Otrā dienā smaidoša un skaista karaliene izgāja, lai dotos uz mesi.
Sargiem bija pavēlēts pielaist pie viņas visus cilvēkus. Bija svētdiena, un Viņas Majestāte pamozdamās bija teikusi:
— Cik jauks diena; šodien ir prieks dzivot.
Viņa, liekas, ieelpoja ar daudz lielāku prieku nekā parasti iemīļoto puķu smaržas; viņa daudz devīgāk izdalīja dāvanas un žēloja; viņa vairāk steidzās atklāt savu dvēseli Dievam.
Mesi viņa noklausījās nepakustējusies. Nekad viņa nebija liekusi tik zemu savu majestātisko lepno galvu.
Kamēr viņa dedzīgi lūdzās, pūlis sapulcējās, kā citām svētdienām, uz ceļa no dzīvokļa līdz kapličai, un pat kāpņu pakāpienus bija pārpildījuši kavalieri un galma dāmas.
Pēdējo vidū mirdzēja pieticīgi, bet eleganti ģērbusies Lamota kundze.
Un muižnieku izveidotās divkāršās ierindās, labajā pusē bija redzams monsicur Šarnī, ko draugi apsveica ar izveseļošanos, atgriešanos, un it sevišķi par priecīgo seju.
Labvēlība kā smalka smarža izplatās gaisā ar tādu vieglumu, ka ilgi pirms kvēpināmā trauka atvēršanas lietpratēji jau ir pazinuši, noskaidrojuši un novērtējusi smaržvielu. Olivjē bija karalienes draugs tikai sešas stundas, bet jau ikviens gribēja kļūt par Olivjē draugu.
Kamēr viņš pieņēma laimes vēlējumus ar patiesi laimīga cilvēka labsirdīgo izskatu un kamēr rindas kreisā puse pārgāja uz labo, lai apliecinātu viņam cieņu un draudzību, Olivjē būdams spiests pārlaist skatienu pūlim, kas klīda viņam apkārt, pamanīja iepretī gluži vienu kādu tēlu, kura drūmais bālums un nekustiba pārsteidza viņu.
Viņš pazina Filipu Tavernī, iežņaugtu uniformā un roku uz zobena spala.
Kopš Filipa pieklājības vizītēm sava pretinieka priekšistabā pēc divkaujas, jo doktors Luī Šarnī bija parakstījis pilnīgu vientulību, starp abiem sāncenšiem nebija nekādu sakaru.
Ieraudzīdams Filipu, kas viņu uzlūkoja mierīgi — bez labvēlības un draudiem, Šarnī iesāka ar sveicienu, uz ko Filips viņam no tālienes atbildēja.
Tad, pabīdīdams ar roku pūlīti, kas to ielenca, Olivjē teica:
— Piedodiet, kungi; bet atļaujiet man izpildīt pieklājības pienākumus.
Viņš gāja tieši pie Filipa, kas nepakustējās.
— Monsicur Tavernī, — viņš tcica, sveicinādams ar lielāku laipnību, kā pirmoreiz, — man jāpateicas par līdzjūtību, kādu jūs izrādījāt pret manu veselību, bet ierados tikai vakar.
Filips nosarka un, uzlūkojis viņu, nolaida acis.
— Es būšu pagodināts, — Šarnī turpināja, — apmeklēt jūs rītdien, un ccru, ka nebūsit saglabājis veco ienaidu.
— Nebūt ne, monsicur, — atbildēja Filips.
Šarnī gatavojās izstiept roku, lai Filips tajā ieliktu savējo, kad bungas ziņoja par karalienes ierašanos.
— Lūk, karaliene, monsicur, — lēnām teica Filips, neatbildējis uz Šarnī draudzīgo žestu.
Un viņš pabeidza šo frāzi drīzāk ar melanholisku nekā ar dzedru pieskaņu.
Mazliet pārsteigtais Šarnī steidzās piebiedroties saviem draugiem pa labi.
