i
Karaliene pa to laiku gāja tieši pie Šarnī krēsla.
No tupeļu trokšņa, kuras čīkstēja uz parketa, viņš pacēla galvu.
— Karaliene! — pūlēdamies piecelties, viņš čukstēja.
— Karaliene, jā, monsicur, — pasteidzās teikt Marija Antuancte, — karaliene, kas zina, ka jūs rīkojaties pa kaklu pa galvu, karaliene, ko jūs apvainojat savos sapņos, karaliene, ko jūs apvainojat nomodā, karaliene, kas rūpējas par savu godu un jūsu. drošību! Lūk, kāpēc viņa nāk pie jums, monsicur, un gluži citādi jums vajadzēja viņu uzņemt.
Drebēdams un apjucis, Šarnī piecēlās, tad pēc pēdējiem vārdiem noslīdēja ceļos, tik stipri sadragāts no fiziskajām un morāliskajām sāpēm, ka, saliecies kā sodāmais, ne gribēja, nc arī varēja piecelties.
— Vai tas ir iespējams, — turpināja karaliene, klusuciešanas un godbijības aizkustināta, — vai ir iespējams, ka muižnieks, ko kādreiz slavināju kā vislojālāko, pieķeras kādas sievietes godam kā ienaidnieks? Jo ievērojat to, monsicur Šarnī, kopš mūsu pirmās tikšanās jūs redzējāt un es jums rādīju nevis karalieni, bet sievieti, un to jums nekad nevajadzētu aizmirst.
Šo vārdu valdzināts, kas nāca no sirds, Šarnī mēģināja iebilst kādu vārdu sevis aizstāvei. Marija Antuancte viņam neļāva.
— Ko darīs mani ienaidnieki, — viņa tcica, — ja jūs dodat nodevības piemēru?
— Nodevība… — šļupstēja Šarnī.
— Monsicur, vai jūs gribat izvēlēties? Vai jūs esat ārprātīgais, tad cs jums atņemšu iespēju darīt ļaunu; vai esat nodevējs, un tad cs jūs sodīšu.
— Madamc, nesakiet, ka cs esmu nodevējs. Karaļu mutē pēc šīs apsūdzības seko nāves spriedums, sievietes mutē tā laupa godu. Karaliene, nogaliniet mani; sieviete, apžēlojiet mani!
— Vai jūs esat pie pilna prāta, monsicur Šarnī? — pārvērstā balsī teica karaliene.
— Jā, madame.
— Vai jūs apzināties savu vainu pret mani, savus noziegumus pret… karali?
— Ak, Dievs! — čukstēja nelaimīgais.
— Jo jūs pārāk viegli aizmirstat, muižnieku kungi, ka karalis ir tās sievietes vīrs, ko jūs apvainojat, vērsdams acis uz viņu; karalis ir jūsu nākamā pavēlnieka, mana dofina tēvs. Karalis ir lielāks un labāks cilvēks nekā jūs visi, ko es godinu un mīlu.
— O! — dobji ievaidēdamies, murmināja Šarnī, un, lai saturētos, bija spiests atbalstīt vienu roku uz parketa.
Viņa kliedziens iedūra karalienei sirdī. Jaunā cilvēka izdzisušā skatienā viņa lasīja, ka tas tiks nogalināts, ja viņa pēkšņi neizvilks no ievainojums bultu, ko tur iedūra.
Tāpēc, žēlsirdīga un maiga, viņa izbijās no vainīgā bāluma un vājības, kādu brīdi bija gatava saukt pēc palīdzības.
Bet viņa pārdomāja, ka doktors un Andrē slikti iztulkos šo slimnieka ģīboni. Viņa to pacēla ar savām rokām.
— Runāsim, — viņa tcica, — cs kā karaliene, jūs kā vīrietis. Doktors Luī pūlas jūs izārstēt; ievainojumu, kas bija niecīgs, pasliktina jūsu smadzeņu aplamības. Kad tiks izārstēts šis ievainojums? Kad jūs mitēsities sagādāt doktoram skandalozos ārprāta skatus, kas viņu uztrauc? Kad jūs aiziesit no pils?
