Monsicur Krons, kas bija ļoti pieklājīgs cilvēks, kopš karaļa un karalienes izskaidrošanās, atradās ļoti nepatīkamā stāvoklī.
Tā patiesi nav viegla lieta, zināt visus sievietes noslēpumus, it īpaši, ja šī sieviete ir karaliene, un ja kādam ir tas uzdevums ievērot kāda kroņa intereses un aizsargāt viņa labo slavu.
Monsicur Krons juta, ka viņam draud viss karalienes un sievietes dusmu un sašutuma smagums; bet viņš bija drošsirdīgi nocietinājies sava pienākuma apziņā un viņa pieklājībai vajadzēja būt tam vairogam, kas uztvertu pirmos triecienus.
Viņš ienāca mierīgi smaidīdams.
Bet karaliene vis nesmaidīja.
— Tagad, monsicur Kron, — viņa teica, — būs mūsu reize izskaidroties.
— Esmu Jūsu Majestātes rīcībā.
— Jums, monsicur prefekt, jāzina, kādi ir manu nepatikšanu cēloņi.
Monsicur Krons mazliet bailīgi palūkojās visapkārt.
— Nebaidieties, — teica karaliene, — jūs taču pazīstat visu sabiedrību un pazīstat arī šīs dāmas.
— Mazliet, — tcica ierēdnis, — es pazīstu personas, zinu visādus gadījumus, bet to, par kuru runā Jūsu Majestāte, es nezinu izskaidrot.
— Tad, lai cik tas nepatīkami man būs, jums tas jānoskaidro, — tcica karaliene, kurai nepatika Krona nesatricināmais miers. — Pats par sevi saprotams, ka cs to jums, tāpat kā visus noslēpumus, varētu klusi iečukstēt ausī, bet cs, monsicur, esmu pieradusi izteikties gaiši un skaidri. Nu, lūk, pie visas šīs lietas, pēc manām domām, ir vainīga kādas sievietes nekrietnā izturēšanās; šī sieviete man ir līdzīga un demonstrē visur tur, kur viņu varētu redzēt jūs, vai jūsu ļaudis.
— Līdzīga jums! — iesaucās Krons, kas bija pārāk norūpējies atvairīt karalienes uzbrukumu un nepamanīja Žannas īslaicīgo apjukumu un Andrē starpsaucienu.
— Vai jūs, monsicur prefekt, domājat, ka šāda sagadīšanās nav iespējama? Vai jums labāk patiktu, ka cs maldos, nekā ļaujat sevi maldināt?
— To es, Majcstāt, nesaku, bet lai cik liela būtu līdzība starp Jūsu Majestāti un kādu citu sievieti, starpība tomēr tik liela, ka še nebūtu iespējams kļūdīties.
— Bet, redzat, kā var kļūdīties, jo tas jau ir noticis.
— Šai ziņā cs Viņas Majestātei varu minēt kādu piemēru, — iesaucās Andrē.
— Ā!
— Kad ar tēvu vēl dzīvojām Tavernī, Mczonrūžā, mums bija kāda kalpone, kas brīnišķīgā kārtā…
— … bija līdzīga man!
— Ak, Majcstāt, tā ka nebija iespējams atšķirt.
— Un kur viņa palika, šī meitene?
— Mēs vēl nezinājām, cik Viņas Majestāte ir cēla, laba un augstsirdīga; mans tēvs baidījās, ka šāda līdzība varētu nepatikt karalienei un tāpēc, kad bijām Trianonā, mēs šo meiču no visa galma rūpīgi slēpām.
— Vai nu jūs redzat, monsicur Kron. Ahā! tas jūs interesē.
— Ļoti, madamc.
— Nu, tālāk, mīļā Andrē.
— Tālāk, madame, meičai, kas bija ļoti attīstīta un godkārīga, šāda apiešanās nepatika; viņa, jādomā, bija iepazinusies ar sliktiem cilvēkiem
un kādu vakaru cs piedzīvoju to pārsteigumu, ka viņa vairs neieradās. Mēs meklējām, bet viss bija velti, — viņa bija pazudusi.
— Vai viņa bija jūs arī apzagusi, mana mīļā?
— Nē, madamc, man nekā nebija.
Viegli saprotams, ar kādu ziņkāri Žanna klausījās šai sarunā.
— Un par to jūs, monsicur Kron, nekā nezinājāt? — jautāja karaliene.
— Nē, madamc.
— Tātad ir kāda sieviete, kurai ar mani ir uzkrītoša līdzība un jūs to nezināt!
