Tāda noslēpuma īpašniece, bagāta, ar tādu nākotni, divu tik ievērojamu aizstāvju atbalstīta, Žanna jutās spējīga pacelt zemeslodi.
Viņa deva sev divas nedēļas, lai iesāktu pilnīgi baudīt garšīgo ķekaru, ko laime pakāra viņai virs galvas.
Parādīties galmā nevis kā lūdzējai, ne kā nabaga ubagotājai, ko izved Bulanviljē kundze, bet gan kā Valuā pēcnācējai, ar simttūkstoš livru lielu gada renti, būt hercoga un pēra sievai, saukties par karalienes favorīti, un šais intrigu un negaisu laikos pārvaldīt valsti, valdot pār karali ar Marijas Antuanctes starpniecību, lūk, visā vienkāršumā tā panorāma, kas pavērās nenogurdināmās grāfienes Lamotas iedomas priekšā.
Pienāca liktenīgā diena, vienā rāvienā viņa bija Versaļā. Viņai nebija audiences vēstules; bet viņas ticība savai laimei bija kļuvusi tāda, ka Zanna nešaubījās ieraudzīt etiķeti klanāmies viņas vēlēšanās priekšā.
Un viņai bija taisnība.
Visi galma lišķi, tik ļoti būdami norūpējušies uzminēt saimnieka gaumi, bija ievērojuši, cik lielu prieku Marijai Antuanctci sagādāja skaistās grāfienes sabiedrība.
Ar to pielika, lai pēc viņas ierašanās inteliģents durvju sargs nostātos karalienes ccļā, kas nāca no baznīcas, un tur, it kā nejauši augstmaņa priekšā izteiktu šos vārdus:
— Kungs, ko darīt ar grāfieni Lamotu Valuā, kurai nav audiences vēstules?
Karaliene klusām sarunājās ar Lambālas kundzi. Šā cilvēka izveicīgi izmestais Žannas vārds pārtrauca sarunu.
Viņa pagriezās.
— Vai tur nerunā, — viņa jautāja, — ka ieradusies Lamota Valuā kundze?
— Es domāju — jā, Jūsu Majestāte, — atbildēja augstmanis.
— Kas to saka?
— Šis durvju sargs, madamc.
Durvju sargs pazemīgi palocījās.
Tad aiziedama viņa tcica:
— Jūs aizvedīsit viņu uz vannas istabu.
Un viņa aizgāja.
Zanna, kam šis cilvēks vienkārši pastāstīja, ko izdarījis, tūliņ bāza roku naudas makā, bet durvju sargs ar smaidu viņu apturēja.
— Grāfienes kundze, papūlaties, lūdzu, — viņš tcica, — sakrāt šos parādus; drīz jūs varēsit man samaksāt ar lielākiem procentiem.
Žanna atlika naudu kabatā.
— Jums taisnība, draugs, pateicos!
Kālab, viņa sev tcica, lai cs neaizstāvētu durvju sargu, kas ir aizstāvējis mani. Tikpat daudz cs daru kardināla labā.
Drīz Žanna bija pavēlnicccs tuvumā.
Marija Antuancte bija nopietna, nc visai apmierināta pēc izskata, varbūt tāpēc, ka bija pārāk favorizējusi grāfieni ar necerētu pieņemšanu.
Īstenībā, domāja monsicur Roāna draudzene, karaliene iedomājas it kā es atkal nāku ubagot… Pirms pagūšu izteikt divdesmit vārdus, viņa būs iepriecināta vai arī liks mani izmest pa durvīm.
— Kundze, — tcica karaliene, — man vēl nebija izdevība runāt ar karali.
— Ai, madamc, Jūsu Majestāte bija pārāk laba pret mani, un cs negaidu neko vairāk. Es nācu…
— Kāpēc jūs nācāt? — veikli tcica karaliene. — Jūs neprasījāt audienci. Varbūt ir nepieciešamība… jums?
