Garas runas ir to cilvēku laimīgā priekšrocība, kam nav ko domāt pie sevis. Pēc laimes klusēt vai vēlēties, ar izsaucieniem, vislielākā laime, neapstrīdami, ir daudz runāt bez frāzēm.
Divas stundas pēc karietes aizsūtīšanas kardināls un grāfiene bija tai stāvoklī, par kuru mēs jau runājām. Grāfiene bija piekāpusies, kardināls uzvarējis, un tomēr kardināls bija vergs, grāfiene — uzvarētāja.
Divi vīrieši viļas, sniegdami rokas. Vīrietis un sieviete viļas skūpstā.
Bet te neviens nevīla otru, tāpēc ka abi gribēja būt pievilti.
Ikvienam bija mērķis. Šā mērķa sasniegšanai sirsnīga tuvība bija nepieciešama. Tātad ikviens bija sasniedzis savu mērķi.
Tāpēc kardināls nemaz nepūlējās slēpt savu nepacietību. Viņš apmierinājās ar mazu novirzīšanos, un vērsdams sarunu uz Versaļu un godiem, kādi gaidīja jauno karalienes favorīti:
— Viņa ir devīga, — viņš tcica, — un nežēlo neko cilvēkiem, kurus mīl. Viņai ir rets gars dot maz daudziem, un daudz dot nedaudziem draugiem.
— Tātad jūs domājat, ka viņa ir bagāta? — jautāja Lamota kundze.
— Viņa prot sagādāt sev līdzekļus ar vienu vārdu, vienu mājienu, smaidu. Nekad ministrs, izņemot varbūt Tirgo, neuzdrošinājās atteikt karalienei to, ko viņa prasīja.
— Tad jauki! — teica Lamota kundze, — cs viņu redzu mazāk bagātu, nabaga karalieni, vai drīzāk — nabaga sievieti!
— Kā tā?
— Vai ir bagāts, ja spiests uzņemties kaut kādu trūkumu?
— Trūkumu! Pastāstiet man par to, dārgā Žanna!
— O! mans Dievs, cs jums teikšu, ko redzēju, nc vairāk, nc mazāk.
— Sakiet, cs klausos!
— Iedomājaties, kādas divas šausmīgas mocības bija jāpārcieš šai nelaimīgajai karalienei.
— Divas mocības! Kādas?
— Vai jūs zināt, kas ir sievietes vēlēšanās, mans dārgais princi?
— Nē, bet es gribētu, ka jūs man to paskaidrotu, grāfien.
— Labi! karalienei ir vēlēšanās, ko viņa nevar apmierināt.
— Pēc kā?
— Nē, pēc kā.
— Lai, pēc kā?
— Pēc dimantu kaklarotas.
— Uzgaidiet taču, cs zinu! Vai jūs negribat runāt par Bēmera un Bosāndža dimantiem?
— Noteikti.
— O! vecs stāsts, grāfien.
— Vecs vai jauns, vai tas nav īsts izmisums karalienei, sakiet, ja viņa nevar dabūt īpašumā to, ko var gandrīz vai favorīte? Kaut būtu dzīvojis tikai divas nedēļas ilgāk karalis Ludviķis XV, un Žannai Vobernjē būtu tas, ko nevar dabūt Marija Antuancte.
— Ai, dārgā grāfien, lūk, kur jūs viļaties, karaliene varēja dabūt šos dimantus piecas vai sešas reizes, un karaliene vienmēr tos noraidīja.
— O!
— Kad cs saku, karalis viņai tos piedāvāja, un viņa noraidīja no karaļa rokām.
Un kardināls izstāstīja vēsturi ar kuģi.
Žanna kārigi klausījās, un kad kardināls bija beidzis, teica:
— Nu, un pēc tam?
— Kā, pēc tam?
— Jā, ko tas pierāda?
— Ka viņa nemaz nav gribējusi, man šķiet.
Žanna paraustīja plecus.
— Jūs pazīstat sievietes, pazīstat galmu, pazīstat karaļus, un jūs ļaujat sevi piemānīt ar šādu atbildi?
— Protams! Es norādu uz atteikšanos.
— Mans dārgais princi, tas norāda uz kaut ko citu: karalienei bija jāsaka mirdzošs teiciens, populārs teiciens, un viņa to teica.
— Labi! — tcica kardināls, — lūk, tā jūs ticat karaļu tikumiem? Ā, apšaubītāja! Bet svētais Toms bija gandrīz vai ticīgais, salīdzinājumā ar jums.
