Kad, briesmīgā sitiena gluži satriekts, Šarnī atgriezās mājās, viņam nebija spēka pretoties jaunai nelaimei, kas viņu piemeklēja.
Tā Dieva prāts bija atvedis viņu uz Versaļu un devis viņam izmeklētu paslēptuvi, vienīgi tādēļ, lai pakalpotu viņa greizsirdībai un uzvestu uz pēdām noziegumam, kuru izdarīja karaliene par spīti laulības pienākumam, karaliskai cienībai un mīlas uzticībai.
Tur nebija šaubu — parkā pieņemtais vīrietis bija jauns mīļākais.
Šarnī velti pūlējās kārtējā nakts drudža laikā un izmisuma ārprātā pārliecināt sevi, ka vīrietis, kas saņēma rozi, bija kāds sūtnis, un roze — tikai slepenas vienošanās ķīla, kurai jāatvieto pārāk kompromitējošā vēstule.
Nekas nepalīdzēja pārvarēt aizdomas. Nelaimīgajam Olivjē atlika tikai aizdomāties par savu uzvešanos un prasīt, kāpēc tādā nelaimē viņš bija palicis pilnīgi bezpalīdzīgs.
Nekas nebija vieglāk, kā, mazliet pārdomājot, saprast instinktu, kurš bija radījis šo pasivitāti.
Grūtākajos dzīves krīzes brīžos cilvēks nevilšus cenšas darboties: saprātīgi domājošam cilvēkam instinktīvie centieni ir pieraduma un apdomātas rīcības savienojums, kas rodas ļoti ātri un īstajā laikā.
Ja Šarnī neko nedarīja, tad tāpēc, ka valdnieces darīšanas neattiecās uz viņu; tāpēc, ka, izrādīdams ziņkāri, Šarnī nodotu pats viņu. Bet ja mēs gribam kādu pieķert nodevībā, tad nav cilvēka cienīgi tāpat atbildēt ar nodevību.
Ja viņš nekā nedarīja, tad tāpēc, ka, uzbrukdams ar karalisko uzticību pagodinātam cilvēkam, viņš riskētu iekulties riebīgā, nepieklājīgā ķildā; sava veida lamatās, ko karaliene nekad nepiedotu.
Beidzot, vārds „monsicur", ko beigās izmeta līdzjūtīgā draudzene, bija it kā glābējs brīdinājums, lai gan drusku nokavēts, kas izglābtu Šarnī, atvērdams acis vislielākā niknuma brīdī. Kas būtu noticis, ja, pacēlis zobenu pret šo cilvēku, viņš sadzirdētu to saucam par monsicurl Un kādu svarīgumu iegūtu pārkāpums, kas izdarīts pret tik augstu personu?
Tādas bija domas, kuras pārņēma Šarnī visu nakti un nākamās dienas pirmo pusi. Tiklīdz pulkstenis nosita pusdienu, viss iepriekš notikušais viņam vairs nebija nekas. Atlika tikai drudžaini gaidīt nakti, kad varbūt parādīsies citi atmaskojumi.
Ar kādu nemieru Šarnī novietojās pie loga, kas kļuva par viņa dzīves vienīgo mitekli, un kas iezīmēja viņa dzīves nepārvarāmās robežas. Paslēpies zem vīnkoku zariem, aiz slēģos izurbtiem caurumiem, jo viņš baidījās ļaut manīt, ka māja ir apdzīvota, viņš sastinga ozolu un zaļumu rāmī, atgādinot kādu no vecvecām portrejām, kas vecajās pilīs, paslēpušās aiz drapērijām, ar labvēlīgām rūpēm vaibstos seko savu pēcnācēju dzīvei.
Pienāca vakars, atnesdams mūsu dedzīgajam sargātājam drūmas vēlēšanās un ārprātīgas domas.
Parastiem trokšņiem, likās, bija jauna jēga. Tālumā viņš pamanīja karalieni, kas pārgāja pāri norai ar dažām lāpām, kuras nesa viņai pa priekšu. Karalienes gaita viņam likās lēnīga, nedroša, it kā to ietekmētu nakts satraukumi,
Pamazām nodzisa visas dienesta ugunis; klusais parks piepildījās ar klusumu un svaigumu. Vai nevar iedomāties, ka puķes un koki, kas nogurst, plaukdami pa dienu, lai patiktu acīm un glāstītu garāmgājējus, pa nakti, kad neviens tos neredz un aizskar, strādā, lai atgūtu svaigumu, smaržas un lokanību? Jo tiešām koki un stādi pa nakti guļ — tāpat kā mēs.
Šarnī bija labi ielāgojis karalienes satikšanās stundu. Nosita pusnakti.
Šarnī sirds krūtīs tik tikko nesalūza. Viņš piespieda krūtis pie loga margām, lai apslāpētu pukstus, kas kļuva pārāk spēcīgi un skaļi. Tūliņ, viņš sev tcica, atvērsies vārtiņi, nočirkstēs aizbīdņi.
