanu.
— Jūs mani neesat pareizi sapratis, — kaislīgi iesaucās karaliene. — Jā, vai nē, šo dāmu priekšā atsauciet visu, ko jūs nupat teicāt. Nemelojiet un neizvairieties!
Andrē un Žanna bija paslēpušās aiz gobelēniem.
— Jā, māsīc, — klusu tcica princis, kad abas dāmas bija atgājušas sāņus, — cs jums teicu taisnību; kāpēc jūs mani nebrīdinājāt agrāk?
— Jūs mani redzējāt Operas ballē?
— Tāpat, kā jūs redzu tagad un jūs mani arī redzējāt.
Karaliene iekliedzās, pasauca Andrē un Žannu, aizsteidzās pati pie viņām aiz drapērijām un, paņēmusi katru pie rokas, atveda pie grāfa.
— Manas dāmas, — viņa tcica, — grāfs Artuā apgalvo, ka esot mani redzējis Operas ballē.
— Ak, Dievs! — nomurmināja Andrē.
— Tagad jums vairs nav laika atkāpties, — iesaucās karaliene. — Pierādiet, nu pierādiet…
— Tas bija tā, — tcica princis. — cs biju tur kopā ar maršalu Rišeljē, ar Kolonnu ar… goda vārds! ar visu sabiedrību. Jums nokrita maska.
— Man maska!
— Es gribēju jums jau teikt: „Tā, māsīc, ir liela pārdrošība," bet jūs jau bijāt pazudusi, jūs aizveda kavalieris, kuram jūs sniedzāt roku.
— Kavalieris! Ak, Dievs! Jūs mani padarīsit traku.
— Tas bija kāds zils domino, — piebilda princis.
Karaliene pārvilka ar roku pār pieri.
— Kas tā bija par dienu? — viņa prasīja.
— Sestdiena, jo otrā dienā cs aizbraucu medībās. No rīta, man aizbraucot, jūs vēl gulējāt un cs jums par savu aizbraukšanu nevarēju personīgi paziņot.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! Kurā stundā jūs mani redzējāt?
— Varēja būt, tā ap diviem vai trim naktī.
— Nu, skaidrs, vai nu es vai jūs, bet viens no mums ir prātā jucis.
— Es jums apgalvoju, ka tas būšu cs… es būšu kļūdījies… tomēr…
— Tomēr…
— Ak, neņemiet to tik ļoti pie sirds… Vienu brīdi es domāju, ka jūs esat karaļa pavadībā; bet tā persona runāja vāciski, un karalis runā vienīgi angliski.
— Vāciski… kāds vācietis… O, brālēn, man ir kāds pretpieradījums. Sestdien es aizgāju gulēt pulkstens vienpadsmitos.
Grāfs smaidīdams palocījās — kā cilvēks, kas netie.
Karaliene piezvanīja.
— Mizerī kundze jums to apliecinās, — viņa tcica.
Grāfs sāka smieties.
— Vai jūs nepasauksit arī Lorānu, vārtusargu; viņš apliecinās to pašu. Šo lielgabalu cs pielādēju, mana mīļā māsīc, nemērķējiet ar to uz mani!
— O! — iesaucās karaliene saniknota. — O, man tiešām netie!
— Es jums ticētu, ja jūs mazāk skaistos. Dodiet pierādījumus! Ko tas līdz, ja cs jums teikšu — jā un citi, kas nāks pēc manis, teiks — nē.
— Citi? Kādi citi?
— Sasodīts! Nu tic, kas jūs redzēja tāpat kā es.
— Ā, tas ir interesanti! Vēl citi esot mani redzējuši. Nu, labi, nosauciet man tos.
— Tūlīt… Vai Filips Tavernī ir še?
— Mans brālis? — iesaucās Andrē.
— Viņš arī, jaunkundz, bija klāt, — atbildēja princis, — vai jūs, māsīc, gribat, ka viņam pavaicā?
— Es to noteikti prasu.
— Ak, Dievs! — nomurmināja Andrē.
— Kā! — iesaucās karaliene.
— Mans brālis kā liecinieks.
— Jā, jā, cs to gribu.
Un karaliene pavēlēja to pasaukt.
Filipu aizsūtīja meklēt pie tēva, kuru tas pašreiz pēc iepriekš aprakstītās ainas bija atstājis.
Filips, kas bija palicis uzvarētājs divkaujā ar Šarnī. Filips, kas bija izdarījis pakalpojumu savai karalienei, priecīgi devās uz Versaļu.
Viņu sastapa ceļā, pateica karalienes pavēli un dažos mirkļos viņš bija klāt.
Marija Antuancte steidzās tam pretī un nostājās viņam tieši priekšā.
