Kamēr grāfiene uztraucās, kamēr viņa sapņoja, Sentkloda ielā, iepretī mājai, kurā dzīvoja Žanna, risinājās gluži cits skats.
Kā lasītāji atceras, monsieur Kaliostro senajā Balzāmo pilī nometināja bēgli Olīvu, ko vajāja monsieur Krona policija.
Olīvas jaunkundze, būdama ļoti nobijusies, ar prieku pieņēma šo izdevību aizbēgt reizē no policijas un Bosīra. Tā viņa dzīvoja no visiem atšķirta, drebēdama noslēpumainajā miteklī, kura sienās bija norisinājušās tik daudzas drausmīgas drāmas, ai! drausmīgākas nekā Nikolā Leģē jaunkundzes traģikomiskais piedzīvojums.
Kaliostro viņu apveltīja at rūpību un iztapību: jaunai sievietei likās patīkami būt tāda augstmaņa mīlulei, kas nekā neprasīja, bet, šķiet, cerēja uz daudz ko.
Tikai, uz ko viņš cerēja? Lūk, to sev velti jautāja vientule.
Olīvas jaunkundzei Kaliostro, cilvēks, kas savaldīja Bosīru un triumfēja pār policijas aģentiem, bija Dieva sūtīts glābējs. Tas arī bija valdzinošs mīļākais, jo viņš izturējās ar cienību. Jo Olīvas patmīļa neļāva viņai domāt, ka Kaliostro būtu kaut kādi citi nolūki un ka viņš negrib jaunavu padarīt par savu mīļāko.
Sievietēm, kuras ir zaudējušas likumību, visnotaļ tikumīgi ir ticēt, ka vīrieši tās var mīlēt ar cieņas pilnu mīlestību. Ir novītusi, neauglīga, mirusi tā sirds, kura vairs necer uz mīlu un cicņu, kāda pavada mīlestību.
Olīva sāka celt gaisa pilis savā Senkloda ielas miteklī, neprātīgas pilis, kurās nabaga Bosīram, jāatzīst, ļoti reti tika ierādīta vieta.
Katru rītu, apgādāta ar visām ērtībām, kādām Kaliostro bija iekārtojis savas tualetes istabas, viņa tēloja augstu dāmu un atkārtoja Celimēnas lomas nianses. Viņa dzīvoja tikai tās stundas, kad Kaliostro divreiz nedēļā atnāca apjautāties, vai viņas dzīve pārāk smaga.
Tad sķaistajā salonā, īstas un inteliģentas greznības vidū, mazā apreibinātā radība sev atzinās, ka pagātnē viss bija bijis vilšanās, maldi, ka pretēji morālistu apgalvojumam: — tikums rada laimi, — tikai laime neizbēgami radīja tikumu.
Diemžēl, šai laimē pietrūka viena nepieciešamā elementa, lai tā būtu pastāvīga.
Olīva bija laimīga, bet viņa arī garlaikojās.
Grāmatas, gleznas un mūzika ncizklaidēja viņu pietiekami. Grāmatas nebija pietiekami frivolas, vai arī tika izlasītas ļoti ātri, ja tās tādas arī bija. Glezna ir vienmēr viena un tā pati, ja vienreiz ir redzēta, — tā domā Olīva, nevis mēs, — un mūzikas instrumenti neprašas rokās nevis dzied, bet tikai kliedz.
Jāsaka — Olīva drīz vien sāka nežēlīgi garlaikoties par savu laimi, un bieži ar asarām nožēloja jaukās, možās priekšpusdienas, kas tika pavadītas pie loga Dofina ielā, kad, hipnotizēdama ar skatieniem ielu, viņa lika pacelt galvu katram garāmgājējam.
Un cik patīkamas bija pastaigas Senžermēna kvartālā, kad koķetā kurpē, kas pacēla uz divcollu papēžiem kairi izliekto pēdu, katrs skaistās staigātājas solis bija triumfs, un izsauca tās apbrīnotājiem klusu kliedzienu, kad viņa gandrīz vai paklupa, vai arī kaislē pilnus izsaucienus, kad pēc pēdas zem svārkiem parādījās kājiņa.
