Dievs, bez šaubām, bija dzirdējis Andrē lūgšanu. Monsicur Šarnī nepadevās drudža lēkmei.
Otrā dienā, kamēr viņa kārīgi uzsūca visas ziņas, kas pienāca no ievainotā, tas pateicoties krietnā doktora Luī rūpēm, izbēga no nāves. Iekaisums atkāpās enerģijas un zāļu priekšā. Sākās izveseļošanās.
Šarnī izglābis, doktors Luī ar viņu nodarbojās uz pusi mazāk; lieta mitējās būt interesanta. Ārstam ir ļoti niecīga darīšana, ja slimnieks atveseļojas vai jūtas vesels.
Tikai pēc astoņām dienām, pa kuru laiku Andrē pilnīgi nomierinājās, Luī, kam uz sirds gulēja slimnieka visi krīzes laika izteikumi, uzskatīja par labāku pārvest Šarnī uz kādu attālu vietu. Viņš gribēja atraut murgus no to dzimtenes.
Bet Šarnī sacēlās jau pēc pirmajiem izdarītajiem mēģinājumiem. Viņš pacēla pret doktoru naidā dzirkstošās acis, tcica viņam, ka esot pie karaļa un ka nevienam nav tiesību padzīt cilvēku, kam Viņa Majestāte devis patvērumu.
Doktors, kas nemaz nebija iecietīgs pret rupjiem atspirdzējiem, gluži vienkārši lika ienākt četriem sulaiņiem un pavēlēja tiem aiznest ievainoto.
Bet Šarnī pieķērās pie gultas un cietsirdīgi sita vienam no cilvēkiem, draudēdams pārējiem kā Kārlis XII draudēja Bcndcram.
Doktors Luī pārbaudīja saprātu. Sākumā Sārnī bija diezgan loģisks, bet kad sulaiņi uzstāja, viņš tā piepūlējās, ka brūce atvērās. Viņam atgriezās murgu lēkme — daudz spēcīgāka nekā pirmā.
Tad viņš sāka kliegt, ka to gribot attālināt, lai atrautu parādības, kuras redzējis miegā, bet tas esot velti, parādības viņam smaidīšot vienmēr — tās viņu mīlot un viņu apmeklēšot par spīti doktoram: tā, kas viņu mīlot, esot tādas kārtas, ka nebaidīsies ne no viena norādījuma.
Pēc šiem vārdiem doktors drebēdams pasteidzās atlaist sulaiņus, apskatīja brūci un, nolēmis vispirms rūpēties par miesu, bet par prātu — vēlāk, sakārtoja apmierinošā stāvoklī apsēju, taču neapturēja
murgus, kas viņu sāka biedēt, jo šīs slimības ielaišana varēja pāriet trakumā.
Vienā dienā viss pasliktinājās tiktāl, ka doktors Luī domāja par spēcīgākas iedarbības zālēm. Slimnieks zudināja ne tikai sevi, viņš zudināja arī karalieni; runādams viņš kliedza, atcerēdamies — izdomāja; ļaunākais bija tas, ka savos skaidrības brīžos, un tādu bija daudz, Šarnī bija ārprātīgāks nekā ārprātā.
Augstākā mērā apjucis, nevarēdams balstīties uz karaļa autoritāti, jo uz tās balstījās arī slimnieks, Luī nolēma izstāstīt visu karalienei, un lai spertu šo soli, izmantoja brīdi, kad Šarnī gulēja, noguris no saviem sapņu stāstiem un parādības piesaukšanas.
Mariju Antuancti viņš sastapa domīgu un starojošu, jo tā domāja, ka doktors pateiks kaut ko labu par savu slimnieku.
Bet viņa bija ļoti pārsteigta. Uz pirmo jautājumu Luī stingri atbildēja, ka ievainotais ir ļoti slims.
— Kā! — iesaucās karaliene, — vakar viņam klājās ļoti labi.
— Nē, madamc, viņam klājās ļoti slikti.