— Nu, redzēsim, monsicur, — viņa teica, — vai jūs esat spējīgs runāt patiesību?
— Jā, madamc, un neesmu spējīgs melot, — viņš atbildēja.
— Tad sakiet, sakiet atklāti, vai… vai pēdējo astoņu dienu laikā jūs mani esat redzējis kādā publiskā vietā?
— Jā, madamc, — atbildēja Filips.
Varēja dzirdēt sirdis pukstam.
— Kur jūs mani redzējāt? — jautāja karaliene šausmīgā balsī.
Filips klusēja.
— O, tikai neizvairieties, monsicur, lūk, mans brālēns apgalvo, ka viņš mani esot redzējis Operas ballē un jūs, kur jūs mani redzējāt?
— Turpat, kur monsicur grāfs Artuā — Operas ballē.
Karaliene kā zibens ķerta nokrita uz dīvāna.
Bet tad kā ievainota pantera viņa uzlēca kājās.
— Tas nav iespējams, — viņa tcica, — tāpēc, ka cs tur neesmu bijusi. Uzmanieties, monsicur Tavernī, cs redzu, ka jūs pieņemat puritāņu manieres. Tas varbūt, noder Amerikā pie monsicur Lafajcta, bet Versaļā mēs esam Francijā un esam atklāti un pieklājīgi.
— Jūsu Majestāte velti apbēdina monsicur Tavernī, — bāla aiz dusmām un sašutuma tcica Andrē. — Ja viņš teic, ka viņš ir redzējis, tad viņš arī ir redzējis.
— Un jūs, jūs arī! — iesaucās Marija Antuancte. — Nudien, vēl tikai trūkst, ka arī jūs mani būtu redzējusi. Dievs redz! jā, man ir draugi, kas mani aizstāv, man ir arī ienaidnieki, kas mani nogalina. Bet viens liecinieks, kungi, neko neizšķir.
— Jūs man atgādināt, — teica grāfs Artuā, — ka tai brīdī, kad es jūs ieraudzīju un pārliecinājos, ka zilais domino nav karalis, man likās, ka tas bija Sifrēna māsasdēls. Kā taču saucās šis brašais virsnieks, kas tik varonīgi bija pacēlis Francijas karogu? Jūs viņu dažas dienas iepriekš tik laipni pieņēmāt, ka es nodomāju, ka jūs to esat izvēlējusies par savu goda kavalieri.
Karaliene nosarka, Andrē kļuva bāla kā nāve. Abas saskatījās un nodrebēja, redzot, kur tā lieta nonākusi.
Filips šķita pusdzīvs.
— Monsicur Šarnī? — viņš nomurmināja.
— Jā, jā Šarnī, — turpināja grāfs Artuā. — Vai nav tiesa, monsicur Filip, ka šī zilā domino gaitā bija zināma līdzība ar monsicur Šarnī?
— To cs, monsicur, neievēroju, — Filips aizsmacis tcica.
— Bet, — turpināja grāfs Artuā, — cs drīz vien pārliecinājos, ka esmu maldījies, jo pēkšņi ieraudzīju monsicur Šarnī. Viņš ar maršalu Rišeljē stāvēja, māsīc, jums tieši pretī tai brīdī, kad jums nokrita maska.
— Un viņš mani redzēja? — iekliedzās karaliene aizmirsusies.
— Katrā ziņā, ja vien viņš nav gluži akls.
Ar izmisuma žestu karaliene vēlreiz pavilka zvaniņa auklu.
— Ko jūs darāt? — jautāja princis.
— Es gribu dzirdēt arī monsicur Šarnī, cs gribu izdzert šo kausu līdz dibenam.
— Es gan neticu, ka monsicur Šarnī būs Versaļā, — nomurmināja Filips.
— Kāpēc?
— Man teica, ka viņš… nejūtoties vesels.
— Tomēr, monsicur, lieta ir pārāk nopietna, lai viņš varētu neierasties. Es arī, monsicur, nejūtos labi un tomēr es kailām kājām iešu līdz pasaules galam, lai tikai pierādītu…
Filips, kuram sirds draudēja vai lūzt, piegāja pie Andrē, kas skatījās pa logu uz apstādījumiem.
— Kas tur ir? — jautāja karaliene, viņiem tuvodamās.
— Nekas, nekas… Teica, ka Šarnī esot slims un cs viņu redzu.
— Jūs viņu redzat? — iesaucās Filips, piesteidzās pie loga.
— Jā, tas ir viņš.
Karaliene, visu aizmirsusi, ar neticamu spēku atrāva vaļā logu un pati to pasauca:
— Monsicur Šarnī!
Šarnī paskatījās un mēms aiz brīnumiem devās uz pili.