Kad bija aizgājusi istabmeita, ko viņai atsūtīja Kaliostro, Olīva apgūlās. Viņa gulēja maz, dažādās domas, kas radās pēc sarunas ar grāfu, sagādāja tikai skaudrus sapņus un miegainu nemieru. Bagātība un miers, kas nomaina nabadzību un briesmu sajūtas, nekad nesola ilgu laimi.
Olīva žēloja Bosīru un apbrīnoja grāfu, ko nesaprata, lai gan vairs nedomāja, ka viņš ir kautrīgs, un neturēja aizdomās, ka viņš ir nejūtīgs. Ja viņas miegu iztraucētu kāds silfs, Olīva ļoti nobītos, jo parketa visniecīgākā čīkstēšana lika viņai nodrebēt, kā īstai romāna varonei, kas guļ Ziemeļu tornī.
Līdz ar ausmu aizbēga bailes, kurām piemita zināms skaistums… Mēs, nebaidīdamies radīt aizdomas monsicur Bosīram, varam neslēpt, ka
Nikolā neiedomājās pilnīgas drošības stundu bez neliela koķeta īgnuma. Šādas jūtu nianses spēj fiksēt tikai Vato ota, aprakstīt tikai Marivo vai Krebijona (dēla) spalva.
Vēl dienā viņa atļāvās pagulēt, kaisli baudīdama, kā spožajā istabā iesūcās uzlecošās saules purpura stari, un skatīdamās, kā putni laidelējās uz loga mazās terases, kur viņu spārni ar burvīgu čaboņu skāra rožu krūmu lapas un Spānijas jasmīnu ziedus.
Un vēlu, ļoti vēlu viņa piecēlās, kad divas vai trīs maiga miega stundas bija uzgūlušās plakstiņiem, kad ielas trokšņu un samtainā snaudas stinguma iemidzināta, viņa jutās pietiekami stipra, lai pakustētos un izrautos no dīkā pamiruma.
Tad viņa apstaigāja jaunā dzīvokļa visus kaktus, kur pat nesaprotamais silfs, tāds nepraša, nevarēja atrast lūku, lai apietu, spārnus vicinādams, apkārt gultai, un tomēr tai laikā, pateicoties grāfam Gabalī, silfi nebija zaudējuši savu nevainīgo reputāciju.
Olīvu pārsteidza viņas mitekļa greznums līdzās negaidītai vienkāršībai. Šī sievietes istabas iakārta sākumā bija piederējusi kādam vīrietim. Tur bija viss, kas liek mīlēt dzīvi; it sevišķi gaisma un svaigs gaiss, kas pat cietumus pārvērstu dārzos, ja kādreiz tajos iespiestos tāda gaisma un gaiss.
Mēs noteikti aprakstītu to bērnišķīgo, tas ir, pilnīgo prieku, ar kādu Olīva izskrēja uz terases un apgūlās uz plātnēm starp puķēm un sūnām, kā zalktis, kas izlien no ligzdas, ja vien nevajadzētu katru reizi aprakstīt viņas pārsteigumu, kad katrs nākamais solis viņai atklāja jaunu krāšņumu.
Vispirms apgūlusies, kā mēs teicām, lai nebūtu redzama no ārpuses, viņa caur balkona margām aplūkoja bulvāri, koku galotnes, Popcnkūra kvartāla namus un skursteņus, kas izverda dūmu okeānu, kura nelīdzenie viļņi plūda pa labi no viņas.
Saules applūdināta, klausīdamās pa bulvāri ļoti reti ripojošo kariešu troksnī, viņa tā gulēja ļoti laimīga divas stundas. Viņa brokastīs dzēra šokolādi, ko pagatavoja istabene, un izlasīja avīzi, pirms iedomājās palūkoties uz ielu.
Tas bija bīstams prieks.
Monsieur Krona okšķeri — suņi cilvēku izskatā, — kas medī, degunu pacēluši gaisā, varēja viņu ieraudzīt. Kāda drausmīga atmošanās pēc tik saldiem sapņiem!
Bet līmeniskais stāvoklis nevarēja ilgt bezgalīgi, lai cik labs tas arī bija. Nikolā pacēlās uz elkoņa.