— Apšaubītāja vai ticīgā, cs galvoju tikai par vienu.
— Par ko?
— To, ka karaliene nav atraidījusi kaklarotu, bet ka viņu sagrābusi ārprātīga vēlēšanās to dabūt.
— Jūs pati izkaļat tās idejas, mana dārgā, un vispirms ticat ka pāri visiem trūkumiem, karalienei ir viena neizmērojama īpašība.
— Kāda?
— Viņa ir nesavtīga! Viņa nemīl ne zeltu, nc sudrabu, ne akmeņus, viņa sver metālus pēc viņu vērtības; puķe pie ņiebura viņai ir vairāk vērta nekā dimants pie auss.
— Es nesaku nē. Tikai pašreiz cs apgalvoju: viņa vēlas uzlikt kaklā sev vairākus dimantus.
— O! grāfien, pierādiet!
— Nekas nebūs vieglāk; nule es redzēju kaklarotu.
— Jūs?
— Es! Un nc tikai redzēju, cs tai pat pieskāros.
— Kur tas bija?
— Versaļā taču.
— Vcrsajā?
— Jā, juvelieri to bija atnesuši, lai kārdinātu karalieni pēdējo reizi.
— Un tā ir skaista.
— Tā ir brīnišķīga.
— Un jūs, kā jau īsta sieviete, jūs sapratāt, ka viņa domā par šo kaklarotu?
— Es saprotu, ka tās dēļ viņa zaudē ēstgribu un miegu.
— Cik žēl, ka man nav kuģa, ko dāvināt karalim.
— Kuģi?
— Jā, viņš man dāvinātu kaklarotu; un tiklīdz man tā būtu, jūs varētu ēst un mierīgi gulēt.
— Jūs smejaties.
— Nē, cs zvēru.
— Labi! Es jums teikšu kaut ko tādu, kas jūs ļoti pārsteigs.
— Sakiet!
— Šo kalarotu cs negribētu.
— Jo labāk, grāfien, tāpēc ka cs to nevarēšu jums dot.
— Cik žēl! to nevarat nc jūs, ne kāds cits; karaliene to jūt, un tāpēc tik kaislīgi vēlas.
— Bet, cs atkārtoju, karalis viņai to piedāvāja. Zanna asi, gandrīz vai nepacietīgi sakustējās.
— Un cs, — viņa tcica, — jums saku, ka sievietes mīl sevišķi tās dāvanas, ja tās nepasniedz cilvēki, no kuriem ir spiestas pieņemt.
Kardināls uzlūkoja Žannu ar vislielāko uzmanību.
— Es tik labi nesaprotu, — viņš tcica.
— Jo labāk; lai tak paliek. Ko jūs runājat pirms laika par kaklarotu, ja mēs nevaram to dabūt?
— O! ja cs būtu karalis un jūs karaliene, cs gan jūs piespiestu to pieņemt.
— Nu, nebūdams karalis, piespiediet karalieni pieņemt, un jūs redzēsit, vai viņa būs tik ļoti saskaitusies par šo varmācību, kā domājat.
Kardināls uzlūkoja Zannu vēlreiz.
— Tiešām, — viņš teica, — vai jūs esat pārliecināta, ka nckļūdatics: karaliene to vēlas?
— Kārīgi. Klausieties, dārgais princi, vai jūs neteicāt man kādreiz, vai es neesmu dzirdējusi sakām, ka jūs nebūtu sapīcis, ja kļūtu ministrs?
— Bet tas ir ļoti iespējams, ka esmu teicis, grāfien.
— Nu, derēsim, mans dārgais princi…
— Par ko?
— Ka reiz karaliene padarīs par ministru to cilvēku, kas nokārtos, lai pēc astoņām dienām šī kaklarota būtu uz viņas tualetes galdiņa.
— O! grāfien.
— Tā es domāju… vai jums patīk labāk, ja cs domāju klusībā pie sevis.
— O! nekad.
— Starp citu, tas, ko es teicu, uz jums neattiecas. Skaidrs, ka jūs neiesit izšķiest pusotru miljonu karaliskās kaprīzes dēļ; tas nozīmētu, nudien, samaksāt pārāk dārgi par portfeli, kuru jūs dabūsit tāpat un kurš jums pienākas. Uzskatiet tātad visu, ko jums teicu, par pļāpāšanu. Es esmu kā papagailis: mani apžilbināja saule, un tāpēc nemitīgi atkārtoju, ka ir karsti. Ai! monsicur, cik smags pārbaudījums ir viena labvēlības diena mazai provincictci! Tāds mirdzums! Jābūt ērglim, lai spētu lūkoties tam tieši virsū.
