Kardināls monsicur Roāns, divas dienas pēc apmeklējuma pie Bēmcra, saņēma šādu vēstulīti:
„Viņa Eminence, kardināls monsicur Roāns, bez šaubām, zina, kur šovakar ēdis vakariņas"
— No mazās grāfienes, — ozdams papīru, viņš tcica. — Es iešu.
Lūk, ar kādu nolūku Lamota kundze prasīja šo satikšanos ar kardinālu.
No pieciem sulaiņiem, kurus viņas apkalpošanai nodeva Viņa Eminence,
tā bija ievērojusi vienu — melniem matiem, brūnām acīm, svaigu, bālu, iedzeltenu seju, kas pierādīja, ka viņam bija žultains raksturs. Novērotājai tās šķita darbīgas, saprātīgas un stūrgalvīgas dabas pazīmes.
Viņa lika atnākt šim cilvēkam, un stundas ceturksnī tā padevības un paklausības dēļ dabūja visu, ko gribēja.
Šis cilvēks sekoja kardinālam un paziņoja, ka redzējis Viņa Eminenci divās dienās divreiz ieejam pie Bēmcra un Bosāndža kungiem.
Nu Žanna zināja diezgan daudz. Tāds cilvēks kā monsicur Roāns netirgojas. Veikli tirgotāji, kā, piemēram, Bēmcrs neļauj aiziet pircējam. Kaklarotai vajadzēja būt pārdotai.
Bēmcra pārdotai un monsicur Roāna nopirktai! Un pēdējais neizpļāpāja nevienu vārdu savai mīlulei, savai mīļākajai!
Pazīme bija ļoti nopietna. Žanna sadrūma, saknieba smalkās lūpas, un aizsūtīja kardinālam vēstuli, ko mēs lasījām.
Vakarā monsicur Roāns atnāca. Pa priekšu nāca grozs tokajieša un dažas retas delikateses, uz mata it kā viņš ietu vakariņot pie Gimāra vai Danžcvīla kundzes.
Šī nianse nepalika nepamanīta, tāpat kā, starp citu, nepalika nepamanīts arī viss pārējais, viņa parūpējās, lai netiktu pasniegts nekas no tā, ko bija sūtījis kardināls; tad, ar zināmu maigumu, uzsākdama sarunu, kad abi palika vieni, viņa teica:
— Tiešām, monsicur, mani ļoti satriec viena lieta.
— O! kāda, grāfien? — izlikdamies aizkaitināts, kas ne vienmēr rāda, ka patiesi ir sakaitināts, tcica monsicur.
— Tā! monsieur, manu nepatikšanu iemesls ir tas, ka redzu nc tikai to, ka mani nemīlat, bet ka nekad neesat mīlējis…
— O! grāfien, ko jūs runājat!
— Neatvainojaties, monsicur, tas būtu velti izšķiests laiks.
— Man, — laipni teica kardināls.
— Nē, man, — noteikti atbildēja Lamota kundze. — Starp citu…
— O! grāfien, — teica kardināls.
— Neraizējaties, monsicur, tas man ir gluži vienaldzīgi.
— Ka jūs mīlu vai, ka nemīlu?
— Jā.
— Un kāpēc tas jums ir vienaldzīgi?
— Bet tāpēc, ka cs nemīlu jūs.
— Grāfien, vai jūs zināt, ka tas nemaz nav laipni, ka jūs pagodinātics man to teikt.
— Tiešām, tas pareizi, mēs neiesākām ar glāstiem; tas ir fakts, konstatēsim.
— Kāds fakts?
— Ka neesmu nekad jūs mīlējusi, monsicur, ka jūs pats nekad neesat mīlējis mani.
— O! kas attiecas uz mani, tas nav jāsaka, — iesaucās princis gandrīz vai patiesā balsī. — Es biju jums pieķēries, grāfien. Nelieciet mani zem tās pašas zīmes kā sevi.
— Klausieties, monsicur, cienīsim viens otru pietiekami, lai teiktu patiesību.
— Un kāda ir tā patiesība?
— Mūs diezgan stipri saista kaut kas cits nekā mīlestība.
— Kas?
— Vajadzība.
— Vajadzība? Fui! grāfien.