Un tad viņa ieraudzīja Menilmontānas lazdas, milzīgos kapsētas kokus, visādu krāsu namu mirādes, kas pacēlās otrā pusē pakalnam no Šaronas līdz Šomona uzkalniņiem, dārzu puduros, vai uz klinšu ģipšainām malām, starp viršiem un dadžiem.
Šur un tur uz ceļiem, kas viļņoja ap kalniņiem kā šauras sloksnes, uz vīna dārzu taciņām, uz baltiem lielceļiem, iezīmējās dzīvās būtnes — zemnieki, kas rikšoja jāšus uz ēzeļiem, pār ravējamo lauku noliekušies bērni, vīnkopji, kas atsedza vīnogu ķekarus saulei. Šīs lauku ainas aizrāva Nikolā, kas vienmēr skuma pēc skaistā Tavernī ciemata, kopš bija to atstājusi ļoti iekārotās Parīzes dēļ.
Tomēr beidzot viņa atrāva skatienu no laukiem, un tā kā bija ieņēmusi starp puķēm ērtu un drošu stāvokli, tā kā zināja, ka var skatīties, neriskēdama, ka tiks ieraudzīta, viņa no kalniem — skatienu pievērsa ielejai, no tālā apvāršņa — iepretī esošajām mājām.
Visur, tas ir, trīs namos Olīva redzēja aizvērtus vai ne visai pievilcīgus logus. Te trijos stāvos, kurus apdzīvoja veci rantjē, ārpusē izkāra būrīšus putniem vai iekšpusē baroja kaķus; tur četros stāvos, kuru galvenais iemītnieks overnietis, liekas viens, cik varēja redzēt, bet pārējie īrnieki, bija aizbraukuši prom uz vasarnīcu. Beidzot, drusciņ pa kreisi, trešajā namā, bija redzami dzelteni zīda aizkari, puķes, un it kā lai sagādātu ērtības, blakus logam mīksts krēsls, likās gaidīja sapņotāju, kas mitinājās šajā istabā.
Olīvai šķita, ka istabas dziļumā, kur nciespiedās saules stari, rimti klīda kāda tumša ēna.
Ar to viņa apmierināja savu ziņkāri un paslēpās vēl labāk nekā līdz šim un, pasaukusi istabeni, uzsāka ar viņu sarunu, lai dažādotu vientulības prieku dzīvas un it sevišķi runājošas radības sabiedrībā.
Bet, pretēji visām ieražām, istabene bija atturīga. Viņa bija ar mieru izskaidrot savai pavēlniecci, kur atrodas Belvils, Šarona un Pcrlašēza. Viņa pateica Svētā Ambrozija un Svētā Laura baznīcu nosaukumus; viņa parādīja bulvāra izliekumu un tā novirzīšanos uz Sēnas labo krastu; bet kad skanēja jautājums par kaimiņiem, istabenei nebija ko teikt: viņa tos pazina tikpat maz, kā viņas pavēlniece.
Gaiši krēslainā dzīvokļa ar dzeltena zīda aizkariem atrašanās vieta Olīvai palika noslēpums. Viņa nekā neuzzināja par klejojošo ēnu, nekā — par krēslu.
Tā Olīva nekā iepriekš neuzzināja par saviem kaimiņiem, taču viņai vismaz palika cerība iepazīties personīgi. Viņa atlaida mājās pārāk neziņkārīgo istabeni, lai bez lieciniekiem pamēģinātu paātrināt šo iepazīšanos.
Un izdevība drīz vien radās. Kaimiņi atpūtušies pēc maltītes, sāka virināt durvis un ģērbties pastaigai pa Karaļa laukumu vai Zaļo aleju.
Olīva viņus saskatīja. Tic bija seši, ļoti dažādi, kā pienākas ļaudīm, kas par savu dzīvesvietu izvēlējušies Sentkloda ielu.
Dienas daļu Olīva pavadīja, novērodama viņu rīcību un pētīdama viņu paražas. Viņi visi Olīvai pagāja garām, atskaitot uztraukto ēnu, kas, nerādīdama savu seju, apsēdās krēslā pie loga un iegrima pārdomās, visu laiku pat nepakustēdamās.
Tā bija sieviete. Savu galvu viņa uzticēja istabenei, kas pusotras stundas laikā uzcēla uz galvvidus un deniņiem vienu no tām Babilonas celtnēm, kur ietilpa metāli un stādi, un kurā būtu arī dzīvnieki, ja būtu iejaucies Leonārs, un ja tā laikmeta sieviete būtu piekritusi sev uz galvas uztaisīt Noasa šķirstu ar visiem tā iemītniekiem.
