Atcerēdamies, cik grūtā stāvoklī pametām monsicur Šarnī, mūsu lasītāji varbūt būs pateicīgi, ka aizvedīsim viņus uz Versaļas apartamentu mazo priekšnamu, kur drošais jūrnieks, ko neiebaidīja ne cilvēki, ne dabas spēki, bēga aiz bailēm, ka jutīsies slikti trīs sieviešu — karalienes, Andrē un Lamota kundzes priekšā.
Nonācis priekšnama vidū, monsicur Šarnī tiešām saprata, ka nav iespējams iet tālāk. Grīļodamies viņš izstiepa rokas. Sulaiņi jau bija pamanījuši, ka viņam trūkst spēka, un steidzās palīgā.
Tad jaunais virsnieks zaudēja samaņu un, pēc dažiem mirkļiem atjēdzies, nešaubīdamies, ka karaliene viņu redzēja, un pirmā baiļu saviļņojumā būtu varbūt piesteigusies klāt, ja Andrē viņu neapturētu vairāk aiz karstas greizsirdības nekā augstu pieklājības jūtu vadīta.
Starp citu karaliene bija darījusi labi, pēc Andrē padoma, atgriezdamās savā istabā, lai kādas jūtas arī diktēja šo padomu, jo, tiklīdz durvis bij aizvērušās, Olivjē izdzirda aiz tām durvju sarga saucienu:
— Karalis!
Tiešām karalis iznāca no saviem apartamentiem uz terases, gribēdams pirms padomes sēdes apskatīt medību ratus, kurus pirms kāda laika bija redzējis nolaistā stāvoklī.
Ieiedams priekšnamā, karalis, kam sekoja daži pils virsnieki, apstājās. Viņš ieraudzīja uz palodzes atbalstītu cilvēku, un tādā stāvoklī, kas izbiedēja divus miesasargus, kuri sniedza viņam palīdzību un kuri nebija paraduši redzēt noģībstam virsniekus bez kāda iemesla.
Tāpēc, turēdami monsieur Šarnī, viņi kliedza:
— Kungs! kungs! kas jums kaiš?
Bet balss neklausīja slimniekam, viņš nespēja atbildēt.
Karalis, pēc klusēšanas saprazdams slimības nopietnību, paātrināja soļus.
— Nu, jā, — viņš teica, — jā, tas zaudē samaņu.
Izdzirduši karaļa balsi, abi sargi apgriezās, un ar mehānisku kustību palaida monsicur Šarnī vaļā, kas, pēdējo spēka palieku atbalstīts, ievaidēdamies nokrita, vai pareizāk — nolaidās uz plātnēm.
— O! kungi, — iesaucās karalis, — ko jūs dariet?!
Viņi piesteidzās klāt, lēnām pacēla monsieur Šarnī, kas jau pilnīgi bija zaudējis samaņu, un noguldīja mīkstā krēslā.
— O! — pēkšņi iesaucās karalis, pazīdams jauno virsnieku, — bet tas ir monsicur Šarnī!
— Monsicur Šarnī? — atsaucās klātesošie.
— Jā, Sifrēna māsasdēls.
Šie vārdi atstāja maģisku iespaidu. Vienā mirklī monsicur Šarnī bija pārpludināts ar smaržūdeņiem, it kā būtu desmit sieviešu vidū. Tika pieaicināts kāds ārsts, kas ātri izmeklēja slimnieku.
Karalis, kurš bija kārlgs uz zinātni un interesējās par visām slimībām, negribēja aiziet; viņš bija klāt konsultācijas laikā.
Ārsta pirmās rūpes bija atpogāt jaunā cilvēka vesti un viņa kreklu, lai viņa krūtīm pieskartos gaiss. Bet, veikdams šo darbu, viņš atrada to, ko nemeklēja.
— Brūcc! — teica karalis, divkāršodams interesi un nu pienākdams tuvāk, lai redzētu paša acīm.
— Jā, jā, — čukstēja monsicur Šarnī, pūlēdamies piecelties, un aplaida apkārt nogurušās acis, — sena rēta, kas atvērusies. Tas nav nekas… nekas… Un viņa roka nemanāmi spieda ārsta pirkstus.
Ārsts saprot un viņam ir jāsaprot viss. Tas nebija ārsts, bet Versaļas vienkāršo ļaužu ķirurgs, viņš gribēja piešķirt sev nozīmi.
— O! sena… tā jums labpatīk teikt, monsicur; malas ir pārāk svaigas, asinis pārāk sārtas: šai brūcei nav vēl divdesmit četru stundu.
Šarnī, kam šī pretruna atdeva spēkus, nostājās uz kājām un teica:
— Es nedomāju, ka jūs man mācīsit, kad cs dabūju ievainojumu, kungs: es jums saku un atkārtoju, ka tā ir veca rēta.
