Olīva pildīja solījumu.
Zanna izdarīja visu, ko bija solījusi.
Otrā dienā Nikolā pilnīgi sāka slēpties visur un no visiem, un neviens pat nevarētu iedomāties, ka viņa dzīvo Sentkloda ielā.
Aizslēpusies aiz aizkariem un priekškariem, viņa vēl aizslēģoja logus, neskatoties uz saules stariem, kas tos priecīgi apspīdēja.
Zanna, no savas puses zinādama, ka rītdien vajadzēja maksāt pirmos piecsimt tūkstošus livru, pamatīgi sagatavojās tam mirklim, kad sprāgs bumba.
Šis šausmīgais mirklis bija viņas rūpju pēdējais mērķis.
Aizbēgt bija viegli, bet viņa gudri aprēķināja, ka tad viņu nepārprotami apsūdzēs.
Palikt un gaidīt kā duclantci, zem ienaidnieka sitiena, palikt, lai kristu vai cerēt nogalināt savu ienaidnieku — tāds bija grāfienes lēmums.
Lūk, kāpēc otrā dienā pēc satikšanās ar Olīvu ap pulkstens diviem viņa parādījās pie loga, lai norādītu viltus karalienei, ka ir laiks sagatavoties vakarā aizbraukt.
Nav iespējams aprakstīt Olīvas prieku un bailes. Nepieciešamība bēgt nozīmēja briesmas; iespēja aizbēgt nozīmēja labklājību.
Viņa aizsūtīja Zannai izteiksmīgu gaisa skūpstu, bet tad sagatavojās, mazā sainītī ielikdama dažas sava labdara dārglietas.
Padevusi signālu, Zanna pazuda, lai sameklētu karieti, kurai uzticēt dārgo Nikolā jaunkundzes likteni.
Un tas bija viss, — viss, ko varētu pamanīt ziņkārīgais novērotājs no abu draudzeņu parasti tik raksturīgām saprašanās zīmēm.
Nolaisti aizkari, aizvērti logi, līdz vēlai vakara stundai šad un tad bija redzams kāds gaismas stariņš. Tad kaut kādi noslēpumaini trokšņi, kam sekoja dziļš klusums un tumsa.
Svētā Paula baznīcas tornī pulkstenis nosita vienpadsmit, un upes vējš atvēla skumji vienmuļas skaņas pat līdz Sentkloda ielai, kad Zanna iebrauca ielā ar trim spēcīgiem pasta karietē iejūgtiem zirgiem.
Uz karietes sēdekļa mētelī ietinies cilvēks pasta puisim rādīja virzienu
Zanna parāva viņu aiz mēteļa stūra, likdama apstāties Ruā-Dorē ielas stūrī.
Vīrietis nokāpa zemē un uzrunāja grāfieni.
— Lai kariete paliek šeit, mīļais monsicur Reto, — tcica Zanna, — ar pusstundu pietiks. Es atvedīšu kādu personu, kura iekāps karietē un kura jums jāaizved, cik ātri vien var, uz manu māju Amjcnā. Es maksāju dubulti.
— Jā, grāfien.
— Tur jūs viņu nodosit manam rentniekam Fontēnam, kurš zina, kas ar viņu jādara.
— Jā, madamc.
— Es piemirsu uzprasīt… vai jūs esat apbruņots, dārgais Reto?
— Jā, madamc.
— Šo dāmu apdraud kāds neprātis… Varbūt jūs gribēs apturēt ceļā…
— Kas tad man jādara?
— Jūs nogalināsit to, kas kavēs jūsu gaitu!
— Jā, madamc.
— Jūs man prasījāt divdesmit luidorus, par klusēšanu, cs jums došu simtu un samaksāšu ceļu uz Londonu, kur pēc trim nedēļām jūs sagaidīsit mani.
— Jā, madamc.
— Te ir simts luidoru. Es jūs bez šaubām vairs neredzēšu, jo gudrākais no jūsu puses būtu sasniegt Scntvalcrī, un no turienes doties tieši uz Angliju.
— Paļaujieties uz mani!
— Tas jūsu paša labā.
— Tas mūsu abu labā, — skūpstīdams grāfienes roku, tcica monsicur Reto. — Tātad cs gaidu.
