Pa to laiku kardināls pārdzīvoja trīs naktis, kas krasi atšķīrās no tām, par kurām viņš nepārstāja sapņot un atcerēties.
Nevienas ziņas, neviena cerības vēsts. Nāves klusums pēc mīlas kaislības uztraukuma bija kā pagraba tumsa pēc spilgtās saules gaismas.
Sākumā kardināls loloja cerību, ka viņa mīļākā, lai gan karaliene, vispirms kā sieviete gribēs uzzināt par viņa kaisles spēku un uzzināt, vai viņš pēc pārbaudījumiem nav atsalis.
Kārdinājums kas ir pilnīgi dabīgs vīrietim un kas rada jaunus mocošus satraukumus, kurus nācās pārdzīvot arī kardinālam Roānam.
Tiešām, nevienu neredzēdams nākam un dzirdēdams tikai klusumu, kā saka monsicur Dclilā, nelaimīgais iedomājās, ka šis pārbaudījums ir neizdevīgs viņam pašam. No turienes radās skumjas, šausmas un nemiers, ko nevar pat iedomāties, ja nav izcietis šīs nervu slimības, kad katra šķiedra, kas beidzas smadzenēs, pārvēršas ugunīgā čūskā, kura sagriežas vai izstiepjas neatkarīgi no mūsu gribas.
Nemiers kardinālam kļuva nepanesams: dienas laikā vismaz desmit reizes viņš aizsūtīja kādu uz Lamota kundzes dzīvokli un desmit reizes uz Versaļu.
Desmitais ziņnesis beidzot atveda Zannu, kas tur uzraudzīja Šarnī un karalieni, un iekšēji gavilēja par kardināla nepacietību, kurai viņa drīz varēs pateikties par sava pasākuma sekmēm.
Viņu ieraudzīdams, kardināls iekarsa.
— Kā, — viņš iesaucās, — un jūs dzīvojat gluži mierīgi!? Jūs zināt par manām mocībām un, saukdamās par manu draudzeni, ļaujat šīm mocībām mani nogalināt.
— Ai, monsicur, — Žanna atbildēja, — pacietību, lūdzu! Tas ko cs darīju Versaļā, tālu no jums, ir derīgāks, nekā tas, ko jūs darījāt, gaidīdams mani.
— Tomēr nevajadzēja būt tik cietsirdīgai, — tcica Viņa Ekselence, ko nomierināja cerība dabūt jaunākās ziņas. — Labi, ko tur runā, ko dara?
— Atšķirtība ir sāpīga nelaime ikvienam — vai to cicš Parīzē, vai arī Versaļā.
— Tas mani sajūsmina, cs pateicos jums, bet…
— Bet?..
— Pierādījumus!
— Ak, žēlīgais Dievs! — iesaucās Žanna, — ko jūs runājat, monsicurl Kādus pierādījumus! Kas tas par vārdu? Pierādījumus!.. Vai jūs esat pie pilna prāta, monsicur, prasīdams sievietei pierādījumus par viņas kļūdām.
— Es neprasu dokumentus prāvai, grāfien; cs prasu mīlas ķīlu.
— Man šķiet, — viņa tcica, iepriekš ironiski aplūkojusi Viņa Ekselenci, — jūs topat ļoti prasīgs, un pat aizmāršīgs.
— O, es zinu, ko jūs teiksit, — cs zinu, ka man vajadzēja sevi uzskatīt par ļoti apmierinātu, ļoti pagodinātu; bet, grāfien, iedomājaties sevi manā vietā. Vai jūs samierinātos, ja jūs atgrūztu, pēc tādas liekuļotas labvēlības izrādīšanas?
— Jūs teicāt, man liekas, «liekuļotas labvēlības"? — Zanna izsmejoši pārjautāja.
