Dons Manuels Sūza nebija tik dzeltens kā parasti, tas ir, viņš bija sarkanāks. Viņam bija bijusi ar komandoru kambarsulaiņa kungu grūta izskaidrošanās.
ŠI izskaidrošanās vēl nebija beigusies.
Kad ieradās Bosīrs, divi gaiļi izplūca pēdējās spalvas.
— Nu, monsicur Bosīr, — tcica komandors, — samieriniet mūs.
— Kādā lietā, — tcica sekretārs, kas, pārmainījis skatienus ar vēstnieku, savu dabīgo sabiedroto, pieņēma vidutāja izskatu.
— Jūs ziniet, — tcica kambarsulainis, — ka šodien jānāk monsieur Bēmeram, lai pabeigtu kaklarotas lietu.
— Zinu.
— Un ka viņam jāsamaksā simttūkstoš livru.
— Arī zinu.
— Šie simttūkstoši livru ir sabiedrības īpašums, vai ne?
— Kas šaubās par to? ,
— Ai! monsicur Bosīrs atzīst manu taisnību, — pagriezdamies pret donu Manuclu, tcica komandors.
— Uzgaidiet, uzgaidiet! — teica portugālis, uzstājīgi pamādams ar roku.
— Es atzīstu jūsu taisnību tikai šai punktā, — teica Bosīrs, — ka šie simttūkstoši livru pieder līdzdalībniekiem.
— Tas viss, vairāk nekā cs neprasu.
— Nu, tad kasei, kur tie ieslēgti, nevajag būt novietotai vienīgajā vēstniecības birojā, kas robežo ar vēstnieka kunga istabu.
— Kāpēc tā? — tcica Bosīrs.
— Un vēstnieka kungam, — turpināja komandors, — jādod mums katram pa atslēgai no šīs kases.
— Nē, — teica portugālis.
— Jūsu iemesli?
— Ā? jā, jūsu iemesli? — jautāja Bosīrs.
— Man neuzticas, — tcica portugālis, glaudīdams jauno bārdiņu, — kālab, lai cs uzticētos citicm. Man šķiet, ja cs varu būt apvainots sabiedrības apzagšanā, cs varu turēt aizdomās sabiedrību, ka tā grib apzagt mani. Mēs esam cits cita cienīgi cilvēki.
— Piekrītu, — tcica kambarsulainis, — bet tieši tāpēc mums ir līdzīgas tiesības.
— Tad, mans mīļais kungs, ja jūs gribai ieviest te vienlīdzību, jums vajadzētu nolemt, ka mums katram pēc kārtas būtu jāizpilda vēstnieka loma. Tas, varbūt, būtu nc visai iespējams sabiedrības acīs, bet kompanjoni būtu apmierināti. Tas ir viss, vai nc?
— Un vispirms, — pārtrauca Bosīrs, — komandora kungs, jūs nerīkojaties kā krietns kolēģis; vai sinjoram donam Manuelam nepieder neapstrīdama izgudrojuma priekšrocība?
— Ai! jā… — tcica vēstnieks, — un monsicur Bosīrs dalās ar mani.
— O! — komandors atbildēja, — kad reiz kāda lieta pilnā gaitā, tad vairs negriež vērību uz privilēģijām.
— Piekrītu, bet tomēr turpinu ievērot pieklājību, — tcica Bosīrs.
— Es nenāku viens cclt šo sūdzību, — mazliet sakaunējies murmināja komandors, — visi mūsu biedri domā tāpat.
— Un viņi dara aplam, — atbildēja portugālis.
— Viņi dara aplam, — tcica Bosīrs.
Komandors pacēla galvu.
— Es darīju aplam pats, — saīdzis viņš teica, — prasīdams monsicur Bosīra domas. Sekretārs nevarēja būt nokavējis saprašanos ar vēstnieku.
— Komandora kungs, — apbrīnojami vienaldzīgi atbildēja Bosīrs, — jūs esat blēdis, kam cs nocirstu ausis, ja jums tās vēl būtu; bet tās jums ir nogriezuši jau sen.
