Tas bija divas dienas pirms karalienes noteiktā pirmā maksājuma. Monsicur Kalons vēl nebija pildījis solījumu. Viņa rēķinus karalis nebija parakstījis.
Ministram bija daudz darbu darāms. Viņš mazliet piemirsa karalieni. Viņa, no savas puses, nedomāja, ka būtu tās cienīgi atsvaidzināt finanču kontroliera atmiņu. Dabūjusi solījumu, viņa gaidīja.
Tomēr viņa sāka bažīties un ievākt ziņas, meklējot līdzekļus, kā satikt monsieur Kalonu, lai nckompromitētu sevi, kad pienāca ministra vēstule.
„Šovakar," tajā bija teikts, „licta, kuru Jūsu Majestāte pagodinājās man uzdot, tiks parakstīta padomē, un naudu karaliene saņems rīt no rīta"
Uz Marijas Antuanetes lūpām atgriezās jautrība. Viņa nedomāja vairs ne par ko, pat par grūto rītdienu.
Pastaigās viņu redzēja meklējam slepenākās alejas, it kā lai atšķirtu savas domas no katras pasaulīgās un materiālās pieskares.
Viņa vēl pastaigājās ar Lambālas kundzi un grāfu Artuā, kas tai pievienojās, kad karalis pēc pusdienām aizgāja uz padomi.
Karalim bija slikts garastāvoklis. Ziņas no Krievijas neko labu nevēstīja. Kāds kuģis bija gājis bojā Lionas līcī. Dažas provinces atteicās maksāt nodokļus. Skaistā pusložu karte, paša karaļa noslīpēta un nolakota, aiz karstuma bija sasprēgājusi, un pāršķēlās pušu, trīsdesmitā platuma un piecdesmit piektā garuma grāda krustojumā. Viņa Majestāte dusmojās uz visu pasauli — pat uz monsicur Kalonu.
Velti tas smaidīdams piedāvāja savu skaisto, iesmaržoto portfeli. Kluss un saīdzis karalis sāka kricelēt uz baltā papīra gabaliņa strīpojumus, kas nozīmēja: vētra, — tāpat kā kareivji un zirgi: jauks laiks.
Karaļa mānija bija zīmēt padomes sēžu laikā. Ludviķis XVI nemīlēja skatīties cilvēkiem sejā, viņš bija kautrīgs; spalva roka viņam piešķīra drosmi un stāju. Kamēr viņš tā nodarbojās, runātājs varēja attīstīt savus pierādījumus; karalis paceldams apslēptu skatienu, uztvēra šur un tur drusciņu ar sava skatiena uguni, tieši tik daudz, cik vajadzēja, lai neaizmirstu cilvēku, kas patreiz runāja.
Ja viņš runāja pats, un viņš runāja labi, viņa zīmējums atņēma runai pretenzijas izteiksmi, viņam nebija jāžestikulē. Viņš varēja pārtraukt vai iekaist pēc patikas, vilciens uz papīra vajadzības brīdī atviegloja runas izgreznojumu.
Tātad karalis kā parasti paņēma spalvu un ministri sāka projektu un diplomātisko notu lasīšanu.
Karalis neizdvesa ne vārda. Viņš palaida garām ārzemju korespondenci, it kā nesaprastu nevienu vārdu no šā darba.
Bet tad padome pārgāja pie mēneša norēķinu detaļām. Karalis pacēla galvu. Monsicur Kalons uzsāka ziņojumu par projektēto aizņēmumu nākamajam gadam.
Karalis sāka nikni švīkāt.
— Tikai aizņemties, — viņš teica, — nemaz nezina, kā atdos; tā tomēr ir problēma, monsicur Kalon.
— Augstība, aizņēmums ir kā izrakts kanāls avotam: ūdens pazūd no vienas vietas, lai pārpildītu citu. Vēl vairāk, tas parādās divkāršojies ar apkšzemes ūdens uzsūkšanu. Un, pirmkārt, tai vietā, lai runātu, kā samaksāsim, vajadzētu teikt: kā un no kā aizņemsimies? Jo problēma, par kuru runāja Jūsu Majestāte, nav vis: ar ko atdosim, bet gan: vai atradīsies kreditori?
Karaļa švīkājumi kļuva kā necaurredzamākā tumsa; bet viņš nebilda ne vārda: sejas izteiksme runāja pati par sevi.
Kad monsieur Kalons bija izklāstījis savu plānu un ieguvis kolēģu piekrišanu, karalis paņēma projektu un parakstīja to, lai gan nopūzdamies.
— Tagad, kad mums ir nauda, — monsieur Kalons tcica smiedamies, — iztērēsim.
Karalis uzlūkoja savu ministru, saviebdams seju, un no švīkājuma izveidoja milzīgu tintes traipu.
Monsicur Kalons nodeva viņam izdevumu sarakstu, sastādītu no pensijām, gratifikācijām, pamudinājumiem, dāvanām un algām.
Darbs bija īss, sīki sadalīts. Karalis apgrieza lapas un skatījās kopsummu.
— Miljons piecsimt tūkstoši livru tādam niekam! Kā tas iznāk?
Un viņš ļāva spalvai palikt uz vietas.
— Lasiet, augstība, lasiet un esat laipns ievērot, ka no piecpadsmit simttūkstošiem viens vienīgs punkts sasniedz piecsimt tūkstoš livru.
— Kāds punkts, ministra kungs?
— Izdotais avanss Viņas Majestātei karalienei, augstība.
— Karaliene! — Ludviķis XVI iesaucās. — Pieci simti tūkstošu livru karalienei! E! monsicur, tas nevar būt.
