Kurjers, ko aizsūtīja uz Parīzi pēc Lamota kundzes, atrada grāfieni vai, pareizāk sakot, neatrada pie kardināla Roāna.
Zanna bija aizgājusi apmeklēt Viņa Eminenci; viņa tur pusdienoja, vakariņoja un pārrunāja ar viņu šo kļūmīgo atmaksāšanu, kad ieradās kurjers, lai uzzinātu, vai grāfiene esot pie monsicur Roāna.
Šveicars, kā jau veikls cilvēks, atbildēja, ka Viņa Eminence ir izgājis un Lamota kundzes pilī neesot, bet nekas nav vieglāk, kā pateikt viņai, ko karaliene uzdevusi savam ziņnesim, jo iespējams, ka vakarā viņa ieradīšoties.
— Lai viņa dodas uz Versaļu, cik ātri vien var, — tcica kurjers un aizbrauca, nodevis to pašu ziņojumu visos dzīvokļos, kur varēja parādīties staigule grāfiene.
Bet tiklīdz ziņnesis bija aizbraucis, šveicars, bez liekas kavēšanās ^izpildīdams uzdevumu, aizsūtīja sievu pie monsieur Roāna brīdināt Lamota kundzi, kur abi sabiedrotie savā nodabā filozofēja par lielo naudas summu nepastāvību.
Pēc brīdinājuma grāfiene saprata, ka bija nekavējoties jābrauc. Viņa uzprasīja kardinālam divus labus zirgus. Viņš pats tos iejūdza četrvietīgos ratos bez vapeņa. Kamēr viņš pūlējās izskaidrot šo ziņu, grāfiene ripoja tik strauji, ka stundas laikā piebrauca pils priekšā.
Kāds viņu gaidīja un bez kavēšanās ieveda pie Marijas Antuanctes.
Karaliene bija iegājusi savā istabā. Nakts apkalpošana bija pabeigta: nevienas sievietes dzīvoklī, izņemot Mizerī kundzi, kas lasīja mazajā buduārā.
Marija Antuancte izšuva vai izlikās izšujam, nemierīgi klausīdamās āra trokšņos, kad pie viņas iesteidzās Žanna.
— Ai, — karaliene iesaucās, — tā esat jūs, cik labi! Jauna ziņa… grāfien.
— Vai laba, madame?
— Spriediet pali — karalis noraidīja piecsimt tūkstoš livru.
— Monsieur Kalonam?
— Visiem. Karalis vairs negrib dot man naudu. Tādas lietas notiek tikai ar mani.
— Ak, Dievs! — grāfiene murmināja.
— Tas ir neticami, vai ne, grāfien? Noraidīt, jau nosvītrot priekšrakstu. Galu galā nerunāsim par to, kas miris. Jūs drīz vien atgriezīsities Parīzē.
— Jā, madame.
— Un pateiksit kardinālam, jo viņš izrādīja tādu uzticību, lai darītu man prieku, ka pieņēmu viņa piecsimt tūkstošus livru līdz nākamajam trimestrim. Tas ir patmīlīgi no manas puses, grāfien! Bet vajag… cs izmantoju.
— Ai! madame, — grāfiene čukstēja, — mēs esam pazuduši, kardināla kungam vairs nav naudas.
Karaliene palēcās, it kā būtu ievainota vai apvainota.
— Nav… naudas… — viņa šļupstēja.
—* Madamc, no viņa tika piedzīts parāds, par kuru monsicur Roāns nemaz nedomāja. Tas bija goda parāds, viņš samaksāja.
— Piecsimt tūkstoš livru?
— Jā, madamc.
— Bet…
— Beidzamo naudu… Vairs nekādu naudas līdzekļu viņam nav?
Karaliene apklusa kā apdullusi no šis nelaimes.
— Es taču esmu nomodā, vai ne? — viņa tcica. — Ar mani taču notiek šī pārskatīšanās? Kā jūs zināt, grāfien, ka Roānam vairs nav naudas?
— Viņš man stāstīja par šo klizmu, madamc, pirms pusotras stundas. Un šī klizma jo vairāk ir nelabojama tāpēc, ka šie piecsimti tūkstoši livru bija beidzamā nauda.
Karaliene saņēma galvu rokās.