— Un cs tūliņ atvedīšu dāmu.
Reto apsēdās karietē Žannas vietā. Bet grāfiene ātriem soļiem sasniedza Sentkloda ielu un uzkāpa augšā savā mītnē.
Visi šai lētticīgajā kvartālā gulēja. Aizdedzinājusi sveci, Žanna pacēla to pār balkonu, kas bija signāls Olīvai, ka laiks nokāpt.
— Viņa ir piesardzīga, — nodomāja grāfiene, redzēdama, ka logs ir tumšs.
Žanna ar sveci pamāja trīs reizes.
Nekā. Bet viņa, liekas, sadzirdēja it kā nopūtu vai „jā", nedzirdami izdvestu gaisā no loga lapotnes.
„Viņa acīmredzot nokāps pa tumsu," nodomāja Žanna, „tas ir vēl labāk."'
Un viņa pati nokāpa uz ielas.
Bet durvis neatvērās. Bez šaubām, Olīva kāpa pa trepēm, apkrāvusies ar smagiem saiņiem un somām.
— Muļķītc, — nikni tcica grāfiene, — cik daudz var zaudēt laiku lupatu dēļ.
Viss bija klusu. Žanna pienāca pie pretējās mājas durvīm.
Nekā. Viņa klausījās, piespiedusi ausi ar dzelzs naglām apsistajām durvīm.
Tā pagāja stundas ceturksnis.
Zanna spēra dažus soļus līdz bulvārim, lai apskatītu, vai logi ir apgaismoti.
Viņai likās, ka aiz divkāršiem aizkariem un lapotnes telpā mirgo vāja gaisma.
— Ak, Dievs, ko viņa dara, nožēlojamā?! Viņa varbūt nav redzējusi §ignālu. Nezaudēsim galvu! Atgriezīsimies. — Un tiešām viņa uzkāpa atkal savā dzīvokli un atkārtoja signālus ar svecēm.
Tie palika bez atbildes.
— Laikam, — nodomāja Žanna, niknumā burzīdama aproces, — netikle ir saslimusi un nevar pakustēties. O, bet vienalga, dzīvai vai mirušai, viņai šovakar jāaizbrauc.
Un kā vajāta lauvene, viņa aši noskrēja pa kāpnēm lejā. Rokā viņa turēja atslēgu, kura tik daudzas reizes bija Olīvai gādājusi nakts brīvību.
Tai bridi, kad viņa gatavojās bāzt atslēgu, Žanna pēkšņi sāka šaubīties.
— Bet ja augšā pie viņas kāds ir? — domāja grāfiene.
— Nevar būt! Ja tomēr būs, cs dzirdēšu balsis un pagūšu nokāpt. Bet ja es satikšu kādu uz kāpnēm…
Un pēc šīs bīstamās iedomas, viņa tik tikko neatmeta savu nodomu.
Bet zirgu pakavu mīņāšanās troksnis uz skanīgā bruģa lika viņai pieņemt galīgo lēmumu.
— Bez briesmām, — viņa teica, — nekas nenotiek. Bet pārdrošniekam briesmas ir nieks.
Viņa pagrieza smago atslēgu un durvis atvērās.
Viņa zināja istabu izvietojumu, Žanna to bija ielāgojusi, vakaros gaidīdama Olīvu.
Ne mazākā trokšņa, nc gaismas, it nevienas dzīvas dvēseles.
Tā viņa nokļuva Nikolā dzīvokļa priekštelpā.
Tur zem durvīm varēja redzēt gaišu svītru; aiz durvīm dzirdēja steidzīgu soļu troksni.
Aizturēdama elpu, Žanna klausījās. Neviens nerunāja. Tātad Olīva bija viena, viņa staigāja, bez šaubām kravājās. Tātad viņa nebija slima, bet vienkārši aizkavējusies.
Žanna klusām piesita pie durvīm.
— Olīva! Olīva; mana mazā draudzene!..
Pa paklāju tuvojās soļi.
— Atveriet! Atveriet! — nepacietīgi iesaucās Žanna.
Durvis atvērās, gaismas straume applūdināja Žannu, viņa stāvēja pretī kādam vīrietim, kas rokās turēja trīsžuburu svečturi. Viņa briesmīgi iekliedzās un paslēpa seju.
