Otrā diena atnesa tos pašus satraucošos notikumus. Vārti atvērās tieši pusnaktī. Parādījās abas sievietes.
Tā bija kā arābu pasaka, kur centīgie gari noteiktās stundās paklausīja talismanam.
Šarnī bija izšķīries: šovakar viņš gribēja uzzināt, kas ir tā laimīgā persona, ķurai tiek veltīta karalienes uzmanība.
Uzticīgs savām paražām, lai gan tās nebija iesakņojušās, viņš soļoja, slēpdamies aiz krūmiem. Bet nonācis tai vielā, kur jau divas dienas notika mīļāko satikšanās, viņš nevienu neatrada.
Karalienes draudzene veda Viņas Majestāti uz Apollona peldētavu.
Gluži jaunas ciešanas satrieca Šarnī. Savā nevainīgajā godprātībā, viņš nebija iedomājies, ka noziegums varēja aiziet tik tālu.
Smaidīdama un sačukstēdamās ar draudzeni, karaliene soļoja uz tumšo patversmi, kur uz sliekšņa atplestām rokām viņu gaidīja nepazīstamais muižnieks.
Viņa iegāja, tāpat pastiepdama rokas. Dzelzs restes aizvērās aiz viņiem.
Līdzzinātāja palika ārpusē. Viņa balstījās uz pussabrukušu kolonnu, kuru apvija lapas.
Šarnī bija slikti aprēķinājis savus spēkus. Tie nevarēja izturēt tādu triecienu. Tai brīdī, kad niknumā viņš gribēja mesties karalienes uzticības personai virsū, lai to atmaskotu, pazītu, apvainotu un varbūt pat nožņaugtu, asins straume pieplūda deniņos, kaklā un viņš dusmās gandrīz vai noslāpa.
Viņš nokrita zālē izdvesdams klusu nopūtu, kura uz mirkli satrauca savedēju, kas bija palikusi pie Apollona peldētavas durvīm.
Iekšējais asinsizplūdums, ko radīja ievainojuma atvēršanās, viņu slāpēja.
Šarnī pamodināja aukstumā rasa, zemes mitrums un paša sāpju asā sajūta.
Streipuļodams viņš piecēlās, pazina apkārtni, savu stāvokli, atcerējās un meklēja.
Favorīte bija pazudusi, nebija dzirdams nekāds troksnis. Pulkstenis, kas Versaļā nosita divi, viņam paziņoja, ka ģībonis bijis diezgan ilgs.
Nebija šaubu, briesmīgā parādība bija pazudusi: karalienei, mīļākajam, apkalpotājai pietika laika aizbēgt.
Šarnī par to varēja pārliecināties pāri mūrim aplūkodams svaigās jātnieka pēdas.
Šīs pēdas un daži nolauzti zari Apollona peldētavas apkārtnē, bija vienīgie pierādījumi, kurus ieguva nabaga Šarnī.
Visu nakti viņš murgoja. No rīta viņš nebija nomierinājies.
Bāls kā nāve, novecojies par desmit gadiem, viņš pasauca kambarsulaini, lika sevi apģērbt tumšā samtā, kā tērpjas bagātie pilsoņi.
Drūms, mēms, apspiezdams visas sāpes, viņš devās uz Trianonas pili tai brīdī, kad tika mainīta sardze, tas ir, ap pulkstens desmitiem.
Karaliene izgāja no kapličas, kur bija noklausījusies mesi.
Viņai garāmejot, godbijīgi noliecās galvas un zobeni.
Šarnī manīja dažas dusmās nosarkušas sievietes, redzot karalieni tik skaistu.
Tiešām — karaliene bija ļoti glīta, ar skaistiem, uz deniņiem sasukātiem matiem. Smalkiem sejas vaibstiem, smaidošu muti, nogurušām, bet maigā gaismā mirdzošām acīm.
Pēkšņi viņa galā pamanīja Šarnī. Viņa nosarka un pārsteigumā klusi iekliedzās.
Šarnī nenolieca galvu. Viņš turpināja aplūkot karalieni, kas viņa skatienā saskatīja jaunu nelaimi.
Viņa pienāca tam klāt.
— Es domāju, ka jūs esat savā muižā, — viņa skarbi tcica, — monsicur Šarnī.
— Esmu atgriezies, madamc, — viņš tcica ašā un gandrīz vai nelaipnā tonī.
Pārsteigta Marija Antuancte apstājās: viņai nekad nepagāja garām neviena nianse.