Kardināls kļuva domīgs.
— Lūk, — tcica Žanna, — jūs domājat par mani tik slikti, jūs uzskatāt mani par tik prastu un nožēlojamu, ka negribat atļauties pat runāt ar mani.
— Ai! atvainojiet!
— Manis aprunātā karaliene esmu cs.
— Grāfien!
— Ko jūs gribat? Man likās, ka viņa vēlas dimantus, tāpēc ka nopūtās, tos ieraudzīdama; un tā cs domāju tamdēļ, ka viņas vietā tos būtu vēlējusies; piedodiet par manu vājību.
— Jūs esat apburoša sieviete, grāfien; neticamā kārtā jums piemīt sirds vājība, kā pati teicāt, un stiprs prāts: dažreiz jūs tik ļoti neesat līdzīga sievietei, ka mani pārņem bailes. Citu reizi jūs esat tik apburoša, ka par to svētu debesis un jūs.
Un galantais kardināls šai laipnībai pielika punktu ar skūpstu.
— Labi, nerunāsim vairāk par šīm lietām, — viņš teica.
— Jā, — klusu čukstēja Žanna, — "Bet cs domāju, ka zivtiņa ir uzkodusies."
Bet lai gan viņš pats ieteica nerunāt vairs par to, kardināls atsāka:
— Un jūs domājat, ka ar uzdevumu bija atnācis Bēmcrs? — viņš tcica.
— Jā, ar Bosāndžu, — nevainīgi atbildēja Lamota kundze.
— Bosāndžs… Uzgaidiet taču, — tcica kardināls, kā atcerēdamies, — Bosāndžs, vai tas nav viņa kompanjons?
— Jā, liels, kalsns.
— Tas pats.
— Kas dzīvo?..
— Viņam jādzīvo kaut kur Fcrajas piekrastē, vai arī Augstskolas tuvumā — labi nezinu. Bet katrā ziņā Jaunā Tilta apkārtnē.
— Pie Jaunā Tilla; jums taisnība; šos vārdus cs lasīju garāmbraucol virs kādiem vārtiem.
— Tā, tā, — Žanna čukstēja, — "Zivtiņa uzkožas vairāk un vairāk."
Žannai bija taisnība, un āķis bija iekodies laupījumam dziļi miesā.
Otrā dienā, iziedams no Scntantuānas priekšpilsētas mājiņas, kardināls lika vest sevi tieši pie Bēmcra.
Viņš gribēja palikt inkognito, bet Bēmcrs un Bosāndžs bija galma juvelieri, un pēc pirmajiem vārdiem sāka viņu uzrunāt par monsicur.
— Nu! jā, monsicur, — tcica kardināls, — bet ja jūs pazināt mani, pūlaties, lai vismaz citi nepazītu.
— Monsicur var būt mierīgs. Mēs gaidīsim jūsu pavēles.
— Es nācu pie jums nopirkt dimanta kaklarotu, ko vakar jūs rādījāt karalienei.
— Patiesi, mēs esam ļoti noskumuši, bet monsicur nāk par vēlu.
— Kā tā?
— Tā ir pārdota.
— Tas nav iespējams, jo vakar jūs to no jauna piedāvājāt Viņas Majestātei.
— Kas to atkal noraidīja, monsicur, lūk, kāpēc agrākais pirkuma līgums paliek spēkā.
— Un ar ko šis pirkuma līgums ir noslēgts? — jautāja kardināls.
— Tas ir noslēpums, monsicur.
— Pārāk daudz noslēpumu, Bēmcra kungs.
Un kardināls piecēlās.
— Bet, monsicur…
— Es domāju, monsicur, — turpināja kardināls, — ka Francijas kroņa zeltkalim vajadzēja būt priecīgam pārdot skaistos akmeņus Francijā; jūs dodat priekšroku Portugālei; kā jums patīk, monsicur Bēmer.
— Monsicur zina visu! — iesaucās zeltkalis.
— Nu, ko jūs te redzat tik pārsteidzošu?
— Bet, ja monsicur zina, tad tikai no karalienes.
— Un ja tā būtu? — teica monsicur Roāns, nenoraidīdams prczumciju, kas glaimoja viņa patmīlai.
— O, tas visu maina, monsicur.
