Tiklīdz monsieur Kalons pārgāja pāri galerijai, lai atgrieztos savā istabā, tā pie karalienes buduāra durvīm skrāpējās steidzīgas rokas.
Parādījās Zanna.
— Madamc, — viņa teica, — viņš ir šeit.
— Kardināls? — karaliene jautāja, mazliet izbrīnījusies par vārdiņu viņš, kas, sievietes izsacīts, nozīmē tik daudz.
Viņa nepabeidza. Zanna jau bija ievedusi monsieur Roānu un atsveicinājusies, slepus spiezdama protežētās protektora roku.
Princis palika viens trīs soļus no karalienes, kuru sveicināja ar nepieciešamo godbijību.
Karaliene bija aizkustināta, redzēdama šo takta pilno atturību; viņa izstiepa roku kardinālam, kas vēl nebija pacēlis acis uz viņu.
— Monsieur, — viņa tcica, — man stāstīja par vienu jūsu soli, kas iznīcina daudzas kļūdas.
— Atļaujiet, — princis teica, saviļņojumā drebēdams, kas nebija liekuļots, — atļaujiet, madamc, apgalvot, ka vainas, par kurām runā Jūsu Majestāte, būtu mīkstinātas ar vienu izskaidrošanās vārdu mūsu starpā.
— Es neliedzu jums attaisnoties, — karaliene cienīgi atbildēja, — bet tas, ko jūs man teiksit, metīs ēnu uz manu mīlu un cieņu, kāda man ir pret manu zemi un ģimeni. Jūs varat attaisnoties, tikai ievainodami mani, kardināla kungs. Bet klausieties, nepieskarsimies nenodzisušai liesmai, varbūt tā vēl apdedzinās jūsu vai manus pirkstus; redzēt jūs jaunā gaismā, kas parādīja jūs kā pakalpīgu, godbijīgu, uzticīgu…
— Uzticīgu līdz nāvei, — kardināls pārtrauca.
— Jauki. Bet, — Marija Antuancte smaidīdama teica, — līdz šim runa ir tikai par izpostīšanu. Jūs būsit uzticīgs arī postā, kardināla kungs? Tas ir ļoti jauki, diezgan jauki. Bet par laimi es to nokārtošu. Jūs dzīvosit un nebūsit izpostīts, vismaz, ja neizpostīsit sevi.
— Madame…
— Tā ir jūsu darīšana. Tomēr kā draudzene, jo mēs taču tagad esam draugi, došu jums padomu: esiet taupīgs, tas ir mācītāja tikums; karalis jūs labāk mīlēs taupīgu, nekā izšķērdīgu.
— Es kļūšu skops, lai patiktu Jūsu Majestātei.
— Karalis, — karaliene atsāka ar smalku niansi, — nemīl arī skopuļus.
— Es kļūšu tāds, kādu gribēs Jūsu Majestāte, — kardināls pārtrauca ar vāji apslēptu kaislību.
— Es taču teicu, — karaliene strauji atcirta, — ka ar manu soli jūs netiksit izpostīts. Jūs atbildējāt par mani, pateicos jums, bet man ir ar ko kārtot saistības; tātad nerūpējaties vairāk par lietām, kas, sākot no pirmā maksājuma, attieksies tikai uz mani.
— Lai lieta būtu pabeigta, madame, — tcica kardināls, palocīdamies, — ■ man atliek piedāvāt kaklarotu Jūsu Majestātei.
Reizē viņš izvilka no kabatas retu kārbiņu, kuru pasniedza karalienei.
Viņa pat nepaskatījās, kas liecināja par viņas lielo vēlēšanos to redzēt un, aiz prieka drebēdama, nolika uz šujamā galdiņa, bet pa rokai.
Pēc tam kardināls bilda dažus pieklājības vārdus, kuri tika ļoti labi uzņemti, tad atgriezās pie tā, ko karaliene bija teikusi par salabšanu.
Bet tā kā viņa bija nosolījusies neapskatīt dimantus tā klātbūtnē un tā kā dega nepacietībā tos redzēt, tad viņa klausījās izklaidīgi.
Tāpat aiz izklaidības viņa ļāva tam ņemt roku, ko viņš aizgrābts noskūpstīja. Tad viņš atsveicinājās, domādams, ka apgrūtina, kas karalieni ļoti iepriecināja. Vienkāršs draugs nekad neapgrūtina, vienaldzīgais — vēl mazāk.