— Ko jūs vēlaties? — pieceldamies vaicāja komandors.
— Mēs esam vēstnieka kunga kabinetā, un varam nokārtot lietu ģimenes kārtībā. Un tā jūs mani apvainojat, teikdami, ka cs saprotos ar donu Manuelu.
— Un arī mani jūs esat apvainojis, . — dzestri tcica portugālis, nākdams palīgā Bosīram.
— Tāpēc tev jāatbild par saviem vārdiem, komandora kungs.
— O! es neesmu balamutis, — iesaucās kambarsulainis.
— Es to labi redzu, — atbildēja Bosīrs, — tāpēc jūs tiksit nopērts, komandor.
— Palīgā! — tas iesaucās, Olīvas jaunkundzes mīļākā sagrābts, un portugāļa gandrīz vai nožņaugts.
Bet tai brīdī, kad divi priekšnieki gatavojās spriest tiesu, zvans no lejas brīdināja, ka ienācis apmeklētājs.
— Pagaidīsim viņu, — teica dons Manuels.
— Un lai viņš pilda savu pienākumu, — teica Bosīrs.
— Biedri to zinās, — sakārtodamies atbildēja komandors.
— O! sakiet, sakiet, viņiem ko vien gribat; mēs zinām, ko atbildēsim.
— Monsicur Bēmcrs! — sauca durvju sargs no lejas.
— E! lūk, kas izbeidz visu, dārgais komandor, — teica Bosīrs, uzsizdams vieglu pliķi savam pretiniekam uz pakauša.
— Mums vairs nebūs jāstrīdas par simttūkstoš livrām, jo simttūkstoš livru pazudīs līdz ar monsicur Bēmeru. Nu, taisies ātrāk, kambarsulaiņa kungs!
Komandors izgāja ņurdēdams, un atguva savu pazemīgo izskatu, lai pieklājīgi ievestu kroņa zeltkali.
Šai starpbrīdī, no viņa aiziešanas līdz Bēmcra ienākšanai, Bosīrs un portugālis pārmija otru skatienu — tikpat zīmīgu kā pirmo.
Bosāndža pavadībā ienāca Bēmcrs. Abu izturēšanās bija pazemīga un samulsusi, pēc kuras smalkiem vēstniecības novērotājiem- nevajadzēja vilties.
Kamēr viņi ieņēma Bosīra piedāvātos sēdekļus, tas turpināja pētīšanu, un ar acīm vēroja donu Manuelu, lai uzturētu saskaņu.
Manucls saglabāja savu cienīgo un oficiālo izskatu.
Bēmcrs, būdams iniciatīvas cilvēks, šais grūtajos apstākļos sāka runāt.
Viņš izskaidroja, ka svarīgi politiski iemesli kavē turpināt iesākto pārdošanu.
Manuels protestēja.
Bosīrs teica: — Hm!
Monsicur Bēmers samulsa arvien vairāk.
Dons Manuels iebilda, ka līgums noslēgts un ka iemaksas nauda ir gatava.
Bēmers stūrgalvīgi pretojās.
Vēstnieks, vienmēr ar Bosīra starpniecību, atbildēja, ka viņa valdībai bija jāzina vai vajadzēja zināt par līguma noslēgšanu; ka to pārtraukt nozīmē nostādīt Portugāles Majestāti gandrīz vai apsmiekla situācijā.
Monsicur Bēmcrs iebilda, ķa viņš apsvēris pārdomāšanas sekas, bet atgriezties pie agrākām domām kļuvis neiespējams.
Bosīrs neizšķīrās pieņemt līguma laušanu; viņš paskaidroja Bēmeram ļoti noteikti, ka atkāpties nozīmējot būt sliktam tirgotājam, cilvēkam bez vārda.
Tad vārdu ņēma Bosāndžs, lai aizstāvētu viņa un viņa kompanjona personā apvainoto tirdzniecību.
Bet viņš nebija daiļrunīgs.
