Šarnī ienāca, gan mazliet bāls, bet staltā gaitā, un citādi nekas neliecināja par viņa neveselību.
Ieraugot šo dižciltīgo sabiedrību, viņa izturēšanās kļuva godeienīga un noteikta, kā tas kareivim un augstākās sabiedrības cilvēkam parasts.
— Uzmanieties, māsīc, — klusi tcica grāfs Artuā, — jūs izvaicājat pārāk daudz ļaužu!
— Brālēn, es izvaicāšu visu pasauli, kamēr beidzot atradīšu cilvēku, kas teiks, ka jūs esat kļūdījies.
Pa šo laiku Šarnī bija pamanījis Filipu un to pieklājīgi sveicināja.
— Jūs jau apejaties ar savu veselību kā bende, — Filips klusu teica savam pretiniekam. — Ievainots, iziet! Patiesi, jūs gribat nomirt.
— No tā, ka Buloņas mežā kāds uzdūries uz ērkšķa, neviens nemirst,- atbildēja Sārnī nopriecādamies, ka ar šiem vārdiem var dot savam ienaidniekam sāpīgāku morālo dūrienu, nekā ar zobenu.
Šai brīdī karaliene pienākdama izbeidza šo sarunu.
— Monsicur Šarnī, — viņa teica, — šie kungi teic, ka jūs esot bijis Operas ballē?
— Jā gan, Jūsu Majestāte, — atbildēja Šarnī palocīdamies.
— Sakiet mums, ko jūs tur redzējāt.
— Vai Jūsu Majestāte domā kaut ko, vai kādas personas cs tur redzēju?
— Tieši tā… kādas personas jūs tur redzējāt, un cs lūdzu, monsicur Šarnī, bez kādas diskrēcijas un līdzjūtīgas noklusēšanas.
— Vai man, madamc, viss jāsaka?
Karaliene vaigi atkal pieņēma to bālumu, kas šorīt nu jau desmit reizes bija mainījies ar drudža sārtumu.
— Sākot ar augstāko dižciltības pakāpi un mana pienākuma likumu, — atbildēja Šarnī.
— Jūs redzējāt mani?
— Jā, Jūsu Majestāti, tai brīdī, kad karalienei par nelaimi nokrita maska.
Marija Antuancte nervozi burzīja savu mežģīņu mutautiņu.
— Monsicur, — viņa tcica, un labs novērotājs būtu saklausījis viņas balsī tuvas asaras, — paskatieties labi manī, vai jūs tiešām esat pārliecināts?
— Madame, Jūsu Majestātes vaibsti ir ierakstīti katra pavalstnieka sirdī. Kas vienreiz redzējis Jūsu Majestāti, tas redzēs viņu mūžīgi.
Filips paskatījās uz māsu, kas savukārt pavērās viņā. Un viņu kopējās sāpes un kopējā greizsirdība noslēdza klusu sāpju savienību.
— Monsieur, — atkārtoja karaliene, tuvodamās monsicur Šarnī, — es jums apgalvoju, ka neesmu bijusi Operas ballē.
— Ak, madamc, — iesaucās jaunais cilvēks, noliekdams pieri līdz pat zemei. — Vai Jūsu Majestātei nav tiesība iet, kur vien viņai patīk? Un ja arī tas būtu pašā ellē, tiklīdz Jūsu Majestāte tur ir cēlusi kāju, tā ir šķīstīta.
— Es neprasu, lai jūs attaisnotu manu rīcību, — atbildēja karaliene, — cs tikai lūdzu jūs neticēt, ka cs to būtu darījusi.
— Es ticēšu visam, ko Jūsu Majestāte man pavēlēs ticēt, — atbildēja Šarnī, kuru līdz sirds dziļumiem aizkustināja karalienes neatlaidība un šīs lepnās sievietes izjustā pazemošanās.
— Māsīc, māsīc, tas ir par daudz! — viņai pie auss nomurmināja grāfs Artuā.
Šis skatiens bija sasaldējis ledū visus klātesošos: vienus viņu mīlas sāpēs, otrus viņu ievainotās patmīlības dēļ; un vēl trešos aizkustināja jūtas, kas mūs pārņem, kad redzam apvainotu sievieti varonīgi aizstāvamies pret neatspēkojamiem pierādījumiem.
