Žanna pamanīja Šarnī uztraukumu, karalienes uzmanīgo izturēšanos pret viņu un to neatlaidību, ar kādu abi tiecās izskaidroties.
Sievietei ar Žannas apķērību tas bija vairāk nekā pietiekami, lai uzminētu daudzas lietas; mums nav jāizskaidro tas, ko visi lasītāji jau sapratuši.
Pēc Kaliostro nokārtotās tikšanās starp Lamota kundzi un Olīvu, pēdējo triju nakšu komēdija var palikt bez izskaidrojumiem.
Atgriezusies pie karalienes, Zanna klausījās un novēroja; Marijas Antuanctcs sejā viņa gribēja atklāt to, par ko viņu turēja aizdomās.
Bet pēdējā laikā karaliene bija pieradusi neuzticēties visiem cilvēkiem. Viņa neizrādīja nekā. Žanna tātad bija spiesta apmierināties ar minējumiem.
Vienam no sulaiņiem viņa bija pavēlējusi sekot Šarnī. Sulainis atgriezās, paziņodams, ka grāfa kungs pazudis kādā mājā parka galā, pie vīksnu birzs.
Nekādu šaubu, domāja Žanna, šis cilvēks ir iemīlējies karalienē, viņš ir visu redzējis.
Viņa dzirdēja, ko Mizcrī kundzei tcica karaliene:
— Es jūtos nevesela, mana mīļā Mizcrī, un šovakar apgulšos pulkstens astoņos.
Bet kad krietnā dāma kaut ko iebilda, karaliene attrauca:
— Es nevienu nepieņemšu.
— Tas ir diezgan skaidrs, — Žanna sev tcica, — tikai muļķis to nesaprastu.
Nomocīdamās ar uztraukumu, ko viņai sagādāja tikšanās ar Šarnī, karaliene nekavējās tūliņ atlaist visu svītu.
Pirmo reizi kopš ieiešanas galmā Žanna bija ar sevi apmierināta.
— Kārtis ir sajauktas, — viņa teica, — Tagad tik prom uz Parīzi! Laiks izārdīt to, ko esmu uzcēlusi.
Un viņa tūliņ aizbrauca no Versaļas.
Aizvesta mājās, Scnkloda ielā, viņa atrada krāšņu sudraba servīzi, ko kardināls bija piesūtījis tieši šorīt.
Uzmetusi vienaldzīgu skatienu dāvanai, starp citu, ļoti dārgai, viņa palūkojās uz Olīvas logiem, kuri vēl bija aizvērti. Nogurusi, bez šaubām, Olīva gulēja: šodien bija ļoti karsts.
Žanna lika sevi aizvest pie kardināla, ko sastapa priekā un augstprātībā starojošu, uzpūtušos lepnu; apsēdies pie greznā rakstāmgalda, Būlas meistardarba, nenoguris viņš saplēsa un alkal rakstīja kādu vēstuli, kuru vienmēr vienādi aizsāka un nekad nepabeidza.
Pēc kambarsulaiņa paziņojuma, kardināls iesaucās:
— Dārgā grāfien!
Un metās tai pretī.
Žanna pieņēma skūpstus, ar kuriem prelāts apklāja viņas rokas. Viņa iekārtojās ērtāk, lai pēc iespējas labāk izturētu gaidāmo sarunu.
Monsicur iesāka ar atzinības apliecinājumiem, kuriem netrūka daiļrunīgas sirsnības.
Žanna viņu pārtrauca.
— Vai jūs zināt, — viņa tcica, — ka jūs esat smalkjūtības paraugs un ka cs jums pateicos?
— Par ko?
— Tas nav par daiļo dāvanu, kuru šorīt man likāt nodot; bet par piesardzību, ka neaizsūtījāt man to uz Versaļu. Tiešām, tas ir smalkjūtīgi. Jūsu sirdij ir svešs švītīgums, tā ir cēla.
— Ja runā par smalkjūtību, tad tikai par jūsējo, — atbildēja kardināls.
— Jūs neesat laimīgs cilvēks vien, — teica Žanna, — jūs esat gavilējošs debesu iemītnieks.
— Es to atzīstu, paša laime mani baida: tā mani mulsina; pārējo cilvēku dzīve man liekas neizturama. Es atceros pagānu pasaku par savas gaismas nenogurdināmo Jupiteru.
Žanna smaidīja.
— Jūs nākat no Versaļas? — viņš kāri tcica.
— Jā.
— Vai jūs… redzējāt viņu?
— Es atstāju viņu.
— Vai viņa neteica nekā?
— Ai! ko jūs gribētu, lai viņa sacītu?
— Piedodiet: tas nav dēļ ziņkārības, cs ar pūlēm valdos.
— Neprasiet man nekā.
— O! grāfien!
— Es jums saku — nē!
— Jūs redzot, gandrīz vai var domāt, ka atnesāt sliktas ziņas.
— Monsicur, nelieciet man runāt!
— Grāfien! grāfien!..
Un kardināls nobālēja.