— Monsicur, cs jums teikšu, ko normāņu zemnieks sacīja dēlam par kruķiem: ja tev tie apriebušies, necel riebumu citiem. Fui! par vajadzībām, monsicur. Par ko jūs domājat?
— Labi! tātad klausieties, grāfien: pieņemsim, ka mēs esam ieinteresēti, ar ko es varu kalpot jūsu interesēm un jūs — manējām?
— Vispirms, monsicur, un pirmām kārtām, man ir vēlēšanās ķildoties ar jums.
— Ķildojaties, grāfien.
— Jūs neizrādījāt uzticību pret mani, tas ir, cienību.
— Es! Un kad, lūdzu?
— Kad? Vai jūs noliegsit, ka veikli izvilinājāt no manis sīkumus, par kuriem, gandrīz vai mirdama, es jums vēlējos pastāstīt…
— Par ko, grāfien?
— Par zināmas augstas dāmas gaumi pret zināmu lietu; jūs esat spēris soļus, lai apmierinātu šo gaumi, man nekā nesacīdams.
— Izvilināt sīkumus, uzminēt zināmas dāmas gaumi pret zināmu lietu, apmierināt šo gaumi! grāfien, jūs tiešām esat mīkla, sfinksa. Ai! esmu gan redzējis sievietes galvu un kaklu, bet vēl neesmu redzējis lauvas nagus. Kā šķiet, jūs man tos rādīsit, nu, lai.
— E, nē, es jums nerādīšu nekā tamlīdzīga, monsicur, ņemot vērā, ka jums nav vēlēšanās redzēt. Es jums teikšu skaidri un vienkārši miklas atrisinājumu: sīkumi par to, kas notika Versaļā; zināmās dāmas gaume, karaliene; un šis karalienes gaumes apmierināšana, slavenās kaklarotas pirkšana, ko jūs vakar izdarījāt pie monsicur Bēmcra un Bosāndža.
— Grāfien! — pavisam ļodzīdamies un gluži bāls šļupstēja kardināls.
Žanna vērsa uz viņu savu skaidro skatienu.
— Nu, — viņa tcica, — kāpēc skatāties uz mani gluži izbiedēts, vai vakar jūs nenoslēdzāt pirkšanas līgumu ar Augstskolas piekrastes zeltkaļiem?
Roāns nemelo, pat nc sievietei. Kardināls klusēja.
Un tā kā viņš nosarka, ko vīrietis nekad nepiedod tai sievietei, kas to izraisa, Žanna pasteidzās paņemt viņa roku.
— Piedodiet, mans princi, cs pasteigšos teikt, kur jūs kļūdījaties par mani. Jūs domājāt, ka es esmu muļķe un ļauna?
— O! o! grāfien.
— Beidzot…
— Nc vārda vairāk; ļaujiet runāt man! Varbūt cs jūs pārliecināšu, jo kopš šodienas cs skaidri redzu, ar ko man ir darīšana. Es cerēju atrast jūsos skaistu sievieti, gudru sievieti, apburošu mīļāko, jūs esat labāka par to visu. Klausieties!
Žanna pienāca klāt kardinālam, atstādama savu roku viņa rokās.
— Jūs gribējāt gan būt mana mīļākā, mana draudzene, mani nemīlēdama. Jūs man teicāt to pati, — turpināja monsicur Roāns.
— Un cs atkārtoju vēl, — tcica Lamota kundze.
— Tad jums bija mērķis?
— Noteikti.
— Mērķis, grāfien?
— Vai jums ir vajadzīgs, lai es izskaidroju?
— Nē, tas man ir kā uz delnas. Jūs gribat palīdzēt tikt man uz priekšu. Un vai nav skaidrs, ka reiz mana laime ir iegūta, manas pirmās rūpes būtu nodrošināt jūsējo? Vai tā ir, varbūt cs esmu maldījies?
— Jūs neesat maldījies, monsicur, tā tas ir. Vienīgi, ticiet man, bez frāzēm, šim mērķim cs nesekoju ar antipātijām un pretīguma jūtām, ceļš bija patīkams.
— Jūs esat patīkama sieviete, grāfien, un ir bauda runāt ar jums par darīšanām. Tātad, cs teikšu, ka jūs uzminējāt pareizi. Jūs zināt, ka man ir godbijīga pieķēršanās.
