Nākamajā dienā bija pēdējais maksājuma pagarinājuma termiņš, ko juvelieriem Bēmeram un Bosāndžam noteica pati karaliene.
Tā kā Viņas Majestātes vēstule ieteica, viņi gaidīja, ka piecsimt tūkstošus livru viņiem piesūtīs.
Lai arī cik bagāti veikalnieki nebūtu, bet piecsimt tūkstoši livru ienākums ir ļoti svarīga lieta, tāpēc kompanjoni laikus uzrakstīja kvīti visskaistākajā rokrakstā, kādā vien aizpilda dokumentus par naudas saņemšanu.
Bet kvīts bija uzrakstīta veltīgi: neviens nenāca to apmainīt pret piecsimt tūkstošiem livru.
Nakts juvelieriem pagāja šausmīgi, gandrīz neticamās ziņas gaidās. Varbūt karalienei bija kādas īpašas domas. Viņai bija jāslēpj; viņas sūtnis varbūt ieradīsies pēc pusnakts.
Nākamās dienas ausma izgaisināja Bēmcra un Bosāndža cerības. Bosāndžs nolēma doties uz Versaļu kopā ar Bēmeru, kurš ielīda karietes stūrī.
Bēmcrs prasīja, lai viņu aizved pie karalienes. Viņam atbildēja, ka tas nav iespējams, ja viņam nav ielūguma vēstules.
Pārsteigts un uztraucies, viņš sāka uzstājīgi prasīt. Un tā kā viņš pazina ļaudis, tā kā prata pa labi un kreisi izdāļāt lētākus akmentiņus, tad radās palīgi, kas papūlējās, lai viņš nostātos Viņas Majestātes ccļā, kad viņa atgriezās no pastaigas pa Trianonu.
Tiešām, vēl trīsēdama no satikšanās ar Šarnī, kam nebija kļuvusi par mīļāko, bet gan par tuvu cilvēku, Marija Antuancte nāca ar priecīgu sirdi, kad pēkšņi pamanīja apbēdināto un godbijīgo Bēmcra seju.
Karaliene viņam uzsmaidīja, ko viņš uzskatīja par labu zīmi un pasteidzās lūgt audienci, ko karaliene viņam arī apsolīja pēc pulkstens diviem, tas ir, pēc pusdienām. Viņš aiznesa šo priecīgo ziņu Bosāndžam, kas gaidīja karietē, un, slimodams ar smaganu iekaisumu, negribēja rādīt karalienei nepatīkamu seju.
— Nav nekādu šaubu, — viņi runāja savā starpā, iztirzādami Marijas Antuanetcs niecīgāko kustību, sīkāko vārdiņu, — nav nekādu šaubu, ka Viņas Majestātei atvilknē ir nauda, ko viņa nevarēja piesūtīt vakar; viņa tcica pulkstens divos, tāpēc, ka divos viņa būs viena.
Un, kā pazīstamās fabulas tēli, viņi sev jautāja, vai naudu viņi saņems banknotēs, zeltā vai sudrabā.
Pulkstenis nosita divi, juvelieris bija savā postenī. To ieveda Viņas Majestātes buduārā.
— Kas jums uz sirds, Bēmer? — karaliene teica, tiklīdz bija viņu pamanījusi. — Vai jūs gribat atkal runāt par dārgakmeņiem? Jums neveicas ar mani.
Bēmers iedomājās, ka kāds ir paslēpies apartamentos un karaliene baidās, ka viņus sadzirdēs.
Un pieņēmis saprātīgu izskatu, apkārt skatīdamies, viņš atbildēja:
— Jā, madamc.
— Ko jūs tā skatāties? — pārsteigta vaicāja karaliene. — Vai jums ir kāds noslēpums izpaužams?
Šādas izlikšanās samulsināts, viņš nekā neatbildēja.
— Zinu jūsu noslēpumus — kā vienmēr — pārdot kādu dārgakmeni, — karaliene turpināja, — kaut kādu retumu? O, nebaidieties: mūs neviens nedzird!
