Kardināls noskatījās sava viesa rīcībā gandrīz vai ar trulu izteiksmi.
— Tā! — tas teica, — tagad, kad esam atjaunojuši pazīšanos, monsicur, runāsim, ja vēlaties.
— Jā, — prelāts atsāka, pamazām atgūdamics, — ja runāsim par šo naudas lietu, ko… ko…
— Par kuru es norādīju vēstulē, vai ne? Jūsu Eminence steidzās uzzināt…
— O! tā bija aizbildināšanās, vai nc, vismaz man tā šķiet.
— Nē, monsicur, pavisam nē. Tā bija atklātība, un ļoti nopietna, es galvoju. Šī iekasēšana ir tā vērta, lai to izpildītu, jo runa ir par piecsimt tūkstoš livrām, un pieci simti tūkstošu livru ir summa.
— Summa, ko jūs tik laipni man aizdevāt, — kardināls iesaucās, ļaudams sejā parādīties vieglam bālumam.
— Jā, — monsicur, ko es jums aizdevu, — teica Balzāmo.
— Patīkami redzēt, ka tik augstam ir tik laba atmiņa.
Kardināls bija dabūjis triecienu, viņš juta, kā auksti sviedri plūda no pieres pāri vaigiem.
— Kādu brīdi es domāju, — viņš teica, pūlēdamies smaidīt, — ka Žozefs Balzāmo, pārdabīgais cilvēks, aiznesis savu kredītu kapā, tāpat kā kvīti ir iemetis ugunī.
— Monsicur, — grāfs nopietni atbildēja, — Balzāmņ dzīvība ir neiznīcināma, tāpat kā tā papīra lapa, kuru jūs domājāt sadegušu. Nāve nekā nespēj pret dzīvības eliksīru, uguns nekā nevar izdarīt asbestam.
— Es nesaprotu, — kardināls teica, — kam ienāca prātā apmānīšana.
— Jūs sapratīsit, monsicur, es esmu pārliecināts, — teica Kaliostro.
— Kā?
— Redzēdams savu parakstu.
Un viņš pasniedza princim salocītu papīru. Tas, papīru pat neattaisījis, iesaucās:
— Mana kvīts!
— Jā, monsicur, jūsu kvīts, — Kaliostro atbildēja ar vieglu smaidu, ko mīkstināja vēsa palocīšanās.
— Jūs to tomēr sadedzinājāt, monsicur, es redzēju tās liesmu.
— Šo papīru es iemetu ugunī, tiesa, — grāfs atbildēja, — bet kā jau teicu, monsicur, nejaušība gribēja, lai jūs būtu uzrakstījis uz asbesta gabala un nevis uz parasta papīra, tāpēc kvīti cs atradu neskartu uz izplēnējušām oglēm.
— Monsicur, — kardināls teica ar zināmu augstprātību, jo šai kvīts uzrādīšanā viņš saskatīja neuzticības pazīmi, — monsicur, ticiet, ka es nebūtu noliedzis p'arādu bez šā papīra, tāpat kā to nenoliedzu ar papīru; tāpēc jūs kļūdāties, mani mānīdams.
— Jūs mānīt, monsicur, man neienāca prātā nevienu mirkli, zvēru jums.
Kardināls pamāja ar galvu.
— Jūs man likāt noticēt, monsicur, — viņš teica, — ka zīme ir iznīcināta.
— Lai jums ļautu mierīgu un laimīgu prieku par piecsimt tūkstoš livru, — savukārt atbildēja Balzāmo, viegli paraustīdams plecus.
— Bet galu galā, monsicur, — kardināls turpināja, — kā desmit gadus jūs atstājāt tādu summu iesaldētu?
— Es zināju, monsieur, kur tā bija novietota. Notikumi, spēle un zagļi man pamazām aplaupīja man visu mantu. Bet zinādams, ka šī nauda man bija drošībā, es cietos un gaidīju līdz pēdējam brīdim.
— Un nu pienācis pēdējais brīdis?
— Diemžēl! Jā, monsicur!
— Tā kā jūs nevarat vairs ne paciest, ne gaidīt.
— Tiešām, cs vairs nevaru ilgāk, — Kaliostro atbildēja.
— Tātad jūs atprasāt savu naudu?
— Jā, monsicur.
— Ar šodienu?
— Ja jums tā tīk!
Kardināls klusēja, izmisumā drebēdams.