Taču nekas netraucēja parka mieru.
Tad Šarnī brīnījās, kāpēc viņš pirmoreiz iedomājies, ka tie paši notikumi risināsies divas dienas pēc kārtas. Šai mīlai, ja tā tiešām bija mīlestība, nevar būt nekādu priekšrakstu, un ja mīlētāji neizturēs bez tikšanās pat divas dienas, tad tāda uzstājība no viņu puses būs neprāts.
„Kad noslēpums ir līdzās saprātam," Šarnī domāja, „tad draud briesmas. Jā, diezin vai karaliene uzdrošināsies vēlreiz pieļaut tādu neuzmanību."
Pēkšņi iečīkstējās aizbīdņi un vārtiņi atvērās.
Nāves bālums pārņēma Olivjē vaigus, kad viņš pamanīja abas sievietes iepriekšējās nakts apģērbā.
— Vai tiešām viņa būs iemīlējusies! — viņš čukstēja.
Abas sievietes gāja to pašu ceļu kā vakar, un pagāja steidzīgā gaitā garām Šarnī logiem.
Tāpat kā vakar viņš nolēca lejā, kad viņas bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu; un slēpdamies aiz katra lielāka koka, zvērēja būt prātīgs, stiprs, bezkaislīgs; neaizmirst, ka viņš ir apakšnieks, bet viņa — karaliene; ka viņš ir vīrietis, tas ir, ar pienākumu izrādīt cieņu; ka viņa ir sieviete, tas ir, ar tiesībām prasīt ievērot cieņu.
Un tā kā viņš neuzticējās savam ugunīgajam eksplozīvajam raksturam, tad savu zobenu iesvieda malvas krūmos, kas auga apkārt kastaņkokam.
Pa to laiku abas dāmas bija nonākušas tai pašā vietā, kur vakar.
Tāpat kā vakar Šarnī pazina karalieni, un viņa atkal ietina galvu kapucē, kamēr pakalpīgā draudzene aizgāja uzmeklēt paslēptuvē nepazīstamo, ko uzrunāja ar monsicur.
Kur bija šī paslēptuve? Lūk, to sev jautāja Šarnī. Virzienā, kurā devās sirdsdraudzene, bija gan Apollona peldētavas zāle, aizsegta augstām vīksnām un marmora kolonnu ēnām, bet kā tur varēja paslēpties svešais? Pa kurieni viņš tur iekļuva?
Šarnī atcerējās, ka tai parka pusē bija mazi vārtiņi, līdzīgi tiem, kurus atvēra dāmas, iedamas uz satikšanos. Nepazīstamajam katrā ziņā bija šo vārtiņu atslēga. Pa tiem viņš ieslīdēja līdz Apollona peldētavas pajumtei, un tur gaidīja, kamēr viņu nāca meklēt.
Tāda bija noruna; tad, pēc tikšanās ar karalieni, monsicur devās projām pa tiem pašiem vārtiņiem.
Pēc dažām minūtēm Šarnī pamanīja mēteli un cepuri, ko bija ievērojis vakar.
Šoreiz nepazīstamais negāja pie karalienes ar to pašu godbijīgo atturību: neuzdrīkstēdamies skriet, viņš gāja lieliem soļiem; bet, soļodams ātrāk, viņš skrietu.
Atbalstījusies pie resnā koka, karaliene apsēdās uz mēteļa, ko jaunais Relī izplēta viņai, kamēr modrā draudzene sargāja, kā vakar, iemīlējies augstmanis, nomezdamies ceļos, sāka runāt kaislīgi un strauji.
Melanholijas pārņemta, karaliene nolaida galvu. Šarnī nedzirdēja kavaliera vārdus, bet vārdu tonis bija poēzijas un mīlas caurstrāvots Katru uzrunu varēja iztulkot kā svelmainu atzīšanos mīlestībā.
Karaliene nekā neatbildēja. Tomēr nepazīstamais turpināja runāt ar divkāršu kaismi, un reizēm bēdu sagrauztajam Šarnī likās, ka kāds vārds, ko ietver citi daiļskanīgie vārdi, atskanēs skaidri, un tad viņš nomirs no niknuma un greizsirdības. Bet nekā, vārdus nevarēja atšķirt. Brīdī, kad balss sāka skanēt skaidrāk, sirdsdraudzenes zīmīga kustība piespieda kaislīgo runātāju pazemināt savu elēģiju toni.
Karaliene ietiepīgi klusēja.
Viņas sarunas biedrs, izdvesdams lūgšanu pēc lūgšanas, ko Šarnī uzminēja pēc viņa trīsošās balss un tās modulācijām, atbildes vietā saņēma tikai klusu, maigu līdzjūtību, ar ko diezin vai varēja samierināties tas, kas tik vētraini dod vaļu kaislei.