Tad, šai brīdī, viņš pamanīja un pazina karali. Šarnī aizpogāja vesti, kā nokaunējies, ka viņa vājību redzējis tik slavens skatītājs.
— Karalis! — viņš iesaucās.
— Jā, monsicur Šarnī, jā, es pats, lai svētītas debesis, ka esmu atnācis šeit, lai jums atnestu nelielu atvieglojumu.
— Tāda skramba, sirc, — šļupstēja Šarnī, — vecs ievainojums, sirc, vairāk nekas.
— Vecs vai jauns, — tcica Ludviķis XVI, — ievainojums man ļāva redzēt jūsu asinis, drošsirdīgā muižnieka dārgās asinis.
— Kam divas stundas miega atgriezīs veselību, — piebilda Šarnī, un viņš gribēja piecelties vēlreiz; bet bija pārrēķinājis savus spēkus.
Smadzenes bija uztrauktas, kājas ļodzījās, viņš piecēlās tikai tādēļ, lai tūliņ atkristu krēslā.
— Iesim, — tcica karalis, — viņš ir ļoti slims.
— O! jā, — tcica ārsts ar viltīgu un diplomātisku izteiksmi, sajuzdams savas prasības sekmes, — bet tomēr viņu var glābt.
Karalis bija godīgs cilvēks. Viņš uzminēja, ka Šarnī kaut ko slēpa. Šis noslēpums viņam bija svēts. Katrs cits to būtu izrāvis no ārsta lūpām, kas to tik pieklājīgi piedāvāja, bet Ludviķis XVI atzina par labāku atstāt noslēpumu tā īpašniekam.
— Es negribu, — viņš teica, — ka monsicur Šarnī dodas briesmās, atgriezdamies mājās. Monsicur Šarnī apkops Versaļā; drīz pasauks viņa tēvoci, Sifrēna kungu, un kad būs pateikušies kungam par viņa rūpēm, un nozīmēs privātārstu, aizies sameklēt mana nama ārstu, doktoru Luī. Viņš ir, es domāju, dzīvoklī.
Kāds virsnieks steidzās izpildīt karaļa pavēles. Divi citi paņēma Šarnī un pārnesa uz galerijas galu, sardzes virsnieka istabā.
Tas viss norisa ātrāk, nekā saskatīšanās starp karalieni un Krona kungu.
Sifrēna kungs tika ataicināts, doktors Luī pasauca aizvietot virsštata ārstu.
Mēs pazīstam šo godīgo cilvēku, gudru un pieticīgu, lietišķu, inteliģentu, drošsirdīgo, bezgalīgā tā zinātnes lauka darbinieku, kur vairāk tiek godāts tas, kas icvāc ražu, bet kur ne mazāk godājams ir tas, kas dzen vagas.
Aiz ķirurga, kas jau bija noliecies pār savu klientu, steidzās apgabala tiesnesis Sifrēns, kam ziņu atnesa kurjers.
Slavenais jūrnieks nesaprata nekā no šā ģīboņa, no šā pēkšņā saguruma.
Kad Sifrēns bija paņēmis Šarnī roku un ielūkojies viņa blāvajās acīs, viņš teica:
— Savādi! savādi! Vai jūs ziniet, doktor, ka mans māsas dēls nekad nav slimojis.
— Tas neko neliecina, tiesneša kungs, — teica doktors.
— Versaļas gaiss tātad ir ļoti smags, jo, atkārtoju, es redzēju Olivjē jūrā desmit gadus, un vienmēr spēcīgu, taisnu kā mastu.
— Tas ir viņa ievainojums, — tcica kāds klātesošais virsnieks.
— Kā viņa ievainojums! — iesaucās admirālis. — Olivjē nekad savā mūžā nav tbijis ievainots.
— O! piedodiet, — atbildēja virsnieks, rādīdams ar asinīm aptraipīto batistu.
Sifrēna kungs ieraudzīja asinis.
— Labi, labi, — ar familjāru rupjību teica doktors, kas taustīja slimnieka pulsu, — nestrīdēsimies taču par slimības izcelšanos? Mums ir slimība, samierināsimies ar to un izārstēsim, ja tas ir iespējams.
Tiesnesis mīlēja runas bez atkārtojumiem; viņš nebija pieradinājis savu komandu ķirurgus runāt mīksti.
— Vai tas ir ļoti bīstami, doktor? — viņš jautāja ar lielāku saviļņojumu nekā gribēja rādīt.
— Apmēram kā bārdas naža griezums zodā.
— Labi. Pateicieties karalim, kungi! Olivjē, es atnākšu tevi apraudzīt.
Olivjē kustināja acis un pirkstus, it kā lai pateiktos vienlaikus tēvocim,
kas viņu atstāja, un doktoram, kas viņu atbrīvoja.
Tad, laimīgs, ka ticis gultā, laimīgs, ka redzēja sevi atstātu pie inteliģenta un laipna cilvēka, viņš izlikās, it kā būtu aizmidzis.