Lūk, par ko domāja ieslēgtā Nikolā. Tas tiesa, ka policijas leitnanta kunga aģenti bija bīstami ļaudis, tiesa, ka cietums, kur sievietes nobeidzās kaunpilnā gūstā, nebija salīdzināms ar Sentkloda ielas efemēro un krāšņo ieslodzījumu. Taču sievietei ir tiesības uz kaprīzēm — kāda gan jēga būt sievietei, ja dažreiz nevar pakurnēt par labklājību un to kaut domās apmainīt pret citu, kaut arī bēdīgāku likteni.
Un turklāt tam, kas garlaikojas, viss drīz vien rādās tumšās krāsās. Nožēlojusi savu brīvību, Nikola sāka nožēlot Bosīru.
Jātzīst, ka nekas nav mainījies sieviešu dabā kopš tā laika, kad Jūdejas meitas kāzu priekšvakarā gāja kalnos apraudāt savu jaunību.
Nu mēs esam tikuši līdz bēdu un uzbudinājuma dienai, kad Olīva, atrauta no sabiedrības jau divas nedēļas, bija iegrimusi garlaicības purvā.
Pilnīgi nogurusi, nedrīkstēdama rādīties pie logiem, ne ārā iziet, viņa sāka zaudēt apetīti, bet garīgais bads viņu mocīja biežāk, jo retāks kļuva fiziskais bads.
Tādā satraukuma brīdī viņa piedzīvoja šai dienā negaidītu Kaliostro apmeklējumu.
Viņš ienāca — kā parasti — pa pils mazajiem vārtiņiem, un piedauzīja pie Olīvas dzīvokļa slēģiem no nesen pagalmā iekārtotā dārziņa.
Četri sitieni pēc noteiktiem starpbrīžiem bija viņu norunātais signāls, lai jaunā sieviete atvilktu aizbīdņus, ko viņa uzskatīja par pienācīgu prasīt kā drošību starp viņu un ar atslēgām apgādāto apmeklētāju.
Olīva domāja, ka piesardzība ir noderīga, lai saglabātu tikumību, ko dažos gadījumos viņa juta kā lieku nastu.
Pēc Kaliostro dotā signāla viņa attaisīja aizbīdņus ar tādu ašumu, kas liecināja par viņas slāpēm pēc sarunas biedra.
Kustīga kā Parīzes grizete, viņa metās cēlajam cietumsargam pretī, lai glaimotu, un aizkaitinātā, aizsmakušā, aprautā balsī iesaucās:
— Monsicur, man ir garlaicīgi, ņemiet vērā!
Kaliostro viņu uzlūkoja, viegli šūpodams galvu.
— Jums ir garlaicīgi, — viņš tcica, aizvērdams durvis, — cik žēl, mans dārgais bērns! Tā ir nejauka slimība.
— Man šeit nepatīk. Es mirstu.
— Patiesi!
— Jā, es esmu uz izmisuma robežas.
— Nu, lūk, kā! — teica grāfs, mierinādams viņu it kā mierinātu šuneli,— ja jūs nejūtaties labi manā mājā, nedusmojaties uz mani. Saglabājiet savu naidu pret policijas leitnanta kungu, tas ir jūsu ienaidnieks.
— Jūs mani kaitināt ar savu vienaldzību, monsicur, — teica Olīva. — Man labāk patīk naids, nekā tāds maigums. Jūs vienmēr pūlaties mani nomierināt, un tas mani dara traku aiz niknuma.
— Atzīstaties, jaunkundz, ka jūs esat netaisna, — Kaliostro atbildēja, apsēzdamies tālu no viņas, ar cienības vai vienaldzības izteiksmi, kas viņam tik ļoti padevās Olīvas klātbūtnē.
— Jums viegli runāt, — viņa teica, — jūs ejat, nākat, dzīvojat; jūsu dzīvi veido liels daudzums baudu, kuras jūs pats izvēlaties; es veģetēju telpā, kurā esat mani norobežojis; es nedzīvoju, es trīcu dusmās.
Monsicur, cs brīdinu, ka jūsu klātbūtne man neder, jo tā, protams, neaizkavēs mani nomirt šeit!