Tad uztrauktā balsī viņš teica:
— Grāfa kungs, nelaimīgie zemes prinči nerada tik aši bagātības, kā jūs — burvji, kas pavēlat tumsas un gaismas gariem.
— O! monsicur, — Kaliostro teica, — ticiet, ka es nebūtu prasījis šo summu, ja iepriekš nezinātu, ka tā jums ir.
— Man ir piecsimt tūkstoš livru, man! — kardināls iesaucās.
— 30 000 livru zeltā, 10 000 sudrabā, un pārējais — kases čekos.
Kardināls nobālēja.
— Tur, šai Būlas skapī, — Kaliostro turpināja.
— O! monsieur, jūs zināt?
— Jā, monsieur, tāpat es zinu, kādus upurus tas prasīja, lai sagādātu šo summu. Es pat dzirdēju, kā jūs nopirkāt šo naudu par divkāršu cenu.
— O! tas tiesa.
— Bet…
— Bet?.. — iesaucās nelaimīgais princis.
— Bet es, monsieur, — Kaliostro turpināja, — pirms desmit gadiem tik tikko nenomiru badā un ciešanās blakus šim papīram, kas man nozīmēja pusmiljonu. Un tomēr, lai jūs netraucētu, es gaidīju. Es tomēr domāju, ka mēs esam izlīdzinājušies, monsieur.
— Izlīdzinājušies, monsicur! — princis iesaucās. — O! nesakiet, ka esam izlīdzinājušies. Jums paliek priekšrocība, ka aizdevāt man tik ievērojamu summu. Izlīdzinājušies! O! nē! nē! Es esmu un mūžīgi palikšu jūsu parādnieks. Vienīgi, grāfa kungs, es prasu, kāpēc jūs klusējāt, kad varējāt atprasīt šo summu desmit gadu gaitā? Šo desmit gadu laikā man būtu bijis divdesmit izdevību atdot jums šo naudu bez grūtībām.
— Bet šodien?.. — Kaliostro jautāja.
— O! šodien, es nemaz neslēpju, — princis iesaucās, — šī atmaksa, ko jūs prasāt, jo jūs prasāt, vai nē?
— Diemžēl! monsicurl
— Nu, jā! Tā mani šausmīgi apgrūtina.
Kaliostro pakratīja galvu un plecus, kas nozīmēja: „Ko jūs gribat, monsicur, tā tas ir un citādi nevar būt."
— Bet jūs, kas uzminat visu, — princis iesaucās, — jūs, kas protat lasīt sirds dziļumos un pat skapju dibenos, kas dažreiz ir daudz ļaunāk, varbūt jūs neuzzinājāt, kāpēc es tā turos pie šīs naudas un kāds ir tas noslēpumainais un svētais izlietojums, kam esmu to nolēmis?
— Jūs maldāties, — ledainā tonī tcica Kaliostro, — nē, par to es nešaubos. Mani noslēpumi man atnesuši diezgan daudz bēdu, vilšanos un posta, lai cs nenodarbotos ar citu noslēpumiem, vismaz par cik tic ieinteresē mani. Mani interesēja zināt, vai jums ir nauda jeb nav, ievērojot to, ka man bija jāpieprasa nauda no jums. Bet reiz zinādams, ka šī nauda jums ir, man nebija svarīgi zināt, kam tā nolemta. Starp citu, monsieur, ja cs zinātu šai brīdī jūsu grūtību cēloni, tas, varbūt, man liktos tik nopietns un tik cienījams, ka man būtu vājība vēl vilcināties, kas, pašreizējos apstākļos, atkārtoju, izraisītu vislielākos zaudējumus. Tātad cs uzskatu par labāku nezināt.
— O! monsicur, — iesaucās kardināls, kam šie pēdējie vārdi atmodināja lepnumu un jūtīgumu, — nedomājiet vismaz, ka es gribu jūs iežēlināt par manām personīgajām grūtībām. Jums ir savas intereses: tās ir reprezentētas un garantētas ar šo vekseli; šis vekselis ir parakstīts ar manu roku, ar to pietiek. Jūs dabūsit savus piecsimt tūkstošus livru.
Kaliostro palocījās.
— Es labi zinu, — kardināls turpināja sāpināts, ka vienā minūtē jāzaudē tik daudz grūti savāktās naudas, — es zinu, monsicur, ka šis papīrs ir tikai parāda atzīšana, un nenoteic maksāšanas termiņus.