Pēc vārdu un skatienu gandrīz vai naidīgās apmaiņas, viņa pagriezās uz sieviešu pusi.
— Labdien, grāfien, — draudzīgi viņa teica Lamota kundzei.
Un familiāri pamirkšķināja tai ar aci.
Šarnī nodrebēja. Viņš ieskatījās uzmanīgāk.
Žanna, šā ciešā skatiena uztraukta, pagrieza galvu. Šarnī viņu vēroja ar neprātīga cilvēka neatlaidību, kamēr viņa vēlreiz parādīja seju. Pēc tam Šarnī apgāja viņai apkārt, pētīdams viņas gaitu.
Sveicinādama pa kreisi un labi, karaliene tomēr vēroja abu izdarības.
„Vai tiešām viņš būtu zaudējis galvu? " viņa domāja. „Nabaga zēns!"
Un viņa atgriezās pie Šarnī.
— Kā jūs jūtaties, monsieur Šarnī? — glāsmainā balsī viņa teica.
— Paldies Dievam, ļoti labi, madame, bet ne tik labi kā Jūsu Majestāte…
Un viņš palocījās, karalieni sabaidīdams vairāk nekā pārsteigdams.
— Tur ir kaut kas, — nodomāja uzmanīgā Žanna, kas no abiem nenolaida acis.
— Kur jus dzīvojat pašreiz? — karaliene atsāka.
— Versaļā, madamc, — teica Olivjē.
— Cik ilgi?
— Trīs naktis, — jaunais cilvēks atbildēja, šos vārdus uzsvērdams ar skatienu, žestu un balsi.
Uz karalieni tas neatstāja nekādu iespaidu; Zanna nodrebēja.
— Vai jums nav kaut kas man sakāms? — karaliene jautāja Šarnī ar eņģeļa maigumu.
— O! madamc, — tas atbildēja, — man būtu daudz kas sakāms Jūsu Majestātei.
— Nāciet! — pēkšņi viņa teica.
— "Uzmanīsim," — domāja Žanna.
Lieliem soļiem karaliene devās uz savu dzīvokli. Ikviens viņai sekoja tikpat veikli kā viņa. Lamota kundzei sevišķi zīmīgs likās tas, ka Marija Antuanete, lai izbēgtu no aizdomām, ka grib palikt vienatnē ar savu sarunas biedru, lika iet līdzi dažiem galminiekiem.
Šo personu vidū ieslīdēja arī Žanna.
Karaliene ienāca dzīvoklī, atlaida Mizerī kundzi un visus apkalpotājus.
Bija maigs, apmācies laiks, saule nespiedās caur mākoņiem, bet izstrāvoja siltumu un gaismu caur baltzilo plīvuru, kas aizklāja debesis.
Karaliene atvēra logu, kas izgāja uz mazo terasi; viņa nosēdās pie vēstulēm apkrautā sekretera. Viņa gaidīja.
Personas, kas bija tai sekojušas, saprata viņas vēlēšanos palikt vienai, un pamazām aizgāja.
Dusmu plosīts Sārnī nepacietībā burzīja rokās cepuri.
— Runājiet! runājiet! — karaliene teica, — monsicur, jūs izskatāties ļoti satraukts.
— Kā lai es iesāku? — tcica Šarnī, domādams skaļi, — kā cs uzdrīkstēšos apsūdzēt godu, apsūdzēt ticību, apsūdzēt augstību?
— Ko jūs teicāt? — iesaucās Marija Antuanete, aši pagriezdamās un ar acīm nozibsnīdama.
— Un tomēr cs teikšu tikai par to, ko esmu redzējis! — turpināja Šarnī.
Karaliene piecēlās.
— Monsicur, — viņa dzedri teica, — ir ļoti agrs, lai es domātu, ka esat iereibis; un tomēr jūs izturaties kā nepieklājas muižniekam, ja viņš ir skaidrā prātā.
Viņa gaidīja, ka šis nievīgais izteikums Šarnī iznīcinās, taču viņš pat nepaķustējās un teica:
— Tiešām, kas ir karaliene? Sieviete. Un kas esmu cs? Ne tikai pavalstnieks, bet arī vīrietis.
— Monsicurl
— Madame, nedusmojieties par to, ko jums teikšu, citādi tas mūs abus novedīs līdz ārprātam. Tad izvēlaties: kādu no abām, karalieni vai sievieti, šis dievinātājs, lai apsūdz negodīgumā un neuzticībā!?