Filips palika savā pusē, it kā viņš stāvētu postenī.
Karaliene tuvojās, daudziem viņa uzsmaidīja, no citiem pieņēma vai lika pieņemt lūgumus un pamanījusi no tālienes Šarnī, ncizlaizdama viņu no acīm, ar pārdrošo drosmi, kādu veltīja draugiem, un ko ienaidnieki apzīmēja par nepieklājību, skaļā balsī tcica:
— Lūdziet, kungi, šodien cs neko nevarēšu noraidīt.
Šo maģisko vārdu uzsvars un nozīme iespiedās līdz Šarnī sirds dziļumiem. No prieka viņš nodrebēja, tā bija viņa pateicība karalienei.
Pēkšņi viņu no saldās, bet bīstamās apceres, izrāva soļu troksnis un svešas balss skaņa.
Soļi skanēja pa kreisi plātnēm, uztrauktā, bet nopietnā balss ierunājās;
— Madamcl..
Karaliene pamanīja Filipu; viņa nevarēja apslēpt pirmo pārsteiguma saviļņojumu, redzēdama, ka atrodas starp diviem vīriem, par kuriem viņa varbūt sev pārmeta, ka vienu mīlēja par daudz un nepietiekami otru.
— Jūs, monsicur Tavernī! — atgūdamās viņa teica. — Vai jums kaut kas jautājams? Runājiet!
— Desmit minūtes audiences, kad Jūsu Majestātei būs brīvs laiks, — palocīdamies tcica Filips.
— Šai pašā acumirklī, monsicur, — atbildēja karaliene, uzmezdama apslēptu skatienu Šarnī, par kuru pati negribēdama bijās, redzēdama tik tuvu agrākos pretiniekus, — sekojiet man!
Un viņa sāka soļot ātrāk, dzirdēdama Filipa soļus aiz sevis. Šarnī palika savā vietā.
Pa ceļam viņa turpināja pieņemt vēstules, lūgumus un sūdzības, deva dažas pavēles un atgriezās savā istabā.
Stundas ceturksni vēlāk Filips tika ievests bibliotēkā, kur Viņas Majestāte mēdza pieņemt svētdienās.
— Ak, moņsicur Tavernī, nāciet iekšā, — viņa teica bezrūpīgā tonī, — nāciet un skatieties labvēlīgāk uz mani. Man jāatzīstas, ik reizi, kad Tavernī ģimenes locekļi vēlas runāt ar mani, mani pārņem nemiers. Jūsu parādīšanās ir posta vēstnesis. Nomieriniet mani drīzāk, monsieur Tavernī, aplieciniet, ka neesat atnesis nevienu sliktu ziņu.
Filips pēc šā ievada kļuva vēl bālāks nekā sarunas laikā ar Šarnī, un redzēdams, cik maz labvēlības ielika savos vārdos karaliene, apmierinājās ar vārdiem:
— Madamc, man ir gods apgalvot Jūsu Majestātei, ka šoreiz cs atnācu tikai ar labām ziņām.
— Ak, tātad tā ir kāda ziņa! — teica karaliene.
— Diemžēl, jā.
— Ak, Dievs! — viņa jautri atbildēja, kas Filipu darīja tik nelaimīgu, — jūs teicāt: diemžēl! Ak, es nožēlojamā! teiktu spāniete. Monsicur Tavernī tcica, diemžēl.
— Madamc, — Filips nopietni atsāka, — divi vārdi pilnīgi nomierinās Jūsu Majestāti, ka viņas cēlā piere nekad neaptumšosies, tuvojoties kādam no Tavernī Mczonrūžu ģimenes. Sākot no šodienas, madame, pēdējais no šīs ģimenes, kam Jūsu Majestātei labpatikās veltīt mazliet labvēlības, pazudīs, lai nekad neatgrieztos Francijas galmā.