— Un tam viņi tic! tam viņi tic! — mulsās dusmās iesaucās karaliene. Tad nespēkā viņa atkrita kādā atzveltnes krēslā un zagšus noslaucīja ar pirkstu kādu asaru, ko aizvainotais pašlepnums bija izspiedis zem viņas skropstām. Pēkšņi viņa strauji piecēlās.
— Ak, māsīc, māsīc! piedodiet man, — maigi tcica grāfs Artuā, — ap jums ir uzticami draugi. Tikai mēs vien zinām šo noslēpumu, kas jūs tik ļoti uztrauc, un no mūsu sirdīm, kur tas ieslēgts, neviens to neizraus citādi, kā tikai kopā ar mūsu dzīvību.
— Ak, šis noslēpums! noslēpums! — iesaucās karaliene. — Es uz jums par to nemaz ncskaišos.
— Māsīc!
— Nē, noslēpuma pierādījumu man vajag.
— Madame, — teica Andrē, — kāds nāk.
— Karalis! — pieteica sulainis no priekšistabas.
— Karalis! Jo labāk! Viņš ir mans vienīgais draugs. Viņš mani pratīs attaisnot arī tad, ja tam liktos, ka esmu kļūdījusies: cs priecājos par viņa ierašanos.
Ienāca karalis. Viss viņa izskats bija pilnīgā pretstatā karalienes pulciņa apjukumam.
— Sirc\ — iesaucās karaliene, — jūs ierodaties tieši laikā: vēl viens apmelojums, vēl viens apvainojums jāatspēko.
— Jā, kas tad vēl? — jautāja Ludviķis XVI, panākdams uz priekšu.
— Sire, vēl kādas neglītas baumas. Un tās tiek izplatītas. Ak, palīdziet, sire, jo šoreiz tic vairs nav mani ienaidnieki, kas mani apsūdz, bet mani draugi.
— Jūsu draugi?
— Šie kungi, mans brālēns, piedošanu! Monsicur grāfs Artuā, monsicur Tavernī, un monsicur Šarnī apgalvo, apgalvo man, ka viņi esot redzējuši mani Operas ballē.
— Operas ballē! — iesaucās karalis, pieri saraucis.
— Jā, sirc.
Uz brīdi iestājās mocošs klusums.
Lamota kundze redzēja karaļa drūmo nemieru. Viņa redzēja karalienes pelēkbālo seju; ar vienu vārdu viņa varēja izbeigt šīs sāpīgās mokas; ar vienu vienīgu vārdu viņa varēja iznīcināt visus šos apvainojumus un izglābt karalienes nākotni.
Bet viņas sirds palika mēma: tai bija citas intereses. Tā teica, ka esot jau par vēlu, un ka viņas stāstā par amforu jau bijuši meli, un, ka atkārtojot pirmīt teikto, viņai būtu jāatzīstas, ka tā jau pirmajā apvainojumā noklusējusi karalieni pilnīgi reabilitējošu faktu. Tādā kārtā jaunā favorīte ar vienu vārdu sevi iznīcinātu un visas savas cerības uz turpmāku karalienes labvēlību.
— Operas ballē? — karalis baiļu pilnā balsī jautāja. — Un kas to saka? Vai Provansas grāfam tas ir zināms?
— Bet tā nav taisnība! — nevainības izmisumā iesaucās karaliene. — Tā nav taisnība: grāfs Artuā ir pārskatījies, monsicur Tavernī ir pārskatījies. Jūs arī, monsicur Šarnī, esat pārskatījies. Tas taču var gadīties.
Visi palocījās.
— Nu, redzēsim! — iesaucās karaliene, — lai sasauc manus ļaudis, lai noprasa visiem, visiem! Šī balle taču bija sestdienā, vai ne tā?
— Jā, māsīc.
— Nu, labi. Ko cs darīju sestdien? Lai man to pasaka, jo citādi, ja tas tā turpināsies, es patiesi sajukšu prātā un sākšu pati ticēt, ka cs tur esmu bijusi. Bet ja tas tā būtu, tad, kungi, es jums to pateiktu.
Pēkšņi karalis paspēra soli uz priekšu — viņš izstiepa roku, viņa acis mirdzēja un seja staroja smaidā.
— Sestdien, kungi, vai tas bija sestdien?
— Jā, sirc.
— Nu, lūk, — viņš tcica, kļūdams arvien mierīgāks un līksmāks, — par to, Marij, atliek vienīgi pavaicāt jūsu kambardāmai. Viņa varbūt atcerēsies, cikos cs sestdien iegāju pie jums. Man liekas, tas bija tā ap pulkstens vienpadsmitiem.