— Nepieciešamība… jā, madamc; bet manis dēļ… nc.
— Tad manis dēļ! Nu, runājiet, grāfien!
Un karaliene aizveda Zannu vannas zālē, kur sievietes viņu gaidīja.
Redzēdama apkārt karalienei šos cilvēkus, grāfiene nesāka sarunu.
Tikusi vannā, karaliene aizsūtīja sievietes projām.
— Madamc, — tcica Žanna, — Jūsu Majestāte redz, ka cs esmu apjukusi.
— Kāpēc? — Es jums teicu: Jūsu Majestātei ir zināms, man likās, cs tcicu viņai, tout Ja gracc, kādu ieinteresētību kardināls monsicur Roāns izrāda pret mani?
Karaliene sarauca uzacis.
— Es nezinu, — viņa teica.
— Es domāju…
— Vienalga… runājiet!
— Tā, madamc, Viņa Eminence aizvakar mani pagodināja ar apmeklējumu.
— Ā!
— Tas bija krietnā darba dēļ, ko cs uzņēmos.
— Ļoti jauki, grāfien, ļoti jauki… cs došu arī… jūsu krietnajam darbam.
— Jūsu Majestāte maldās. Man bija tas gods teikt viņai, ka nekā neprasīšu. Monsicur kardināls pēc paraduma runāja par karalienes labsirdību, par viņas neizsmeļamo žēlsirdību.
— Un prasīja, lai es aizstāvu viņa mīluļus?
— Pirmām kārtām! Jā, Jūsu Majestāte.
— Es to darīšu nc monsicur kardināla dēļ, bet to nelaimīgo dēļ, kuriem vienmēr gatava palīdzēt, lai no kādas puses viņi arī nenāktu. Vienīgi sakiet Viņa Eminencei, ka esmu ļoti apgrūtināta.
— Cik žēl! Madamc, lūk, to cs tcicu viņam, un no turienes arī cēlās apjukums, ko es izrādīju karalienei.
— Ai, ai!
— Es izskaidroju monsicur kardinālam dedzīgo tuvākomīlestību, kas pārņem Jūsu Majestātes sirdi, dzirdot par kādu nelaimi, augstsirdību, kura liek nemitīgi tukšoties karalienes makam, kas vienmēr ir ļoti ierobežots.
— Jauki! jauki!
— Klausieties, madamc, cs viņam minēju kā piemēru, ka Viņas Majestāte paliek pašas labsirdībai par vergu. Viņa upurējas nabagiem. Labu viņai atdara ar ļaunu, un pēc tam cs apvainoju pati sevi.
— Kā tā, grāfien? — teica karaliene, kas klausījās vai nu tāpēc, ka Žanna prata uzķert viņas vājību, vai arī Marijas Antuanetes lielais prāts aiz šāgarā ievada juta dzīvu interesi, kādu viņai radīja šī sagatavošana.
— Es tcicu, madamc, ka Jūsu Majestāte dažas dienas iepriekš man iedeva lielu summu, ka, vismaz, tūkstoš reizes tas tā noticis ar karalieni, jau divus gadus, un ja karaliene nebūtu bijusi tik jūtīga, tik augstsirdīga, viņai kasē būtu divi miljoni, pateicoties kuriem nekādi apsvērumi nekavētu atļauties skaisto dimantu kaklarotu, ko tik cēli, tik drošsirdīgi, bet atļaujiet, madamc, tik netaisni atraidījāt.
Karaliene nosarka un sāka novērot Žannu. Acīmredzot noslēgums ietvērās pēdējā frāzē. Vai tur bija lamatas? Vai vienīgi rupja glaimošana? Protams, ja jautājums tā bija uzdots, tas nevarēja būt bez briesmām karalienei. Bet Viņas Majestāte Žannas sejā redzēja tik daudz maiguma, tik daudz sirsnīgas labvēlības, tik daudz skaidras patiesības, kur it nekas neliecināja, ka tāda seja būtu neuzticīga vai lišķīga.