— Jāizšķiras, — viņa tcica.
„Ko darīs karaliene?" domāja Žanna.
— Redziet, grāfien, tā ir šausmīga mācība, man par sodu, ka slepus no karaļa spēru viduvējas nozīmes, viduvējas godkāres un maziskas koķetērijas soli. Man taču nav nekādas vajadzības pēc šīs kaklarotas, vai ne?
— Tas tiesa, madamc, bet ja karaliene pieskaņotos tikai savām vajadzībām un gaumei…
— Pirmām kārtām cs gribu pieskaņoties manam mieram, manas mājas laimei. Bija vajadzīgs tikai šis pirmais zaudējums, lai pierādītu, kādām nepatikšanām es pakļāvu sevi, cik bagāts nelaimēm bija ceļš, ko izvēlējos, lai no tā atsacītos. Rīkosimies atklāti, vaļsirdīgi, neliekuļoti!
— M ada mcl
— Un sākumā uz pienākuma altāra upurēsim mūsu tukšo godkārību, kā teiktu monsicur Dorā.
Pēc tam ar nopūtu:
— Ai! šī kaklarota ir dzīva nauda.
— Ar šo brīdi tā man ir tikai akmeņu kaudze. Akmeņus, kad ar tiem ir parotaļājušies, nosviež, aizmirst, kā dara bērni pēc „katla" partijas.
— Ko ar to grib sacīt karaliene?
— Karaliene grib teikt, dārgā grāfien, ka jūs paņemsit atpakaļ monsicur Roāna atvesto rotu kārbiņu… lai aiznestu zeltkaļiem Bēmeram un Bosāndžam.
— Atdot to viņiem?
— Noteikti.
— Bet, madamc, Jūsu Majestāte ir iedevusi divsimt piecdesmit tūkstošus rokasnaudas.
— Grāfien, cs vēl iegūstu divsimt piecdesmit tūkstošus, lūk, man arī sakrīt ar karaļa rēķiniem.
— Madamcl madamcl — grāfiene iesaucās, — un pazaudēt tā ceturtdaļu miljona! Jo var gadīties, ka juvelieriem rodas grūtības, lai atdotu naudu, kuru viņi būs izlietojuši.
— Es rēķinos ar to un atstāju viņiem rokasnaudu ar noteikumu, lai pirkums skaitītos pārtraukts. Kopš cs ieraudzīju šo mērķi, grāfien, es jūtos vieglāk. Ar kaklarotu tc ienāca rūpes, bēdas, bailes, aizdomas. Šie dimanti nebūtu pietiekami karsti, lai izžāvētu asaras, kuras es jūtu kā mākoņi gulstam pār mani. Grāfien, aiznesiet šo rotu kārbiņu tūliņ. Juvelieriem tur iznāk izdevīga lieta. Divsimt piecdesmit tūkstošu livru iemaksas, tā ir peļņa; tā ir peļņa, ko viņi iegūst no manis, turklāt viņiem būs vēl kaklarota. Es domāju, ka viņi nesūdzēsies, un neviens nekā nezinās.
Kardināls rīkojās tikai ar nolūku sagādāt man prieku. Jūs viņam teiksit, ka man ir prieks nepaturēt kaklarotu, un ja viņš ir gudrs cilvēks, viņš mani sapratīs; ja viņš ir krietns priesteris, viņš piekritīs man un atbalstīs manu upuri.
Un šos vārdus teikdama, karaliene pasniedza Žannai aizvērto rotu kārbiņu.
— Madamc, — viņa tcica, — kāpēc nemēģināt dabūt pagarinājumu?
— Prasīt… nē!
— Es teicu dabūt, madamc.
— Prasīt, nozīmē pazemoties, grāfien; dabūt, nozīmē būt pazemotam. Es saprastu, varbūt, ja pazemotos mīļotās personas dēļ, lai glābtu dzīvu radību, kaut suni. Bet lai dabūtu tiesību paturēt šos akmeņus, kuri dedzina kā kvēlojošas ogles, nebūdami spožāki un tik izturīgi, grāfien, lūk, to nekāds padoms nevarēs mani pierunāt pieņemt. Nc mūžam! Aiznesiet rotu kārbiņu, dārgā, aiznesiet!