— Tādā gadījumā… — murmināja Bēmcrs.
— Nu, ko?
— Tad cs varu teikt Jūsu Majestātei…
— Bet sakiet ātrāk, dārgais Bēmer!
Godbijīgi smaidīdams, juvelieris pienāca tuvāk.
— Man jāsaka Jūsu Majestātei, ka vakar mūs aizmirsāt, — viņš teica, godbijīgi smaidīdams un rādīdams mazliet dzeltenos zobus.
— Aizmirsu, ko?! — pārsteigta vaicāja karaliene.
— Ka vakar… bija termiņš…
— Termiņš!.. Kāds termiņš?..
— O, piedodiet, Jūsu Majestāte, ja cs atļaujos… Es zinu labi, ka tā ir nepieklājība. Varbūt karaliene nav sagatavojusies… Tā būtu liela nelaime, bet galu galā…
— Klausieties Bēmer, — iesaucās karaliene, cs nesaprotu nc vārda, ko jūs man sakāt. Izskaidrojiet taču, mans dārgais!
— Jūsu Majestāte būs piemirsusi. Tas arī nav nekas sevišķs, ar tādām darīšanām.
— Piemirsusi ko? Vēl viena mikla!
— Vakar bija pirmais maksājuma termiņš par kaklarotu, — apmulsis teica Bēmcrs.
— Tātad jūs pārdevāt kaklarotu? — karaliene pārjautāja.
— Nu… — Bēmcrs tcica, apstulbis lūkodamies karalienē, — man, liekas, — jā.
— Un tic, kam pārdevāt, jums nav samaksājuši, mans nabaga Bēmer? Šiem ļaudīm jādara tā, kā darīju es: nespējot nopirkt kaklarotu, viņiem tā jāatdod un jums jāatstāj iemaksa.
— Ko?… — stostījās juvelieris, grīļodamies kā pēc pērkona spēriena, — ko Jūsu Majestāte grib teikt?
— Es saku, nabaga Bēmer, ja desmit pircēji atdos jums kaklarotu tāpat kā es, atstādami divsimt tūkstošu livru iemaksas, tas jums sagādātu divus miljonus un klāt vēl kaklarotu.
— Kā… — iesaucās Bēmcrs nosvīzdams, — Jūsu Majestāte saka, ka atdevusi man kaklarotu?
— Kādu komēdiju jūs te spēlējat? — stingri uzprasīja karaliene. — Vai tiešām šai nolādētajai kaklarotai ir lemts mūžīgi sajaukt kādam prātu.
— Bet man likās, Jūsu Majestāte tcica, ka it kā atdevusi man kaklarotu atpakaļ? — pie visām miesām drebēdams, jautāja Bēmers.
Sakrustojusi rokas, karaliene uzlūkoja Bēmeru.
— Par laimi, — viņš teica, — man ir ar ko atsvaidzināt jūsu atmiņu. Jūs esat ļoti aizmāršīgs, monsicur Bēmer, lai neteiktu vairāk!
Viņa piegāja pie sekretera un izvilka salocītu papīrīti. To izlasījusi, viņa lēnām pasniedza lapiņu nelaimīgajam Bēmeram.
— Man liekas, te ir skaidri uzrakstīts. — Un viņa apsēdās, lai labāk varētu novērot juvelieri, kamēr tas lasīja.
Viņa seja sākumā pauda pilnīgu neticību, bet tad pamazām tajā parādījās šausmīgas izbailes.
— Nu, — tcica karaliene, — vai jūs pazīstat šo kvīti, kas apliecina pilnīgi noteikti, ka saņēmāt kaklarotu atpakaļ? Bet, varbūt jūs piemirsāt, ka jūs sauc par Bēmeru?
— Bet, madamc, — reizē niknuma pilnā un sažņaugtā balsī teica Bēmcrs, — šo kvīti neesmu parakstījis cs.
Karaliene atkāpās, iznīcinādama šo cilvēku ar savu acu zibeņiem.