Tā norisinājās šī satikšanās, kas aizvēra brūces kardināla sirdī. No karalienes viņš aizgāja sajūsmināts, gatavs pierādīt Lamota kundzei neaprobežotu pateicību par sarunu, ko viņa tik laimīgi bija aizvadījusi līdz panākamam.
Žanna viņu gaidīja karietē, simtu soļus uz priekšu no barjeras; viņa saņēma dedzīgus draudzības apliecinājumus.
— Labi! — viņa teica pēc pirmā pateicības izvirduma, — vai Jūs būsit Rišeljē vai Mazarēns? Vai karaliene jums deva godkāres vai mīlestības pamudinājumus? Vai jūs esat ielaidies politikā vai intrigā?
— Nesmejaties, dārgā grāfien, — tcica princis, — esmu traks aiz laimes.
— Jau!
— Palīdziet man, un trijās nedēļās man būs ministrija.
— Ka tevi! Trijās nedēļās: cik ilgi! Termiņš pirmajam maksājumam nolikts pēc piecpadsmit dienām.
— O! cik laimes sanāk reizē: karalienei ir nauda, viņa maksās; man būs tikai uzņēmības nopelns. Te ļoti maz goda, grāfien, ļoti maz! Dievs mans liecinieks, ka es labprāt būtu samaksājis šo salabšanu ar piecsimt tūkstoš livrām.
— Esat mierīgs, — smaidīdama pārtrauca grāfiene, — jums būs arī šis nopelns. Vai no tā jūs cerat daudz?
— Atzīstos, ka dodu tam priekšroku; karaliene, kļuvusi par manu parādnieci…
— Monsicur, kaut kas man saka, ka jūs baudīsit šo apmierinājumu. Vai jūs esat tam sagatavojušies?
— Es pārdevu pēdējos īpašumus un ieķīlāju nākamā gada ienākumus un peļņu.
— Tātad jums ir piecsimt tūkstoš livru?
— Man tie ir; vienīgi, izdarījis šo maksājumu, es nezināšu ko darīt.
— Šis maksājums, — Žanna iesaucās, — mums dod trīs mēnešu mieru. Trijos mēnešos, cik notikumu, labais Dievs!
— Tas tiesa, bet karalis man ieteica netaisīt vairs parādus.
— Divu mēnešu uzturēšanās ministrijā iztīrīs visus jūsu rēķinus.
— O! grāfien…
— Nepretojieties! Ja jūs to neizdarīsit, izdarīs jūsu brālēni.
'— Jums vienmēr taisnība. Kur jūs iesit?
— Uzmeklēt karalieni, uzzināt, kādu iespaidu atstājusi jūsu klātbūtne.
— Ļoti labi. Es atgriežos Parīzē.
— Kāpēc? Jūs atnāktu šodien uz spēlēm. Tā ir gudra rīcība. Dzelzi jākaļ, kamēr tā ir karsta.
— Par nelaimi man vajag ierasties uz satikšanos, uz kuru uzaicinājumu šorīt saņēmu pirms aizbraukšanas.
— Satikšanās?
— Diezgan svarīga, spriežot pēc vēstules satura, ko man nodeva. Lūk…
— Vīrieša rokraksts! — grāfiene teica.
Un viņa lasīja:
„Monsieur, kāds grib ar jums sarunāties par ievērojamas summas sameklēšanu. Šī persona šovakar ieradīsies pie jums Parīzē, lai saņemtu pagodinājumu izlūgties audienci."
— Anonīma… Ubagotājs.
— Nē, grāfien, bez iemesla nenodod sevi manu ļaužu rungām par manis izsmiešanu.
— Jūs tā domājat?
— Es nezinu kāpēc, bet man liekas, pazīstu šo rokrakstu.
— Tad ejiet, monsicurl Starp citu, nekad neriskē daudz ar ļaudīm, kas apsola naudu. Ļaunākais būtu, ja tie nemaksātu. Ardievu, monsieur.
— Grāfien, uz laimīgu atkalredzi.
— īstā laikā, monsieur, vēl divi jautājumi.
— Kādi?
— Ja gadījumā neparedzēti viņš dod lielu summu?
— Un tad! grāfien?
— Kādu pazaudētu lietu, atradumu, mantu!
— Es saprotu, šķelme, dalīt uz pusēm, jūs gribat teikt?
— Tiešām, monsieur…
— Jūs man nesat laimi, grāfien. Kāpēc lai es nerēķinātos ar jums. Tas būs darīts. Tagad par otro!
