Monsicur Kaliostro nonāca viens šai senajā namā Sentkloda ielā, kuru mūsu lasītājiem nevajadzētu būt gluži aizmirsušiem. Sākās nakts, kad viņš apstājās pie vārtiem, un uz bulvāra bruģa redzēja tikai retus garāmgājējus.
Zirga soļi atskanēja Svētā Ludviķa ielā, loga vccā apkaluma troksnis, tam aizveroties, masīvo vārtu stieņu čīkstēšana pēc kaimiņu viesnīcnieka
atgriešanās, tās bija vienīgās skaņas šai kvartālā tai stundā, par kuru mēs runājam.
Klostera šaurajā pagalmiņā rēja, drīzāk gan smilkstēja suns. Svētā Pāvila baznīcā nosita trešo ceturksni. Un līdz ar aukstā vēja brāzmām šīs skaņas aizlidoja līdz pat Sentkloda ielai.
Pulkstens bija bez ceturkšņa deviņi.
Grāfs, kā mēs teicām, pienāca pie vārtiem, izvilka no ccļa mēteļa apakšas lielu atslēgu, un, ielikdams to slēdzenē, izgrūda no atslēgas cauruma sārņus, ko pa daudziem gadiem tc bija sanesis vējš.
Sausa zālīte, kas bija iestrēgusi atslēgas caurumā; apaļa sēkliņa, graudiņš, kas skrēja uz dienvidiem, lai izaugtu par dzeltenu lefkoju vai malvi, bet kādā dienā tika ieslodzīts šai tumšajā telpā; no kaimiņu jaunceļamās mājas atlekusi akmens šķemba; mušas, kas ielīdušas šajā dzelzs patvērumā un, nu palikušas tur, tas viss čīkstēja, un birža putekļos zem atslēgas spiediena.
Kad atslēga beidza kustēties caurumā, atlika vairs tikai atvērt vārtus.
Bet laiks bija veicis savu darbu. Salaidumā koks bija piebriedis, eņģes bija sagrauzusi rūsa. Bruģa šķirbās auga zāle, darīdama zaļu vārtu apakšu mitriem izgarojumiem; kaut kāds mastikas paveids, līdzīgs bezdelīgu celtnēm, aizpildīja katru šķirbu, uz vārtu spraišļiem zvilnēja milzīgas koku sēnes, aizsegdamas dēļus.
Kaliostro juta pretestību; viņš spieda ar dūri, tad ar elkoni, tad ar plecu, un pārlauza šķēršļus, kuri atliecās, cits pēc cita nepatīkami brīkšķēdami.
Kad vārti atvērās, Kaliostro acīm pavērās skumjais pagalms, ar sūnām noaudzis kā kapsēta.
Viņš aizvēra vārtus aiz sevis, un viņa soļi iegrima stūrgalvīgā un biezā suņu zobiņu zālē, kas auga pat bruģa virspusē.
Neviens viņu nebija redzējis ienākam, neviens viņu neredzēja šo milzīgo sienu iežogā. Kādu brīdi viņš varēja apstāties un pamazām atgriezties pagājušā dzīvē, kā atgriezās savā mājā.
Viena bija skumja un tukša, otra sagruvusi un atstāta.
Divpadsmit kāpienu vietā bija vairs tikai trīs veseli pakāpieni.
Pārējās — lietus ūdens, iebrucēju Jāņu zāļu un magoņu izgrauztas, sākumā bija sašķobījušās, tad izvēlušās tālu projām no sava pamata. Krizdami akmeņi bija sabirzuši, uz drupām pacēlās zāle un lepni kā iznīcības karogu izplēta savus pušķus.
Kaliostro gāja pa terasi, kas līgojās zem viņa kājām, un ar otras atslēgas palīdzību iekļuva neizmērojamā priekšnamā.
Tikai tur viņš aizdedzināja lukturi, ar kuru bija tālredzīgi apgādājies; bet lai cik rūpīgi viņš arī iededzināja sveci, nama drūmā dvaša to uzreiz nodzēsa.
Nāves elpa spēcīgi pretojās dzīvei; tumsa nogalināja gaismu.
Kaliostro atkal iededzināja lukturi un gāja tālāk.
Ēdamzālē stūros sapelējusi bufete bija gandrīz vai pazaudējusi savu pirmatnējo veidu, lipīgās plates vairs neizturēja kājas pieskārienu. Visas iekšējās durvis bija vaļā, ļaudamas domai brīvi iespiesties sērīgos dziļumos.
Grāfs juta, kā drebuļi kratīja viņa miesu, jo salona galā, kur kādreiz iesākās kāpnes, kļuva dzirdams troksnis.
