Ja vēstniecības durvju sargs būtu varējis skriet pēc Bosīra, kā to pavēlēja dons Manuels, atzīsim, ka viņš būtu darījis labi.
Ticis ārā, Bosīrs lēniem rikšiem sasniedza Kokijēras ielu, un straujiem rikšiem Sentonorē ielu.
Vienmēr domādams, ka viņam seko, Bosīrs skrēja līču loču, lavierēdams pa ieliņām, kuras apjož maizes tirgu. Pēc dažām minūtēm viņš bija puslīdz drošs, ka neviens viņu vairs nevarēja izsekot, tāpat viņš bija drošs arī par citu, proti, ka viņa spčki bija galā un ka krietns sacīkšu zirgs nevarētu izturēt ilgāk.
Viarmas ielā, kas liecas apkārt tirgum, Bosīrs apsēdās uz labības maisa un izlikās it kā ļoti uzmanīgi aplūkotu Mcdiči kolonnu, ko nopirka Bašomons, lai to pasargātu no sagraušanas un uzdāvinātu pilsētas domei.
Fakts ir tas, ka monsicur Bosīrs aplūkoja nevis monsicur Filibcra Dclorma kolonnu, nc arī saules pulksteni, ar kādu to bija izgreznojis monsicur Pcngrē. Ar pūlēm viņš vilka no plaušu dziļumiem šņācošu un aizsmakušu elpu, it kā no pārmocītām kalves plēšām.
Vairākus mirkļus viņam neizdevās ievilkt pietiekami daudz gaisa, un viņš cīnījās ar aizdusu.
Beidzot tas izdevās ar tādu troksni, kuru būtu dzirdējuši Viarmas ielas iedzīvotāji, ja nebūtu tik aizņemti ar graudu pārdošanu vai svēršanu.
— Ai, — domāja Bosīrs, — lūk, taču mans sapnis ir piepildījies, man ir bagātība.
Un viņš atelpojās vēl.
— Es taču varēšu kļūt pilnīgi godīgs cilvēks, man jau šķiet, ka palieku resnāks.
Un tiešām, viņš jau kļuva uzpūtīgs.
— Es, — viņš turpināja savā klusajā monologā, — padarīšu Olīvu par tikpat godīgu, cik godīgs cilvēks būšu pats. Viņa ir skaista, un arī naiva.
Nelaimīgais!
Viņa neienīdīs savrupu dzīvi provincē, skaistā mazsaimniccībā, kuru mēs sauksim par savu zemi, mazas pilsētas tuvumā, kur mūs atzīs par kungiem.
Nikolā ir skaista, viņai ir tikai divi trūkumi: laiskums un uzpūtība.
Ne vairāk, nabaga Bosīr, divi nāvīgi grēki!
Es apmierināšu šos trūkumus, viņa pieņems Bosīra vārdu, un būšu ieguvis lielisku sievieti.
Tālāk viņš neturpināja; elpa bija atgriezusies.
Viņš noslaucīja pieri, pārliecinājies, ka simttūkstoš livru vēl ir kabatā, un sāka pārdomāt.
Viarmas ielā viņu nemeklēs, bet vispār jau meklēs gan. Vēstniecības kungi nebija tie ļaudis, kas ar vieglu sirdi zaudētu savu laupījuma tiesu.
Tātad viņi sadalīsies vairākās bandās un iesāks ar zagļa dzīvokļa pārmeklēšanu.
Tur bija galvenās grūtības. Šai dzīvoklī mita Olīva. Viņu baidīs, varbūt pat piekaus: ko var zināt? Varbūt nežēlībā ies pat tik tālu, ka padarīs viņu par ķīlnieci.
Kāpēc lai šie blēži nezinātu, ka Olīvas jaunkundze bija Bosīra kaislība, un kāpēc gan, to zinādami, nespekulētu ar šo kaislību?
Bosīrs tik tikko nepalika traks starp šīm divām nāvīgajām briesmām.
Mīla uzvarēja.
Viņš negribēja, lai kāds pieskartos viņa mīlas objektam. Kā bulta viņš skrēja uz namu Dofina ielā.
Starp citu, viņam bija bezgalīga uzticība savas gaitas ātrumam; viņa ienaidnieki, cik žigli tic ari nebija, nevarēja būt aizsteigušies priekšā.