— Izskaidrojiet, es to nesaprotu.
— Vai monsicur grib atļaut runāt pilnīgi brīvi?
— Runājiet!
— Nu, karalienei ir vēlēšanās pēc mūsu kaklarotas.
— Jūs tā domājat?
— Mēs esam pārliecināti.
— Ai, un kāpēc gan viņa to nepērk?
— Bet tāpēc, ka viņa to noraidīja karalim, nu atgriezties pie lēmuma, kas Viņa Majestātei sagādāja tik daudz uzslavu, nozīmē izrādīt kaprīzes.
— Karaliene stāv pāri visām runām.
— Jā, kad runā tauta, vai galminieki; bet kad runā karalis…
— Karalis, jūs taču labi zināt, gribēja dāvināt šo kaklarotu karalienei?
— Bez šaubām, bet viņš pasteidzās karalienei pateikties, kad karaliene to noraidīja.
— Labi, un kā domā monsicur Bēmcrs?
— Ka nu karaliene labprāt gribētu kaklarotu, neizrādot, ka to pirkusi.
— Nu, jūs maldāties, monsicur, — tcica kardināls, — viņa nemaz nav par to.
— Tas ir nožēlojami, monsicur, jo tas būtu vienīgais izšķirošais iemesls, lai neturētu vārdu Portugāles vēstnieka kungam.
Kardināls pārdomāja.
Cik arī spēcīga būtu diplomātu diplomātija, tirgotāju diplomātija vienmēr ir pārāka. Pirmkārt, diplomāts tirgojas ar vērtībām, kuru viņam nemaz nav, tirgotājs tur un spiež nagos priekšmetu, kas uzbudina ziņkārību: to nopirkt, par to samaksāt dārgi, tas ir, gandrīz vai nodīrāt ādu.
Monsicur Roāns redzēja, ka bija šā cilvēka varā.
— Monsicur, — viņš teica, — iedomājaties, ka jūs gribētu, lai karaliene vēlētos jūsu kaklarotu.
— Tas maina visu, monsicur. Es varu lauzt visus pirkšanas līgumus, ja runa ir par priekšrocību piešķiršanu karalienei.
— Par cik jūs pārdodat šo kaklarotu?
— Par pusotru miljonu.
— Kā jūs nokārtojāt maksājumu?
— Portugāle man iemaksāja daļu rēķina, un man būtu jāaizved kaklarota uz Lisabonu, kur man samaksātu uzreiz.
— Tāds maksājumu veids nav lietojams ar mums, monsicur Bēmer; daļa iemaksas būs, ja tā būs prātīga.
— Simttūkstoš livru.
— Tos var dabūt. Par atlikušo?
— Jūsu Eminence gribētu laiku? — tcica Bēmcrs. — Ar Jūsu Eminences garantiju viss ir izdarāms. Vienīgi maksas pagarinājumi sagādā zaudējumus; jo, ievērojat labi, monsicur: tādā svarīgā darījumā skaitļi aug paši no sevis, bez iemesla. Procenti uz pusotra miljona livru pieaug līdz septiņdesmit pieciem tūkstošiem livru, un pieci procenti ir gandrīz vai tirgotāja izpostīšana. Desmit procenti ir visvairāk pieņemamā takse.
— Tas būtu simtpiccdcsmit tūkstoši livru, pēc jūsu rēķina?
— Nu jā, monsicur.
— Rakstīsim, ka jūs pārdodat kaklarotu par sešpadsmit simltūkstošicm livru, monsieur Bēmer, un sadaliet pusotru miljonu livru trijos termiņos, nomaksājot gada laikā. Vai norunāts?
— Monsicur, pie šā pirkuma mēs zaudējam piecdesmit tūkstošus livru.
— Es tā nedomāju, monsicur. Ja rītu jūs dabūtu pusotru miljonu livru, jūs apjuktu: zeltkalis nepērk zemi par tādu ccnu.
— Mēs esam divi, monsicur, mans kompanjons un es.
— Es tam piekritu, bet vienalga, un jums būs ērtāk saņemt katru gada trešdaļu pieci simti tūkstošu livru, tas ir, divi simti piecdesmit tūkstošu livru katram.
— Monsicur piemirst, ka šie dimanti nepieder mums. O! ja tic piederētu mums, mēs būtu pietiekami bagāti, lai neraizētos ne par maksājumu, ne par novietošanu kapitāla atgriešanai.
— Kam tad tic pieder?