— Monsicur Šarnī, — nobālēdama un iedama pie jaunā cilvēka, iesaucās karaliene, — ja jūs neaiziesit, cs likšu maniem sargiem jūs padzīt.
— Pirms tikšu padzīts, cs pateikšu, kāpēc jūs esat necienīga karaliene un sieviete bez goda, — niknumā apreibis iesaucās Šarnī. — Jau trīs naktis es jums sekoju parkā.
Tā vietā, lai satrūktos no briesmīgā sitiena, kā viņš cerēja, karaliene pacēla galvu un pienāca viņam klāt:
— Monsicur Šarnī, — saņemdama viņa roku, karaliene teica, — jūsu stāvoklis manī rada žēlumu; uzmanieties, jūsu acis deg, jūsu rokas dreb, vaigi ir bāli, asinis saplūst sirdī. Jūs esat slims? Vai jūs gribat, lai es pasaucu ļaudis?
— Es esmu redzējis! redzējis! — viņš dzedri atkārtoja, — redzēju, ka jūs devāt tam vīrietim rozi; redzēju, ka viņš skūpstīja jums rokas; redzēju, ka jūs iegājāt ar viņu Apollona peldētavā.
Karaliene uzlika roku uz pieres, it kā pārliecinādamās, vai ir nomodā.
— Klausieties, — viņa teica, apsēdieties, — jo jūs pakritīsit, ja es jūs nesaturēšu; apsēžaties, cs jums saku!
Šarnī tiešām atkrita krēslā, karaliene apsēdās viņam blakus uz taburetes; tad, turēdama viņa abas rokas un skatīdamās dvēseles dziļumos, viņa teica:
— Nomierinieties, — viņa teica, — nomieriniet sirdi un galvu, atkārtojiet, ko nupat teicāt.
— O! vai jūs gribat mani nogalināt! — nelaimīgais murmināja.
— Ļaujiet jums jautāt! Kad jūs atgriezāties no muižas?
— Pirms divām nedēļām.
— Kur jūs dzīvojat?
— Medību inspektora mājā, ko es noīrēju ar nolūku?
— Ai! jā, pašnāvnieka māja, parka galā?
Šarnī apstiprināja ar mājienu.
— Jūs runājat par kādu personu, ko redzējāt kopā ar mani?
— Es vispirms runāju, ka esmu redzējis jūs.
— Kur?
— Parkā.
— Kādā stundā? Kādā dienā?
— Pusnaktī, pirmoreiz — otrdien.
— Jūs redzējāt mani?
— Tāpat kā tagad redzu, un redzēju arī to, kas jūs pavadīja.
— Kādu, kas mani pavadīja? Vai jūs pazītu to personu?
— Nupat man likās, ka cs viņu redzēju šeit; bet neuzdrīkstos apgalvot. Vienīgi augums ir līdzīgs; bet kad izdara noziegumu, seju taču paslēpj.
— Labi! — mierīgi teica karaliene, — manu draudzeni jūs nepazināt, bet mani…
— O! madame, jūs esmu redzējis… Rau… vai tad es neredzu jūs?
Viņa dusmīgi piesita kāju.
— Un… šis pavadonis, — viņa tcica, — kam pasniedzu rozi… jūs taču redzējāt, ka pasniedzu viņam rozi.
— Jā, es nevarēju viņam izsekot.
— Tomēr jūs viņu pazītu?
— Viņu uzrunā par monsicur; tas ir viss, ko cs zinu.
Apvaldītā niknumā karaliene iesita pa pieri.
— Turpiniet, — viņa tcica, — otrdien pasniedzu rozi… un trešdien, vakar?..
— Vakar jūs ar šo cilvēku pusotru stundu pavadījāt Apollona alā, kur jūsu biedrene jūs atstāja vienus.
Karaliene strauji piecēlās.
— Un… jūs… esat mani redzējis? — viņa teica, stiepdama katru vārdu.
Šarnī zvērestam pacēla roku pret debesīm.
— O!.. — savukārt saniknojusies, karaliene izmeta, — viņš zvēr!
Šarnī svinīgi atkārtoja savu apsūdzošo kustību.
— Mani? mani! — sizdama pie krūtīm, karaliene tcica, — mani jūs esat redzējis?
— Jā, jūs! Otrdien jums bija zaļa kleita ar zelta muarē strīpām; trešdien — kleita ar lielām, zilām un rūsganām vītnēm. Vakar bija kleita sausu lapu krāsā, kuru bijāt apģērbusi, kad cs pirmoreiz jums skūpstīju roku! Tā bijāt jūs, noteikti jūs! Es mirstu aiz sāpēm un kauna, jums teikdams: manas dzīvības, mana goda, mana Dieva vārdā! tā bijāt jūs, madamc; tā bijāt jūs!