— Bet, madamc, iedomājaties troksni, kādu sacels zeltkaļi, aiz pieklājības, vismaz, un lai jūs nožēlotu. Jūsu atraidījums būs tikpat kompromitējošs kā piekrišana. Visi zinās, ka dimanti bija jūsu īpašums.
— Neviens nekā nezinās. Zeltkaļiem es nekā neesmu parādā; es viņus nepieņemšu; par maniem divsimt piecdesmit tūkstošiem livru viņi klusēs. Un mani ienaidnieki, tai vietā, lai teiktu, ka pērku dimantus par pusotru miljonu, varēs tikai runāt, ka sviežu naudu tirdzniecībā. Tas nav tik nepatīkami. Aiznesiet, grāfien, aiznesiet, un pateicaties monsicur Roānam par viņa laipnību un labo gribu.
Un ar pavēlētājas kustību karaliene atdeva rotu kārbiņu Žannai, kas šo svaru savās rokās juta ar uztraukumu.
— Jūs nedrīkstat kavēties, — karaliene turpināja, — jo mazāk zelkaļiem būs rūpju, jo drošākas mēs būsim par noslēpumu. Brauciet drīzāk, un lai neviens neredz rotu kārbiņu. Apstājaties vispirms mājās, jo apmeklējums pie Bēmcra tādā stundā var modināt policijas aizdomas, kura droši vien nodarbojas ar to, ko dara pie manis. Pēc tam, kad jūsu atgriešanās būs maldinājusi spiegus, dodaties pie zeltkaļiem, un atnesiet man kvīti no viņiem.
— Jā, madamc, tiks izdarīts, kā jūs vēlaties.
Viņa spieda rotu kārbiņu zem mētelīša, rūpēdamās, lai nekas nenodotu tās saturu, un iekāpa karietē ar centību, kādu prasīja viņas darba dižā līdzdalībniece.
Vispirms, lai paklausītu, viņa lika sevi aizvest mājās, un aizsūtīja karieti monsicur Roānam, lai ne ar ko neatklātu noslēpumu ormanim, lai paņemtu mazāk elegantus svārkus, kas vairāk piemēroti nakts gaitām.
Istabmeita ātri viņu saģērba un ievēroja, ka grāfiene bija domīga un izklaidīga, lai gan parasti bija uzmanīga kā galma dāma.
Zanna tiešām nedomāja par tualeti, viņa ļāva apģērbt sevi, kavēdamās pie savādās domas, ko modinājis šis gadījums.
Viņa jautāja sev, vai kardināls nepieļaus lielu kļūdu, ļaudams karalienei atdot šo rotu, un vai izdarītā kļūda nevarēja mazināt laimi, par ko monsicur Roāns sapņoja un varēja sev glaimot, ka sasniegs, piedalīdamies karalienes sīkajos noslēpumos.
Rīkoties pēc Marijas Antuanetes pavēlēm, nesaskaņojot ar monsieur Roānu, vai tas nenozīmēja nepildīt pirmos savienības pienākumus? Ja arī bija izsmelti visi naudas līdzekļi, bet vai kardināls labprātāk nepārdotu sevi, nekā ļautu karalienei pieciest tā priekšmeta trūkumu, ko viņa kāroja?
— Es nevaru darīt citādi, — Zanna sev teica, — man jāapspriežas ar kardinālu.
— Četrpadsmit simttūkstoš livru! — viņa piebilda domās, — nekad viņam nebūs četrpadsmit simttūkstoš livru!
Pēc tam, pēkšņi pagriezdamās pret istabmeitu, viņa teica:
— Izejiet, Roze!
Istabmeita paklausīja un Lamota kundze turpināja monologu.
— Kāda nauda! Kāda bagātība! Kādu starotāju dzīvi, laimību, un mirdzumu, ko sagādā tāda nauda, izrāda mazā akmeņu čūska, kas spīguļo šai rotu kārbiņā.
Viņa atvēra rotu kārbiņu un apdedzināja acis ar strāvojošām liesmām. Viņa izņēma kaklarotu no satīna, valstīja pirkstos, un satvēra divās mazās rokās, runādama:
— Četrpadsmit simttūkstoš livru tam, kam tā pieder, jo šī kaklarota vērta īstus četrpadsmit simttūkstoš livru, un zeltkaļi samaksās šo ccnu vēl šodien.