— Nomirt? — smaidīdams grāfs pārjautāja. — Ko nu jūs runājat.
— Es saku, ka jūs pret mani izturaties ļoti slikti, jūs aizmirstat, ka es kādu mīlu dziļi un kaislīgi!
— Monsicur Bosīru?
— Jā, Bosīru. Es mīlu viņu. Man šķiet, es nekad to no jums neslēpu. Jūs taču nebijāt iedomājies, ka aizmirsīšu manu dārgo Bosīru?
— - Es tā itin nemaz nedomāju un pūlējos vaiga sviedros, lai dabūtu ziņas, un tās arī atnesu.
— Ai! — tcica Olīva.
— Monsicur Bosīrs, — Kaliostro turpināja, — ir jauks zēns.
— Nudien! — Olīva tcica, kas nesaprata, ko ar to grib teikt grāfs.
— Jauns un skaists.
— Vai ne?
— Karstasinīgs.
— Uguns… Drusciņ parupjš, no mana viedokļa. Bet… kas mīl, tas arī sāpina.
— Jūs runājat zelta vārdus. Jums ir tikpat daudz sirds kā prāta, un prāta — cik skaistuma. To zinādams, interesēdamies par katru mīlu virs zemes, — tā ir tāda mana dīvainība, — es domāju jūs savienot ar monsicur Bosīru.
— Tā jūs nedomājāt pirms mēneša, — piespiesti smaidīdama teica Olīva.
— Klausieties, mana dārgais bērns, katrs laipns cilvēks, redzēdams skaistu personu, pūlas tai patikt, ja ir brīvs, kāds esmu cs. Tomēr jūs taču atzīsit, ka neapgrūtināju jūs ar savas mīlas izrādīšanu.
— Tas tiesa, — tādā pat tonī atbildēja Olīva, — lielākais ceturtdaļu stundas.
— Tas bija gluži dabīgi, ka es neuzmācos, redzēdams, cik jūs ļoti mīlat monsicur Bosīru.
— O! ncizsmejiet mani.
— Nē, goda vārds! Jūs tik ļoti pretojāties.
— O! vai nē? — iesaucās Olīva, kurai ļoti glaimoja tas, ka tiek runāts par viņas nepieejamību. — Jā, atzīstaties, ka cs esmu pretojusies.
— Tas bija jūsu mīlas dēļ, — flegmātiski teica Kaliostro.
— Bet no jūsu puses, — atteica Olīva, — arī nebija nekādas neatlaidības.
— Es neesmu tik vecs, neglīts, nc arī muļķis, lai izturētu atraidījumus vai iespējamās neveiksmes, jaunkundz. Jūs vienmēr dotu priekšroku Bosīra kungam, es to jutu un tāpēc atteicos.
— O, nē! — tcica koķete, — nē! Jauka palīdzība, ko jūs man piedāvājāt, tiesība paņemt zem rokas, apmeklējumi, godīga lakstošanās ap mani, vai tās nav cerību paliekas?
Un teikdama šos vārdus, neuzticīgā ar savām ilgi slinkojošām acīm dedzināja apmeklētāju, kas bija iekļuvis lamatās.
— Man jāatzīst, — Kaliostro atbildēja, — jūsu asredzībai nekas nevar tikt noslēpts.
Un viņš izlikās, it kā nolaistu plakstus, lai netiktu aprīts no liesmām, kuras izstaroja Olīvas acis.
— Atgriezīsimies pie Bosīra, — viņa tcica, grāfa nckustības aizkaitināta,- ko viņš dara, kur viņš ir, mans dārgais draugs?
Tad Kaliostro, kautri viņu uzlūkodams, sacīja:
— Es tcicu, ka gribēju jūs savienot ar viņu, — viņš turpināja.
— Nē, jūs to neteicāt, — nievājoši viņa čukstēja, — bet ja jūs to sakāt, tad tā ir. Turpiniet! Kāpēc jūs viņu neatvedāt, tas būtu labdarīgi. Viņš savās jūtās ir brīvs.