— Pārāk liela laime, — viņš tcica, — kas atgādina Fortūnas ratu traukšanos augstāko punktu; tiklīdz beidzas augšuplidojums, tūdaļ sākas kritiens. Bet nesaudzējiet mani, ja ir kāda nelaime; nekā tamlīdzīga nav… vai nc?
— Tieši otrādi, monsicur, cs to sauktu par ļoti lielu laimi, — Žanna atbildēja.
— To… ko tad?., ko jūs gribat sacīt?.. Kas ir šī laime?
— Ka jūs neesat atklāts, — sausi tcica Žanna.
— OL — Un viņš sāka smaidīt. — Ar divu siržu gudrību un jūsu prātu mēs bijām piesardzīgi un visu paredzējām.
— Prāts un divas sirdis, monsicur, nekavēja kādām acīm noskatīties cauri lapotnei.
— Mūs ir redzējuši! — pārbijies iesaucās monsicur Roāns.
— Man ir iemesls tā domāt.
— Un… ja redzējuši, tad arī mūs ir pazinuši? — O! monsicur, tā nedomājiet: ja būtu pazinuši, ja noslēpums būtu kāda rokās, Žanna Valuā jau būtu pasaules galā, un jums, jums atliktu vienīgi mirt.
— Tas tiesa. Grāfien, šī visa nepateikšana līdz galam mani dedzina kā kvēlojošas ogles. Mūs redzējuši? labi! Bet redzēja, kā cilvēki pastaigājas parkā. Vai tas nav atļauts?
— Vaicājiet karalim.
— Karalis zina?
— Ja karalis zinātu, jūs būtu Bastīlijā, bet cs patversmē.
— Kas pats sargājas, to ari Dievs sargā! Es atbraucu pie jums, lai pateiktu: ncizaicinicl Dievu vēlreiz!
— Ko? — iesaucās kardināls, — ko nozīmē jūsu vārdi, dārgā grāfien?
— Vai nesaprotat?
— Man ir bail.
— Man arī būs bail, ja jūs mani nenomicrināsit.
— Kas man jādara?
— Nav vairs jāiet uz Versaļu.
Kardināls palēcās.
— Dienas laikā? — smaidīdams viņš vaicāja.
— Vispirms dienas laikā un pēc tam arī naktī!
Monsicur Roāns nodrebēja un atlaida grāfienes roku.
— Neiespējami, — viņš teica. — Tagad pienākusi mana kārta jums atklāti pajautāt, — viņa atbildēja. — Man liekas, jūs teicāt, «neiespējami". Kāpēc neiespējami?
— Tāpēc, ka manā sirdī deg tāda mīla, kas nomirs vienīgi līdz ar mani.
— Es to jūtu, — viņa ironiski pārtrauca. — Un tāpēc jūs stīvējaties, lai atgrieztos parkā, jo tas nozīmē drīzāk kaut ko sasniegt. Jā, ja jūs tur atgriežaties, jūsu mīla nomirs līdz ar jums, ar vienu cirtienu.
— Kādas šausmas jūs man mēģināt iedvest, grāfien! Jūs vakar bijāt tik droša!
— Man ir dzīvnieka drosme. Es nebaidos nekā, kamēr nedraud briesmas.
— Un man ir manas cilts senču drosme. Es jūtos laimīgs tikai briesmu tuvumā.
— Ļoti jauki! Atļaujiet jums vienīgi teikt…
— Ne vārda, grāfien, — iesaucās iemīlējies prelāts, upuri ir nesti, kauliņi — mesti; kaut arī nāve, bet cs mīlu! Es braukšu uz Versaļu.
— Gluži viens? — grāfiene jautāja.
— Jūs mani pametīsit? — pārmetošā balsī iesaucās Roāns.
— Es vispirms.
— Bet vai viņa atnāks?
— Jūs maldāties, viņa nenāks.
— Vai jūs nācāt to paziņot viņas uzdevumā? — drebēdams teica kardināls.
— Šo triecienu cs centos mīkstināt jau pusstundu.
— Viņa negrib mani redzēt?
— Nekad, un cs esmu viņai to ieteikusi.
— Kundze, — tcica prelāts pārmetošā balsī, — jūs esat nežēlīga: jūs labi zināt, man jūtīga ir sirds, kurā ietriecat dunci.
— Ļaut pazust divām neprātīgām radībām bez padoma būtu vēl ļaunāk, monsicur. Es tikai dodu padomu, to izmantos tas, kas gribēs.
— Grāfien, grāfien, labāk jau mirt.
— Tā ir jūsu darīšana, un tas nav grūti izdarāms.
— Ja mirt, tad mirt, — drūmā balsī tcica kardināls. — Man labāk patīk ļaundara gals. Lai svētīta ir elle, ja cs tur satikšu manu līdzzinātāju!
— Svētais prclāt, jūs zaimojat! — grāfiene tcica. — Pavalstnick, jūs gāžat no troņa karalieni! vīrieti, jūs pazudināt sievieti!
Kardināls satvēra grāfienes roku, un runādams kā pa murgiem, iesaucās:
— Atzīstatics, ka viņa tā neteica, ka viņa mani ncatgrūdīs!
— Es runāju viņas vārdā.
— Viņa prasa tikšanās laiku pārtraukt?