Pēkšņi zaudēdama māksloti priecīgo izskatu, kuru bija pieņēmusi kā līdzekli pret gaidāmo šīs satikšanās uztraukumu, karaliene iesaucās:
— Jūs aizejat!
— Jā, jūsu augstība.
— Arī jūs!
Filips palocījās.
— Manai māsai, madamc, jau ar nožēlu sirdī bija jāatstāj Jūsu Majestāte, — viņš tcica, — cs esmu nevajadzīgs karalienes dienestā, un tāpēc aizeju.
Karaliene apsēdās. Viņai prātā iešāvās satraucoša doma: Andrē taču no viņas uz mūžu atvadījās otrajā dienā pēc tikšanās pie Luī, tad monsicur Šarnī pirmo reizi bija izrādīta Marijas Antuanctcs labvēlība.
— Savādi! — viņa domīgi čukstēja, un nepiebilda ne vārda.
Filips stāvēja kā marmora statuja, gaidīdams atlaišanas mājienu.
Pēkšņi atmozdamās no lctarģijas, karaliene tcica:
— Kurp jūs dosities?
— Es gribu pavadīt Lapcrūza kungu, — Filips tcica.
— Lapcrūza kungs pašreiz atrodas Ņūfaundlcndā.
— Esmu visu sagatavojis, lai pievienotos viņam.
— Jūs zināt, ka viņam pareģo drausmīgu galu.
— Drausmīgu? Nezinu, — Filips tcica, — bet ātru gan, to es esmu dzirdējis.
— Un jūs braucat?
Viņš pasmaidīja.
— Tieši tāpēc gribu pievienoties Laperūzam, — viņš tcica.
Karaliene atkal iegrimusi mulsā klusēšanā.
Filips atkal godbijīgi gaidīja.
Marijas Antuanctcs cēlais un drosmīgais raksturs pamodās pārdrošāks nekā jelkad agrāk.
Viņa piecēlās, pienāca pie jaunā cilvēka, un, sakrustodama sniegbaltās rokas uz krūtīm, teica:
— Kāpēc jūs aizbraucat?
— Tāpēc, ka mani ļoti vilina ceļojumi, — viņš lēni atbildēja.
— Bet jūs jau vienreiz apbraucāt apkārt pasaulei, — karaliene atsāka uz brīdi šā varonīgā miera apmānīta.
— Jauno Pasauli, jā, madamc, — turpināja Filips, — bet nekad neesmu apbraucis Jauno un Veco Pasauli kopā.
Saskaitusies karaliene pamāja un atkārtoja to, ko bija teikusi Andrē.
— Tērauda sirdis šiem Tavernī. Jūs esat briesmīgi ļaudis, jūs un jūsu māsa, tādi draugi, kurus beidzot ienīst.
Jūs aizbraucat, nevis lai ceļotu, no tā jūs esat noguris, bet gan lai atstātu mani. Jūsu māsu aicināja reliģijā, kā viņa tcica, bet viņa zem pelniem slēpj ugunīgu sirdi. Galu galā viņa gribēja aiziet, un viņa ir aizgājusi. Lai dod Dievs viņai laimi! Jūs varējāt būt laimīgs, bet jūs aizejat tāpat. Es taču nupat tcicu, ka Tavernī ģimene man nes nelaimi!
— Apžēlojaties, madamc, ja Jūsu Majestātei labpatiktu labāk ieskatīties mūsu sirdīs, viņa tur redzētu tikai bezgalīgu uzticību.
— Klausieties! — dusmās iesaucās karaliene, — jūs esat kvēkers, māsa-filozofe, divas neizturamas būtnes. Viņa iedomājas pasauli kā paradīzi, kur ierasties var tikai svētie; jūs uzskatāt pasauli par elli, kur dzīvo tikai velni. Un abi jūs aizbēgat no sabiedrības: viens, tāpēc, ka atrod to, ko nemeklē; otrs, tāpēc, ka neatrod to, ko meklē. — Vai man nav taisnība? Ai, dārgais monsicur Tavernī, ļaujiet cilvēkiem būt nepilnīgiem, neprasiet karaliskajām ģimenēm, lai tās būtu daudz pilnīgākas nekā visi pārējie mirstīgie, esiet iecietīgs vai, pareizāk sakot, neesiet egoists!