— O, skaidrs, ka jūs mani varat sakaut, grāfien; skaidrs, ka nekas man nedod tiesības sūdzēties; bet cs tomēr sūdzos…
— Tad, monsicur, cs nevaru būt atbildīga par jūsu neapmierinātību, ja ir tikai mazsvarīgi iemesli vai arī tādu nav nemaz.
— Grāfien, jūs pret mani esat nežēlīga!
— Monsicur, cs atkārtoju jūsu vārdus. Jūs pats uzsākāt šo strīdu.
— Tā vietā, lai pārmestu par maniem ārprāta murgiem, izsakiet to, ko domājat jūs; tā vietā, lai mani mocītu, palīdziet man!
— Es nevaru jums palīdzēt! Tur nav ko darīt!
— Jūs nezināt, ko darīt? — tcica kardināls, uzsvērdams katru vārdu.
— Nezinu.
— Labi, grāfien, — dedzīgi tcica monsicur Roāns, — citi varbūt pasaka to, ko nesakāt jūs.
— Ak, monsicur, jūs sākat dusmoties, un mēs vairs ncsapratīsim viens otru. Jūsu Eksclcncc piedos, ka cs tam pievēršu uzmanību.
— Sāku dusmoties, jā… Jūsu ļaunās kaprīzes mani noveda tik tālu, grāfien.
— Un jūs nedomājat, ka esmu jūs nodevusi?
— O, nemaz! Ja jūs man vairs nepalīdzat, tad tāpēc, ka nevarat citādi, cs to redzu ļoti labi.
— Jūs saprotat mani pareizi; kāpēc tad apsūdzat?
— Tāpēc, ka jums vajag teikt man visu patiesību.
— Patiesību! Ko zināju, to jums pateicu.
— Jūs man nepateicāt, ka karaliene ir neuzticīga, ka viņa ir koķete, ka viņa liek cilvēkiem sevi dievināt un pēc tam grūž izmisumā.
Pārsteigtā Zanna viņu uzlūkoja.
— Izskaidrojieties, — viņa tcica, drebēdama nevis aiz bailēm, bet gan prieka.
Tiešām, kardināla greizsirdībā viņa pamanīja izeju, kuru apstākļi viņai varbūt nebūtu sagādājuši, lai izkļūtu no grūtā stāvokļa.
— Atzīstieties, — turpināja kardināls, kas vairs nevaldīja pār savu kaislību, — atzīstieties, lūdzu, ka viņa negrib mani vairs redzēt!
— Es tā nesaku, monsicur.
— Atzīstieties, ja viņa neatgrūž mani pilnīgi labprātīgi, ko es vēl ceru, uz kādu laiku; viņa izvairās no manis, lai neuztrauktu kādu citu mīļāko, kam mana pastāvīgā klātbūtne modinātu aizdomas.
— Ai, monsicurl — iesaucās Zanna tik brīnišķīgi medainā tonī, ka varēja radīt vēl lielākas aizdomas.
— Uzklausat mani, — atsāka monsicur Roāns, — pēdējo reizi, kad redzēju Viņas Majestāti, man likās, ka cs dzirdēju soļus krūmājā.
— Muļķības!
— Un es izteikšu jums visas aizdomas.
— Nesakiet ne vārda vairāk, monsicur, jūs apvainojat karalieni; pieļausim, ka viņai par nelaimi, vajadzēs baidīties no sava bijušā mīļākā sekošanas, bet tam es neticu, — vai tiešām jūs būsit tik netaisns, ka pārmetlsit viņai pagātnes maldus, no kuriem viņa atteikusies jūsu dēļ?
— Pagātne! pagātne! Lūk, liels vārds, kurš sabrūk, ja šī pagātne vēl turpinās tagadnē, un draud pārvērsties nākotnē.
— Fui, monsicur, jūs ar mani runājat kā ar starpnieku, ko apvaino par kādu negodīgu darījumu. Jūsu aizdomas, monsicur, ir tik aizvainojošas karalienei, ka beidzot aizvaino arī mani.