Un tā kā karalienes pašas dvēsele bija pilna patiesas augstsirdības, un tā kā augstsirdībā vienmēr ir spēks, spēkā arvien ir stingra patiesība, tad nopūzdamās Marija Antuancte tcica:
— Jā, — viņa tcica, — kaklarota ir skaista; es gribu sacīt, tā bija skaista, un cs priecājos, ja sieviete ar gaumi slavē, ka es to noraidīju.
— Ja jūs zinātu, madame, — iesaucās Žanna, pārtraukdama frāzi īstā laikā, — kā uzzina cilvēku jūtas, kad šie cilvēki izrāda, ko mīl!
— Ko jūs ar to gribat sacīt?
— Es gribu teikt, madamc, ka, stāstīdama par jūsu varonīgo atteikšanos no kaklarotas, redzēju nobālam monsicur Roānu.
— Nobālam!
— Vienā mirklī viņa acis pārpildījās ar asarām. Es nezinu, madamc, vai tiesa, ka monsicur Roāns būtu skaists vīrietis un priekšzīmīgs seņjors, kā daudzi domā; bet to es zinu, ka viņa seja, ko tai brīdī apgaismoja dvēseles kvēle un sagrumboja asaras par jūsu augstsirdīgo nesavtību, ak, ko es saku? — jūsu cēlo atsacīšanos, šī seja nekad nezudīs no manas atmiņas.
Karaliene uz brīdi apstājās, lai ielaistu ūdeni no zeltītā gulbja knābja, kas bija iedurts virs marmora peldvietas.
— Nu, labi, grāfien, — viņa tcica, — tā kā monsicur Roāns jums izlikās tik skaists un tik priekšzīmīgs, ka atnācāt to pastāstīt, cs jūs nemudinu izrādīt to viņam. Tas ir pasaulīgs prelāts, garīdznieks, kas ņem tikpat daudz aitu sev kā priekš Tā Kunga.
— O! madame.
— Nu, kas?! Vai es apmeloju? Vai tā nav viņa reputācija? Vai tā nav sava veida slava? Vai jūs neredzat, kā dievkalpojumu dienās viņš māj ar rokām, tās ir skaistas, tiesa, lai darītu tās vēl baltākas, uz šīm rokām, kur dzirkst garīdznieka gredzens, ticīgo acis redz arī mirdzošāko kardināla dimantu?
Žanna palocījās.
— Kardināla trofejas, — iekaisusi turpināja karaliene, — ir neskaitāmas. No dažām iznāca skandāls. Prelāts ir mīļākais, kā tas bija Froudas laikā. Es atsakos no viņa uzslavas.
— Lūk, madamc, — teica Žanna, juzdamās brīvi no šīs familiaritātes, kā arī no visa sarunu biedrenes fiziskā stāvokļa, — cs nezinu, vai kardināls domāja par ticīgiem, kad tik dedzīgi runāja par Jūsu Majestātes tikumiem; bet to zinu, ka viņa skaistās rokas nebija vis paceltas gaisā, bet gan uzliktas uz sirds.
Negribot iesmiedamās, karaliene purināja galvu.
„Nu, jā!," domāja Zanna, „ vai ies labāk, kā mēs cerējām? Vai nepatika būtu mūsu palīgs? O! tad mums būtu pārāk daudz ērtību."
Karaliene atkal drīz vien pieņēma savu cēlo un vienaldzīgo izteiksmi.
— Turpiniet! — viņa mudināja.
— Jūsu Majestāte mani mulsina; pieticība, kas viņai liek atraidīt pat uzslavas…
— Kardināla! O! jā.
— Bet kāpēc, madamc?
— Tāpēc, ka tā ir aizdomīga, grāfien.