— Tomēr cs biju aizsūtījusi Mizcrī kundzi un jūs atbildējāt ar labām ziņām.
— Es vīlos un gribēju pievilt jūs.
— Ko tas nozīmē? — atbildēja karaliene, ļoti bāla, — ja viņam ir slikti, kāpēc man to slēpt? Vai cs baidos, doktor, ko citu kā nelaimi, pārāk parastu, diemžēl.
— Madamc…
— Un ja viņam klājas labi, kāpēc sagādāt man nemieru, gluži dabīgu, jo runa ir par krietnu karaļa kalpu?.. Tātad, atbildiet vaļsirdīgi — ar jā vai nē. Kā ar slimību? Kā ar slimnieku? Vai draud viņam kādas briesmas?
— Viņam mazāk nekā citiem, madamc.
— Lūk, te sākas mīklas, doktor, — nepacietīgi tcica karaliene. — Izskaidrojiet!
— Tas ir grūti, madamc, — atbildēja doktors. — Pietiek jums zināt, ka grāfa Šarnī slimība ir gluži morāla. Ievainojums ir tikai blakuslieta ciešanās, aizruna murgiem.
— Morāla slimība! Monsicur Šarnī!
— Jā, madamcl Un par morālu cs saucu visu, ko neizmeklē ar lanceti. Atļaujiet nerunāt par to ilgāk ar Jūsu Majestāti.
— Jūs gribat teikt, ka grāfs… — uzstāja karaliene.
— Jūs to gribat? — teica doktors.
— Nu, bez šaubām, es gribu!
— Tā! Es gribu teikt, ka grāfs ir iemīlējies, lūk, ko gribu teikt. Jūsu Majestāte prasa paskaidrojumu, es izskaidroju.
Karaliene mazliet paraustīja plecus, kas nozīmēja: kas tas par brīnumu!
— Un jūs domājat, ka to ārstē kā ievainojumu, madamc? — atsāka doktors. — Nē, slimība saasinās, un pārejot no murgiem, monsicur Šarnī iekrita nāvīgā manomānijā. Tad…
— Tad, doktor…
— Jūs pazudināsit šo jauno cilvēku, madamc.
— Tiešam, doktor, jūs esat pārsteidzīgs ar jūsu paņēmieniem. Es pazudināšu šo jauno cilvēku! Vai cs esmu vainīga, ja viņš ir traks?
— Bez šaubām.
— Bet jūs mani kaitināt, doktor!
— Ja neesat vainīga pašreiz, — nelokāmi turpināja doktors, paraustīdams plecus, — tad būsit vēlāk.
— Dodiet padomus, jo tas ir jūsu pienākums, — mazliet aprimusi teica karaliene.
— Tas ir, lai cs dodu rīkojumu?
— Ja vēlaties.
— Lūk, te tas būs. Lai jaunais cilvēks tiktu izārstēts ar balzāmu vai dzelzi; lai sieviete, kuras vārdu viņš piesauc katru brīdi, viņu nogalina vai izārstē.
— Tās atkal ir jūsu galējības, — pārtrauca karaliene, palikdama nepacietīga. — Nonāvēt… izārstēt… Skaļi vārdi! Vai ar cietsirdību cilvēku nonāvē? Vai nožēlojamu muļķi izārstē ar smaidu?
— A! ja arī jūs neticat, — teica doktors, — man atliek tikai izteikt Jūsu Majestātei manu pazemīgo cieņu.
— Bet, redzat, vispirms, vai tur runa ir par mani?
— Es nekā nezinu, un nekā negribu zināt; cs vienīgi atkārtoju, ka monsicur Šarnī ir gudrs muļķis, ka prāts var darīt reizē neprātīgu un nogalināt, ārprāts var darīt saprātīgu un izārstēt. Tā, kad jūs gribēsit atbrīvot pili no kliedzieniem, murgiem un skandāla, jūs pieņemsit lēmumu.
— Kādu?