Bosīrs viņam aizvēra muti ar vienīgu vārdu: — Jūs atradāt pārsolītāju?
Juvelieri, kuri bija ļoti vāji politikā un kuri par diplomātiju vispār un Portugāles diplomātiem sevišķi bija ārkārtīgi labās domās, nosarka, iedomādamies, ka ir atmaskoti.
Bosīrs redzēja, ka ķēris īstā vietā. Tā kā viņam bija svarīgi beigt šo lietu, kurā tas saoda bagātību, viņš izlikās, ka apspriežas portugāliski ar vēstnieku.
— Monsicur, tad viņš tcica zeltkaļiem, — jums piedāvā peļņu, tas ir ļoti dabīgi; tas pierāda, ka dimanti ir ļoti dārgi. Labi! Portugāles Viņas Majestāte negrib pirkumu, kas izpostītu godīgus tirgotājus. Vai vajag jums piedāvāt piecdesmit tūkstošus livru?
Bēmers pamāja noliedzoši.
— Simttūkstoš, simtpiecdesmit tūkstoš livru, — Bosīrs turpināja, nolēmis, sevi nckompromitējot, piedāvāt miljonu vairāk, lai tikai iegūtu savu daļu no pusotra miljona livru.
Zeltkaļi apžilbuši, kādu bridi jutās neērti; tad, savā starpā apspriedušies, viņi tcica Bosīram:
— Nē, sekretāra kungs, nepūlaties mūs kārdināt; līgums ir gatavs, griba, daudz stiprāka par mūsējo, piespiež pārdot kaklarotu šai zemē. Jūs, bez šaubām, saprotiet; atvainojiet, tic neesam mēs, kas atsaka; tas ir kaut kas lielāks par mums, lielāks par jums, kas pretojas.
Bosīram un Manuclam nebija ko atbildēt. Tieši otrādi, viņi izteica tādus kā komplimentus zeltkaļiem un pūlējās izrādīties vienaldzīgi.
Viņi to darīja tik aizrautīgi, ka neredzēja priekšnamā komandora kungu, kambarsulaini, kas noklausījās pie durvīm, lai zinātu, kā kārtojas lieta, no kuras viņus gribēja atstumt.
Cienījamais kompanjons bija tomēr neveikls, jo, noliekdamies pie durvīm, paslīdēja un atkrita pret aizšaujamo. Tas nošķindēja.
Bosīrs metās priekšnamā un ieraudzīja nelaimīgo pavisam nobijušos.
— Nelaimīgais, ko tu šeit dari? — iesaucās Bosīrs.
— Monsicur, — atbildēja komandors, — es atnesu šā rīta pastu.
— Labi! — teica Bosīrs, — ejiet.
Un paņemdams telegrammas, viņš aizsūtīja komandoru projām.
Šis telegrammas bija visa kancelejas korespondence: vēstules no Spānijas vai Portugāles, lielākoties ļoti nenozīmīgas, kuras sastādīja monsicur Dikorno ikdienas darbu, bet kuras, iziedamas caur Bosīra vai dona Manucla rokām pirms nokļūšanas kancelejā, jau bija sagādājušas abiem priekšniekiem derīgas izziņas par vēstniecības darīšanām.
Pēc vārda „pasts", ko dzirdēja zeltkaļi, viņi atviegloti piecēlās, kā cilvēki, kas lika atlaisti pēc apgrūtinošas audiences.
Viņiem ļāva aiziet, un kambarsulainis saņēma pavēli aizvadīt viņus līdz pagalmam.
Tiklīdz viņš bija atstājis kāpnes, dons Manucls un Bosīrs, apmainīdamies skatieniem, kuri drīz vien noved pie darbības, pienāca viens otram klāt.
— Nu! — teica komandors Manucls, — lieta ir izjukusi.
— Noteikti, — apstiprināja Bosīrs.
— Uz simttūkstoš livrām mums katram ir astoņi tūkstoši četri simti livru. Niecīgs ķēriens.