Karaliene lieliem soļiem sāka staigāt pa terasi, nerūpēdamās, ka savu savādo satraukumu ļauj redzēt skatītājiem, kas apakšā viņu gandrīz vai aprija ar acīm.
— Ja es zvērētu, — viņa teica, — ja es tāpat zvērētu mana dēla, mana Dieva vārdā!.. Jo mans Dievs tāpat kā jums!.. Nē, viņš man netic!.. Viņš man neticēs!
Šarnī nolaida galvu.
— Neprātīgais! — karaliene piebilda, spēcīgi kratīdama viņam roku; un viņa to ievilka no terases savā istabā. — Tā taču ir ļoti reta bauda apsūdzēt nevainīgu, neaptraipītu sievieti. Ir nu gan gandarījums — laupīt godu karalienei… Bet vai tu tici, ja es tev saku, ka tā neesmu cs, ko tu redzēji? Vai tu tici, ja cs zvēru Kristus vārdā, ka pēc pulkstens četriem pēcpusdienā neesmu izgājusi jau trīs dienas? Vai tu gribi, lai lieku pierādīt manām sievietēm un karalim, kas mani šeit redzēja, ka nevarēju būt citur? Nē… nē… viņš man netic! viņš netje!
— Es redzēju, — dzedri atkārtoja Šarnī.
— O! — pēkšņi iesaucās karaliene, — cs zinu, cs zinu! vai šī riebīgā apmelošana jau nebija man mesta sejā? Vai nav mani redzējuši operas ballē, kur es novedu neizpratnē visu galmu? Vai mani nav redzējuši pie Mesmēra ekstāzes stāvoklī, šausminot ziņkārīgos un priekameitas? Jūs, kas cīnījāties manis dēļ, jūs taču to zināt ļoti labi!
— Madamc, toreiz cs cīnījos, jo neticēju. Šodien cs cīnītos tāpēc, ka ticu.
Karaliene pacēla pret debesīm izmisumā sastingušās rokas, divas karstas asaras noritēja pār vaigiem uz krūtīm!
— Mans Dievs! — viņa tcica, — dodiet man kādu domu, kas mani glābtu. O, mans Dievs! Es negribu, ka mani nicinātu!
Šī vienkāršā un stingrā lūgšana Šarnī aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Viņš aizslēpa acis ar abām rokām.
Karaliene brīdi klusēja, tad pārdomājusi, viņa teica:
— Monsicur, jūs esat man parādā par šo apvainojumu. Lūk, ko es no jums prasu: trīs naktis pēc kārtas jūs mani redzējāt parkā kāda vīrieša sabiedrībā. Jūs tomēr zinājāt, ka līdzība jau ir ļaunprātīgi izmantota; kaut kādai sievietei, nezinu kādai, ir kaut kas kopējs sejā un gaitā ar mani, nelaimīgo karalieni. Bet tā kā jūs labāk gribat ticēt, ka tā biju es, kas skraidīja pa naktīm; tā kā jūs sakāt, ka tā esmu es, tad atgriezieties parkā tai pašā stundā kopā ar mani. Ja tā biju es, ko redzējāt vakar, katrā ziņā jūs mani nerēdzēsit vairs šodien, jo cs būšu jums blakus. Ja tā ir kāda cita, kāpēc mēs to lai nerēdzētu abi? Un ja mēs ieraugām… Ai, monsicur, vai gan jūs nožēlotu tās ciešanas, kādas man sagādājāt?
Šarnī ar abām rokām spiezdams sirdi, čukstēja:
— Jūs esat pārāk laba pret mani, madamc. Es esmu pelnījis nāvi: neiznīciniet mani ar savu labsirdību.
— O, es jūs iznīcināšu ar pierādījumiem, — teica karaliene. — Nevienam ne vārda! Šovakar, pulkstens desmitos, gaidiet viens pie vilku ķērāja mājas vārtiem to, ko būšu nolēmusi, lai jūs pārliecinātu. Ejiet, monsicur, un glabājiet noslēpumu.
Šarnī dziļi palocījās un, neteikdams ne vārda, izgāja ārā.
Kamēr viņš šķērsoja otru salonu, Žanna ne uz mirkli nenolaida no viņa acis, būdama gatava pēc pirmā aicinājuma steigties pie Viņas Majestātes kopā ar visiem galminiekiem.