Doktors aizsūtīja visus projām.
Fakts ir tas, ka Olivjē iemiga ne bez pateicības debesīm par to, kas bija noticis, vai pareizāk par to, ka viņam nebija atgadījies nekas ļauns tik nopietnos apstākļos.
Viņu pārņēma drudzis, tas brīnišķīgais cilvēces atjaunotājs, drudzis, kas zied cilvēka asinīs, un, kalpodama Dieva nodomiem, tas ir cilvēcei, liek uzdīgt veselībai slimniekā, vai atgriež slimo veselo vidū.
Kad Olivjē, ar drudža slimnieka dedzību, bija labi pārdomājis skatu ar Filipu, skatu ar karalieni, skatu ar karali, viņš iekļuva šausmīgā aplī, ko niknās asinis uzmeta kā tīkliņu saprātam… viņš murgoja.
Trīs stundas vēlāk to varētu dzirdēt galerijā, kur pastaigājās daži miesassargi; doktors to ievērodams, pasauca sulaini un pavēlēja paņemt Olivjē rokās. Olivjē dažas reizes žēli iekliedzās.
— Aptin segu ap viņa galvu.
— Un kā lai cs to izdaru? — jautāja sulainis. — Viņš ir pārāk smags un stipri aizstāvas. Es palūgšu palīgā kādu miesassarga kungu.
— Jūs esat slapja vista, ja jums ir bailes no slimnieka, — teica vecais doktors.
— Kungs…
— Un ja jums viņš liekas pārāk smags, tas nozīmē, ka jūs neesat tik stiprs, kā es domāju. Tātad cs jūs aizsūtīšu uz Overnu.
Draudi atstāja iespaidu. Šarnī, kas kliedza, raudāja, murgoja un plātījās, overnieti miesassargu acu priekšā aiznesa kā spilvenu.
Tie izprašņāja Luī un viņu ielenca.
— Kungi, — tcica doktors, kliegdams stiprāk nekā Šarnī, lai segtu viņa kliedzienus, — jūs taču saprotat, ka cs neiešu staigāt jūdzi katru stundu, lai apmeklētu slimnieku, ko man uzticēja karalis. Jūsu galerija jau ir pasaules galā.
— Kurp tad jūs viņu vedat, doktor?
— Pie sevis, sliņķis būdams. Man te ir, jūs zināt, divas istabas; es viņu apguldīšu vienā no tām, un parīt, ja neviens nemaisīsies ap viņu, es jums došu norēķinu.
— Bet, doktor, — teica virsnieks, — cs apgalvoju, ka šeit slimniekam ir ļoti labi; mēs visi mīlam monsicur Sifrēnu, un…
— Jā, jā, es pazīstu šīs biedra rūpes par otru biedru. Ievainotam slāpst, pret viņu izturās labi; viņam dod dzert, un viņš nomirst. Pie velna miesassargu labās rūpes! Tā man ir nogalinājuši desmit slimnieku.
Doktors vēl runāja, kad Olivjē vairs nevarēja būt dzirdams.
— Nu, tā! — turpināja cienījamais ārsts, — tas labi darīts, tas ir vareni izdomāts. Tikai tur ir viena nelaime — ja karalis gribētu redzēt slimnieku… Un ja viņš redz… viņš dzirdēs… Ka tevi jods! Nav ko kavēties. Es brīdināšu karalieni, viņa dos man padomu.
Labais doktors, pieņēmis lēmumu tik aši, kā cilvēks, kam pēdējā stunda ir klāt, aplaistīja ar svaigu ūdeni ievainotā seju un novietoja viņu gultā tādā veidā, lai viņš nenosistos kustēdamies vai krizdams. Doktors noslēdza slēģus, aiztaisīja istabas durvis, pagriezdams atslēgu divas reizes, un, ielicis to kabatā, devās pie karalienes, iepriekš pārliecinājies, ka klausīdamies no ārpuses, neviens Olivjē kliedzienus nevarēja nc dzirdēt, nc saprast.
Saprotams bez vārdiem, ka lielākas piesardzības dēļ, overnietis bija ieslēgts kopā ar slimnieku.
Tieši pie šīm durvīm viņš sastapa Mizcrī kundzi, ko bija atsūtījusi karaliene, lai uzzinātu par ievainotā stāvokli.
Viņa uzstāja, lai tiktu iekšā.
— Nāciet, nāciet, kundze, — viņš tcica, — es izeju.
— Bet, doktor, karaliene gaida!
— Es eju pie karalienes, kundze.
— Bet karaliene vēlas…
— Karaliene zinās visu, ko viņa vēlas zināt, to jums saku es, kundze. Ejam.
Un viņš gāja tik ātri, ka piespieda Marijas Antuanetcs dāmu gandrīz vai skriet, lai pie karalienes nonāktu reizē ar viņu.