Šis troksnis kādreiz liecināja par dārgu klātbūtni, šis troksnis no visām pusēm atmodināja nama īpašniekam dzīvi, cerību, laimi. Šis troksnis, kas šajā brīdī nenozīmēja nekā, atgādināja par visu pagātni.
Saraucis uzacis, aizturējis elpu, ar aukstām rokām Kaliostro virzījās uz Hipokrāta statuju, kurai blakus darbojās agrāko slepeno durvju atspere, noslēpumainā, nenotveramā saite, kas vienoja pazīstamo māju ar apslēpto.
Atspere darbojās bez grūtībām, lai gan tārpu sagrauztais apšuvums visapkārt līgojās. Bet tiklīdz grāfs uzlika kāju uz slepenajām kāpnēm, savādais troksnis sāka atkal skanēt. Kaliostro izstiepa roku ar lukturi, lai atklātu iemeslu: viņš redzēja tikai lielu zalkti, kas lēnām rāpās pa kāpnēm un ar asti cirta pa katru skanīgo pakāpienu.
Rāpulis mierīgi pavērsa savas melnās acis uz Kaliostro, tad ieslīdēja pirmajā apšuves caurumā un pazuda.
Bez šaubām, tas bija vientulības ģēnijs.
Grāfs turpināja gājienu.
Visur šai uzkāpšanā viņu pavadīja atmiņa, vai pareizāk būtu teikt — ēna; un kad gaisma zīmēja uz sienām kustīgo siluetu, grāfs nodrebēja, noturēdams paša ēnu par kāda sveša ēnu, kas atmodusies, lai apciemotu noslēpumaino mitekli.
Tā soļodams, tā sapņodams, viņš nonāca līdz kamīna plātci, kas kalpoja kā eja starp Balzāmo ieroču istabu un piesmaržoto Lorencas Fclicani patvērumu.
Sienas bija kailas, istabas tukšas. Vaļējā pavardā vēl atradās milzīga pelnu čupa, kur dzirkstīja daži nelieli zelta un sudraba stienīši.
Šie smalkie, baltie, smaržīgie pelni bija Lorencas mēbeles, kuras Balzāmo sadedzināja līdz pēdējai; tie bija zvīņu skapji, pianino un rožu koka kurvis; tc bija Sevras porcelānu izrotātā skaistā gulta, no kuras atrada sakusušos putekļus, kas līdzīgi marmora pulverim. Tās bija metāla zimzes un ornamenti, kas izkusuši karstā hermetiskā ugunī; tie bija zīda brokāta aizkari un tepiķi; tās bija sandalkoka un alojas koka kārbas, kuru asā smarža, iztvaikodama caur skursteni, piesmaržoja visu Parīzes joslu, pār kuru gāja dūmi. Tad gājēji divas dienas cēla galvas uz augšu, lai ieelpotu šīs savādās mūsu Parīzes gaisam piemaisītās smaržvielas, un tirgus kvartāla strupastis un grizete no Scntonorē kvartāla dzīvoja apskurbuši no šiem spēcīgajiem un uzbudinošajiem atomiem, kurus vēsma atnes no Libānas un Sīrijas līdzenumiem.
Un mēs teiksim — tukšā un aukstā istaba vēl uzglabāja šis smaržas. Kaliostro noliecās, paņēma pelnu šķipsnu un mežonīgā kaislē to ilgi ieelpoja.
— Tā es varu, — viņš čukstēja, — uzsūkt tās dvēseles paliekas, kas senāk saskārās ar šiem putekļiem.
Tad viņš apskatīja dzelzs stieņus, kaimiņu pagalma sērīgumu, un caur kāpnēm lielās plaisas, kuras ugunsgrēks sagādāja iekšējam namam, aprīdams augšējo stāvu.
Drūmais un skaistais skats! Alkova istaba bija pazudusi; no sienām palika tikai septiņi vai astoņi robi, pa kuriem uguns bija staipījusi savas aprijējas un kvēpinātājas mēles.
Katram, kas zināja sāpīgo Balzāmo un Lorencas stāstu, bija grūti neapraudāt šīs drupas. Viss šai mājā izelpoja iznīcināto dižumu, izdzisušo mirdzumu, pazudušo laimi.
Kaliostro tomēr uzsūca šos sapņus. Cilvēks nokāpa no filozofijas augstumiem, lai pārveidotos maigās cilvēcības drusciņā, ko sauc par sirds jūtām, un kas nenāk no prātošanas.
Izsaucis saldos vientulības garus un pateicies debesīm, viņš domāja, ka ir galā ar cilvēcīgo vājību, kad viņa acis apstājās pie kāda priekšmeta, kas vēl mirdzēja šā posta un nelaimes vidū.
Viņš noliecās un parketa gropē, pa pusei ieslēpušos putekļos, ieraudzīja sudraba bultu, kas likās tikai nupat izkritusi no kādas sievietes matiem.