— Man nepieklājas, — atbildēja Žanna ar visdziļāko cieņu, — aizstāvēt to, kam bija nelaime krist Jūsu Majestātes nežēlastībā; nešaubīsimies nevienu mirkli, tas ir vainīgs, ja viņš ir nepatīkams karalienei.
— Monsicur Roāns nav man nepatīkams; viņš mani ir apvainojis. Bet cs esmu karaliene un kristīgā; tātad divkārši spiesta aizmirst apvainojumus.
Un karaliene teica šos vārdus tai majestātiskā labsirdībā, kura piemita tikai viņai.
Žanna klusēja.
— Jūs vairs nesakiet nekā?
— Es būšu aizdomīga Jūsu Majestātes acīs, cs izsaukšu pret sevi viņas nežēlastību, viņas nosodījumu, izteikdama ieskatu, kas aizskars viņas domas.
— Jūs domājiet gluži pretēji tam, kā domāju cs par kardinālu?
— Diametrāli pretējo, madamc.
— Jūs tā nerunātu tai dienā, kad uzzinātu, ko princis Luijs man ir nodarījis.
— Es zinu vienīgi to, ko redzēju viņu darot, lai pakalpotu Jūsu Majestātei.
— Smalku apiešanos?
Zanna palocījās.
— Laipnību, novēlējumus, glaimus? — karaliene turpināja.
Zanna klusēja.
— Jūs jūtat pret monsieur Roānu karstu draudzību, grāfien, cs vairs ncuzbrukšu viņam jūsu klātbūtnē.
Un karaliene sāka smieties.
— Madamc, — atbildēja Zanna, — man labāk patiktu jūsu dusmas, nekā jūsu izsmiekls. Kardināla kungs jūt pret Jūsu Majestāti tik godbijīgu cicņu, ka es esmu pārliecināta, ja redzētu karalieni smejamies par viņu, viņš nomirtu.
— O, o! viņš tātad ir ļoti pārvērties.
— Bet Jūsu Majestāte mani kādreiz pagodināja, teikdama, ka pirms desmit gadiem monsicur Roāns bija kaislīgi…
— Es jokoju, grāfien, — stingri teica karaliene.
Karalienei likās, ka Žanna, piespiesta klusēt, atteikusies no cīņas, bet Marija Antuancte ļoti maldījās. Sievietēm ar tīģera un čūskas raksturu brīdis, kad viņas ievelkas sevī, vienmēr ir uzbrukuma ievads; koncentrēts miers pirms lēciena.
— Jūs runājāt par dimantiem, — neuzmanīgi tcica karaliene. — Atzīstieties, ka jūs domājāt par tiem!
— Dienu un nakti, madamc, — teica Žanna, priecādamās kā ģenerālis, kas redz, ka ienaidnieks kaujaslaukā izdara izšķirīgo kļūdu. — Tic ir tik skaisti, tik ļoti piestāvētu Jūsu Majestātei.
— Kā tā?
— Jā, madamc, jā, Jūsu Majestātei.
— Bet tic ir pārdoti.
— Jā, tie ir pārdoti.
— Portugāles vēstniekam?
Žanna lēni purināja galvu.
— Nē? — priecīgi tcica karaliene.
— Nē, madamc.
— Tad kam gan?
— Tos nopirka monsicur Roāns.
Karaliene palēcās, un, pēkšņi kļūdama dzestra, tcica:
— Ai!
— Klausieties, madamc\ — tcica Žanna ar sajūsmas un aizrautības pilnu daiļrunību. — Tas ir lieliski, ko dara monsicur Roāns; tas ir augstsirdības, labdarības mirklis; tā ir skaista kustība; Jūsu Majestāte nevar liegt simpātijas visam, kas ir labs un jūtīgs. Tiklīdz monsieur Roāns uzzināja no manis, atzīstos, acumirklīgo Jūsu Majestātes naudas trūkumu, viņš iesaucās: „Kā! Francijas karaliene atraida to, ko nedrīkstētu atraidīt vidusmēra rentnieka sieva? Kā! karalieni var nostādīt stāvoklī, redzēt kādu dienu Nekcra kundzi izgreznotu ar šiem dimantiem?