— Jūsu Eminence atvainos mani, — atbildēja grāfs, — bet es atsaukšos uz kvīti, un tur, es redzu, ir rakstīts:
"Es atzīstu, ka saņēmu no Žozcfa Balzāmo kunga 500 000 livru, kuru nomaksāšu pēc pirmā pieprasījuma.
Parakstījis Luijs dc Roāns"
Kardinālam nodrebēja visi locekļi: viņš bija aizmirsis ne tikai parādu, bet pat noteikumus, pēc kādiem to atzina.
— Jūs redzat, monsicur, — Balzāmo turpināja, — es neprasu neiespējamo. Jūs nevarat — labi. Vienīgi es nožēloju, ka Jūsu Eminence, liekas, aizmirst, ka Zozefs Balzāmo deva šo summu labprātīgi, visgrūtākajā brīdī. Un kam? De Roāna kungam, ko viņš nepazina. Lūk, man šķiet, rīcība, kuru de Roāna kungs, katrā ziņā augsts kungs, varētu atdarināt, atmaksādams. Bet jūs nolēmāt, ka nevajag tā darīt. Nerunāsim vairs par to: es ņemu atpakaļ vekseli. Sveiki, monsicur.
Un Kaliostro aukstasinīgi salocīja papīru un gatavojās iebāzt kabatā.
Kardināls viņu apturēja.
— Grāfa kungs, — viņš tcica, — Roāns necieš, ka tiem kāds pasniedz augstsirdīgas mācības. Starp citu, šajā gadījumā, tā būtu gluži vienkārši godīguma mācība. Dodiet man vekseli, lūdzu, lai es jums samaksāju.
Tagad savukārt Kaliostro šķiet, vilcinājās.
Tiešām, kardināla bālā seja, uztūkušās acis, drebošās rokas likās aizkustināja viņā dzīvu līdzjūtību.
Kardināls ar visu savu lepnumu saprata Kaliostro labo domu. Mirkli viņš cerēja, ka tai sekos labs iznākums.
Bet pēkšņi grāfa acis kļuva cietas, pār sarauktajām uzacīm pārlaidās mākonis, un viņš izstiepa roku un pasniedza vekseli kardinālam.
Monsicur Roāns, būdams gluži satriekts, nezaudēja nevienu mirkli: viņš devās pie skapja, uz kuru bija norādījis Kaliostro, un izvilka kases zīmju saišķi; tad ar pirkstu norādīja vairākus sudraba maisus, un atrāva atvilkni, kas bija pilna ar zeltu.
— Grāfa kungs, — viņš teica, — te ir jūsu piecsimt tūkstoši livru. Pašreiz es palieku jums parādā tikai divi simti piecdesmit tūkstošus livru par procentiem. Es pieņemu, ka jūs noraidīsit augļu augļus, kas veidotu vēl ievērojamāku summu. Es likšu norēķināties pārvaldniekam, un došu jums šā maksājuma nodrošinājumu, lūgdams laiku.
— Monsicur, — Kaliostro atbildēja, — es aizdevu piecsimt tūkstoš livru monsicur Roānam. Monsicur Roāns man ir parādā piecsimt tūkstoš livru, un neko citu. Ja cs būtu gribējis dabūt procentus, es to būtu uzrādījis kvītī. Kā Žozcfa Balzāmo pilnvarniekam vai mantiniekam, kā vēlaties, jo Zozefs Balzāmo ir miris, man jāpieņem tikai parakstā apliecinātā summa. Jūs man maksājat, cs saņemu un pateicos, lūgdams pieņemt manu visdziļāko cieņu. Tātad cs paņemu kases zīmes, monsieur, un tā kā man ļoti vajadzīga visa šī summa šodien pat, es atsūtīšu paņemt zeltu un sudrabu, ko lūdzu turēt gatavu.
Un pēc šiem vārdiem, uz kuriem kardināls nezināja ko atbildēt, Kaliostro ielika banknošu saišķi kabatā, godbijīgi sveicināja princi, kam rokās atstāja vekseli, un izgāja.
— Tā ir tikai mana nelaime, — monsieur Roāns nopūtās pēc Kaliostro aiziešanas, — jo karaliene ir spējīga maksāt, ja pie viņas negaidīti neieradīsies kāds Žozefs Balzāmo, lai atprasītu parādu piecsimt tūkstoš livru.