— Madamc, — šļupstēja Šarni, — Jūsu Majestāte mani padzen… Es aizeju, aizeju.
Un viņš izdarīja tik spēcīgu kustību, lai aizietu, ka, zaudējis līdzsvaru, ļodzīdamies iekrita karalienes rokās, kas viņam aizšķērsoja ceļu.
Tiklīdz viņš sajuta karstās krūts pieskārienu, kas viņu saturēja, tiklīdz saliecās negribētā roku apskāvienā, prāts to pilnīgi atstāja, mute atvērās, lai izdvestu karsto elpu, kura nebija vārds un nedrīkstēja būt skūpsts.
Pat karaliene, pieskāriena apsvilināta, nepaguva atgrūst nedzīvo ķermeni krēslā, un gribēja aizbēgt; bet Šarnī galva bija atgāzusies atpakaļ. Tā atsitās pret krēslu, uz lūpām parādījās viegli iesārtas putas, sārts un silts piliens bija nokritis no pieres uz Marijas Antuanctcs rokas.
— O! jo labāk, — viņš čukstēja, — jo labāk! es miršu jūsu nogalināts.
Karaliene aizmirsa visu. Viņa atgriezās, satvēra Šarnī rokās, piespieda
viņa nedzīvo galvu pie savām krūtīm, auksto roku pielika jaunam cilvēkam pie sirds.
Mīla izdarīja brīnumu, Šarnī atmodās. Viņš atvēra acis, parādība nozuda. Sieviete pārbijās, ka atstājusi atmiņu tur, kur domāja teikt tikai pēdējās ardievas.
Viņa paspēra trīs soļus uz durvju pusi tik aši, ka Šarnī tik tikko paguva satvert viņas kleitas apakšu, iesaukdamies:
— Madamc, godbijības vārdā, kāda man ir pret Dievu, ko es cicnu mazāk, kā jūs…
— Ardievu! ardievu! — teica karaliene.
— Madamel o! piedodiet!
— Es jums piedodu, monsicur Šarnī.
— Madamc, pēdējo skatienu!
— Monsicur Šarnī, — tcica karaliene drebēdama aiz dusmām un uztraukuma, — ja jūs neesat nekrietnākais starp cilvēkiem šovakar, tad rīt jūs būsit miris vai atstāsit pili.
Karaliene lūdz, kad viņa pavēl ar tādiem vārdiem. Šarnī, skurbumā sakrustodams rokas, uz ceļiem aizvilkās līdz Marijas /1 tuanetes kājām.
Tā jau bija atvērusi durvis, lai jo drīzāk aizbēgtu no briesmām.
Andrē, kuras acis kārīgi uzlūkoja šīs durvis kopš sarunas sākuma, jauno cilvēku redzēja nokritušu pie kājām, bet karalieni — bezspēcīgu; viņa redzēja tās acīs mirdzam cerību un lepnumu, otrā — izdzisušos skatienus.
Ievainota sirdī, izmisusi, naida un nicinājuma pārņemta, viņa nenolieca galvu. Kad Andrē redzēja atgriežamies karalieni, tai šķita, ka Dievs viņai devis pārāk daudz, dodams troni un skaistumu, jo viņš tai deva arī šo pusstundu ar monsicur Šarnī.
Doktors redzēja pārāk daudz, lai nekā neievērotu.
Pilnīgi domādams tikai par karalienes aizsākto sarunu sekmēm, viņš apmierinājās ar teikumu:
— Nu, madamc?
Kādu minūti karaliene izmantoja, lai atgūtos un atdabūtu sirdspukstu aizslāpēto balsi.
— Ko viņš darīs? — doktors atkārtoja.
— Viņš aizbrauks, — čukstēja karaliene.
Un nepiegriezdama vērību Andrē, kas sarauca uzacis, un Luī, kas berzēja rokas, ašiem soļiem pārgāja galerijas gaitenī, neapzinīgi ietinās bārkstīm izšūtajā mētelī un atgriezās savā dzīvoklī ar nolaistu galvu, stingām acīm, ar izklaidīgām domām.
Viņa pat neiedomājās uzprasīt par karalienes pavēlēm.