— Ak, sirc, jā! — bezprātīgā priekā iesaucās karaliene.
Un viņa metās karaļa rokās, tad nosarkusi un apjukusi, iedomādama par pārējo klātbūtni, viņa paslēpa seju pie krūtīm karalim, kas maigi noskūpstīja tās skaistos matus.
— Nudien, — tcica grāfs Artuā, aizgrābts no pārsteiguma un prieka, — turpmāk es valkāšu brilles. Bet, dievs sodi, šo skatu cs neatdotu ne par miljonu. Vai nc tā, kungi?
Filips, bāls kā nāve, bija atspiedies pret paneli, nu citādi tik dzedrais un nesatricināmais Šarnī slaucīja savu sviedriem pārklāto pieri.
— Lūk, tāpēc kungi, — ar uzsvaru tcica karalis, nopriecādamies par savu vārdu iespaidu, — ir neiespējami, ka karaliene tai naktī būtu bijusi Operas ballē. Kā jūs nu varat, tā ticat tam. Bet cs esmu pārliecināts, ka pati karaliene ir apmierināta, ja cs tam ticu.
— Tagad, — piebilda grāfs Artuā, — lai Provansas grāfs domā, kā viņam patīk. Bet cs savai sievai ieteikšu tādā pat veidā pierādīt savu nevainību, kad vini apvainos, ka pavadījusi nakti ārpus mājas.
— Brāl!
— Sirc, es skūpstu jūsu rokas.
— Šarl, iesim reizē, — tcica karalis, vēlreiz noskūpstījis karalieni.
Filips stāvēja nekustēdamies.
— Vai jūs, monsicur Tavernī, nepavadīsit grāfu? — dzedri tcica karaliene.
Filips saslējās. Asinis viņam saskrēja galvā. Daudz netrūka un viņš būtu paģībis. Ar pūlēm viņš vēl atsveicinājās, apskatījās uz māsu un, uzmetis Šarnī iznīcinošu skatienu, ar mokām apvaldīja savu ciešanu izpausmi.
Karaliene paturēja pie sevis tikai Andrē un monsicur Šarnī.
Šo Andrē stāvokli starp karalieni un viņas brāli, starp viņas draudzību un viņa greizsirdību, mēs nespētu notēlot, nepalēninot tā dramatiskā skata gaitu, kuram karalis deva tik laimīgu atrisinājumu.
Tomēr šīs jaunās meičas ciešanas pelna mūsu ievērību: viņa juta, ka Filips būtu bijis ar mieru atdot savu dzīvību, lai varētu aizkavēt Šarnī palikšanu pie karalienes, un viņai bija jāatzīstas sev pašai, ka arī viņas sirds salūztu, ja tā būtu devusies pakaļ Filipam, lai to nomierinātu un tā atstātu Šarnī kopā ar karalieni un Lamota kundzi, kas, kā viņa to no Žannas familijāri kautrā skatiena redzēja, būtu vēl sliktāk.
Kā lai izskaidro viņas jūtas?
Vai tā bija mīla?
O, viņa būtu iebildusi, mīla neuzdīgst un neuzplaukst tik drīz šinī saltajā galma atmosfērā. Mīla, šis retais zieds, mīl ziedēt tikai tīrās, cēlās neskārtās sirdīs. Tā nespēj iesakņoties sirdīs, ko aptumšo atmiņas un sedz gadiem ilgi lieto asaru ledus. Nē, tā nebija mīla, ko Tavernī jaunkundze izjuta pret monsicur Šarnī. Visiem spēkiem viņa centās atvairīt šīs domas, jo viņa bija devusi solījumu nemīlēt vairs nevienu šai pasaulē.
Bet kāpēc viņa izjuta tādas sāpes, kad Šarnī tcica karalienei dažus dziļas godeienības un padevības pilnus vārdus? Droši vien tā bija greizsirdība.
Jā, Andrē atzinās sev, ka viņa ir greizsirdīga, ne uz vīrieti, kas mīlēja kādu citu sievieti, ne viņu, bet uz šo sievieti, kas bija spējīga katru piespiest viņu iemīlēt.
Ar skumju grūtsirdību viņa vēroja lidojam ap sevi jaunās galminieku paaudzes, skaisto, mīlas alkstošo jaunatni. Šie straujie, dedzīgie jaunekļi viņu nesaprata un, parādījuši tai zināmu uzmanību, aizgāja; vieni tāpēc, ka viņas atturībai nebija nekāda filozofiska pamata; otri tāpēc, ka viņas atturība nesaskanēja ar tās mājas vieglprātīgo atmosfēru, kādā tai bija nācies uzaugt.