— Tad pierādiet, grāfien…
— Ai, monsicur, ja jūs atkārtojat šo vārdu, cs to uzskatīšu kā apvainojumu man.
— Galu galā!., vai viņa mani mazliet mīl?
— Bet tas ir ļoti vienkārši, monsicur, — Zanna atbildēja, rādīdama kardinālam galdu un visu, ko vajadzēja rakstīšanai. — Uzrakstiet un prasiet viņai pašai!
Kardināls sajūsmā satvēra Zannas roku:
— Jūs nodosit viņai šo vēstuli? — viņš vaicāja.
— Ja cs nenodošu, kas cits to uzņemsies?
— Un… jūs apsolāt atbildi?
— Ja nebūs atbildes, kā jūs zināsit, vai viņa mīl jūs?
— O! jauki, tagad cs mīlu jūs, grāfien!
— Vai nav tiesa, — viņa tcica ar savu viltīgo smaidu.
Viņš apsēdās, paņēma spalvu un iesāka vēstuli. Monsicur Roānam bija daiļrunīga spalva — vēstule viegli uzrakstāma; tomēr viņš saplēsa divas lapas, pirms bija apmierināts.
— Ja tā turpināsit, — tcica Zanna, — jūs nebeigsit nekad.
— Redzat, grāfien, cs baidos sava maiguma; tas plūst pret manu gribu; tas varbūt nogurdinās karalieni.
— Ak, — ironiski teica Zanna, — ja jūs uzrakstīsit kā politiķis, viņa jums atbildēs ar diplomāta vēstuli.
— Jums taisnība, un jums ir īstas sievietes sirds un prāts. Klausieties, grāfien, kāpēc lai mums būtu noslēpums pret jums, kad jūs zināt mūsējo?
Viņa pasmaidīja.
— Tiesa, — viņa tcica, — jums ir maz kas slēpjams no manis.
— Lasiet man pār plecu, lasiet tikpat ātri, kā es rakstīšu, ja iespējams: mana sirds liesmo, mana spalva sadedzinās papīru.
Viņš tiešām ķērās pie darba: uzrakstīja tik versmainu un neprātīgu vēstuli, kas pilna ar mīlas pārmetumiem un kompromitējošiem aplie- cinājumie, ka Žanna, kas sekoja viņa domai līdz parakstam, teica sev: "Viņš uzrakstīja to, ko cs neuzdrīkstētos viņam diktēt."
Kardināls pārlasīja un teica Žannai:
— Vai tā ir labi?
— Ja viņa jūs mīl, — atbildēja nodevēja, — jūs to redzēsit rīt; tagad esat mierīgs.
— Līdz rītam, jā.
— Vairāk cs neprasu, monsicur.
Viņa paņēma aizzīmogoto vēstuli, ļāva pēc monsicur vēlēšanās sevi apkampt un noskūpstīt uz abiem plakstiem, un pret vakaru atgriezās mājās.
Tur, noģērbusies un atsvaidzinājusies, viņa sāka domāt.
Stāvoklis bija tāds, kādu viņa bija iedomājusies sākumā.
Vēl divi soļi un viņa sasniegs mērķi.
Kuru no abiem derēja izvēlēties par vairogu: karalieni vai kardinālu?
Šī kardināla vēstule neļaus viņam apsūdzēt Lamota kundzi, kad viņa agri vai vēlu piespiedis viņu samaksāt par kaklarotu pienācīgu summu.
Pieņemot, ka kardināls un karaliene redzēsies, lai izskaidrotos, kā viņi uzdrošināsies pazudināt Lamota kundzi, tik apkaunojoša noslēpuma glabātāju!?
Karaliene necels troksni un noticēs kardināla naidam pret viņu; kardināls ticēs karalienes koķetēšanai; bet izskaidrošanās, ja būs, notiks aiz slēgtām durvīm, un vienīgi aizdomās turētā Lamota kundze izceļos, realizējot glītu, pusotru miljonu lielu summu.