Tādiem raksturiem kā Andrē, karaliene nav nekas: sāncense un viss.
Šarnī, nodots Luī kopšanai, liekas, nebija vairs tas cilvēks, kas vakar.
Stiprs līdz pārspīlējumam, pārdrošs līdz fanfaronādei, viņš griezās pie krietnā doktora ar tik sasteigtiem, tik enerģiskiem jautājumiem par drīzāku izveseļošanos, režīma ieturēšanu un pārvešanas iespējām, ka doktors domāja par vēl briesmīgāku slimības atkārtošanos, ko radīja cita veida mānija.
Bet Šarnī drīz vien viņu izglāba no maldiem; viņš līdzinājās tām ugunī nokaitētajām dzelzīm, kuru krāsa acīmredzami pavājinās tā, kā pamazinās karstuma intensitāte. Dzelzs ir melna un skatam nestāsta nekā, bet tā ir diezgan karsta, lai aprītu visu, ko tai pieliks.
Luī redzēja jauno cilvēku atgūstām mieru un agrāko dienu saprātību. Šarnī tiešām bija tik saprātīgs, ka domāja — ir nepieciešams izskaidrot mediķim savu pēkšņo apņemšanos pārmaiņu.
— Karaliene, — viņš tcica, — mani izārstēja labāk, nekā spētu jūsu zinātne, dārgais doktor, ar vislabākajām zālēm; redziet, aizķert manu patmīlību, nozīmē mani savaldīt, kā ar laužņiem savalda zirgu.
— Jo labāk, jo labāk, — murmināja doktors.
— Jā, es atceros kādu spānieti (viņi ir diezgan lielīgi), kas man reiz stāstīja, lai pierādītu savu gribasspēku, ka viņam tikai vajadzējis kādā divkaujā, kad to ievainoja, gribēt aizturēt asinis, lai tās arī netecētu un
neiepriecinātu pretinieka aci. Es smējos par šo spānieti, tomēr esmu mazliet tāds pats kā viņš; ja drudzis, ja šie murgi, kurus jūs man pārmetāt, gribēs parādīties, es tos aizdzīšu, galvoju, teikdams: „murgi un drudzis, jūs vairs neparādīsities."
— Man ir zināmi tādu fenomenu piemēri, — nopietni teica doktors. — Tomēr atļaujiet jūs apsveikt. Vai morāli jūs esat izveseļojies?
— O! jā.
— Tā! Drīz jus redzēsit sakarību, kāda ir starp cilvēka morāli un miesu. Tā ir jauka teorija, par kuru cs uzrakstīšu grāmatu, ja man būs laiks. Garā vesels, miesā vesels jūs būsit astoņās dienās.
— Dārgais doktor, pateicos!
— Un lai iesāktu, jūs taču aizbrauksit?
— Kad jūs vēlēsities. Tūliņ.
— Nogaidīsim šo vakaru. Rīkosimies lēnāk. Darboties ar galējībām, vienmēr nozīmē riskēt.
— Uzgaidīsim līdz vakaram, doktor.
— Un jūs tālu brauksit?
— Līdz pasaules galam, ja vajag.
— Pirmajai iziešanas reizei, tas ir pārāk tālu, — ar to pašu vienaldzību teica doktors. — Apmierināsimies vispirms ar Versaļu, ko?
— Lai notiek — ar Versaļu, ja jūs to gribat.
— Man liekas, — tcica doktors, — tas nav iemesls, lai jūs izraidītu no tēvijas, bet gan lai izārstētu jūsu ievainojumu.
Šī mākslotā aukstasinība padarīja Šarnī uzmanīgu.
— Tas tiesa, doktor, Versaļā man ir māja.
— Nu, jauki! Lūk, kā mēs izdarīsim: šovakar jūs aizvedīs uz turieni.
— Jūs neesat pareizi sapratis mani, doktor; cs vēlētos apceļot manus īpašumus!
— Ā! tā taču arī sakiet. Jūsu īpašums, pie joda! Bet jūsu īpašumi tak nav pasaules malā.
— Tic ir uz Pikardijas robežām, piecpadsmit vai astoņpadsmit jūdzes no šejienes.