Tā bija viena no tām itāliešu matadatām, kādas tolaik mīlēja izvēlēties dāmas, lai saturētu matu gredzenus, kas kļuva pārāk smagi, kad bija sapūderēti.
Filozofs, zinātnieks, pravietis, cilvēces nicinātājs, kas gribēja, lai debesis rēķinātos ar viņu, cilvēks, kas aizdzinis tik daudz sāpju no sevis un izsūcis tik daudz asins pilienu no citu sirdīm, Kaliostro, ateists, šarlatāns, neticīgais smējējs, pacēla matadatu, pielika pie lūpām, un, pārliecināts, ka viņu nevar redzēt, ļāva asarai parādīties acīs, čukstēdams:
— Lorcnca!
Un tas bija viss. Šai cilvēkā mita dēmons.
Viņš meklēja cīņu, un savas laimes labā to uzturēja sevī.
Vērsmaini noskūpstījis svēto relikviju, viņš atvēra logu, izbāza roku caur stieņiem un aizmeta trauslo metāla gabalu kaimiņu klostera iežogā, zaros, gaisā, putekļos, nezin kur.
Tā viņš sodīja sevi, ka padevies sirdij.
— Ardievu! — viņš tcica nejūtīgajam priekšmetam, kas pazuda varbūt uz visiem mūžiem. — Ardievu, atmiņa, kas man bija sūtīta, lai mani aizkustinātu, lai mani, bez šaubām pazemotu. Turpmāk es domāšu tikai par zemi.
Jā, šī māja tiks nopulgota. Ko es saku? Tas jau ir noticis! Es atvēru durvis, es atnesu gaismu sienām, es redzēju kapa iekšpusi, cs izrakņāju nāves pelnus.
Lai ir nopulgota māja ! Lai tas butu tā galīgi un kaut kādas labklājības dēļ!
Atkal sieviete ies pāri šim pagalmam, sieviete uzliks kājas uz kāpnēm, sieviete varbūt dziedās zem šiem spraišļiem, kur vēl trīc Lorencas pēdējā nopūta!
Lai notiek. Bet šī pulgošana notiks mērķa dēļ, dēļ mērķa kalpot manai lietai. Ja Dievs tur zaudēs, sātans tikai iegūs.
Viņš nolika lukturi uz kāpnēm.
— Šis kāpņu sprosts, — viņš teica, — sagāzīsies. Šīs mājas visa iekārta tāpat sagāzīsies. Noslēpums aizbēgs, pils kļūs par slēptuvi un mitēsies būt svētnīca.
Steigā viņš uzrakstīja uz savām tāfelēm šādas rindas:
„Lenuāra kungam, manam arhitektam.
Uzpost pagalmu un vestibilu, atjaunot šķūņus un staļļus; nojaukt iekšējo paviljonu; pazemināt pili līdz diviem stāviem: astoņu dienu laikā."
— Tagad, — viņš tcica, — palūkosimies, vai no šejienes maz redz grāfienes logu.
Viņš pienāca pie loga, kas atradās pils otrajā stāvā.
No turienes skatiens aptvēra pāri vārtiem visu pretējo Sentkloda ielas fasādi.
Iepretī, vislielākais, sešdesmit pēdu attālumā, redzēja Žannas Lamotas apdzīvoto mitekli.
— Tas ir nekļūdīgi, abas sievietes redzēs viena otru, — teica Kaliostro. — Labi.
Viņš paņēma lukturi un nogāja pa kāpnēm lejā.
Vairāk nekā stundu vēlāk viņš bija atgriezies mājā un aizsūtīja būvaparakstu arhitektam.
Jāteic, ka nākamajā dienā pilī ieradās piecdesmit strādnieku un ka visur skanēja veseris, zāģis un kapļi, zāle, sagrābta lielā kaudzē, sāka kūpēt pagalma stūrī, un garāmgājējs, vakarā atgriežoties, un būdams uzticīgs savai ikdienas apskatei, redzēja pie stīpas apakšas aiz ķepas pakārtu resnu žurku, algādžu un mūrnieku pūlīša vidū, kas zobojās par viņas sirmajām ūsām un godājamo resnumu.
Klusais pils iemītnieks tika iemūrēts savā alā ar kāda būvakmeņa kritienu. Kad celtnis pacēla šo akmeni, pusmirušu zalkti satvēra aiz astes un upurēja jauno overniešu kaļķu taisītāju izpriecai; aiz kauna vai nosmakuma viņš nomira.
Garāmgājējs viņam teica šādu bēru runu:
— Lūk, kas bija laimīgs desmit gadus!
Sic transit gloria mundi.
Astoņās dienās nams bija atjaunots, kā Kaliostro bija pavēlējis arhitektam.