Pēc tam sasukāta, nopūderēta, gluži balta no rotām un mežģīnēm, sieviete atkal iekārtojās krēslā, apkraudama sprandu ar diezgan cietiem spilveniem, lai šī miesas daļa izturētu līdzsvaru, un ļāva matu monumentam palikt neaizskartam, lai kā arī svārstītos pamats, uz kura bija būvēta šī celtne.
Šī nekustīgā sieviete atgādināja uz postamenta sastingušos Indijas dievus: viņai, pārdomās iegrimušai, sejā dzīvas šķita, tikai acis, kas cieši vērās tālumā. Tikai tās, pakļaudamās viņas domām un vēlmēm, kalpoja gan kā sargi, gan kā labi kalpi, izpildot visu, ko vēlas elks.
Olīva ievēroja, cik skaista bija šī sieviete ar tādu sasukājumu. Cik smalka un apgarota kāja, ko viņa bija uzlikusi uz loga malas un šūpoja, mazā, rožainā atlasa kurpītē. Viņa apbrīnoja nezināmās dāmas apaļīgās rokas, viņas kuplās krūtis, kas pacēla korseti un peņuāru.
Bet vairāk par visu viņu pārsteidza kaimiņienes dziļās pārdomas. Viņa prātoja par kaut kādu neredzamu un neskaidru mērķi, kas, acīmredzot, viņu bija pārņēmis tik ļoti, ka tā bija gluži sastingusi un vajadzēja lielu gribasspēku, lai saglabātu šādu sastingumu.
Sieviete, ko mēs pazinām un ko Olīva nepazina, nedomāja, ka viņu kāds varētu novērot. Logi, kas atradās iepretī viņas logiem, līdz šim nebija atvērti. Kaliostro kunga pils, neskatoties uz puķēm, kuras atrada Nikolā, un putniem, kurus viņa redzēja laidelējamies, nevienam nebija atklājusi savus noslēpumus, un atskaitot krāsotājus, kas to atjaunoja, neviena dzīva dvēsele nebija rādījusies pie logiem.
Lai izskaidrotu šo pretrunu, it kā Kaliostro būtu apdzīvojis augšējo stāvu, pietiks ar vienu vārdu. Vakarā grāfs bija licis sagatavot šo dzīvokli Olīvai, tā kā jau tajos būtu dzīvojis pats. Viņš, tā sakot, bija melojis pats sev, un viņa pavēle tika precīzi izpildīta.
Bet dāma ar skaisto sasukājumu sēdēja, iegrimusi domās; Olīva iedomājās, ka šī skaistā būtne sapņoja par mīlu, kuras ceļā bija radušies šķēršļi.
Skaistums, vientulība, jaunība un garlaicība — cik daudz saišu, lai viena otrai pieķertos divas dvēseles, kuras, pateicoties likteņa noslēpumainajām, nepārvaramajām un neizprotamajām kombinācijām, varbūt meklēja viena otru.
Kopš Olīva ieraudzīja vientuļo domātāju, viņa no tās nevarēja atraut acis.
Kaut kāda dvēseliska skaidrība bija šajā sievietes tieksmē satikt, iepazīt otru sievieti. Šādas smalkas jūtas daudz biežāk nekā mums šķiet ir raksturīgas tām nelaimīgajam būtnēm, kas dzīvē visbiežāk kalpo savas miesas dzinulim.
Garīgās paradīzes nabaga trimdinieccs skumst pēc pazaudētajiem dārziem un smaidošajiem eņģeļiem, kas slēpjas mistiskā paēnā.
Skaistajā vientulē Olīva, liekas, redzēja savas dvēseles māsu. Viņa izgudroja romānu, kas līdzīgs viņas romānam, kā naiva meitene iedomādamās, ka nevarēja būt skaista, eleganta un dzīvot neievērota Sentkloda ielā, neglabājot savā sirdī nekādu nopietnu satraukumu.
Kad Olīva bija apkalusi savu romantisko pasaku ar varu un dimantu, viņa, kā visas sapņotājas dvēseles ļāva pacelt savu izdomu burvībai; viņa ieguva spārnus, lai lidinātos telpā pretī savai draudzenei, kurai savā nepacietībā viņa arī izaudzēja spārnus, kas līdzīgi viņas spārniem.