— Domājiet kā gribat, bet ievērojiet viņas pavēli.
— Parks nav vienīgā vieta, kur var redzēties; — ir tūkstošiem drošāku vietu. Galu galā karaliene ir braukusi arī pie jums!
— Monsicur, ne vārda vairāk; cs nesu sevī jūsu noslēpuma nāvīgo smagumu. Es nejūtos stipra nest šo nastu ilgāk. Ko neizdarīs jūsu nepieklājība, nejaušība, ienaidnieka nelabvēlība, to izdarīs sirdsapziņas pārmetumi. Redziet, man liekas, viņa ir spējīga izmisuma brīdī atzīties karalim.
— Labais Dievs! vai tas maz iespējams! — iesaucās monsicur Roāns, — Vai viņa to izdarīs?
— Ja jūs viņu tagad ieraudzītu, jums kļūtu viņas žēl.
Kardināls strauji piecēlās.
— Kas jādara? — viņš tcica.
— Nomieriniet viņu ar klusuciešanu.
— Viņa domās, ka esmu viņu aizmirsis.
Žanna paraustīja plecus.
— Viņa apvainos mani par gļēvuli.
— Par gļēvuli, ka glābjat viņu? Nekad!
— Vai sieviete piedod, tam, kas pats atteicies no laimes viņu redzēt?
— Nespriediet par viņu tā, kā par mani!
— Es zinu viņas spēku un gara lielumu. Es viņu mīlu viņas drosmīguma un cēlās sirds dēļ. Viņa taču var paļauties uz mani tāpat, kā es paļaujos uz viņu. Vēl pēdējoreiz man viņa jāredz; viņai ir jāuzzina visas manas domas, un ko viņa nolems, mani uzklausījusi, es izpildīšu kā svētu solījumu.
Žanna piecēlās.
— Kā vēlaties, — viņa tcica. — Ejiet! tikai jūs iesit viens! Šodien atgriezdamās, parka atslēgu iemetu Sēnā. Tātad iekļūstiet Versaļā kā
protat, kamēr cs ai/braukšu uz Šveici vai Holandi. Jo tālāk, jo drošāk, ka mani neskars bumbas sprādziens.
— Grāfien, jūs mani atstāsit, jūs pametīsit mani! Ak, Dievs, bet ar ko cs runāšu par viņu?
Šeit Zanna atminējās Moljēra lugas skatus: nekad neprātīgais Valēns nedeva piemērotākas atbildes viltīgajai Dorīnai.
— Vai jums nav parka un atbalss tajā, — tcica Zanna, — jūs tiem varat atkārtot viņas vārdu.
— Grāfien, apžēlojieties! Es esmu izmisis, — prelāts tcica ar neviltotu dedzību.
— Nu, labi! — atbildēja Zanna ar ķirurga brutālo enerģiju, kas nolēmis noņemt kādu locekli. — Ja jūs esat izmisis, monsicur Roān, izmetiet no galvas bērnišķīgos murgus, kas ir bīstamāki kā pulveris, mēris vai nāve! Ja šai sievietei jūsu dzīvē tik liela nozīme,.saudzējiet viņu, nevis pazudiniet, un ja jūsos vēl mīt labestība un pateicība, neraujiet postā tos, kas jums draudzības vārdā pakalpoja. Es nemēdzu rotaļāties ar uguni. Vai jūs zvērat, ka nespersit nevienu soli, lai redzētu karalieni? Saprotiet, vienīgi redzēt, par sarunāšanos neieminēsimies vismaz divas nedēļas no šīs dienas? Vai jūs zvērat? Tad cs palieku un vēl varēšu jums pakalpot. Vai esat nolēmis spītēt visam, lai pārkāptu manu un viņas aizliegumu? Ja es par to uzzināšu, pēc desmit minūtēm manis šeit nebūs. Un jūs glābieties, kā vien varat!
— Tas ir briesmīgi, — kardināls murmināja, — kritiens ir iznīcinošs; nokrist pēc tādas laimes! O, es nomiršu!
— Diezgan taču, — Žanna noņurdēja viņam pie auss, — tātad jūs mīlat tikai patmīlības dēļ.
— Šodien cs mīlu, tāpēc ka mīlu, — kardināls atbildēja.
— Tad nāksies ciest, — teica Zanna, — tur neko nevar darīt. Klausieties, monsicur, izlemiet: vai man paliki?! Vai arī dodos ccļā uz Lozannu?
— Palieciet, grāfien, bet sameklējiet sāpju mierinātāju. Brūce ir pārāk sāpīga.
— Vai jūs zvērat man klausīt?
— Roāna vārds!
— Labi, man jau ir mierinātājs. Es noliedzu jums satikšanos, bet neaizliedzu vēstules.
— Tiešām! — Šīs cerības uzmundrināts, nelaimīgais iesaucās. — Es varēšu viņai rakstīt?
— Mēģiniet.
— Un… viņa man atbildēs?
— Es mēģināšu.
Kardināls kāriem skūpstiem noklāja Zannas roku. Un sauca viņu par sargeņģeli.
Un jādomā, ka šai mirklī dēmons smējās Zannas sirdī.