— Lūk, — nesāciet tērēt piecsimt tūkstoš livru!
— O! nebaidaties.
Un viņi šķīrās. Kardināls atgriezās Parīzē debešķīgās laimes atmosfērā.
Tiešām, pirms divām stundām viņa stāvoklis bija pilnīgi mainījies.
Ja viņš bija tikai iemīlējies, karaliene viņam deva vairāk, nekā viņš drīkstēja ccrēt; ja viņš bija godkārīgs, viņa ļāva tam cerēt vēl vairāk.
Karalis, sievas izveicīgi vadīts, kļuva par laimes riku, kuru no šā laika nekas nevarēs apturēt. Princis Luijs juta, ka ir pilns ar idejām. Viņā bija tik daudz politiskā ģēnija, kā nevienam citam sāncensim, viņš saprata uzlabošanas jautājumu, viņš apvienoja garīdzniecību ar tautu, lai radītu solīdu vairākumu, kas ilgi valda ar spēku un taisnīgumu.
Nolikt reformu kustības priekšgalā karalieni, ko viņš dievināja, un arvien pieaugošo vēsumu pret viņu pārvērst ne ar ko nesalīdzināmā popularitātē: tāds bija prclāta sapnis, un viens laipns Marijas Antuanetcs vārds varēja pārvērst šo sapni īstenībā.
Tad neprāts atsacījās no vieglām uzvarām, sabiedrības cilvēks kļuva par filozofu, bezdarbis — par nenogurdināmu strādnieku. Lieliem raksturiem tā ir nieka lieta — uzdzīves bālumu apmainīt pret nogurumu zinību dēļ. Roāna kungs būtu gājis tālāk, tā iejūga aizrauts, ko sauc par mīlestības godkāri.
Kopš atgriešanās Parīzē viņš rāva sevi darbā, uzreiz sadedzināja mīlestības vēstuļu kastīti, pasauca pārvaldnieku, lai norīkotu reformas, sekretāram lika piegriezt spalvas, lai rakstītu memuārus par Anglijas politiku, kuru teicami pārzināja, un pēc vienas stundas darba sāka valdīt pār sevi, kad pēkšņi zvans kabinetā brīdināja, ka viņu gaida svarīgs apmeklējums.
Parādījās durvju sargs.
— Kas tur ir? — prelāts jautāja.
— Persona, kas šorīt rakstīja, monsieur.
— Bez paraksta?
— Jā, monsieur.
— Bet šai personai ir vārds. Uzprasiet to viņai.
Brīdi vēlāk durvju sargs atgriezās.
Princis nodrebēja.
— Lai ienāk.
— Augstais Dievs! — kardināls pēc mirkļa iesaucās, — ko cs redzu?
— Vai ne, monsicur, — Kaliostro teica ar smaidu, — es nemaz neesmu mainījies?
— Vai tas ir iespējams… — čukstēja Roāna kungs. — Zozefs Balzāmo ir dzīvs, par kuru domāja, ka viņš miris ugunsgrēkā. Zozefs Balzāmo…
Grāfs Fēniks, ir dzīvs, jā, monsieur, un dzīvs vairāk nekā jebkad.
— Bet, monsicur, ar kādu vārdu tad jūs dzīvojat… un kāpēc nepaturējāt veco?
— Noteikti, monsicur, tāpēc, ka tas ir vecs un atgādina vispirms man, pēc tam citiem, daudz apbēdinošu atmiņu. Es runāju tikai par jums, monsieur, sakiet, vai jūs nebūtu atraidījis pie durvīm Žozefu Balzāmo?
— Es! Nu nē, monsieur, nē.
Un kardināls, būdams apstulbis nepiedāvāja Kaliostro pat sēdekli.
— Tad, — viņš atsāka, — Jūsu Eminencei ir vairāk atmiņas un krietnuma nekā visiem pārējiem cilvēkiem kopā.
— Monsicur, kādreiz jūs man izdarījāt tādu pakalpojumu…
— Vai nav tiesa, monsicur, — Balzāmo to pārtrauca, — vecums mani nav mainījis un esmu jauks manu dzīvības pilienu ietekmes paraugs.
— Es to atzīstu, monsicur, bet jūs stāvai pāri cilvēcei, jūs, kas augstsirdīgi izdalāt zeltu un veselību visiem.
— Veselību, — taisnība, monsicur, bet zeltu… nē, o! nē…
— Jūs vairs neizgatavojat zeltu?