— Jūs noliedzat!
— Pilnīgi… Lai atņem man brīvību un dzīvību, bet nekad es neesmu saņēmis kaklarotu un nekad neesmu parakstījis šo kvīti. Un ja te būtu klucis un bende klāt, cs vēl atkārtotu: Jūsu Majestāte, šī kvīts nav mana.
— Tātad, cienījamais monsicur, — tcica karaliene viegli nobālēdama,- es esmu nozagusi šo kaklarotu; tātad jūsu kaklarota ir pie manis?
Bēmcrs parakņājās portfelī un izvilka vēstuli, kuru viņš savukārt pasniedza karalienei…
— Tā es nedomāju, madamc, — cienīgā, bet uztrauktā balsī viņš tcica, — es nedomāju, ka Viņas Majestāte būtu rakstījusi šo atzinību, ja gribētu atdod man kaklarotu.
— Bet, — iesaucās karaliene, — kas tā par skrandu?! Es nekad neesmu to rakstījusi! Vai tas ir mans rokraksts?
— Tas ir parakstīts, — saskaities tcica Bēmcrs.
— Francijas Marija Antuanete… Jūs esat traks! Vai cs esmu francūziete? Vai cs neesmu Austrijas erchercogiene? Vai tas nav muļķīgi, ka es būtu kaut ko tamlīdzīgu rakstījusi?! Tā ir pārāk rupja viltība, monsicur Bēmer! Vācieties ārā, to jūs varat nodot saviem viltotājiem!
— Maniem viltotājiem, — čukstēja juvelieris, kas tik tikko nezaudēja samaņu, dzirdēdams šos vārdus. — Jūsu Majestāte tur mani aizdomās?
— Jūs turējāt aizdomās mani, Mariju Antuancti, — lepni teica karaliene.
— Bet šī vēstule, — iebilda Bēmcrs, norādīdams uz papīru, kuru viņa vēl turēja rokās.
— Un kvīts, — viņa atbildēja, — rādīdama viņam papīru, ko tas nebija izlaidis no rokām.
Bēmcrs atbalstījās uz krēsla; parkets virpuļoja viņam zem kājām. Viņš strauji elpoja, un apoplcksijas purpurkrāsu nomainīja zilganais ģīboņa bālums.
— Atdodiet man kvīti, — tcica karaliene, — un ņemiet atpakaļ savu vēstuli ar Francijas Marijas Antuanctcs parakstu! Jebkurš skrīveris jums pateiks, ko tā ir vērta.
Un izrāvusi viņam no rokām kvīti, viņa svieda tam vēstuli un pagriezusies iegāja blakusistabā, atstādama nelaimīgo tādā stāvoklī, ka viņš pat nespēja domāt un, neievērodams etiķeti, atkrita krēslā.
Tomēr pēc dažām minūtēm viņš atguvās un pa galvu, pa kaklu metās ārā no dzīvokļa pie Bosāndža, izstāstīdams tam notikumu, ka tas viņu sākumā noturēja par jukušu.
Bet viņš to vairākkārt izstāstīja tik labi un tā dievojās, ka Bosāndžs sāka plēst parūku, bet Bēmcrs savus paša matus. Garāmgājējiem, kas iemeta acis karietē, tas bija reizē bēdīgs un jocīgs skats.
Tomēr pavadīt visu dienu karietē nav iespējams. Un izplēšot matus vai parūku, uzduras galvaskausam, un zem galvaskausa vajag būt smadzenēm, tad abi juvelieri nāca pie domas apvienoties, lai ielauztu karalienes durvis un iegūtu no viņas kaut ko līdzīgu paskaidrojumam.
Nožēlojamā stāvoklī viņi devās uz pili, kur sastapa kādu karalienes virsnieku, kas aicināja abus iekšā. Lai lasītājs iedomājas prieku, ar kādu viņi steidzās pakļauties.
Viņi bez vilcināšanās tika ievesti pie karalienes.