— Nebija vērts galvu lauzīt, — atbildēja Bosīrs.
— Kamēr tur, kasē…
Viņš rādija kasi, uz kuru tik stipri kāro komandors.
— Kasē, ir simts astoņi tūkstoši livru.
— Katram piecdesmit četri tūkstoši.
— Labi! Norunāts, — atbildēja dons Manucls. — Sadalīsim.
— Lai notiek, bet komandors tagad mūs vairs neatstās, kopš zina, ka lieta ir izjukusi.
— Es pameklēšu kādu līdzekli, — savādi tcica dons Manucls.
— Un cs jau atradu, — tcica Bosīrs.
— Kādu?
— Lūk, komandors atgriezīsies?
— Jā.
— Viņš prasīs savu un savu biedru dalu?
— Jā."
— Mums uz kakla būs visa māja?
— Jā.
— Pasauksim komandoru, it kā lai pastāstītu viņam kādu noslēpumu, un ļaujiet man rīkoties.
- Man liekas, ka cs uzminēju, — tcica dons Manucls, — ejiet viņam pretī!
— Es gribēju teikt, lai ejat jūs pats.
Nc viens, nc otrs negribēja atstāt „draugu" vienu pašu ar kasi. Uzticība — tas ir rēts dārgakmens.
Dons Manucls atbildēja, ka vēstnieka tituls kavē viņu spert šo soli.
— Viņa acīs jūs nemaz neesat vēstnieks, — teica Bosīrs, — bet galu galā ir vienalga.
— Jūs iesit?
— Nē, cs viņu pasaukšu pa logu.
Tiešām, Bosīrs pasauca komandora kungu pa logu, kas jau gatavojās uzsākt sarunu ar durvju sargu.
Dzirdēdams, ka viņu sauc, komandors uzkāpa augšā.
Abus priekšniekus viņš atrada tai istabā, kura bija blakus kasei.
Bosīrs, ar smaidu griezdamies pie viņa, teica:
— Derēsim, ka cs zinu, ko jūs teicāt durvju sargam.
— Es?
— Jā. Jūs pastāstījāt, ka lieta ar Bēmeru ir izjukusi.
— Goda vārds, nē.
— Jūs nemelojat?
— Zvēru, ka nc.
— Teicami; ja jūs būtu runājuši, jūs būtu izdarījuši lielu muļķību un pazaudējuši glītu naudas summu.
— Kā tā? — pārsteigts iesaucās komandors, — kādu naudas summu?
— Jūs taču saprotat, ka noslēpumu mēs zinām tikai trīs.
— Tas ir tiesa.
— Un tātad tikai mums trijiem pieder simts astoņi tūkstoši livru, jo visi domā, ka šo summu ir aiznesis Bēmers un Bosāndžs.
— Velns lai parauj, — prieka pārņemts iesaucās komandors, — tas ir tiesa!
— Trīsdesmit trīs tūkstoši trīs simti trīsdesmit trīs franki, seši sū katram, — tcica Manucls.
— v airāk! vairāk! — iesaucās komandors, — ir vēl astoņi tūkstoši livru.
— Tas tiesa, — tcica Bosīrs, — jūs piekrītat?
— Vai cs piekrītu? — rokas berzēdams tcica kambarsulainis, — cs domāju gan! Dalīsim!
— Lūk, kur blēžu valoda! — dārdošā balsī tcica Bosīrs, — nc velti jau agrāk teicu, ka jūs esat tikai blēdis. Nu, don Manuel, jūs esat stiprāks, sagrābiet šo blēdi un parādīsim mūsu līdzdalībniekiem, kas viņš ir.
— Žēlastību! žēlastību! — sauca nelaimīgais, — cs gribēju tikai pajokot.
— Ejam! ejam! — turpināja Bosīrs, — tumšā istabā, līdz plašākai tiesai.
— Žēlastību! — vēlreiz sauca komandors.
— Uzmanieties, — tcica Bosīrs donam Manuclam, kas žņaudza negodīgo komandoru, — uzmanieties, lai nedzird monsicur Dikorno.