— Tāmdēļ, — atbildēja Kaliostro, nebrīnīdamies par šo ironiju, — ka monsicur Bosīrs, tāpat kā jūs, ir ļoti viltīgs, un arī ir sapinies ar policiju.
— Arī! — nobālēdama iesaucās Olīva, jo šoreiz viņa saklausīja patiesību.
— Arī! — pieklājīgi atkārtoja Kaliostro.
— Ko viņš ir izdarījis? — jaunā sieviete stostījās.
Par jauku pārgalvību, bezgala asprātīgu viltību, tā es saucu šo nerātnību. Bet rupjie ļaudis, piemēram, monsicur Krons, jūs zināt, cik viņš ir jokus nesaprotošs, šis monsicur Krons to sauc par zādzību.
— Par zādzību! — pārbijusics iesaucās Olīva, — ak, Dievs!
— Tā bija neatkārtojama zādzība, tiešām; tā pierāda, cik šim nabaga Bosīram ir laba gaume.
— Kungs… kungs… viņš ir apcietināts?
— Nē, bet viņu tur aizdomās.
— Jūs zvērat, ka viņš nav apcietināts un ka viņam nedraud briesmas?
— Es varu zvērēt, ka viņš nav apcietināts; bet kas attiecas uz otru punktu, tad nevaru galvot. Jūs taču saprotat, dārgais bērns, ja kādu tur aizdomās, tam seko, vai vismaz meklē. Un ja viņš parādīsies savā izskatā, savā augumā, ar visām labi pazīstamajām īpašībām, monsicur Bosīra kungam tūliņ uz pēdām būs spiegi. Iedomājaties, kas par ķērienu būs monsicur Kronām. Viņš jūs ķers pie monsicur Bosīra un monsicur Bosīru — pie jums.
— O! jā, jā, viņam jāslēpjas! Nabaga zēns! Arī cs slēpšos. Palīdziet man aizbēgt no Francijas, monsicur. Izdariet man šo pakalpojumu; jo šeit redzat, ieslēgta, cs slāpstu un nevarēšu pretoties kārei izdarīt kādu neprātību.
— Ko jūs saucat par neprātību, mana dārgā jaunkundze?
— Bet… parādīties ļaudīs, iziet svaigā gaisā.
— Nepārspīlējiet, mana labā draudzene; jūs jau esat gluži bāla, un beidzot saslimsit. Tad monsicur Bosīrs jūs vairs nemīlēs. Nē, staigājiet svaigā gaisā, cik patīk! Ieprieciniet sevi, apskatīdama garāmgājēju sejas.
— Nu! — iesaucās Olīva, — lūk, jūs esat saskaities, un gribat atstāt arī mani. Varbūt cs jūs apgrūtinu.
— Mani? Jūs esat jukusi! Kāpēc lai jūs mani apgrūtinātu? — viņš teica ar ledainu nopietnību.
— Tāmdēļ, ka… vīrietis, kam patīk kāda sieviete, tāds ievērojams augstmanis, tik skaists vīrietis kā jūs drīkst dusmoties, pat just riebumu, ja tāda trakule kā es viņu atgrūž. O! neatstājiet mani, nepazudiniet mani, neienīstiet mani, monsieur!
Un jaunā sieviete, tikpat pārbijusics, cik koķetēdama, aplika roku Kaliostro ap kaklu.
— Nabaga maziņā! — tas tcica, uzspiezdams Olīvas pierei šķīstu skūpstu, — kā viņa baidās. Nedomājiet par mani tik slikti, manu meitiņ! Jums draudēja briesmas, es jums pakalpoju; man bija nodomi attiecībā uz jums, bet cs atteicos, tas arī ir viss. Man nav par ko dusmoties, tāpat kā jums nav jāpateicas. Es rīkojos sevis dēļ, jūs rīkojāties sevis dēļ, mēs esam vienlīdzīgi.
— O! monsicur, cik jūs esat labsirdīgs, cik augstsirdīgs cilvēks!
Un Olīva uzlika abas rokas uz Kaliostro plccicm.
Bet tas, uzlūkodams viņu ar parasto mieru, teica:
— Nu, redzat, Olīva, tagad jūs piedāvājat man savu mīlu, es…
— Nu! — viņa teica, gluži nosarkusi.