— Valstī notiek tādas lietas, kas rada tik nopietnus sarežģījumus, un jūs neesat pirmais, kas par to ir informēts? Atzīstieties labāk, monsicur, ka policija strādā ļoti slikti!
— Es jums apgalvoju, madamc, ka nē, — atbildēja ierēdnis. — Negribu pielīdzināt policijas prefekta funkcijas viszinošā Dieva varai; bet Jūsu Majestāte, kas atrodas augstu virs manis, Zemes Olimpā, itin labi zina, ka mēs, karaļa ierēdņi, arī esam tikai cilvēki. Manā varā nav paredzēt katru gadījumu, starp kuriem daži ir tik mīklaini, ka cilvēka prāts tos tik tikko spēj izprast.
— Monsicur, kad kādam cilvēkam ir dota tā vara uzzināt pat savu līdzcilvēku domas; kad viņa ļaudis var rīkoties kā spiegi un kad šie spiegi spēj pat izzināt, ko es daru spoguļa priekšā, un tomēr, šis cilvēks nav lietas kursā…
— Madame, kad Jūsu Majestāte pavadīja nakti ārpus pils, es to zināju. Mana policija bija informēta. Tai dienā Jūsu Majestāte bija apmeklējusi, lūk, šo tc kundzi Sentkloda ielā, pie Purviem. Bet kas man tur daļas. Kad jūs kopā ar princesi Lambālu icradātics pie Mesmēra — es domāju, tā bija — mana policija arī bija labi informēta, jo mani ļaudis jūs tur bija ievērojuši. Kad jūs bijāt ieradusies Operā…
Karaliene pacēla galvu.
— Atļaujiet man pabeigt, madamel Es gribu atkārtot to pašu, ko jums teica grāfs Artuā. Ja jau brālēns notur kādu citu par savu māsīcu, tad jo vairāk tas ir piedodams nabaga policijas aģentam, kas to redz šad un tad tikai uz kāda naudas gabala. Mans aģents bija pārliecināts, ka viņš jūs ir redzējis un man tā arī ziņoja. Vai jūs, madamc, tāpat apgalvosit, ka mani ļaudis nav diezgan vērīgi izsekojuši šo avīžnieku Reto, ko tik pamatīgi pārmācīja monsicur Šarnī?
— Šarnī? — reizē iesaucās karaliene un Andrē.
— Tas notikums ir vēl gluži jauns, madamc, un avīžnieka pleci vēl sūrst no spieķa sitieniem. Lūk, tas arī ir viens no tiem gadījumiem, kurus mans priekšgājējs, monsicur Sartī tik asprātīgi prata atstāstīt pie karaļa vai viņa favorītes kamīna.
— Monsicur Šarnī būtu ielaidies ar šo nožēlojamo?
— Arī to es, madamc, uzzināju tikai no šīs nonievātās policijas, un jums jāpiekrīt, ka šai policijai taču vajadzēja mazliet asprātības, lai atklātu tūlīt pēc tam notikušo dueli.
— Dueli? Monsicur Šarnī ir duelējies? — iesaucās karaliene.
— Ar avīžnieku? — dedzīgi iejautājās Andrē.
— O, nē, cienītās kundzes! Piekautais avīžnieks vairs nebūtu spējis dot monsicur Šarnī tādu cirtienu, ka viņam būtu jāpaģībst jūsu priekšistabā.
— Ievainots! Viņš ir ievainots! — iesaucās karaliene. — Bet kad? Kā? Jūs maldāties, monsicur Kron.
— Ak, madamc, Jūsu Majestāte man tik daudz ir atgādinājusi manu kļūdīšanos, ka šoreiz varētu atļaut man to prieku būt lietas kursā.
— Bet viņš taču nupat vēl bija šc!
— O, to cs zinu.
— Ak, cs gan redzēju, — ierunājās Andrē, — ka viņam kas kait.
Šie vārdi bija izteikti ar tik naidīgu balss pieskaņu, ka pat karaliene
atskatījās.
Viņas skats bija līdzīgs zobena cirtienam.
— Ko jūs sakāt? — noteica karaliene.
Andrē neatbildēja, bet Zanna, gribēdama iegūt karalienes mīlules draudzību, pasteidzās tai piekrist:
— Man arī likās — kamēr Jūsu Majestāte parādīja virsniekam to godu un ar viņu sarunājās, viņš tikai ar pūlēm varēja nostāvēt.
— Jā, tikai ar pūlēm, — lepni piebilda Andrē.
Monsicur Krons netraucēts novēroja šo triju dāmu izskaidrošanos, no kurām vienīgi Zanna apķērās, ka viņas runā policijas priekšnieka klātbūtnē.