— Es to redzēju Operas ballē, mans princi.
— Šī mīla nekad nebūs abpusēja. O! lai Dievs mani sarga tam ticēt!
— Ai! — tcica grāfiene, — sieviete nc vienmēr ir karaliene, un jūs esat diezgan vērtīgs, ka cs zinātu, kardināl monsicur Mazarēn.
— Tas arī bija ļoti skaists vīrietis, — smiedamies teica monsicur Roāns.
— Un lielisks premjerministrs, — ar vislielāko mieru atbildēja Žanna.
— Grāfien, domāt par jums ir veltas pūles, simtreiz labāk ir runāt. Jūs domājat un runājat par saviem draugiem. Jā, cs cenšos kļūt par
premjerministru. Viss mani dzen uz to: dzimšana, pieredze, darīšanas, zināma labvēlība, ko apliecina ārzemju galmi, daudz simpātiju, kuras man veltī franču tauta.
— Viss, galu galā, — tcica Žanna, — izņemot vienu…
— Izņemot riebumu, jūs gribat teikt!
— Jā, karalienes; un šis riebums ir patiess šķērslis. Ko karaliene mīl, to vienmēr karalim beidzot ir jāiemīl; ko viņa ienīst, viņš neieredz vēl vairāk!
— Un viņa mani ienīst?
— O!
— Būsim vaļsirdīgi! Es nedomāju, ka mums būtu atļauts apstāties tik skaistā ccļā, grāfien.
— Labi, monsicur, karaliene jūs nemīl.
— Tad es esmu pazudis! Pat kaklarota nelīdzēs.
— Lūk, tur jūs varat vilties, princi.
— Kaklarota ir nopirkta!
— Karaliene redzēs vismaz, ka jūs viņu mīlat, ja viņa nemīl jūs.
— O! grāfien!
— Jūs zināt, monsicur, mēs esam vienojušies saukt lietas īstajā vārdā.
— Lai. Tātad jūs sakāt, ka nezaudējat cerību ieraudzīt mani kādu dienu kā premjerministru?
— Es esmu pārliecināta.
— Es gribētu jautāt, kāda ir jūsu godkārība?
— Es to pateikšu, princi, kad būsit spējīgs to apmierināt.
— Dodu godavārdu, ka izpildīšu jūsu vēlēšanos.
— Pateicos, tagad vakariņosim.
Kardināls paņēma Žannas roku, un saspieda tā, kā Žanna bija tik ļoti vēlējusies, lai viņas roka būtu bijusi saspiesta dažas dienas iepriekš. Bet tas laiks bija pagājis.
Viņa atvilka roku.
— Nu! grāfien?
— Vakariņosim, es jums saku, monsicur.
— Bet cs vairs nejūtos izsalcis.
— Tad runāsim.
— Bet man vairs nav ko teikt.
— Tad šķirsimies.
— Lūk, — viņš tcica, — to jūs saucat par mūsu savienību. Jūs mani atlaižat?
— Lai patiesi piederētu viens otram, — viņa tcica, — monsicur, piederēsim pilnīgi viens un otrs sev pašiem.
— Jums taisnība, grāfien; piedodiet, ka cs atkal piekrāpos uz jūsu rēķina. O! zvēru, ka tā būs pēdējā reize.
Viņš paņēma viņas roku un noskūpstīja tik cienīgi, ka neredzēja grāfienes blēdīgo, velnišķīgo smaidu tai brīdī, kad atskanēja šie vārdi: „Tā būs pēdēja reize, ka es piekrāpjos uz jūsu rēķina." Žanna piecēlās un pavadīja princi lūdz priekšnamam. Tur viņš apstājās un klusi teica:
— Turpmākais, grāfien?
— Pavisam vienkārši.
— Kas man jādara?
— Nekas. Gaidiet mani!
— Un jūs iesit?
— Uz Versaļu.
— Kad?
— Rīt.
— Un cs saņemšu atbildi?
— Tūliņ.
— Nu, mana protežētāja, es paļaujos uz jums.
— Ļaujiet man rīkoties.
Pēc šiem vārdiem viņa atgriezās istabā, apgūlās gultā, un, noteikti lūkodamās skaistā marmora Endimionā, kas gaidīja Diānu, čukstēja:
— Noteikti brīvība ir labāka.