Kardināls gluži labi zinās, ka dimantus ir paņēmusi Zanna, ari karaliene to uzminēs; bet kāpēc gan sacelt trauksmi, ja tas tik cieši saistīts ar parku un Apollona peldētavu?
Vienīgi vienas vēstules pietrūka, lai izveidotu šo aizsardzības sistēmu. Kardinālam bija laba spalva, viņš vēl uzrakstīs septiņas astoņas reizes.
Kas attiecas uz karalieni, kas var zināt, vai šai pašā brīdī viņa nekala ar monsicur Šarnī ieročus pret Žannu Lamotu.
Sliktākajā gadījumā visi šie uztraukumi un viltīgie gājieni piespiedīs grāfieni bēgt. Zanna jau laikus gatavoja atkāpšanās ceļu.
Vispirms, kad iestāsies maksājuma termiņš, zeltkaļi par to paziņos. Karaliene dosies tieši pie monsicur Roāna. Kā?
Ar Žannas starpniecību, tas bija neizbēgami. Žanna brīdinās kardinālu un lūgs samaksāt. Ja viņš noraidīs, sekos draudi publicēt vēstules; viņš maksās.
Maksājums izdarīts: briesmas garām. Publiska skandāla iespējamība saglabājas, tāpēc līdz galam vajadzēs izmantot visas intrigas iespējas. Te var iegūt, ko vien sirds vēlas. Karalienes un Baznīcas prinča gods par pusotru miljonu, tas bija pārāk lēti; Žanna domāja, ka par to varētu dabūt trīs miljonus, ja tik gribētu.
Kāpēc Žanna bija tik droša par savas intrigas laimīgu iznākumu?
Viena iemesla dēļ — kardināls bija pārliecināts, ka Versaļas birzīs trīs naktis pēc kārtas viņš ir redzējis karalieni, — un nekāda vara pasaulē kardinālam nepierādītu, ka viņš maldās. Bija tikai viens pierādījums — dzīvs, neapgāžams, taču Žanna to likvidēs.
Nonākusi pie šā pārdomu punkta, viņa piegāja pie loga un uz balkona ieraudzīja Olīvu — gluži nemierīgu un ziņkāres pārņemtu.
«Noslēpums pieder mums abām," domāja Zanna, maigi sveicinādama savu līdzzinātāju.
Grāfiene pamāja Olīvai ar norunātu zīmi, lai šovakar viņa nokāpj lejā.
Saņēmusi šo oficiālo uzaicinājusi, Olīva ļoti priecīga atgriezās istabā; Zanna atkal iegrima pārdomās.
Likvidēt rīkus, kad tie vairs nav noderīgi, tāda ir visu intrigantu paraža. Tikai lielākai daļai tas neizdodas, vai nu tāpēc, ka lauzdami rīkus, liek tiem ievaidēties, kas nodod noslēpumus, vai arī salauž nepilnīgi un tic var kalpot citiem.
Zanna domāja, ka mazā Olīva pārāk mīl dzīvi un neļaus sevi salauzt neievaidēdamās.
Bija nepieciešams viņai izdomāt divas pasaciņas — vienu, lai viņa uzdrošinātos bēgt, un otru, lai viņai pašai ļoti gribētos bēgt.
Lai gan Olīva bija ļoti sajūsmināta par savas jaunās draudzenes sabiedrību, viņas sajūsma bija tikai daļēja, tas ir, tikai caur sava cietuma rūtīm lūkodamās, viņa uzskatīja to par brīnišķīgu. Bet sirsnīgā Nikolā neslēpa savai draudzenei, ka viņa labāk mīlētu pastaigas gaišā dienas laikā, galu galā visus brīvās dzīves vilinājumus nekā nakts pastaigas ar fiktīvo karalisko varenību.
Kaut kas no dzīves bija Zanna, viņas glāsti un sirsnīgā draudzība; reālā dzīve bija nauda un Bosīrs.