— Ak tā, kādu? Es dodu tikai rīkojumus, cs neko neieteicu. Esmu pārliecināts, ka esmu dzirdējis to, ko esmu dzirdējis, redzējis, ko manas acis ir redzējušas!
— Labi, iedomājaties, ka cs saprotu jūs. Kas no tā iznāks?
— Divi labumi: viens, labākais gan jums, kā arī mums visiem, — slimnieks, ķerts sirdī ar nekļūdīgo stilctu, ko sauc par prātu, redzēs beidzamies iesākušos agoniju, otrs… tā! otrs… Ā! madamc, atvainojiet, es maldījos, redzēdams divas izejas no labirinta. Ir tikai viena Marijai Antuanetci, Francijas karalienei.
— Es jūs saprotu: jūs esat runājis vaļsirdīgi, doktor. Vajag, lai sieviete, kuras dēļ monsicur Šarnī zaudējis prātu, atgriež viņam prātu ar labu vai ar ļaunu.
— Ļoti labi! Tā ir!
— Vajag, lai viņa iedrošinātos iznīcināt šos viņa sapņus, tas ir čūsku grauzēju, kas dzīvo saritinājusies viņa dvēseles pašos dziļumos.
— Jā, Jūsu Majestāte.
— Brīdiniet kādu: piemēram, Tavernī jaunkundzi.
— Tavernī jaunkundzi? — vaicāja doktors.
— Jā, jūs nokārtosit visu, lai ievainotais mūs saņemtu pieklājīgi.
— Tas tiks darīts, madamc.
— Bez jebkādas saudzības?
— Tas ir vajadzīgs.
— Bet, — čukstēja karaliene, — bēdīgi, ka jūs nezināt, vai tā panāksit cilvēkam dzīvību vai nāvi.
— Tā cs daru vienmēr, kad tuvojos nepazīstamai slimībai. Vai cs uzbrukšu tai ar zālēm, kas nogalina slimību vai slimnieku?
— Jūs, liekas, esat pārliecināts, ka nogalināsit slimnieku, vai ne? — trīcēdama tcica karaliene.
— Ai! — drūmā noskaņā atbildēja doktors, — kaut arī nomirtu viens cilvēks karalienei par godu, jo cik gan nemirst katru dienu kāda karaļa kaprīzes dēļ? Pietiek, madamc, pietiek!
Karaliene nopūtās un sekoja vecajam doktoram, nevarēdama atrast Andrē.
Bija pulkstens vienpadsmit no rīta. Šarnī pilnīgi saģērbies, pēc šausmīgās nakts satraukuma gulēja krēslā. Rūpīgi aizvērtie istabas slēģi ļāva ieplūst tikai vājam gaismas atspīdumam. Viss saudzēja slimniekā nervozo jūtelību, ciešanu pirmo cēloni.
Nc mazākā trokšņa, pieskāriena vai skatiena. Doktors Luī izveicīgi atvairīja visus slimības padziļinātājus apstākļus, un tomēr, nolēmis dot ārkārtīgo triccicnu, neatkāpās pat krīzes priekšā, kas varētu nonāvēt slimnieku. Tiesa gan — tā varēja arī izglābt.
Tērpusies rītatērpā, sasukājusies ar izlaidīgu eleganci, karaliene strauji iegāja gaitenī, kas veda uz Šarnī istabu. Doktors bija ieteicis nevilcināties, bet ierasties tūliņ, ar apņēmību, lai atstātu varenu iespaidu.
Viņa tik asi pagrieza pirmo priekšistabas durvju gravēto rokturi, ka persona, kas bija noliekusies pie Šarnī istabas durvīm, kāda sieviete, mētelī ietinusies, paguva tikai izslietics taisni un nostāties. Bet apjukušā sejas izteiksme un drebošās rokas liecināja par uztrukumu.
— Andrē! — pārsteigta iesaucās karaliene. — Jūs šeit?
— Es, — atbildēja Andrē, būdama bāla un uztraukta, — cs! jā, Jūsu Majestāte. Es! Bet Jūsu Majestāte, vai nav viņa pati?