Monsieur Roāns vēl nezināja, ka Portugāles vēstnieks tirgojies ap tiem. Es viņam to pastāstīju. Viņa pukošanās divkāršojās: „Tas vairs nav," viņš tcica, „jautājums sagādāt prieku karalienei, tas ir karalības cienības jautājums. Es pazīstu ārzemju galmu garu — tukšība, dižošanās — tur smiesies par Francijas karalieni, kam nav vairs naudas apmierināt likumīgo gaumi; un man būs jācieš, ka izsmej Francijas karalieni! Nē, ne mūžam." Un viņš strauji šķīrās no manis. Stundu vēlāķ cs zināju, ka viņš ir nopircis dimantus.
— Par pusotru miljonu livru?
— Miljons sešsimt tūkstoši livru.
— Un kāds bija viņa nolūks, tos pērkot?
— Ja tic nevarēja piederēt Jūsu Majestātei, tie nepiederēs vismaz nevienai citai sievietei.
— Un jūs esat pārliecināta, ka monsicur Roāns nepirka šo kaklarotu, lai apdāvinātu kādu mīļāko?
— Esmu pārliecināta, ka drīzāk to iznīcinātu, nekā redzētu mirdzam uz cita kakla, izņemot karalieni.
Marija Antuancte pārdomāja, un viņas cēlā seja ļāva skaidri redzēt visu, kas notika viņas dvēselē.
— Tas ir labi, ko izdarīja monsieur Roāns, — viņa teica, — tas ir cēls žests un smalkjūtīga padevība.
Žanna versmaini uzsūca šos vārdus.
— Tātad jūs pateiksities monsieur Roānam, — turpināja karaliene.
— O! jā, madamc.
— Jūs piebildīsit, ka monsicur Roāna draudzība man ir pierādīta, un es, kā pieklājīgs cilvēks, runājot Katrīnas vārdiem, pieņemu visu no draudzības, ar noteikumu atmaksāt tāpat. Tāpēc, es pieņemu, nevis monsicur Roāna dāvanu…
— Tad, ko taču?
— Bet viņa iepriekšējos izdevumus… monsicur Roāns piekrita izmaksāt uz priekšu savu naudu vai kredītu, lai mani iepriecinātu. Es domāju, Bēmcrs prasīja skaidrā naudā?
— Jā, madamc.
— Cik, divsimt tūkstošus livru?
— Divsimt tūkstošus livru.
— Tā ir trimestra pensija, ko man dod karalis. Man to piesūtīja šorīt, uz priekšu, es zinu, bet galu galā piesūtīja.
Karaliene strauji piezvanīja un pasauca sievietes, kas viņu apģērba, iepriekš ietinušas smalkā, sasildītā batistā.
Palikusi viena ar Žannu un iekārtojusies istabā, viņa teica grāfienei:
— Attaisiet, lūdzu, šo atvilktni.
— Pirmo?
— Nē, otro. Jūs redzat portfeli?
— Lūk, tas, madamc.
— Tur ir ielikti divsimtpiecdcsmit tūkstoši livru. Pārskaitiet!
Žanna paklausīja.
— Aiznesiet tos kardinālam. Pateicieties vēlreiz. Sakiet, ka es iekārtošos, lai katru mēnesi tā maksātu viņam. Un nokārtosim procentus. Tādā veidā man būs kaklarota, kas man tik ļoti patika, un ja es apgrūtinu sevi maksādama, tad vismaz neapgrūtināšu karali.
Minūti viņa pārdomāja.
— Un es vēl iegūšu, — viņa turpināja, — uzzinādama, ka man ir smalkjūtīgs draugs, kas man pakalpojis…
Viņa pagaidīja atkal.