— Sakiet, monsicur, ar ko un un par ko duelējies monsicur Šarnī? — jautāja karaliene.
Pa to laiku Andrē jau bija savaldījusies.
— Ar kādu muižnieku… Bet, ak Dievs, madamc, tam pašreiz nav nekādas nozīmes!.. Abi pretinieki ir atkal sapratušies, jo nupat sarunājās Jūsu Majestātes priekšā.
— Manā priekšā?.. Še?..
— Šepat, un uzvarētājs izgāja pirmais, tā varbūt pirms divdesmit minūtēm.
— Monsicur Tavernī! — iesaucās karaliene, acīm dusmīgi zibot.
— Mans brālis! — nomurmināja Andrē, pārmezdama sev, ka savā egoismā viņa to vēl nebija atskārtusi.
— Jā, man liekas gan, tas ir monsicur Tavernī, ar kuru monsicur Šarnī ir duelējies.
— Tas ir nccicšami… neciešami, — viņa tcica. — Kā!… Versaļas galmā izplatīt šādus amerikāņu tikumus… O, nē, to cs nepieļaušu!
Andrē un monsicur Krons nodūra galvas.
— Tad, lūk, kāpēc viņš sagājies ar Lafactu un Vašingtonu, — tcica karaliene, uzsvērdama šā vārda francisko izrunu. — Viņš grib pārvērst manu galmu par sešpadsmitā gadsimta duelantu baru; nē, un vēlreiz nē. Andrē, jums jāzina, ka jūsu brālis ir duelējies.
— Es to dzirdu, madamc.
— Kāpēc viņš ir duelējies?
— To mēs būtu varējušas pavaicāt monsicur Šarnī, kas duelējies ar viņu, — nobālusi, bet mirdzošām acīm atbildēja Andrē.
— Es neprasu, — lepni atteica karaliene, — ko ir darījis monsicur Šarnī, bet ko ir darījis monsicur Filips Tavernī.
— Ja mans brālis ir duelējies, — atbildēja jaunā meiča, uzsvērdama katru vārdu, — tad viņš ar to būs tikai gribējis pakalpot Jūsu Majestātei.
— Vai jūs, jaunkundz, ar to gribat teikt, ka monsicur Šarnī duelējies cita iemesla dēļ?
— Man ir tas gods aizrādīt Jūsu Majestātei, — tādā pašā tonī atcirta Andrē, — ka cs runāju par savu brāli un nc par kādu citu.
Marija Antuancte savaldījās, bet tāpēc viņai vajadzēja saņemt visus savus spēkus.
Viņa piecēlās, pagāja dažus soļus pa istabu, pameta skatienu spogulī, paņēma no lakotā plauktiņa kādu sējumu, izlasīja septiņas vai astoņas rindiņas, tad atkal to nometa.
— Pateicos, monsicur Kron, — viņa tcica, — jūs mani esat pārliecinājis. Es ar visām šīm aizdomām un pārdzīvojumiem biju mazliet apjukusi. Jā, gan, monsicur, jūsu policija ir labi informēta; bet, lūdzu, padomājiet par līdzību, par kuru jums stāstīju. Vai nc tā? Nu, ardievu!
Viņa laipni pasniedza roku prefektam, kas aizgāja divkārt laimīgāks un desmitkārt gudrāks.
Andrē saprata šo vārdu: „ardievu" un ar dziļu reveransu atvadījās.
Karaliene bez naida, tomēr nevērīgi viņai pamāja.
Zanna noliecās tik cienīgi, kā svētā altāra priekšā un arī grasījās aiziet.
Ienāca Mizcrī.
— Madamc, — viņa tcica, — vai Jūsu Majestāte tagad pieņems Bēmeru un Bosāndžu?
— Ā, pareizi, mīļā Mizcrī, pareizi. Lai viņi ienāk. Palieciet vēl, Lamota kunndzc; es gribu, lai karalis ar jums pilnīgi samierinātos.
To teikdama, karaliene paslcpcn vēroja spogulī Andrē, kas lēni tuvojās lielā kabineta durvīm.
Viņa ar savu šādu izturēšanos pret Zannu bija gribējusi iedzelt Andrē.
Bet Andrē pazuda aiz drapērijām, un viņas sejā nepārmainijās ne vaibsts.
— Tērauds! Gatavais tērauds! — iesaucās karaliene nopūzdamās. — Šie Tavernī ir īsts tērauds, bet arī īsts zelts.
— A, juvelieru kungi, labdien. Ko nu jūs man atkal atnesāt? Bet jūs taču tīri labi zināt, ka man nav naudas.
Pirmās grāmatas beigas