— Nu, redziet nu.
Šarnī spieda doktora roku, it kā lai pateiktos par viņa smalkjūtību.
Vakarā četri sulaiņi, kurus viņš bija tik rupji izraidījis toreiz, pēc pirmā mēģinājuma, aiznesa Šarnī līdz karietei, kas viņu gaidīja pie komūnas vārtiņiem.
Karalis, pavadījis medībās visu dienu, bija paēdis vakariņas un gulēja. Šarnī, kas bija norūpējies, ka aizbrauca neatvadījies, pilnīgi nomierināja doktors, apsolīdamies atvainoties par aizbraukšanu, motivēdams par pārmaiņu nepieciešamību.
Šarnī, pirms iekāpt karietē, sagādāja sev sāpīgu apmierinājumu, raudzīdamies līdz pēdējam brīdim karalienes dzīvokļa logos. Neviens nevarēja viņu redzēt. Kāds sulainis, nesdams rokā lāpu, apgaismoja ceļu, atstādams viņa seju ēnā.
Uz pakāpieniem Šarnī satika tikai vairākus virsniekus, savus draugus, kas jau laikus bija brīdināti, lai aizbraukšana neatgādinātu bēgšanu.
Šo priecīgo biedru līdz karietei pavadīts, Šarnī varēja ļaut acīm maldīties ap logiem: karalienes logos mirdzēja gaisma. Viņas Majestāte, būdama mazliet nevesela, guļamistabā pieņēma sievietes.
Andrē logi, drūmi un tumši, aiz damasta aizkaru krokām slēpa gluži skumju, drebošu sievieti, kas nemanīta sekoja slimnieka un viņa pavadoņu kustībām.
Beidzot kariete aizbrauca, bet tik lēni, ka dzirdēja katru pakavu uz skanīgā bruģa.
— Jā, viņš nepieder man, — Andrē čukstēja, — viņš nepieder vairs nevienai, vismaz tā.
— Ja viņu pārņems vēlēšanās mirt, — tcica doktors, atgriezdamies savā istabā, — viņš nemirs vismaz pie manis un manās rokās. Lai nelabais ar dvēseles slimībām! Neesmu Antiohija un Stratonīcija mediķis, lai ārstētu šīs slimības.
Šarnī sasniedza māju dzīvs un vesels. Vakarā viņu apmeklēja doktors, un atrada viņu tik veselīgu, ka pasteidzās paziņot, tas būšot viņa pēdējais apmeklējums.
Slimnieks vakariņās ēda balto cāļa gaļu un karoti Orleānas ievārījuma.
Otrā dienā viņš pieņēma sava tēvoča monsicur Sifrēna un karaļa sūtņa Lafajeta apmeklējumu. Apmēram tas pats bija trešajā dienā, un tad ar viņu vairs nenodarbojās.
Viņš piecēlās un staigāja pa dārzu.
Pēc astoņām dienām viņš varēja mierīgi kāpt zirgam mugurā; viņa spēki bija atgriezušies. Tā kā viņa māja nebija pietiekami atstāta, viņš prasīja tēvoča un doktora Luī atļauju braukt uz saviem īpašumiem.
Luī atbildēja, ka uzticama persona, ka vietas maiņa esot ievainojuma ārstēšanas pēdējā pakāpe; ka Šarnī esot laba kariete, un ceļš no Pikardijas gluds kā spogulis, un būtu muļķīgi palikt Versaļā, kad varot tikpat labi un tikpat laimīgi ccļot.
Šarnī lika piekraut lielus ratus ar bagāžu; nodeva atvadu sveicienus karalim, kas viņu apveltīja ar labvēlību, lūdza monsicur Sifrēnu nodot viņa cieņas apliecinājumu karalienei, kas šovakar bija slima un nepieņēma. Tad, kāpdams karietē pie pašiem karaliskās pils vārtiem, viņš aizbrauca uz Vilērkotnctas pilsētiņu, no kurienes vajadzēja sasniegt Būrsonas pili, kura bija vienas jūdzes attālumā no šīs pilsētiņas un kuru savās pirmajās dzejās bija slavinājis Dimustjē.