— Bet, varbūt, desmit kreditoriem: mēs nopirkām šos akmeņus atsevišķi. Vienu esam parādā Hamburgā, citu Neapolē; vienu Buenosaircsā, divus Maskavā. Mūsu kreditori gaida kaklarotas pārdošanu, lai saņemtu samaksu. Peļņa, ko mēs gūstam, veido mūsu vienīgo mantu; bet, ai! monsicur, kopš šī nelaimīgā kaklarota ir pārdošanā, tas ir, kopš diviem gadiem, mēs zaudējam jau divi simti tūkstošus procentos. Iedomājaties, vai mēs kaut ko pelnām?
Monsicur Roāns pārtrauca Bēmeru.
— Bet, — viņš tcica, — cs vēl neesmu redzējis kaklarotu.
— Tas ir tiesa, monsicur, lūk, tā.
Un Bēmcrs, ar visu amata piesardzību parādīja izmeklēto dārglietu.
— Lieliski! — iesaucās kardināls, ar mīlestību pieskardamies āķīšiem, kuriem bija jāiespiežas karalienes kaklā.
Kad viņa pirksti līdz pārsātinājumam bija iztaustījuši patīkamos izstrāvojumus, kas varēja būt palikuši no karalienes, viņš teica:
— Pirkums ir noslēgts?
— Jā, monsicur', un tūliņ cs eju uz sūtniecību atteikt.
— Es neticu, ka šai brīdī Parīzē būtu Portugāles vēstnieks.
— Tiešām, monsicur, Sūzas kungs patreiz ir te; viņš ieradās inkognito.
— Lai nokārtotu lietu, — smiedamies teica kardināls.
— Jā, monsieur.
— O! nabaga Sūza! es viņu labi pazīstu. Nabaga Sūza!
Un viņš sāka smieties.
Bēmers uzskatīja par savu pienākumu piebiedroties sava klienta jautrībai.
Uzjautrinājās ilgi par šo rotu kārbiņu, turklāt uz Portugāles rēķina.
Monsicur Roāns gāja projām.
Bēmers viņu apturēja.
— Monsicur man teiks, kā tiks nokārtota lieta? — viņš jautāja.
— Bet pavisam vienkārši.
— Monsicur pārvaldnieks?
— Nē; neviens, izņemot mani; jums būs darīšana tikai ar mani.
— Un kad?
— Jau rītdien!
— Simttūkstoš livru?
— Es tos atnesīšu šurp rīt.
— Jā, monsicur.
— Un vekseļi?
— Es tos parakstīšu šeit rīt.
— Tas jo labāk, monsicur.
— Un tā kā jūs esat noslēpumu cilvēks, monsicur Bēmer, atceraties, ka jūs turat savās rokās vienu no svarīgākajiem noslēpumiem.
— Monsicur, es to jūtu, un izpelnīšos jūsu, kā arī Viņas Majestātes karalienes uzticību, — viņš asprātīgi piebilda.
Monsicur Roāns nosarka un izgāja satraukts, bet laimīgs, kā cilvēks, kas sevi izposta kaislības paroksismā.
Otrā rītā pēc šīs dienas monsicur Bēmcrs svarīgā izskatā devās uz Portugāles vēstniecību.
Brīdī, kad viņš pieklauvēja pie durvīm, pirmais sekretārs, monsicur Bosīrs pieņēma rēķinus no pirmā kasiera monsicur Dikorno, un vēstnieks dons Manucls Sūza, izskaidroja jauno darbības plānu savam biedram kambarsulainim.
Kopš pēdējā monsicur Bēmera apciemojuma Žizjēna ielā pils bija pārcietusi daudzas pārvērtības.
Viss divās pasta karietēs iebraukušais personāls, kā redzējām, izvietojās pilī kā prasīja nepieciešamība un dažādās kompetences, kuras vajadzēja izpildīt jaunā vēstnieka namā.
Jāsaka, ka darbabiedri, sadalīdami lomas, kuras viņi izpildīja apbrīnojami labi, dabūja izdevību uzraudzīt pašiem savas intereses, kas vienmēr piešķir mazliet drosmi pat visgrūtākajos darbos.
Visu ķalpotāju savstarpējās saticības sajūsmināts, monsicur Dikorno tajā pašā laikā brīnījās, ka vēstnieks bija diezgan maz rūpējies par nacionāliem aizspriedumiem, pieņemdams par kalpotājiem visus frančus, sākot ar pirmo sekretāru un beidzot ar trešo kambarsulaini.