— Un draudzeni, kas mani saprata, — viņa teica, sniegdama Žannai roku, kuru grāfiene strauji satvēra.
Un, kad tā gatavojās iziet, — vēl iepriekš vilcinājusies: — Grāfien, — viņa klusu tcica, it kā viņai būtu bailes no tā, ko runāja, — pateiksit Roānam, ka viņš tiks laipni uzņemts Versaļā un ka man jāizsaka viņam pateicība.
Žanna metās arā no dzīvokļa nevis apreibusi, bet traka aiz prieka un apmierinātā lepnuma.
Viņa spieda naudas zīmes kā ērglis saķerto laupījumu.
KARALIENES KABA TASPOR TFELIS
Šo laimi, īstā un pārnestā nozīmē, ko nesa Žanna Valuā, tās svarīgumu neizjūta neviens labāk kā zirgi, kas viņu atveda no Versaļas.
Ja kaut kad, spiesti iegūt godalgu, zirgi skrēja, cik tik jaudas, tad tic bija šie divi īrētās karietes nožēlojamie zirgi.
Ormanis, grāfienes mudināts, lika tiem domāt, ka viņi bija vieglākie Elijas zemes četrkāji un ka viņi nopelnīs divus zelta talantus saimniekam un trīskārtīgu miežu putraimu devu sev.
Kardināls vēl nebija izgājis, kad piē viņa ieradās Lamota kundze, pilnīgi viņa pils un viņa ļaužu vidū.
Viņa lika sevi pieteikt vēl svinīgāk nekā pie karalienes.
— Jūs nākat no Versaļas? — viņš tcica.
— Jā, monsicur.
Viņš uzlūkoja viņu. Viņa bija necaurredzama.
Tā redzēja viņa drebēšanu, viņa bēdīgumu, nemieru: viņai nebija ne mazākās līdzcietības.
— Nu? — viņš teica.
— Nu! monsicur, ko jūs vēlaties? Runājiet mazliet, lai es nepārmestu sev pārāk daudz.
— Ai! grāfien, jūs man to sakāt ar tādu izteiksmi!..
— Apbēdinošu, vai ne?
— Nāvīgu.
— Jūs gribējāt, lai es redzētu karalieni?
— Jā.
— Es viņu redzēju.
— Jūs gribējāt, lai viņa ļautu man runāt par jums, kad vairākas reizes bija apliecinājusi savu novēršanos no jums un neapmierinātību, dzirdot izrunājam jūsu vārdu?
— Es redzu, man ir jāatsakās no manas vēlēšanās.
— Nē, karaliene ar mani runāja par jums.
— Vai pareizāk — jūs bijāt pietiekami laba, lai ar viņu runātu par mani?
— Tas tiesa.
— Un Viņas Majestāte uzklausīja?
— Tas ir jāizskaidro.
— Nesakiet vairāk ne vārda, grāfien, es redzu, kāds riebums ir bijis Viņas Majestātei…
— Nē, ne visai… cs uzdrošinājos runāt par kaklarotu.
— Uzdrošinājāties teikt, ka es domāju…
— Nopirkt to viņai, jā?
— O! grāfien, tas ir cēli! Un viņa klausījās?
— Nu, jā.
— Jus teicāt, ka cs piedāvāju viņai šos dimantus?
— Viņa noteikti atraidīja.
— Es esmu pazudis.
— Noraidīja pieņemt dāvanu, jā. Bet aizdevumu…
— Aizdevumu!.. Tik smalki jūs regulējāt piedāvājumu?
— Tik smalki, ka viņa pieņēma.
— Es aizdodu karalienei, cs!.. grāfien, vai tas maz ir iespējams?
— Tas ir vairāk nekā dotu, vai nc?
— Tūkstošreiz.
— Tā arī es domāju. Tomēr Viņas Majestāte pieņem.