Bez tam vīrieši, vai nu viņi meklē tikai laika kavēkli, vai sapņo par īstu mīlu, neuzticas divdesmit piecus gadus vccas sievietes atturībai, ja vēl šī sieviete ir skaista, bagāta karalienes mīlule un tomēr iet savu ceļu, bāla, vientuļa un klusa šinī vidē, kur augstākais prieks un laime ir likt par sevi pēc iespējas vairāk runāt.
Dzīvas problēmas nekad nav sevišķi pievilcīgas. Andrē jau par to bija pārliecinājusies: viņa redzēja, kā skatieni arvien mazāk kavējas pie viņas skaistuma, bet prāts vairījās viņas prāta, vai pat to noliedza. Vēl vairāk: viņa redzēja, ka šī izvairīšanās pie vecākajiem kļuva par paražu, bet pie jaunākajiem — par instinktu. Nebija parasts griezties pie Tavernī jaunkundzes un viņu uzrunāt, tāpat kā nevienam neienāca prātā Versaļas dārzos uzrunāt Latonu vai Diānu, kas bija ieslēgtas dzedro ūdens baseinu tumšajā lokā. Ikviens, kas apsveica Tavernī jaunkundzi, pēc tam pagriezās un uzsmaidīja citai sievietei, jo viņš savu pienākumu bija izpildījis.
Viss šis noskaņojums jaunās dāmas vērīgajam skatienam nepalika nepamanīts. Viņa, kuras sirds bija pārcietusi visas bēdas, neredzēdama neviena prieka stara; viņa kas juta, kā, gadiem ejot, pieauga garlaicīgo stundu un tumšo atmiņu pavadoņu pulks; viņa vairāk domāja par to, kas soda, nekā par to, kas piedod, un mocošajās bezmiega naktīs, iedomādamās visus priekus, kas pieejami laimīgajiem mīlētājiem, viņa ar bezgalīgām žēlām nopūtās:
— Un cs! Ak, Dievs! Un es!
Kad viņa tai saltajā vakarā sastapa Šarnī, kad jaunā cilvēka ziņkārais skatiens apstājās pie tās, apveltīdams to ar simpātisku siltumu, viņa pirmo reizi vairs nejuta to savādo vēsumu, kādu tai parasti izrādīja visi galminieki. Šim vīrietim viņa vēl bija sieviete. Viņš bija atmodinājis viņā jaunību un paralizējis nāvi; viņš bija licis nosarkt Diānas un Latonas marmoram.
Tāpēc arī Tavernī jaunkundze tik strauji bija pieķērusies šim atdzīvinātājam, kas viņā atmodināja tās vitalitāti; tāpēc viņa jutās laimīga redzēt šo jauno cilvēku, kuram tā nebija nekāda problēma; tāpēc viņa bija tik nelaimīga, iedomājoties, ka cita sieviete varētu apcirpt viņas fantāzijas spārnus un nolaupīt tai viņas sapni, kas nule bija iznācis pa zeltmirdzošiem vārtiem.
Ceram, ka lasītājs mums piedos šo mazo paskaidrojumu, kāpēc Andrē nebija sekojusi Filipam, kad tas atstāja karalienes istabu, kaut gan viņa sāpīgi izjuta karalienes netaisnību pret viņas brāli, kas bija viņas reliģija, viņas elks, viņas mīla.
Tavernī jaunkundze, kas nebija gribējusi atstāt karalieni tete-a-tete ar Šarnī, pēc viņas brāļa noraidīšanas vairs nepiedalījās sarunā.
Viņa apsēdās kamīna kaktā gandrīz vai ar muguru pret pārējiem. Karaliene sēdēja, viņas priekšā padevīgi noliecies stāvēja Šarnī, bet Lamota kundze bija iespiedusies loga nišā, kur viņas šķietamā kautrība meklēja patvērumu, bet patiesā ziņkārība — izdevīgu novērošanas punktu.
Karaliene kādu brīdi cieta klusu: viņa īsti nezināja, kā atsākt šo kutelīgo izskaidrošanos.
Šarnī likās saguris un viņa izskats karalienei nebija tīkams.
Beidzot Marija Antuancte pārtrauca klusumu, atbildēdama uz savām un arī pārējo domām.