Zanna, kas bija izstudējusi šo teoriju, apņēmās to likt lietā pirmajā izdevīgajā gadījumā.
īsi sakot, grāfiene nolēma, ka viņas un Nikolā sarunas mērķis — bez pēdām iznīcināt pierādījumus par noziedzīgajām blēdībām Versaļas parkā.
Uznāca nakts, Olīva nokāpa lejā. Zanna viņu gaidīja pie durvīm.
Viņas abas pa Sentkloda ielu aizgāja līdz tukšajam bulvārim un iekāpa karietē, kura ripoja lēnām, lai vieglāk būtu sarunāties, pa apļveida ceļu, kas ved uz Vcnsēnu.
Nikolā bija pārģērbusies vienkāršā kleitā un uzmetusi uz galvas platu kapuci. Zanna bija saģērbusies kā grizete, — neviens viņas nevarēja pazīt. Starp citu, lai to izdarītu, būtu jāieskatās karietē, un vienīgi policijai bija tādas tiesības. Bet policijai nebija nekādu aizdomu.
Starp citu, šī kariete nebija vienkārša, jo uz durvīm bija Valuā ģerboņi, godājamie sargi, kuriem nekāda aģenta varmācība neuzdrīkstētos uzspiest pavēles.
Olīva noklāja skūpstiem Zannu, kas viņai atlīdzināja divtik.
— O, kā es garlaikojos, — iesaucās Olīva, — cs jūs meklēju, es jūs piesaucu.
— Bija neiespējami, mana mīļā, apmeklēt jūs, jo tad mēs abas, es un jūs, nokļūtu lielās briesmās.
— Kā tā? — izbrīnījusies vaicāja Nikolā.
— Šausmīgās briesmās, mana mazā, un no tā cs vēl tagad drebu.
— O! izstāstiet par to drīzāk!
— Jūs zināt, ka tc jums ir ļoti garlaicīgi.
— Jā, diemžēl!
— Un lai izklaidētos, jūs vēlējāties aiziet.
— Un jūs tik draudzīgi palīdzējāt.
— Tāpat jūs zināt, ko es stāstīju par virsnieku, mazliet traku, bet patīkamu, kas iemīlējies karalienē, kurai jūs esat mazliet līdzīga.
— Jā, zinu.
— Es muļķīgi liku jums priekšā nevainīgu izpriecu uzjautrināties par šo nabaga zēnu, un izjokot viņu, liekot tam ticēt, it kā karaliene justu kādu vājību pret viņu.
— Diemžēl! — nopūtās Olīva.
— Es jums neatgādināšu divas pirmās pastaigas naktī, Versaļas dārzā, kuras mēs atradāmies jukuša sabiedrībā.
Olīva nopūtās vēlreiz.
— Par šīm divām naktīm, kad jūs spēlējāt savu lomu tik labi, ka mūsu mīļākais uzņēma to visu ļoti nopietni.
— Tas varbūt bija slikti, — klusu tcica Olīva, — jo tiešām mēs viņu krāpām, un viņš to nav pelnījis; tas ir ļoti burvīgs kavalieris.
— Vai nc?
— O, jā!
— Bet uzgaidiet, tā vēl nav visa musu vaina. Iedevusi viņam rozi, ļāvusi saukt sevi par majestāti, devusi skūpstam rokas, tās ir tikai nerātnības… Bet… mana mazā Olīva, izrādās, ka tas nav viss.
Olīva nosarka tik stipri, ka Žanna katrā ziņā pamanītu, ja nebūtu bijusi tumša nakts. Tas tiesa, gudra sieviete būdama, viņa aplūkoja ceļu un nevis savu draudzeni.
— Kā… — šļupstēja Nikolā. — Kāpēc… nav viss?
— Bija trešā satikšanās, — tcica Žanna.
— Jā, — vilcinādamās tcica Olīva, — jūs to zināt, jo bijāt klāt.