Kardināls piecēlās, tad no jauna apsēdās. Viņš atkal nāca pie Žannas, un, saņemdams viņas rokas, tcica:
— Nemāniet mani, padomājiet, ka ar vienu vārdu jūs varat padarīt mani par beidzamo cilvēku.
— Ar kaislībām nemēdz rotaļāties, monsicur; un jūsu kārtas un nopelnu cilvēki nekad nevar būt smieklīgi.
— Tas tiesa. Tātad tas, ko jūs man sakāt…
— Ir dziļa patiesība.
— Man ir noslēpums ar karalieni?
— Noslēpums… Ārkārtīgs.
Kardināls piesteidzās Žannai klāt un maigi spieda viņas roku.
— Es mīlu šo rokas spiedienu, — tcica grāfiene, — tas ir līdzīgu cilvēku rokas spiediens.
— Tas ir laimīga cilvēka rokas spiediens eņģelim aizstāvim.
— Monsicur, nepārspīlējiet!
— O! tiešām, mans prieks, mana pateicība… nekad…
— Bet jūs pārspīlējat vienu un otru. Aizdot karalienei pusotru miljonu, vai tikai to jums vajadzēja?
Kardināls nopūtās.
— Bckinghcms, monsicur, bija prasījis Austrijas Annai citu, kad izkaisīja ar pērlēm karaliskās istabas grīdu.
— Ko darīja Bckinghcms, cs negribu pat vēlēties, kaut tikai sapni.
— Par to jūs izskaidrosities, monsicur, ar karalieni, jo viņa man pavēlēja paziņot, ka ar prieku jūs redzētu Versaļā.
Neprātīgā vēl nebija izteikusi šos vārdus, kad kardināls nobālēja kā pusaudzis no pirmā mīlas skūpsta.
Krēslu, kas bija tuvumā, viņš paņēma taustīdamies, kā apskurbušais.
"Ai! ai! domāja Žanna, tas ir vēl nopietnāk, nekā es domāju. Es sapņoju par hercogisti, pēriju, simttūkstoš livru renti, es iešu līdz principātam, līdz pusmiljonam rentes, monsicur Roāns nerīkojas godkāres dzīts vai skopulības dēļ, viņš rīkojas mīlas vadīts."
Monsicur Roāns ātri nomierinājās. Prieks nav tāda slimība, kas velkas ilgi, un tā kā tas bija stiprs gars, viņš uzskatīja ka labāk ar Žannu runāt par lietu, lai liktu viņai aizmirst, ka runā par mīlu.
Viņa to pieļāva.
— Mana draudzene, — spiezdams Žannu rokās, viņš teica, — ko karaliene domā darīt ar šo aizdevumu?
— Jūs man to prasāt tāpēc, ka domājat — karalienei nav naudas?
— Gluži pareizi.
— Tā! Viņa domā maksāt jums, it kā maksātu Bēmeram, tikai ar to starpību, ka visa Parīze zinātu, ja viņa būtu pirkusi pie Bēmcra, kas nav iespējams pēc slavenā teiciena par kuģi, un ja viņa pavēlētu klusēt karalim, visa Francija rādītu skābu seju. Karaliene tomēr grib dabūt atsevišķi dimantus, un atsevišķi — par tiem maksāt. Jūs sagādājāt viņai izdevību, jūs esat viņai kluss kasieris, maksātspējīgs kasieris, gadījumā, kad viņa būs grūtībās. Viņa ir laimīga un viņa maksā, vairāk neprasiet.
— Viņa maksā. Kā?
— Karaliene ir sieviete, kas saprot visu, viņa labi zina, ka jums ir parādi, monsicur-, un bez tam viņa ir lepna. Viņa nav tāda draudzene, kas saņem dāvanas… Kad cs viņai tcicu, ka jūs iemaksājāt uz priekšu divsimt piecdesmit tūkstošus livru…
— Jūs viņai to teicāt?
— Kāpēc gan nc?
— Tas tūliņ padara viņai lietu neiespējamu.