— Jūs piedāvājat savu skaistumu, bet cs noraidu, jo mīlu spēj iedvest tikai patiesas, tīras un no katra savtīguma brīvas jūtas. Jūs domājat, ka man ir savs aprēķins un nokļuvāt manā verdzībā. Jūs gribējāt mani atalgot par pakalpojumiem; bet cs domāju, ka te darbojas vairāk pateicība nekā jūtas, vairāk bailes nekā mīla: labāķ atstāsim visu tā, kā ir. Tā es izpildīšu jūsu vēlēšanos. Es nāku pretī jūsu smalkjūtībai.
Olīva nolaida gar sāniem savas skaistās rokas un nokaunināta, pazemota atsprāga no Kaliostro. Negaidītā grāfa augstsirdība viņu bija galīgi samulsinājusi.
— Tā, — teica grāfs, — Tā, dārgā Olīva, tas ir norunāts: jūs paturēsit mani kā draugu, un uzticēsities man. Jūs izmantosit manu māju, manu maku un ietekmi, un…
— Un atzīšos, — teica Olīva, — ka pasaulē ir daudz krietnāki cilvēki par tiem, kurus es līdz šim pazinu.
Un viņa teica šos vārdus tik apburoši un tik cienīgi, ka ielauzās kādreizējā Balzāmo dzelzs dvēselē.
„Katra sieviete ir laba," viņš domāja, „ja pieskaras viņas sirds jūtīgākajai stigai."
Un tuvodamies Nikolai, viņš tcica:
— Sākot ar šovakaru jūs apdzīvosit pils augšējo stāvu. Tas ir trīsistabu dzīvoklis, izvietots kā novērotava pār bulvāri un Senkloda ielu. Logi iziet uz Menilmontānu un Belvilu. Tur jūs var ieraudzīt kaimiņi. Tie ir miermīlīgi cilvēki, nebīstieties. Krietni ļaudis bez sakariem, bez aizdomām pret jums. Neslēpjaties no viņiem, tomēr īpaši neizrādieties, un it sevišķi nekad nerādāties garāmgājējiem, jo Sentkloda ielu dažreiz apmeklē monsicur Krona aģenti. Tur vismaz jums būs saule.
Olīva priccigi sasita rokas.
— Vai jūs gribat, lai es aizvedu jūs turp? — Kaliostro jautāja.
— Šovakar?
— Nu, bez šaubām, šovakar. Vai tas jūs mulsina?
Olīva dziļdomīgi un ilgi uzlūkoja Kaliostro. Neskaidra cerība zagās viņas sirdī, vai pareizāk — viņas tukšajā un samaitātajā galviņā.
— Ejam, — viņa teica.
Grāfs priekšnamā paņēma lukturi, pats atvēra vairākas durvis, un rāpdamies pa kāpnēm, Olīvas pavadīts, nokļuva trešajā stāvā, tai dzīvoklī, ko bija viņai ierādījis. Viņa atrada dzīvokli pilnīgi iekārtotu, ar puķēm izrotātu, gluži apdzīvojamu. •
— Varētu domāt, ka mani šeit gaidīja, — viņa iesaucās.
— Nevis jūs, bet mani, — teica grāfs, — jo es mīlu skatu no šā flīģeļa, un bieži te guļu. Olīvas skatiens pieņēma rudu un zibsnīgu krāsu, kāda dažreiz plēsonīgi spulgo kaķu acu zīlītēs. Uz lūpām viņai radās kāds vārds, Kaliostro to apsteidza:
— Šeit jums nekā netrūks; jūsu istabmeita ieradīsies pēc stundas ceturkšņa. Ar labvakaru, jaunkundze!
Un viņš pazuda, iepriekš dziļi palocījies, ko pavadīja patīkams smaids. Nabaga cietumniece, būdama bez spēka, sagrauta, atkrita sēdus uz pilnīgi saklātas gultas, kas gaidīja elegantā nišā.
— Es galīgi nesaprotu, kas notiek ar mani, — viņa čukstēja, ar acīm sekodama cilvēkam, kuru viņa patiesi nespēja saprast.