— Olīva! — šis cilvēks teica, — vai tā esi tu?
Un lēnām viņš pacēla grāfienes apmetni.
— Grāfiene Lamota, — viņš savukārt iesaucās, apbrīnojami dabīgā pārsteigumā.
— Monsieur Kaliostro, — čukstēja Žanna, grīļodamās un tik tikko nezaudēdama samaņu.
No visām briesmām, kādas iedomājās Žanna, šī nekad viņai nebija ienākusi prātā. Pēc pirmā acu uzmetiena, liekas, tur nebija nekā briesmīga, bet mazliet pārdomājot un redzot šā savādā cilvēka dziļo noslēpumainību, briesmas likās drausmīgas.
Žanna vairs nevaldīja pār sevi; viņa atkāpās un,šķiet, vēlējās mesties pa kāpnēm lejā.
Kaliostro, laipni pasniedzis roku, lūdza apsēsties.
— Kam man jāpateicas par jūsu apmeklējumu, madamcl — mierīgā balsī viņš jautāja.
— Monsicur, — intrigante stostījās, nespēdama novērst acis no grāfa, — cs atnācu… cs meklēju…
— Atļaujiet, kundze, pasaukt savus ļaudis, lai viņus sodītu par nevīžību un rupjību, ka atstājuši tik augstas kārtas sievieti vienu un nav pavadījuši līdz manām durvīm.
Žanna drebēja. Viņa ar mājienu apturēja grāfu.
— Jums laikam patrāpījās tas nelietis vācietis, mans vārtu sargs, — tas nesatricināmi turpināja, — tas mūžīgi ir piedzēries. Viņš nebūs jūs pazinis. Vārtus viņš būs atvēris, nekā nerunādams, un pēc tam alkal iemidzis.
— Nerājiet viņu, monsicur, — kļūdama mazliet drošāka, tcica Žanna, kas nenojauta lamatas.
— Viņš taču atvēra jums durvis?
— Man liekas, jā… — Bet jūs apsolījāt viņu nerāt.
— Savu vārdu cs turēšu, — smaidīdams tcica grāfs. — Tikai tagad, grāfien, varbūt jūs papūlētos paskaidrot sīkāk.
Redzēdama, ka viņu netur aizdomās, it kā pati atvērusi durvis, Žanna varēja melot par sava apmeklējuma nolūkiem. Viņa nekavējās to darīt.
— Es nācu, — viņa tcica ļoti ātri, — aprunāties, monsicur grāf, par dažām baumām, kas klīst apkārt.
— Kādas baumas?
— Ncstcidzinict mani, lūdzu, — viņa klīrīgi teica, — mans jautājums ir mazliet kutelīgs.
„Mcklē! Es jau atradu!" domāja Kaliostro.
— Jūs esat Viņa Eminences monsicur kardināla Roāna draugs, — tcica Žanna.
„Ahā, nav slikti," nodomāja Kaliostro, „cj līdz tā diega galam, kuru cs turu rokā, bet tālāk cs tevi nelaidīšu."
— Tiešām, grāfien, esmu draudzīgās attiecībās ar Viņa Eminenci, — viņš teica.
— Un es atnācu, — turpināja Zanna, — uzzināt no jums…
— Par! — tcica Kaliostro ar izsmieklu.
— Es jums jau tcicu, ka mans jautājums ir kutelīgs, neizmantojiet to! Jums ir zināms, ka monsicur Roāns ir man drusku pieķēries, un cs gribētu zināt, līdz kādai pakāpei… Galu galā, kā tautā runā, jūs lasāt pat prāta un sirds dziļumos.
— Vēl mazliet skaidrības, grāfien, — Kaliostro tcica, — lai cs labāk varētu lasīt jūsu sirds un prāta tumsā.
— Runā, ka Viņa Eminence mīl citu; ka viņa Eminence iemīlējis kādu augstu dāmu… Pat runā…
Pie šiem vārdiem Kaliostro vērsa uz Žannu tik asu skatu, ka viņa tik tikko nepaģība.
— Grāfien, — viņš teica, — tiešām cs lasu sirdīs; bet lai pareizi lasītu, man ir vajadzīgs palīgs. Papūlaties atbildēt uz šādiem jautājumiem: — Kāpēc jūs nācāt maklēt mani šeit, ja cs tc nedzīvoju?