Pēkšņi karaliene ļāva pasprukt dažiem vārdiem. Tā vismaz šķita Šarnī. Viņa pateica ļoti apslāpētus, ļoti neskaidrus vārdus, jo vienīgi nepazīstamais varēja tos dzirdēt; bet tiklīdz viņš bija tos dzirdējis, tā lielā saviļņojumā iesaucās tā, ka kļuva dzirdams:
— Pateicos, o, pateicos, mana mīļā Majestāte! Tātad līdz rītdienai.
Karaliene vēl vairāk apslēpa jau tā labi noslēpto seju.
Šarnī juta, kā ledaini sviedri, nāves sviedri, ar smagām lāsēm lēnām plūda pār deniņiem.
Nepazīstamais ieraudzīja karalienes abas rokas, kas pastiepās pret viņu. Viņš tās satvēra savējās, uzspiezdams tik ilgu un maigu skūpstu, ka Šarnī, kamēr tas ilga, izbaudīja visas mokošās ciešanas.
Pēc tam karaliene aši piecēlās un satvēra biedrenes roku.
Abas strauji devās projām, paiedamas Šarnī tuvu garām, tāpat kā vakar.
Nepazīstamais aizgāja uz otru pusi, un Šarnī, kas nespēja atstāt vietu, kur viņu bija pieķēdējis neizsakāmo sāpju nespēks, Šarnī neskaidri saklausīja divu vienlaikus aiztaisītu vārtu troksni.
Mēs nemēģināsim attēlot stāvokli, kādā nokļuva Šarnī pēc šausmīgā atklājuma.
Nakts pagāja niknā skraidīšanā pa parku, pa alejām, kuriem viņš izmisumā pārmeta noziedzīgo līdzdalību.
Dažas stundas būdams gluži traks, Šarnī atguva saprātu tikai akli uzgrūzdamics zobenam, ko bija aizmetis, lai nerastos kārdinājums to likt lietā.
Zobens traucēja viņam pārvietoties, un tas uzreiz atsauca spēka un cienības sajūtu. Cilvēks, kas jūt zobenu rokā, ja viņš vēl ir traks, var ar šo zobenu tikai nodurt sevi vai apvainotāju; viņam vairs nav tiesību būt vājam vai baidīties.
Šarnī atgriezās tas, kas viņam bija vienmēr — veselais saprāts un fiziskais spēks. Viņš pārtrauca neprātīgo skraidīšanu, pārtrauca skriet virsū kokiem, un klusi soļoja pa aleju, uz kuras vēl bija samanāmas abu sieviešu un nepazīstamā atstātās pēdas.
Viņš tuvojās vietai, kur bija sēdējusi karaliene. Samīdītās sūnas atklāja Šarnī viņa nelaimi un cita laimi! Tai vietā, lai vaidētu, lai par jaunu liktu sirdī kvēlot naidam, Olivjē sāka pārdomāt par šīs apslēptās mīlas būtību un tā cilvēka īpašībām, kas to iedvesa.
Viņš ar vēsu uzmanību izpētīja augstmaņa pēdas, it kā pārbaudītu plēsīga zvērus soļus. Viņš pazina vārtus aiz Apollona peldētavas. Uzkāpdams uz mūra viņš redzēja zirga pēdas un izmīdītu zāli.
— Viņš ienāca caur šejieni! Viņš atnāca nevis no Versaļas, bet gan no Parīzes, — domāja Olivjē. — Viņš atnāca viens, un rīt viņš atgriezīsies, jo viņš tcica: „Līdz rītdienai." Līdz rītdienai norišu klusēdams asaras, kas plūst no acīm, nē — asinis, kas straumēm plūst no sirds. Rīt būs manas dzīves pēdējā diena, vai arī cs esmu gļēvulis un nekad neesmu mīlējis.
— Diezgan, diezgan, — viņš tcica, viegli dauzīdams pie sirds, kā jātnieks pa sava rikšotāja kaklu, — diezgan, mieru un izturību, jo pārbaudījums vēl nav galā.
To teicis, viņš uzmeta pēdējo skatienu sev apkārt, un novērsa acis no pils, kur baidījās ieraudzīt neuzticīgās karalienes apgaismotos logus; jo tas atkal nozīmētu melus, kauna traipu vairāk.
Tiešām, vai apgaismotais logs neapzīmē neapdzīvoto istabu? Un kāpēc gan melot, kad ir tiesības uz negodu un neķītrību, kad palicis tik neliels atstatums starp slepeno kaunu un publisko skandālu?
Karalienes logs bija apgaismots.
— Viņa grib, lai visi ticētu, ka ir mājās, kad pati skraida pa parku mīļākā pavadībā! — Tiešām, viņai vairs nav ne kauna, ne goda, — teica Šarnī, ar rūgtu ironiju. — Karaliene mums parāda godu tā izlikdamās. Tiesa, varbūt viņa baidās sakaitināt vīru.
Un Šarnī iecirzdams nagus delnās, stingriem soļiem devās mājās.
— Viņi tcica: „Līdz rītdienai!" — viņš piebilda, pārkāpis pāri balkonam. — Jā, līdz rītdienai!., visiem, jo rit uz satikšanos mēs būsim četri, madamcl