Turklāt viņš ielēca fiakrā, kura ormanim parādīja sešu livru naudas gabalu, teikdams: — Līdz Jaunajam Tiltam.
Zirgi neskrēja, bet gan aizlaidās.
Tuvojās vakars.
Bosīrs lika sevi aizvest līdz laukumiņam uz tilta vaļņa, aiz Indriķa IV statujas. Tai laikā tur piebrauca kariete; tā bija diezgan triviāla, bet iecienīta satikšanās vieta.
Tad, uzdrošinādamies izbāzt galvu caur durvju priekškariem, viņš iemeta skatienu Dofina ielā.
Bosīrs nebija dzīvojis bez dažiem piedzīvojumiem ar policistiem: desmit gadus viņš bija pavadījis, pūlēdamies tos pazīt, lai izvairītos īstā vietā un laikā.
Uz tilta noejas, Dofina ielas pusē, viņš ievēroja divus zināmā attālumā novietojušos cilvēkus, kas staipīja kaklus šās ielas virzienā, lai kaut ko aplūkotu.
Šie cilvēki bija spiegi. Redzēt spiegus uz Jaunā Tilta nebija nekāds retums, jo paruna šai laikmetā teica — lai ieraudzītu katrā laikā prclātu, prieka meitu un balto zirgu, atliek tikai pāriet pāri Jaunajam Tiltam.
Jo baltie zirgi, priesteru tērpi un prieka meitas vienmēr bija policistu mērķi.
Bosīrs tikai saskaitās, ka tic viņu apgrūtina. Viņš izlikās pavisam kuprains un galīgi klibs, lai mainītu savu gaitu, un, pašķirdams pūli, sasniedza Dofina ielu.
Nc mazāko pēdu no tā, no kā viņš baidījās. Viņš jau pamanīja namu, pie kura logiem bieži rādījās viņa zvaigzne Olīva.
Logi bija cict: bez šaubām, viņa atpūtās uz dīvāna vai lasīja kādu sliktu grāmatu, vai grauza saldumus.
Pēkšņi Bosīram likās, ka viņš ir ieraudzījis sardzes kareivja kamzoli — ejā tieši pretī.
Vēl vairāk, vienu viņš redzēja parādāmies pie mazā salona loga.
Viņam sāka līt auksti sviedri; auksti, tas ir, neveselīgi sviedri. Atkāpšanās nebija: vajadzēja paiet tuvāk.
Bosīram pietika drosmes; viņš piegāja un aplūkoja māju.
Kāds skats!
Gaitenis pilns ar Parīzes gvardes kājniekiem, kuru vidū redzēja Šatlē komisāru, gluži melnā.
Šie cilvēki… Bosīra ašais skatiens viņus redzēja apjukušus, nobijušos, vīlušos. Ir cilvēki, kas ieraduši un kas nav ieraduši lasīt policistu sejās;
kad ieraduši, kā tas bija ar Bosīru, tad nevajag skatīties divreiz, lai uzminētu, ka šie kungi nebija trāpījuši mērķi.
Bosīrs sev teica, ka monsicur Krons, bez šaubām, brīdināts, vienalga kā un no kā, bija gribējis saņemt Bosīru un atrada tikai Olīvu.
Tāpēc arī vilšanās. Katrā ziņā, ja Bosīrs būtu bijis parastajos apstākļos, ja kabatā viņam nebūtu bijis simttūkstoš livru, viņš būtu meties šo vīru vidū, kliegdams kā Nisijs: — Lūk es! tc esmu! tas esmu cs, kas ir izdarījis visu!
Bet doma, ka šie cilvēki sataustīs simttūkstoš livru, ka apsmies viņu visu mūžu, doma, ka šis pārdrošais un veiklais Bosīra solis dos labumu tikai policijas leitnanta aģentiem, šī doma uzvarēja visas viņa šaubas un noslāpēja mīlas skumjas.
— Loģika… — viņš sev tcica. — Es ļauju sevi saņemt… Ardievas simttūkstoš livrām! Olīvai ar to cs ncpakalpoju… es izpostu sevi… Es gan pierādu viņai, ka mīlu kā neprātīgais, bet es arī pelnu, lai viņa man saka: „Jūs esat ēzelis: vajadzēja mīlēt mani mazāk un mani glābt." Noteikti laidīsim vaļā ļekas un liksim drošībā naudu, kas ir brīvības, laimes, filozofijas pirmavots.