— Tas tikai pierāda, — viņa pēkšņi ierunājās, — ka mums netrūkst ienaidnieku. Sakiet, monsicur, vai kāds tam ticēs, ka Francijas galmā notiek tik neglītas lietas? Vai kāds tam ticēs?
Šarnī klusēja.
— Cik laimīgs var justies cilvēks uz kuģiem, debess un jūras plašumā! Mums, pilsētu iedzīvotājiem, gan stāsta par viltīgo jūru un tās niknumu. Ak, monsicur, monsicur, paskatieties pats uz sevi! Sakiet, vai okeāna niknās bangas nav jūs apšķiedušas ar savu dusmu putām? Vai viņu uzbrukums nav jūs vienu otru reizi notriecis uz klāja un pie tam vēl ļoti bieži? Nu, lūk, paskatieties uz sevi, jūs tomēr esat jauns, vesels un visu godāts.
— Madamcl
— Un vai angļi, — turpināja karaliene, arvien vairāk iekaisdama, — nav sūtījuši jums savu lielgabalu ugunīgās dusmas, dusmas, kas apdraud dzīvību? Bet ko jums tas kaitējis, jums pašiem? Jūs esat sveiks un vesels. Un šo ienaidnieku dusmu dēļ, kuras jūs esat uzvarējis, karalis jūs ir apsveicis, izturējies pret jums laipni, tauta pazīst jūsu vārdu un tas viņai ir mīļš.
— Ko tas nozīmē, madamc! — nomurmināja Šarnī, kas ar bažām vēroja Marijas Antuanetes drudžaino eksaltāciju.
— Kāds no visa tā mans secinājums? — teica karaliene, — lūk, kāds: lai svētīts ir ienaidnieks, kas met mums pretī liesmas, dzelzi un putās sakultus viļņus; lai svētīts ienaidnieks, kas mums draud ar nāvi!
— Ak, Dievs! Madamc, — iesaucās Šarnī. — Jūsu Majestātei nevar būt ienaidnieku, tikpat kā ērglis nevar uzskatīt par savu ienaidnieku čūsku. Viss tas, kas rāpo un lien, ir saistīts pie zemes, nevar traucēt tos, kas lido debesīs.
— Monsicur, — pārtrauca viņu karaliene, — cs zinu, jūs esat sveiks un vesels atgriezies no kaujas, sveiks un vesels pārcietis vētru, un atgriezies kā visu mīlēts triumfators: kamēr tie citi, kam, piemēram, mums, ir kāds ienaidnieks, kas ar savu melu siekalām aptraipa viņu labo slavu. Tic, protams, neriskē ar savu dzīvību, bet ar katru vētru viņi noveco. Viņi pierod noliekt savas galvas bailēs, atkal piedzīvot, kā to šodien piedzīvojām mēs, divkāršu apvainojumu, kad draugi un ienaidnieki apvienojas kopējā uzbrukumā. Ak, monsicur, ja jūs to zinātu, cik grūti ir tikt ienīstam!
Andrē uztraukta gaidīja jaunā cilvēka atbildi. Viņa drebēja bailēs, ka tik viņš neatbildētu ar kādu izjustu mierināšanas vārdu, ko karaliene, likās, gaidīja.
Bet gluži otrādi, Šarnī noslaucījis pieri mutautiņā un atbalstījies uz kāda krēsla atzveltnes, kļuva bāls.
Karaliene viņā noskatījās.
— Vai še nav pārāk karsti? — viņa tcica.
Lamota kundze ar savām mazajām rokām satvēra loga rokturi un atrāva to ar tādu sparu, it kā viņai būtu bijis vīrieša spēks. Šarnī kāri ieelpoja svaigo gaisu.
— Monsicur Šarnī ir pieradis pie jūras vējiem, viņš smok nost Versaļas buduāros.
— Tas nav tāpēc, madamc, — atbildēja Šarnī, — bet man pulkstens divos ir kāds dienesta pienākums un, ja Jūsu Majestāte man vismaz nepavēl palikt…
— Nē, monsicur, — atbildēja karaliene, — mēs zinām, kas ir pavēle, vai nc tā, Andrē?
Tad, pagriezusies pret Šarnī, viņa aizvainotā tonī tcica:
— Jūs, monsicur, esat brīvs.
Un viņa ar rokas mājienu atlaida jauno virsnieku.
Šarnī steidzīgi atsveicinājās un nozuda aiz drapērijām.