— Atvainojiet, mīļā draudzene, kā vienmēr, cs stāvēju atstatu novērodama vai izlikdamās, ka novēroju, lai piešķirtu vairāk patiesības jūsu spēlei. Es taču neesmu ne redzējusi, nc dzirdējusi, kas notika šai alā. Es zinu tikai to, ko jūs man stāstījāt. Atgriezdamās, jūs stāstījāt, ka esat staigājuši, tērzējuši, kā turpinājāt rozes un roku skūpstīšanas rotaļu. Es ticu, ko man saka, mazā, dārgā.
— Labi.., bet… — drebēdama tcica Olīva.
— Nu, mana mīļā, mūsu neprātis lielās un stāsta vairāk, nekā šķietamā karaliene viņam atļāvusi.
— Kā tā?
— Izrādās, ka apskurbis un, būdams neprātīgs, viņš lielījies, ka dabūjis no karalienes neapstrīdamus savstarpējās mīlas pierādījumus. Sis nelaimīgais tiešām ir muļķis.
— Ak, Dievs! Ak, Dievs! — čukstēja Olīva.
— Viņš ir muļķis, tāpēc ka melo, vai nav tiesa? — teica Žanna.
— Kairā ziņā… — stostījās Olīva.
— Jūs taču nebūtu, mana mīļā, pakļāvusi sevi tādām briesmām, nesakot man par to nc vārda.
Olīva nodrebēja no galvas līdz kājām.
— Kā tas iespējams, — turpināja nežēlīgā draudzene, — ka jūs, mīlēdama Bosīru, būdama mana draudzene un grāfa Kaliostro apsargājamā, kura pakalpojumus tik noteikti noraidāt, kaprīzes dēļ dotu šim neprātim tiesības… lielīties? Nē, viņš ir zaudējis prātu, par to es esmu pārliecināta.
— Galu galā, — iesaucās Nikolā, — klausieties, kur tad īsti mums draud briesmas.
— Tūliņ. Mums būs darīšana ar neprāti, tas ir, ar cilvēku, kas nekā nebaidās un nevienu netaupa. Kamēr runa bija par rozi un skūpstu, — nav nekā briesmīga; karalienei ir rozes dārzā un viņai ir rokas, ar kurām var darīt, ko grib. Bet ja tas tiesa, ko runā par trešo satikšanos… Ai, Mīļais bērns, man nav miera, kopš šī doma mani nomoka.
Olīvai no bailēm sāka klabēt zobi.
— Kas tad notiks, ja tā ir taisnība, mana labā? — viņa jautāja.
— Vispirms atklāsies, ka neesat karaliene, vismaz, cik cs zinu.
— Nē, neesmu karaliene!
— Un ļaunprātīgi piesavinājusies Viņas Majestātes godu, lai izdarītu tādu… vieglprātību…
— Nu?
— To sauc par Majestātes apvainošanu. Bet tāda apsūdzība cilvēku var aizvest ļoti tālu.
Olīva ar rokām aizklāja seju.
— Bet tā kā jūs neizdarījāt to, ar ko viņš lielās, — turpināja Zanna, — tad tiksit galā, pierādīdama, ka viņš melo. Divus iepriekšējos vieglprātīgos soļus sodīs ar diviem līdz četriem gadiem cietumā un izraidīšanu.
— Cietums, izraidīšana! — izbijusies iesaucās Olīva.
— Tas nav novēršami; bet cs tomēr speršu piesardzības soļus un paslēpšos.
— Arī jūs uztraucaties par sevi?
— Un kā vēl! Vai šis neprātis par mani ziņos nekavējoties! Ai, mana nabaga Olīva, šī nerātnība mums maksās dārgi!
Olīva sāka raudāt.
— Bet cs, — viņa tcica, — nevienu mirkli es nevaru būt mierīga! O, negantais gars! O, dēmons! Redzat, cs esmu apsēsta. Pēc šīs nelaimes man nāks vēl citas.