— 0,o! nu gan sagadīšanās, — murmināja doktors.
— Es jūs meklēju visur, — tcica karaliene, — kur jūs bijāt?
Šais karalienes vārdos bija uzsvars, kur nedzirdēja viņas parasto labsirdību. Tas bija kā nopratināšanas priekšvēstnesis — kā aizdomu simptoms.
Andrē bija bailes, it sevišķi viņa bijās no tā, lai viņas neapdomātais solis neļautu uzminēt jūtas, kas bija tik šausmīgas viņai pašai. Lai cik lepna viņa arī bija, viņa tomēr nolēma melot otrreiz. — Šeit, jūs redzat.
— Bez šaubām, bet kā tad šeit?
— Madamc, — viņa atbildēja, — man tcica, ka Jūsu Majestāte likusi mani meklēt; cs esmu atnākusi.
Karalienes neuzticība vēl nebija galā, viņa uzstāja.
— Kā jūs uzminējāt, kurp cs iešu?
— Tas bija viegli, madamc-, jūs bijāt ar doktoru Luī kungu un jūs redzēja izejam cauri mazajiem apartamentiem; no tā laika jums bija tikai viens mērķis — šis paviljons.
— Pareizi uzminēts, — vēl šaubīdamās atsāka karaliene, bet bez bardzības, — pareizi uzminēts.
Andrē izdarīja pēdējo spiedienu.
— Madamc, — smaidīdama viņa tcica, — ja Jūsu Majestātei bija nodoms slēpties, nevajadzēja rādīties uz vaļējās galerijas, kā viņa nupat to darīja, lai atnāktu šurp. Kad karaliene pāriet pāri terasei, Tavernī jaunkundze viņu redz no sava dzīvokļa loga, un tad nav grūti sekot vai aizsteigties priekšā tam, ko esi redzējis no tālienes.
— Viņai ir taisnība, — teica karaliene, — viņai ir simtreiz taisnība. Man ir slikta ieraža, nezinu no kādiem laikiem; cs domāju maz, un neticu, ka citi arī domā.
Karaliene juta, ka viņai varbūt būs jāpiekāpjas, jo viņai bija vajadzīgs kāds, kam uzticēties.
Starp citu, viņas dvēselei nepiemita koķetērija un neuzticība, kā, piemēram, vulgāro sieviešu dvēselēm. Viņa ticēja savām draudzenēm, zinādama, ka ir spējīga mīlēt. Sievietes, kas neuzticas sev, vēl vairāk neuzticas citiem. Koķetes piemeklē vislielākā nelaime — viņas nekad netic, ka viņu mīļākie tās mīl.
Marija Antuancte drīz vien aizmirsa iespaidu, kādu uz viņu atstāja Tavernī jaunkundze Šarnī durvju priekšā. Viņa paņēma Andrē roku, lika viņai pagriezt durvju atslēgu un, ar ārkārtīgu straujumu iziedama caur pirmajām durvīm, ieradās slimnieka istabā, kamēr doktors ar Andrē palika ārpusē.
Tiklīdz tā redzēja pazūdam karalieni, viņa pacēla pret debesīm naida un sāpju pilnu skatienu, kura izteiksme atgādināja ārprātīgu lāstu.
Krietnais doktors paņēma viņas roku un ar lieliem soļiem staigāja pa gaiteni, runādams:
— Vai jūs ticat, ka viņai izdosies?
— Izdosies? kas izdosies? ak, Dievs! — tcica Andrē.
— Pierunāt šo muļķi aizbraukt citur. Viņš šeit nomirs, ja tikai drudzis turpināsies.
— Tātad viņš izveseļosies citur? — iesaucās Andrē.
Doktors viņu uzlūkoja pārsteigts un nobažījies.
— Es ceru, ka jā, — viņš tcica.
— O! lai tad nu viņai izdodas! — atbildēja nabaga meitene.