Pēc dažām sekundēm priekšistabā atskanēja apspiests kliedziens un bija dzirdams steidzīgs soļu troksnis.
Karaliene atradās pie durvīm. Vai nu tas bija nejaušība, vai arī viņa bija gribējusi noskatīties vēl uz Šarnī, kura steidzīgā aiziešana tai bija likusies savāda.
Viņa pacēla drapēriju, klusi iekliedzās un, likās, gribēja traukties ārā.
Bet Andrē, kas karalieni nebija izlaidusi no acīm, šai brīdī atradās starp viņu un durvīm.
— Bet, madamcl — viņa tcica.
Karaliene cieši pavērās Andrē, kas droši izturēja viņas skatienu.
Lamota kundze pastiepa kaklu.
Starp karalieni un Andrē bija neliels atstatums un pa šo atstarpi viņa redzēja, ka monsicur Šarnī bija paģībis un kalpotāji līdz ar sargiem sniedza tam palīdzību.
Karaliene, pamanījusi Lamota kundzes kustību, strauji aizvēra durvis.
Bet bija jau par vēlu: Lamota kundze bija visu redzējusi.
Marija Antuancte, saraukusi uzacis, domīga apsēdās savā krēslā: viņu bija pārņēmusi tā drūmā nomāktība, kas seko visām stiprām emocijām. Varēja teikt, ka viņa ncapjauda, kas ap to norisinājās.
Arī Andrē, kas atspiedusies pie sienas, bija palikusi stāvot, likās, bija tikpat izklaidīga kā karaliene.
— Bet, lūk, kas ir savādi, — karaliene pēkšņi ierunājās tik skaļi, ka abas viņas biedrenes pārsteigtas nodrebēja, tik negaidīti bija karalienes vārdi. — Man liekas, monsicur Šarnī vēl šaubās…
— Par ko tad, madamc? — jautāja Andrē.
— Par manu atrašanos pilī tanī balles naktī.
— Ak, madamcl
— Kā jūs domājat, grāfien, vai nav tiesa? — tcica karaliene. — Monsicur Šarnī vēl šaubās.
— Par spīti karaļa norādījumam? Ak, madamc, tas nav iespējams! — teica Andrē.
— Bet var domāt, ka mani karalis ir atbalstījis tīras patmīlības dēļ. Nē, viņš netic! Ir redzams — viņš netic!
Andrē kodīja lūpas.
— Mans brālis gan nav tik neticīgs, kā monsicur Šarnī, — piebilda Andrē; — viņš likās, bija pārliecināts.
— O, tas-tiešām būtu slikti, — turpināja karaliene, kas Andrē piezīmi nemaz nebija dzirdējusi. — Šādā gadījumā šim jaunajam cilvēkam nemaz nebūtu tik skaidra sirds, kā es to biju domājusi.
Tad viņa dusmās sasita rokas.
— Bet, galu, galā, — viņa iesaucās, — ja viņš ir redzējis, kāpēc gan lai viņš ticētu. Grāfs Artuā ir redzējis, Filips ir redzējis, vismaz viņi tā apgalvo, un vajadzēja karaļa apgalvojuma, lai viņi ticētu man, vai vismaz izliktos, ka tic. Nē, tc kaut kas slēpjas, ko man vajag uzzināt, tāpēc ka citi par to nedomā. Kā jūs domājat, Andrē, vai man nevajadzētu meklēt, kamēr atrodu šis lietas atrisinājumu.
— Jūsu Majestātei ir taisniba un cs esmu pārliecināta, ka Lamota kundze domā tāpat kā cs, ka Jūsu Majestātei vajadzētu meklēt, kamēr viņa atrod, vai ne tā, madamc?
Lamota kundze, pēkšņi uzrunāta, nodrebēja, bet neteica ne vārda,
— Taču stāsta, ka mani esot redzējuši pie Mesmēra.
— Jūsu Majestāte tur ari bija, — piebilst Žanna.
— Jā, gan, — atbildēja karaliene, — bet cs tad nedarīju nekā tamlīdzīga, par ko runā šis pamflets. Tad mani atkal ir redzējuši Operā, kur cs neesmu bijusi.
Viņa pārdomāja, tad pēkšņi iesaucās.
— O, nu es zinu visu patiesību.
— Patiesību? — murmināja grāfiene.
— Jo labāk! — izsaucās Andrē.
— Atsūtiet man šurp monsicur Kronu, — karaliene līksmi uzsauca ienākušajai Mizcrī.