— Nezaudējiet drosmi, pūlaties tikai izvairīties no trokšņa.
— O, es ieslēgšos pie mana labdara. Kā būtu, ja es viņam visā atzītos?
— Ko jūs iedomājaties! Atzīties cilvēkam, kas jūs rūpīgi lolo, slēpdams savu mīlu; cilvēkam, kas gaida tikai vienu vārdu, lai sāktu jūs dievināt, un viņam atzīties, ka uzvcdātics neuzmanīgi ar kādu citu. Es saku "neuzmanīgi," ievērojiet to; kas zina, ko iedomāsies viņš.
— Ak, Dievs, jums taisnība!
— Vēl vairāk: par to izplatīsies baumas, tiks ierosināta izmeklēšana tiesā, tā modinās šaubas jūsu labdarī. Un kas var galvot, ka viņš neizdos jūs, lai iegūtu labvēlību galmā?
— O!
— Pieņemsim, ka viņš gluži vienkārši jūs padzīs, ko jūs tad darīsit?
— Tad es esmu pazudusi!
— Un kas notiks ar Bosīru, ja viņš to uzzinās? — lēni teica Žanna, novērodama, kādu iespaidu atstās pēdējie vārdi.
Olīva sāka griezties uz vietas un ar vienu rāvienu izjauca savu sarežģīto matu sasukājumu.
— Viņš nositīs mani. O, nē, — viņa čukstēja, — es nogalināšu pali sevi.
Tad, pagriezusies pret Žannu, izmisusi viņa jautāja:
— Jūs mani nevarat glābt, jo jūs pati esat briesmās?
— Pikardijā man ir mazs zemes stūrītis, ferma, — Žanna atbildēja. — Ja varētu nemanīti aizsniegt šo patvērumu, kamēr nav sācies troksnis, tad varbūt paliktu kāda cerība?
— Bet šis bezprātis? Viņš pazīs jūs un atradīs visur.
— O! kad jūs aizbrauksit, paslēpsities un jūs vairs nevarēs atrast, tad cs vairs nebaidīšos no šā neprāša. Es skali viņam teikšu: „Jūs esat neprātis, ja izklāstāt tādas lietas. Pierādiet! To viņš nevarēs izdarīt. Tad klusi es viņam teikšu: jūs esat nelietis!
— Es aizbraukšu, kad un kā jūs gribat, — tcica Olīva.
— Es domāju, tas būs gudri darīts, — atbildēja Žanna.
— Vai nevajadzētu aizbraukt tūliņ?
— Nē. Uzgaidiet, kamēr cs visu sekmīgi nokārtoju. Slēpjaties un nerādāties, pat man ne. Mainiet pat savu izskatu!
— Jā, jā, paļaujieties uz mani.
— Un tagad atgriezīsimies mājās: mums nav vairs par ko runāt.
— Jā, atgriezīsimies. Cik ilgi jums vajadzēs sagatavoties?
— Es nezinu. Bet ievērojiet tikai vienu: no šodienas līdz jūsu aizbraukšanai, es vairs nerādīšos pie loga. Bet ja mani tur icraudzīsit, tad tikai tai dienā, kad dositics ceļā, un jums jābūt gatavai.
— O, pateicos, mana mīļā.
Viņas lēnām atgriezās Sentkloda ielā. Olīva neuzdrošinājās uzrunāt Žannu, bet Žanna bija pārāk dziļi iegrimusi domās, lai vēl runātu ar Olīvu.
Piebraukušas pie mājas, viņas apskāvās; Olīva pazemīgi lūdza Žannai piedošanu par visām nelaimēm, kādas sagādāja viņas vieglprātība.
— Es esmu sieviete, — atbildēja Lamota kundze, pakaļdarīdama latīņu dzejnieka vārdiem, — un nekas sievišķīgs man nav svešs!