— Nē, monsieur.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka pazaudēju pēdējo nepieciešamā ingredienta daļiņu, ko mans skolotājs, gudrais Altota, man iedeva pēc iebraukšanas no Ēģiptes. Vienīgā recepte, kas nekad nebija mana.
— Viņš to paturēja.
— Nē… tas ir paturēja, vai aiznesa kapā — kā vēlaties.
— Viņš ir miris.
— Es viņu pazaudēju.
— Kā jūs nepagarinājāt šā cilvēka, nepieciešamās receptes nepieciešamā glabātāja, dzīvi, kad pats saglābājatics jauns gadu simteņiem, kā jūs sakāt?
— Tāpēc, ka varu visu pret slimību, pret ievainojumu, bet nekā pret nejaušību, kas nogalina neaicināta.
— Un nejaušība noslēdza Altota dienas!
— Jums vajadzēja to zināt, jo jūs zinājāt par manu nāvi.
— Ugunsgrēku Sentkloda ielā, kurā jūs pazudāt.
— Tas nogalināja vienīgi Altotu, vai pareizāk, es domāju, kas, dzīves noguris, gribēja mirt.
— Tas ir savādi.
— Nē, tas ir dabīgi. Es arī savukārt simtām reižu domāju beigt dzīvot.
— Jā, bet tomēr jūs pretojāties.
— Tāpēc, ka izvēlējos jaunību, kad skaistā veselība, kaislības, miesas baudas man sagādā vēl kaut cik izklaides; turpretī Altota bija izvēlējies vecumu.
— Altotam vajadzēja darīt tāpat kā jums.
— Nē, viņš bija dziļāks un pārāks cilvēks; no visām šīs pasaules lietām viņš gribēja tikai zinātni. Un jaunība ar pavēlētājām asinīm, kaislībām, baudām būtu viņu novērsusi no mūžīgās apceres, monsieur, ir svarīgi būt vienmēr brīvam no drudža; lai dziļi domātu, vajag varēt iegrimt nesatricināmā miegainībā.
Vecis domā labāk nekā jauns cilvēks, un kad bēdas viņu pārņem, viņam vairs nav zāļu. Altota mira par upuri savai atdevei zinātnei. Es dzīvoju kā sabiedrības cilvēks, es zudinu laiku un nedaru galīgi nekā. Es esmu stāds… es neuzdrīkstos teikt puķe; es nedzīvoju, cs elpoju.
— O! — murmināja kardināls, — līdz ar atdzīvināto cilvēku atdzimst mana izbrīna. Jūs mani atgriežat, monsicur, tais laikos, kad jūsu vārdu maģija, kad jūsu darbu brīnumi divkāršoja manas spējas un pacēla manās acī radības vērtību. Jūs man atsaucat atmiņā divus jaunības sapņus. Ir jau desmit gadu, jūs zināt, kad jūs man parādījāties.
— Es to zinu, mēs abi esam gājuši uz leju. Monsicur, es vairs neesmu gudrais, bet zinātnieks. Jūs neesat vairs jaunais cilvēks, bet skaistais princis. Jūs atceraties, monsicur, to dienu manā kabinetā, kas šodien atjaunots ar tapetēm, kad es jums apsolīju kādas sievietes mīlu, par kuras gaišajiem matiem runāja mana gaišreģe?
Kardināls nobālēja, tad pēkšņi nosarka. Šausmas un prieks pēc kārtas apturēja viņa sirdspukstus.
— Es atceros, — viņš teica, — bet neskaidri…
— Redzēsim, — smaidīdams tcica Kaliostro, — redzēsim, vai es varu vēl būt burvis. Uzgaidiet, lai es koncentrējos pie šīs domas.
Viņš pārdomāja.
— Šis jūsu mīlas sapņu blondais bērns, — pēc klusēšanas viņš teica, — kur tas ir? Ko viņa dara? Ak, nudien! es viņu redzu: jā… un pat jūs viņu redzējāt šodien. Vēl vairāk: jūs izgājāt no viņas mājas.
Kardināls uzlika ledaino roku uz trīcošās sirds.
— Monsicur, — viņš tcica tik klusi, ka Kaliostro tik tikko sadzirdēja,- Dieva dēļ…
— Jūs vēlaties, lai runātu par kaut ko citu, — laipni tcica pareģis. — O! esmu jūsu rīcībā, monsieur. Pavēliet, lūdzu!
Un viņš vaļīgi izstiepās uz dīvāna, ko kardināls bija piemirsis viņam norādīt kopš šīs interesantās sarunas sākuma.