— Piedodiet, augstība, bet skaits ir noteikts.
— Pieci simti tūkstošu livru karalienei! — karalis atkārtoja. — Tur jābūt kļūdai. Pēdējā nedēļā… nē, divās nedēļās, cs liku izmaksāt Viņas Majestātei par trimestri.
— Augstība, ja karalienei vajadzēja naudu — un tas ir zināms, ka karaliene to izlieto — tas nav nekas ārkārtīgs…
— Nē, nē! — karalis iesaucās, kas juta vajadzību palaist runas par savu taupību un izpelnīties karalienei aplausus, ,kad viņa ies uz operu, — karaliene negrib šo summu, monsicur Kalon. Karaliene man teica, ka kuģis der labāk nekā dārglietas. Karaliene domā, ka bagātajiem ir jāizdod nauda Francijai, ja Francija aizņemas, lai barotu savus nabagus.
Tomēr, ja karalienei šī nauda ir vajadzīga, viņas nopelni būs lielāki, ja pagaidīsim. Un es galvoju — viņa gaidīs.
Ministri ļoti aplaudēja tādai karaļa patriotiskajai sajūsmai, ko dievišķais Horācijs šai brīdī nebūtu saucis Uxorius.
Vienīgi monsicur Kalons, kas zināja karalienes grūtības, iestājās par naudas piešķiršanu.
— Patiesi, — karalis tcica, — jūs esat vairāk ieinteresēts par mums nekā mēs paši. Nomierinieties, monsicur Kalon!
— Karaliene, augstība, mani apvainos, ka cs esmu ne visai centīgs, lai viņai pakalpotu.
— Es jūs aizstāvēšu.
— Karaliene, augstība, vienmēr prasa tikai nepieciešamības spiesta.
— Ja karalienei ir vajadzības, tās nav tik spiedīgas kā nabadzīgiem, un viņa tam piekritīs.
— Augstība…
— Punkts pieņemts, — karalis stingri teica.
Un viņš paņēma švīkājamo spalvu.
— Augstība, jūs strīpojat šo kredītu? — nospiests teica monsicur Kalons.
— Strīpoju, — majestātiski atbildēja Ludviķis XVI. — Un man šķiet, no šejienes es dzirdu karalienes augstsirdīgo balsi pateicamies man, ka tik labi izpratu viņas sirdi.
Monsicur Kalons kodīja lūpas. Ludviķis, būdams apmierināts par šo varonīgo personīgo upuri, atlikušo parakstīja ar aklu apzinību.
Un viņš uzzīmēja skaistu zebru, no visām pusēm ar nullēm, atkārtodams:
— Šovakar es ieguvu piecsimt tūkstoš livru: skaista diena karalim, Kalon. Jūs pateiksit šo jauko ziņu karalienei. Redzēsit, redzēsit.
— Ak, Dievs! augstība, — ministrs murmināja. — Es būšu nelaimīgs, atņemdams jums šo atzīšanās prieku. Katram pēc nopelniem.
— Lai notiek, — atbildēja karalis. — Pārtrauksim sēdi. Pietiek strādāt, kad darbs ir labs. Lūk, pati karaliene: vai iesim viņai pretī, monsicur Kalon?
— Augstība, lūdzu Jūsu Majestātes piedošanu, bet man ir jāparakstās.
Un viņš aizšmauca gaitenī, cik ātri vien spēdams.
Karalis drošsirdīgs un gluži priecīgs gāja pretī Marijai Antuanetei, kas dziedāja vestibilā, atbalstīdama roku uz grāfa Artuā rokas.
— Madamc, jums bija jauka pastaiga, vai ne? — viņš teica.
— Teicama, sire, un jūs izdarījāt lalju darbu?
— Spriediet pati, es vinnēju piecsimt tūkstoš livru.
„Kalons ir turējis vārdu," viņa domāja.
— Iedomājaties, — Ludviķis XVI piebilda, — Kalons bija paredzējis kredītu par pusmiljonu.
— O! — Marija Antuancte smaidīdama tcica.
— Un es… es to svītroju. Lūk, ar vienu spalvas vilcienu nopelnīti piecsimt tūkstoši livru.
— Kā, nosvītroti? — nobālēdama vaicāja karaliene.
— Noteikti, tas jums sagādās milzīgu labumu. Ar labvakaru, madamc, ar labvakaru.
— SirE! Sire!
— Esmu ļoti izsalcis. Es aizeju. Vai es neesmu kārtīgi nopelnījis vakariņas?
— Sire! Uzklausiet taču!
Bet Ludviķis XVI palēcās un aizbēga, starodams par savu asprātību un atstādams karalieni pārsteigtu, mēmu un bēdīgu.
— Brāli, uzmeklējiet man monsieur Kalonu, — beidzot viņa tcica grāfam Artuā, — te ir kaut kāda viltība.
Tiešām karalienei atnesa šādu ministra vēstuli:
„Jūsu Majestātei būs zināms — karalis noraidīja kredītu. Tas ir nesaprotami, madamc, un cs aizgāju no padomes slims un sāpju sagrauzts"
— Izlasiet! — viņa tcica, pasniegdama vēstuli grāfam Artuā.
— Un ir ļaudis, kas saka, ka mēs izšķiežam financcs, mās! — princis iesaucās. — Un tā dara… Pieņem manus līdzjūtības apliecinājumus, mīļā māsa. Tas ir man brīdinājums, jo cs gribēju rīt arī prasīt
— Lai tūliņ aiziet pēc Lamota kundzes, un tūliņ! — teica karaliene pēc ilgākām pārdomām.