Žanna nodrebēja. — Kā jūs iekļuvāt šeit, ja šai pils daļā nav nc piedzērušā šveicara, nc sulaiņu. Un ja nenācāt meklēt mani, ko tad jūs meklējāt?
— Jūs neatbildat? — viņš tcica trīcošajai grāfienei, — tad cs jums palīdzēšu. Jūs iegājāt ar atslēgu, ko cs jūtu jūsu kabatā; lūk, tā. Jūs nācāt meklēt jauno sievieti, kuru vienkāršas labsirdības dēļ slēpu šeit.
Žanna sagrīļojās kā ar saknēm izrauts koks.
— Un… ja tā ir? — viņa klusu tcica, — vai tas ir noziegums? Vai nav atļauts vienai sievietei apmeklēt otru? Pasauciet viņu, un viņa pateiks, vai mūsu draudzība…
— Grāfien, — Kaliostro viņu pārtrauca, — jūs man to sakāt, zinādama, ka viņas vairs nav šeit.
— Viņas vairs nav šeit!.. — pārbiedēta iesaucās Žanna, — Olīvas vairs nav šeit?
— O! — teica Kaliostro, — varbūt jūs nezināt, ka viņa aizbraukusi, kad pati palīdzējāt bēgt?
— Bēgt? Es! — iesaucās Žanna, atgūdama cerību. — Viņa ir aizvesta un jūs apsūdzat mani?
— Vēl vairāk, cs esmu pārliecināts, ka esat sarīkojusi viņas nolaupīšanu.
— Pierādiet, — nekaunīgi tcica grāfiene.
Kaliostro paņēma kādu papīru no galda un parādīja:
„Monsicur un augstsirdīgais labdari," bija rakstīts Kaliostro
adresētajā vēstulē, „p iedod iet, ka cs jūs atstāju; bet vairāk par visu cs mīlu Bosīru; viņš ieradās, mani aizved, cs viņam sekoju. Ardievu! Saņemiet manas pateicības apliecinājumus."
— Bosīrs!.. sastingdama tcica Žanna. — Bosjrs!.. Bet viņš nezināja Olīvas adresi.
— O, jā, grāfien, — atbildēja Kaliostro, rādīdams viņai otru papīru, kuru izvilka no kabatas.
— Lūk, šo papīru cs pacēlu uz kāpnēm, šodien iedams uz manu ikdienas satikšanos. Šī vēstule, acīmredzot, izkritusi no monsicur Bosīra kabatas.
Drebēdama grāfiene izlasīja:
„Monsicur Bosīrs Olīvas jaunkundzi atradīs Sentkloda ielā, uz bulvāra stūra, no kurienes arī aizvedīs viņu. To ieteic viņam sirsnīgā draudzene. Nekavējaties!"
— O, — tcica Lamota kurtdzc, saburzīdama papīru.
— Nu, viņš to ir aizvedis, — dzestri tcica Kaliostro.
— Bet kas uzrakstīja šo vēstuli?
— Acīmredzot, jūs, Olīvas sirsnīgā draudzene.
— Bet kā viņš iekļuva šeit? — iesaucās Zanna, nikni uzlūkodama nejūtīgo sarunas biedru.
— Vai ar jūsu atslēgu nevar šeit iekļūt?
— Bet ja tā ir pie manis, tā nevarēja būt Bosīram.
— Ja ir viena atslēga, tad var būt arī otra, — atbildēja Kaliostro, lūkodamies viņai sejā.
— Jums visur ir pierādījumi, — lēnām atbildēja grāfiene, — kamēr man ir tikai aizdomas.
— O, man arī lādas ir, — tcica Kaliostro, — kuras ir labākas par jūsējām, grāfien.
Un teicis šos vārdus, viņš grāfieni atlaida ar nemanāmu kustību.
Viņa sāka kāpt lejup; bet uz kāpnēm, kas pirms brīža, kad viņa kāpa augšā, bija tumšas un it kā pamestas, tagad redzēja neskaitāmu daudzumu sveču un Kaliostro sulaiņu, kuru priekšā grāfs skaļi tcica desmit lāgiem:
— Grāfiene Lamota.
Viņa izgāja, elsdama naidā un atriebības alkās.