— Tas nozīmēja sagādāt līdzekli, iemeslu to pieņemt. Nekā par velti, lūk, karalienes devīze.
— Ak, Dievs!
Žanna mierīgi parakņājās kabatā un izvilka Viņas Majestātes portfeli.
— Kas tas ir? — prasīja monsicur Roāns.
— Portfelis, kur ielikti divsimt piecdesmit tūkstoši livru.
— Jā.
— Un karaliene tos sūta jums ar lielu paldies.
— O!
— Tāda summa tur ir. Es pārskaitīju.
— Par to nav runa.
— Bet ko jūs aplūkojat?
— Es aplūkoju portfeli, ko neesmu redzējis pie jums.
— Tas jums patīk. Tomēr tas nav skaists, ne arī grezns.
— Tas man patīk, nezinu kāpēc.
— Jums ir laba gaume.
— Jūs izsmejat mani? Kāpēc jūs sakāt, ka man ir laba gaume?
— Bez šaubām, jo jums ir tāda pat gaume kā karalienei.
— Šis portfelis…
— Bija karalienei, monsicur…
— Vai jūs piešķirat tam lielu nozīmi?
— O! ļoti lielu!
Monsicur Roāns nopūtās.
— Tas ir saprotams, — viņš teica.
— Tomēr, ja tas jums darītu prieku, — teica grāfiene ar smaidu, kas pazudina svētos.
— Jūs nemaldāties, grāfien; bet cs negribu to atņemt jums.
— Ņemiet.
— Grāfien! — priekā aizrāvies, iesaucās kardināls, — jūs esat visdārgākā, visasprātīgākā draudzene, vis…
— Jā, jā._
— Un musu starpā…
— Uz dzīvību un nāvi! — to saka vienmēr. Nē, man ir tikai viens nopelns — es jūsu lietas esmu kārtojusi diezgan laimīgi un ļoti centīgi.
— Ja jums būtu tikai tā laime, mana draudzene, cs teiktu, ka esmu tikpat laimīgs kā jūs, jo es, dārgā, strādāju jūsu dēļ, kamēr jūs gājāt uz Versaļu.
Žanna pārsteigta uzlūkoja kardinālu.
— Jā, tādu nieku, — viņš tcica. — Bija atnācis kāds cilvēks, kāds baņķieris, lai piedāvātu akcijas, cs nezinu — kaut kāda purva nosusināšanai vai izmantošanai.
— Ai!
— Tā bija droša peļņa: cs pieņēmu.
— Un labi darījāt.
— O! jūs redzēsit, ka domās cs jūs vienmēr lieku pirmajā vietā.
— Otrajā, tas ir vairāk nekā man pienākas. Bet tālāk.
— Baņķieris man iedeva divsimt akciju, ceturtdaļu, pēdējās, es tās ņēmu jums.
— O! monsicur.
— Atļaujiet taču. Divas stundas pēc tam viņš atgriezās. Vienīgi akciju novietošana šai dienā izsauca kursa paaugstinājumu par simt procentiem. Viņš man iedeva simttūkstoš livru.
— Skaista spekulācija.
— Lūk, te ir jūsu daļa, mīļo grāfien, es gribu teikt — mīļā draudzene.
Un no karalienes dotā divsimt piecdesmit tūkstoš livru vīstokļa, viņš
iebīdīja Žannas rokā divdesmit piecus tūkstošus livru.
— Jauki, monsicur, tas ir draudzīgi. Man visvairāk glaimo tas, ka esat domājis par mani.
— Tā būs vienmēr, — atbildēja kardināls, skūpstīdams viņas roku.
— Sagaidiet līdzīgu atbildi, — teica Žanna. — Monsicur, uz drīzu redzēšanos Versaļā.
Un viņa aizgāja, iepriekš kardinālam iedevusi karalienes noteikto termiņmaksu sarakstu, un pirmais maksājums pēc mēneša bija piecsimt tūkstoš livru.