Bet dāma uz postamenta nekustējās, viņa, liekas, snauda savā sēdeklī. Bija pagājušas divas stundas, un viņa nebija pakustējusies ne par mata tiesu.
Olīva izmisa. Viņa nebūtu spērusi ceturtdaļu soļa pretī Adonisam vai Bosīram, kā darīja nepazīstamās labā.
Zaudējusi spēkus, un pāriedama no maiguma uz naidu, viņa desmit reizes atvēra un aizcirta logu, desmit reizes viņa sabaidīja putnus lapotnē, un telegrafēja tik kompromitējošām kustībām, ka vistrulākais monsicur Krona vīrs, ja tam gadītos iet pa bulvāri vai Senkloda ielu, būtu pamanījis un papūlējies tos izdibināt.
Beidzot Nikolā izdevās sevi pārliecināt, ka dāma ar skaistajām lokām būs redzējusi visas viņas kustības, sapratusi viņas signālus, bet viņu nicināja, un varbūt bija lepna vai arī idiote. Idiote! ar tik smalkām, tik gudrām acīm, tik kustīgu kāju, tik nemierīgu roku! Neiespējami!
Lepna, jā; lepna, kāda šai laikmetā varēja būt augstākās muižniecības dāma attieksmē pret parastu pilsētnieci.
Olīva, atklādama jaunās sievietes sejā visas aristokrātijas pazīmes, nolēma, ka tā ir augstprātīga un neaizkustināma dāma.
Viņa atteicās no sava nodoma.
Un, apburošās dusmās pagriezdama muguru, viņa atdevās saulei, šoreiz rietošai saulei, lai atgrieztos puķu sabiedrībā, pie līdzjūtīgajām draudzenēm, kuras, tikpat cēlas, tikpat elegantas, tikpat nopūderētas, koķetas, kā augstdzimušas dāmas, ļauj tomēr sev pieskarties, ieelpot, un sniedz smaržīgu, svaigu un satraucošu skūpstu — kā draudzības un mīlestības apliecinājumu.
Nikolā nedomāja, ka šī šķietamā augstprātc bija Žanna Valuā, grāfiene Lamota, kas kopš vakardienas meklēja kādu atrisinājumu.
Tā mērķis — aizkavēt redzēties Marijai Antuanetei un kardinālam Roānam.
Bet vēl svarīgākas intereses prasīja, lai kardināls, tikdamies ar karalieni cilvēkos, bet dažkārt arī aci pret aci, butu stingri pārliecināts, ka turpina ar viņu tikties, un, apmierinādamies ar to, nepieprasītu īstas tikšanās.
Tik nopietnās pārdomas ir jo pilnīgs izskaidrojums jaukās sievietes rūpēm, kuru dēļ viņa nepakustējās divu ārkārtīgi garu stundu laikā.
Ja Nikolā būtu par to visu zinājusi, viņa nebūtu no dusmām iebēgusi puķēs.
Bet tur novietodamās, nebūtu nogrūdusi no balkona puķu podu, kas ar briesmīgu troksni nokrita uz tukšās ielas.
Izbijusies Olīva ātri paskatījās, kādu postu varēja būt nodarījusi.
Domās dziļi nogrimusī dāma no trokšņa it kā pamodās, redzēja podu uz bruģa un viņas acis pacēlās no ielas līdz pils terasei.
Viņa ieraudzīja Olīvu.
Un viņu ieraudzīdama, mežonīgi, šausmīgi iekliedzās. Līdz ar šo kliedzienu viņas ledainais un stingais ķermenis strauji sakustējās.
Olīvas un dāmas skatieni beidzot satikās un, apmainoties ar mēmiem jautājumiem, caururba viena otru.
Vispirms Žanna iesaucās:
— Karaliene!
Tad pēkšņi, sakrustodama rokas un saraukdama uzacis, nedrīkstēdama kustēties aiz bailēm, lai neaizbēgtu savādā parādība, viņa čukstēja:
— O! es meklēju līdzekli, lūk, kur tas ir!
Šajā mirklī Olīva izdzirda troksni aiz muguras un aši pagriezās.
Istabā bija grāfs, viņš bija vērojis iepazīšanās ainu.
— Viņas ir redzējušās! — viņš teica.
Olīva strauji atstāja balkonu.