Un, nokārtodams skaitļus ar monsicur Bosīru, viņš uzsāka sarunu — pilnu uzslavas vēstniecības priekšniekam.
— Sūza, redziet, — runāja Bosīrs, — nav no tiem apsūnojušajiem portugāļiem, kas turas pie četrpadsmitā gadsimta dzīvesveida, kādu tik daudz redz mūsu provincēs. Nē, tic ir ceļotāji mužnicki, miljonāri, kas kaut kur varētu būt karaļi, ja viņiem rastos vēlēšanās.
— Bet tā viņiem nerodas, — asprātīgi tcica monsicur Dikorno.
— Kāpēc to darīt, kasiera kungs; vai cilvēks ar zināmu skaitu miljonu un prinča vārdu, mazāk vērts par karali?
— O! bet tās ir filozofiskās doktrīnas, sekretāra kungs, — pārsteigts teica Dikorno, — cs necerēju dzirdēt no diplomāta mutes šos izlīdzinošos principus.
— Mēs esam izņēmums, — viņa anahronisma mazliet aizkaitināts atbildēja Bosīrs, — nebūdami volteriānieši, vai armēņi, kā Ruso, tomēr
varam saprast filozofisko pasauli un dažādās spēku un stāvokļu nevienlīdzīdzības teorijas.
— Vai ziniet, — sajūsmā iesaucās kasieris, — tā ir laime, ka Portugāle ir maza valsts.
— E! Kāpēc?
— Tāpēc, ka ar tādiem cilvēkiem priekšgalā tā drīz vien pacelsies, monsicur. Uz savu kaimiņu rēķina.
— O! jūs glaimojat, mīļais kasieri. Nē, mēs vedam filozofisku politiku. Tagad pārtrauksim. Tātad kasē, jūs sakāt, ir simtastoņi tūkstoši livru?
— Jā, sekretāra kungs, simtastoņi tūkstoši livru.
— Un neviena parāda?
— Neviena.
— Tas ir priekšzīmīgi. Lūdzu pasniedziet man rēķinu grāmatu.
— Lūk, tā. Kad būs priekšā stādīšana pie karaļa, sekretāra kungs? Es jums teikšu, ka kvartālā tas ir neizsmeļamas ziņkārības un pārrunu priekšmets, cs teiktu gandrīz vai bažu priekšmets.
— Ā! ā!
— Jā, laiku pa laikam pilij apkārt redz klaiņojam ļaudis, kas gribētu, lai durvis būtu no stikla.
— Ļaudis!.. — teica Bosīrs. — Kvartāla ļaudis?
— Un citi. O! tā kā vēstnieka kunga misija ir slepena, saprotiet, ka policija sāks drīz vien rūpēties, lai izdibinātu iemeslus.
— Es domāju tāpat kā jūs, — diezgan uztraukts teica Bosīrs.
— Skatieties, sekretāra kungs! — teica Dikorno, pievezdams Bosīru pie loga restēm, kas atvērās uz daļu no pils paviljona mūra. — Skatieties, vai jūs redzat uz ielas šo cilvēku netīrā brūnā svārkā?
— Jā, redzu.
— Kā viņš izskatās, ko?
— Tiešām. Kā jūs domājat, kas ir šis cilvēks?
— Ko es zinu… monsicur Krona spiegs, varbūt.
— Tas ir iespējams.
— Starp mums runājot, sekretāra kungs, monsicur Krons nav tik spējīgs priekšnieks kā monsicur Sartins. Vai jūs pazināt monsicur Sartinu?
— Nē, monsicur, nē.
— O! viņš būtu jūs atklājis jau desmit reižu. Tas gan tiesa, ka jūs uzmanaties… .
Atskanēja zvans.
— Vēstnieka kungs sauc, — strauji tcica Bosīrs, kuru saruna sāka apgrūtināt.
Un, spēji atraudams durvis, viņš atgrūda divus darbabiedrus, vienu ar spalvu aiz auss un otru ar slotu rokā, vienu no ceturtās šķiras dienesta, otru — izbraucamo sulaini, kas sarunu uzskatīja par ļoti garu un gribēja tajā piedalīties, kaut tikai ar dzirdes jutekļiem.
Bosīrs nodomāja, ka viņu tur aizdomās un apsolījās divkāršot modrību. Tā viņš uzkāpa pie vēstnieka, iepriekš krēslā paspiedis savu abu draugu un līdzicinteresēto rokas.