Šos vārdus viņa uzsvēra ar sevišķu kaislību. Filipam bija priekšrocība.
— Madamc, — viņš tcica, — kad egoisms palīdz dievināt, tas kļūst par tikumu.
Viņa nosarka.
— Es zinu tikai to, — viņa tcica, — ka mīlēju Andrē, un viņa mani pameta. Es cienīju jūs, un jūs mani pametat. Tas ir pazemojoši, ka jāredz, kā divas tik pilnīgas būtnes (cs nejokoju, monsicur) atstāj manu māju.
— Nekas nevar pazemot tik dižu personu, kā jūs, madamc, — dzedri teica Tavernī, — kauns neaizsniedz augstas pieres, kāda ir arī jūsējā.
— Es velti mēģināju uzminēt, — karaliene turpināja, — kas varēja jūs aizskart.
— Nekas nav mani aizskāris, madamc, — steidzīgi atsāka Filips.
— Jūsu dienesta pakāpe bija apstiprināta; jūsu karjera sekmīgi virzās uz augšu; cs jūs ievēroju…
— Atkārtoju, Jūsu Majestāte: mani neapmierina dzīve galmā.
— Un ja es lūgtu jums palikt… ja cs jums pavēlētu…
— Diemžēl es esmu spiests Jūsu Majestātes piedāvājumu noraidīt.
Trešo reizi karaliene iegrima klusēšanā, viņai tā bija kaut kas līdzīgs
noguruša paukotāja īsam atpūtas brīdim pirms jauna uzbrukuma.
Un atkal šo mieru pārtrauca pēkšņs uzliesmojums.
— Varbūt kāds jums galmā nepatīk? Jūs taču vairieties no cilvēkiem.
— Man patīk viss.
— Man likās, ka jums ir sliktas attiecības ar… muižnieku… monsicur Šarnī… ko ievainojāt divkaujā, — piesardzīgi tcica karaliene, pakāpeniski atdzīvodamās. Un tā kā tas ir ļoti vienkārši, ka bēg no cilvēkiem, kurus nemīl, tad, icradzījis monsicur Šarnī, jūs vēlējāties atstāt galmu.
Filips neatbildēja.
Karaliene, līdz pat galam neizpratusi šo godprātīgo un drosmīgo cilvēku, domāja, ka te darīšana ar parastu greizsirdību. Tāpēc viņa turpināja runāt bez aplinkiem.
— Jūs zināt, — viņa piebilda, — monsicur Šarnī ir atgriezies tikai šodien. Es saku „šodicn", un šodien jūs prasāt, lai es jūs atlaižu? Filips nobālēja kā nāve. Viņu aizskāra, viņu mīdīja kājām, viņš izturēja. — Madamc, — viņš teica, — tas tiesa, vienīgi šodien es uzzināju par monsicur Šarnī atgriešanos; tikai cs uzzināju daudz agrāk, nekā domā Jūsu Majestāte, jo es sastapu monsicur Šarnī ap pulksten diviem no rīta pie parka vārtiem, Apollona peldētavas tuvumā. Tagad savukārt nobālēja karaliene; nevainojamā pieklājība, kuru Filips saglabāja pat naida uzliesmojuma brīdī, izraisīja viņā drebuļus un vienlaikus arī sajūsmu. Viņa neizteiksmīgā balsī nočukstēja:
— Ejiet, monsicur, es jūs vairs neaizturu.
Filips sveicināja pēdējo reizi un lēniem soļiem izgāja arā. Satriektā karaliene atkrita krēslā, teikdama:
— Ak, Francija, krietno siržu zeme!