To teicis, Bosīrs uzlika kases naudu uz krūtīm un sāka skriet uz Lukscmburgas dārzu, jo jau stundu viņu vadīja tikai instinkts. Un tā kā simtām reižu agrāk viņš Olīvu bija uzmeklējis tieši Lukscmburgas dārzā, viņš ļāva kājām tomēr nest sevi turp.
Cilvēkam ar tik spēcīgu loģiku tas nebija prātīgākais lēmums.
Tiešām, policisti, kas zina zagļu ieradumus, tāpat kā Bosīrs zināja policistu ieradumus, meklēt Bosīru varēja būt gājuši uz Lukscmburgas dārzu.
Bet debesis vai velns bija lēmuši, ka monsicur Krons šoreiz nenodarbojās ar Bosīru.
Tiklīdz Nikolā mīļākais nogriezās pa Scntžermēnas dc Prē ielu, kā viņu gandrīz vai notrieca gar zemi skaista kariete, kuras zirgi lepni devās uz Dofina ielu.
Patcicotics tikai parīzieša izvcicīgumam, ko nepazīst pārējie eiropieši, Bosīrs paguva veikli izvairīties no dīsteles. Tas gan tiesa, ka no kučiera lamuvārdiem un pātagas cirtieniem viņš neprata izbēgt; bet simttūkstoš livru īpašnieks nemēdz apstāties pie tik sīka goda jautājuma, it sevišķi tad, kad pa pēdām dzenas Parīzes gvardi un kareivju bataljoni.
Bosīrs tātad metās sāņus; bet iztaisnodamies, viņš karietē pamanīja Olīvu un ļoti skaistu cilvēku. Tic abi dedzīgi sarunājās.
Viņš klusu iekliedzās, kas vēl vairāk satrakoja zirgus. Labprātāk viņš būtu sekojis karietei, bet tā devās pa Dofina ielu, vienīgo ielu Parīzē, pa kuru negribēja šai brīdī iet Bosīrs.
Un tad, kāda varbūtība, ka karietē bija Olīva — iedomas, nieki, muļķības, katrā ziņā tas bija prāta apmulsums — redzēt tur Olīvu.
Turklāt vēl radās doma: karietē nebija Olīva, tāpēc ka policisti viņu apcietināja mājās, Dofina ielā.
Nabaga Bosīrs, atrazdamies izmisuma stāvoklī morāliski un fiziski, metās Fosē ielā, sasniedza Lukscmburgas dārzu, šķērsām pārgāja jau tukšam kvartālam, un, nonācis aiz barjeras, nolēma patverties jau zināmajā, mazajā istabiņā, kuras saimniece izrādīja viņam lielu cienību.
Viņš iekārtojās šajā netīrajā alā, naudu paslēpa zem istabas klona plātnes, tai virsū uzlika gultas kāju, un apgulās, svīzdams un lādēdamies, bet sajaukdams lāstus ar pateicību Merkuram un drudžaino uztraukumu apliedams ar vīnu, sacukurotu ar kanēli, dzērienu, kas ir ļoti noderīgs, lai izsauktu miesas svīšanu un paļāvību sirdij.
Viņš bija drošs, ka policija viņu neatradīs. Viņš bija drošs, ka neviens viņam neizraus naudu.
Beidzot viņš bija drošs, ka šie simttūkstoš livru palīdzēs izraut no cietuma Olīvu, nešķiramo biedreni, ja viņu tur aizturētu.
Palika tikai vēstniecības līdzdalībnieki; ar tiem rēķinu nokārtot bija daudz grūtāk.
Bet Bosīrs jau bija paredzējis apmelošanu. Viņš atstās tos visus Francijā, un aizbrauks uz Šveici, brīvo un godīgo zemi, tiklīdz Olīvas jaunkundze būs brīva.
Nekas, ko domāja Bosīrs, dzerdams karsto vīnu, neizdevās pēc viņa paredzējumiem: tas bija liktenis.
Cilvēks gandrīz vai vienmēr kļūdās, iedomādamies, ka redz lietas, kad tās neredz; viņš kļūdās vēl vairāk, iedomādamies, ka tās nav redzējis, kad patiesībā ir redzējis.
Tūliņ mēs šo piezīmi izskaidrosim lasītājiem.