— Ja jūs mani neatlaidīsit, — teica komandors^ — cs jūs nodošu.
— Un es tevi nožņaugšu, — naidīgā balsī tcica dons Manuels, stumdams kambarsulaini uz tuvējo tualetes istabu.
— Aizsūtiet monsicur Dikorno, — viņš čukstēja Bosīram pie auss.
Tas nelika otrreiz atkārtot. Viņš aši iegāja telpā pirms vēstnieka
istabas, kamēr pēdējais ieslēdza komandoru mēmā karcera sienās.
Pagāja minūte, Bosīrs nenāca.
Donam Manuclam atausa kāda doma; viņš jutās viens, kase bija desmit soļus tālu; lai to atvērtu, lai izņemtu simttūkstoš livru banknotēs, lai izlēktu pa logu un aizdiegtu cauri dārzam ar laupījumu, labi ievingrinātam zaglim vajadzēja tikai divas minūtes.
Dons Manucls rēķināja, ka Bosīrs, kamēr aizsūtīs Dikorno un atnāks atpakaļ istabā, zaudēs vismaz piecas minūtes.
Viņš metās pie istabas durvīm, kur bija kase. Šīs durvis izrādījās noslēgtas ar aizbīdni. Dons Manucls bija spēcīgs, veikls; pilsētas vārtus viņš atvērtu ar pulksteņa atslēgu.
— Bosīrs man neuzticējās, — viņš domāja, — tāpēc, ka vienīgi man ir atslēga, viņš aizšāva aizbīdni; tas ir tieši tā.
Ar zobenu viņš izsita bultu.
Viņš pieskrēja pie kases un šausmīgi iekliedzās. Kase rādīja platu un izkravātu muti. Itin nekā nebija tās vaļējos dziļumos.
Bosīrs, kam bija otra atslēga, bija iegājis pa citām durvīm un izlaupījis naudu.
Kā neprātīgs dons Manuels skrēja dzīvoklī pie durvju sarga, ko atrada ķērcošu.
Bosīrs jau bija ieguvis piecas minūtes.
Kad, ar kliedzieniem un vaidiem portugālis bija izstāstījis visai pilij par atgadījumu. Kad, lai balstītos uz liecinieku, atbrīvoja komandoru, viņš redzēja tikai neticīgos un saniknotos.
Viņu apvainoja, ka tas izdomājis šo sazvērestību ar Bosīru, kas aizbēga pa priekšu, un atdos viņam pusi no nozagtā.
Vēl vairāk masku, vairāk noslēpumu. Godīgais monsieur Dikorno nesaprata vairs, ar kādiem cilvēkiem bija sapinies.
Viņš tik tikko nenoģība, kad redzēja, kā diplomāti gatavojas pakārt šķūnī donu Manuelu, kas bija gluži nevainīgs.
— Pakārt monsicur Sūzu! — sauca kasieris, — bet tas ir noziegums pret Majestāti, piesargietics!
Nolēma iemest viņu pagrabā, bet Manucls ļoti kliedza.
Tieši šai brīdī trīs svinīgi sitieni pie durvīm lika nodrebēt līdzdalībniekiem.
Iestājās klusums.
Tad asa balss portugāliski iesaucās:
— Atveriet! Portugāles vēstnieka kunga vārdā!
— Vēstnieks! — čukstēja blēži, izklīzdami pa pili, un dažas minūtes caur dārzu, pāri kaimiņu mūriem, pa jumtiem bija bēgšana, ko nagi nes, ārkārtīgs juceklis.
īstais vēstnieks, kas tiešām atgriezās, savās mājās varēja iekļūt tikai ar policijas strēlniekiem, kas ielauza vārtus bezgalīgā pūļa klātbūtnē, kuru pievilka savādais skats.
Tad sameklēja un apcietināja Dikorno, kas bija aizgājis gulēt uz Šatlē.
Tā beidzās piedzīvojums ar Portugāles viltus vēstnieku.