Savāds liktenis, kas ļauj mazai Zannai Valuā, ubagotājai un nevienam nezināmai, pieskarties ar savu roku karalienes rokai, pirmajai pasaulē, un turēt savās rokās, uz vienu stundu vien, tas tiesa, četrpadsmit simttūkstoš livru. Tāda summa šai pasaulē nekad nestaigā viena, to vienmēr liek pavadīt bruņotiem sargiem vai galvojumiem, kas Francijā nevar būt mazāki kā kardināla vai karalienes galvojums.
Tā manos desmit pirkstos!.. Cik tā smaga un cik viegla!
Lai aiznestu zeltā, dārgākajā metālā, šis rotu kārbiņas līdzvērtību, vajadzīgi divi zirgi, lai aizvestu kases zīmes… un vai kases zīmes vienmēr ir āpmaksātas? vai nevajag parakstīt, pārbaudīt? Un turklāt zīme ir no papīra: uguns, gaiss, ūdens to iznīcina. Kases zīmei nav kursa visās zemēs; tā nodod savu izcelšanos, tā atklāj autora vārdu, īpašnieka vārdu. Kases zīme pēc zināma laika zaudē daļu vērtības, vai visu vērtību. Dimanti, turpretī, ir cieta matērija, kas pretojas visam, un ko pazīst katrs cilvēks, ciena, apbrīno un pērk Londonā, Berlīnē, Madridē, pat Brazīlijā. Visi saprot dimantus, it sevišķi gravētos un ūdens dimantus, kādi ir šie. Cik tic skaisti! Cik tic brīnišķīgi! Kāds kopskats un kāds izskatās katrs atsevišķi! Katrs no tiem savrup vērts varbūt vairāk, nekā paturot samērus, visi kopā.
— Bet kur es aizdomājos, — pēkšņi viņa teica, — drīzāk izšķirsimies vai uzmeklēt kardinālu, vai atdod kaklarotu Bēmeram, kā man uzdeva karaliene.
Viņa piecēlās, arvien vēl turādama rokās dimantus, kas sakarsa un vizuļoja.
— Tie tātad atgriezīsies pie dzestrā zeltkaļa, kas tos nosvērs un noslīpēs ar suku. Tic varēja mirdzēt uz Marijas Antuanctes krūtīm… Bēmers vispirms iekliegsies, tad nomierināsies, apdomāsies, ka pelnījis un ietaupījis prcci. Ai! piemirsu! kādā formā lai lieku uzrakstīt zeltkaļa kvīti? Tas ir svarīgi; jā, šai redakcijā jāietver daudz diplomātijas. Vajag lai paraksts neiepin ne Bēmeru, ne karalieni, ne kardinālu, ne mani.
Tādu aktu cs viena nesacerēšu. Man vajadzīgs padoms.
Kardināls!.. O! nē. Ja kardināls mani mīlētu vairāk, ja viņš būtu bagātāks un dotu man dimantus…
Viņa apsēdās uz dīvāna, dimantus… aptinusi ap roku, karstu galvu, pilnu neskaidru domu, kuras reizēm šausmināja un kuras viņa dzina nost ar drudžainu enerģiju.
Pēkšņi viņas acis kļuva mierīgākas, stingrākas, vairāk apstādamās pie viena vienmuļīgo domu tēla, viņa nemanīja, ka minūtes pagāja, kā viesa viņā no šā brīža nesatricināmu pašapziņu. Tas bija līdzīgi peldētājiem, kas iespēruši kāju upes dūņās, pūlēdamies to atbrīvot, gremdējās vēl dziļāk. Stunda pagāja mēmā un dziļā noslēpumainā mērķa apcerē.
Pēc tam viņa lēnām piecēlās, nobālusi kā priesteriene iedvesmas brīdī, un piezvanīja istabmeitai.
Bija pulkstens divi no rīta.
— Sameklējiet man fiakru vai divričus, ja vairs nav karietes.
Kalpone atrada fiakru, kas stāvēja Vecā Tanplas ielā.
Lamota kundze iekāpa viena, un aizsūtīja savu istabeni.
Desmit minūtes vēlāk fiakrs apstājās pie pamfletista Reto Vileta durvīm.