Karaliene, liekas, nepacietīgi gaidīja, tiklīdz viņa pamanīja juvelierus, tā dzīvi iesaucās:
— Ā, lūk, Bosāndža kungs! Jūs atvedāt sev pastiprinājumu, Bēmer? Jo labāk!
Bēmers nekā nerunāja, bet viņš daudz domāja. Līdzīgos gadījumos vislabākais ir pāriet uz žestiem: Bēmers metās Marijai Antuanetci pie kājām.
Žests bija izteiksmīgs.
Bosāndžs darīja tāpat kā viņa kompanjons.
— Kungi, — tcica karaliene, — tagad cs esmu mierīga, un vairs nedusmošos. Turklāt man radās doma, kura mainīja manas jūtas pret jums. Nav nekādu šaubu, ka mēs, jūs un es, esam izmuļķoti kaut kādu noslēpumainu apstākļu dēļ… kas man vairs nav noslēpums.
— Ak, madamcl — iesaucās Bēmcrs, šo karalienes vārdu iedrošināts, — jūs vairs neturat mani aizdomās… ka cs esmu… O, cik riebīgs vārds — viltotājs!..
— Un man arī ir nepatīkami dzirdēt šo vārdu, lūdzu ticēt, tāpat kā jums to izteikt, — tcica karaliene. — Nē, cs jūs vairs neturu aizdomās.
— Vai Jūsu Majestātei tomēr ir kādas aizdomas?
— Atbildiet uz maniem jautājumiem! Jūs sakāt, ka dimantu jums nav?
83 — 16 -
— Mums to nav, — reizē atbildēja abi juvelieri.
— Jums katrā ziņā nav svarīgi zināt, kam es tos nodevu. Vai jūs esat redzējuši… grāfieni Lamotu?
— Kā tad, madamc, mēs viņu redzējām…
— Un viņa nav jums aizvedusi nekā… no manis?
— Nē, madame. Grāfienes kundze mums teica tikai vienu vārdu: „Uzgaidiet!"
— Bet kas jums nodeva vēstuli?
— Vēstuli? — atbildēja Bēmcrs. — To kas bija Jūsu Majestātes rokās, mums nakts laikā atnesa kāds ziņnesis.
Un viņš parādīja uz viltoto vēstuli.
— Ak, labi, — teica karaliene. — Jūs redzat, nevar apgalvot, ka tā nākusi tieši no manis.
Viņa pazvanīja, ienāca sulainis.
— Sakiet, lai ataicina grāfieni Lamota kundzi! — mierīgi pavēlēja karaliene.
— Un, — tāpat nesatricināmi viņa turpināja, — jūs neesat redzējušies nc ar vienu, jūs neesat redzējuši monsicur Roānu?
— Kā tad, madamc, kardināls bija ieradies apjautāties…
— Ļoti labi! — atbildēja karaliene, — mums nav jāiet tālāk. No tā mirkļa, kopš šai lietā iejaukts kardināls monsicur Roāns, jums nav ko zaudēt cerības. Es sāku saprast: Lamota kundze, teikdama jums: „Uzgaidict!" gribēja… Nē, cs nesaprotu nekā un nekā negribu saprast… Dodieties tieši pie kardināla un pastāstiet viņam, ko teicāt man; pasteidzieties, un picbilstict, ka zinu visu!
Šīs cerības liesmiņas uzmundrināti, juvelieri saskatījās mazliet drošāk.
Vienīgi Bosāndžs, kas gribēja iemest savu vārdu, uzdrošinājās ļoti klusu teikt:
— Tomēr karalienes rokās bija viltota kvīts, un viltošana ir noziegums.
Marija Antuanete sarauca uzacis.
— Tiesa, — viņa teica, — ja jūs nesaņēmāt kaklarotu, šis raksts ir viltojums. Bet lai konstatētu viltojumu, nepieciešams nostādīt jūs pretī personai, kurai uzdevu aiznest jums dimantus.
— Kad to vēlēsies, Jūsu Majestāte, — iesaucās Bosāndžs, — mēs esam godīgi tirgotāji un nebaidāmies no atklātības.
— Tad meklējiet skaidrību pie monsieur kardināla, vienīgi viņš var noskaidrot šo lietu.
— Un Jūsu Majestāte atļaus atvest atbildi? — jautāja Bēmcrs.
— Es visu uzzināšu pirms jums, — tcica karaliene, — es jūs izglābšu no grūtībām. Ejiet!
Viņa tos atlaida. Kad juvelieri bija aizbraukuši, karalieni pārņēma nemiers, un viņa sūtīja vienu kurjeru pēc otra pie Lamota kundzes.
Mēs neiedziļināsimies karalienes pārdomās un aizdomās, tieši otrādi, mēs viņu atstāsim, lai kopā ar juvelieriem trauktos pretī kārotajai patiesībai.
Kardināls bija mājās un ar neaprakstāmām dusmām lasīja mazu vēstulīti, ko it kā no Versaļas bija atsūtījusi Lamota kundze. Vēstule bija barga un laupīja kardinālam visas cerības: tā pavēlēja nekā vairs nedomāt un aizliedza parādīties Versaļā, atsaukdamās uz godprātību, lai neatjaunotu attiecības, kuras kļuvušas neiespējamas.
Pārlasīdams šos vārdus, princis lēkāja kā uz oglēm; viņš burtoja vārdu pēc vārda; viņš, likās, prasīja papīram iemeslu, kas pamudināja uzrakstīt tik nežēlīgus vārdus.
— Koķeta — kaprīza un neuzticīga! — izmisumā viņš iesaucās. — O, cs atriebšos!
Viņš savāca kopā visus nožēlojamos sīkumus, kuri atvieglo mīlas sāpju mocītās sirdis, bet neizārstē mīlu.
— Lūk, viņa man uzrakstīja četras vēstules un visas netaisnīgas, citu par citu bargāku. Viņa rotaļājas ar mani! Tie ir tādi pazemojumi, kurus cs nepiedošu, ja viņa kaprīzes dēļ mani atstums vēlreiz.
Un nelaimīgais apmāna upuris ar drudžainu cerību pārlasīja visas vēstules.
Pēdējā bija cietsirdības meistardarbs, nabaga kardināla sirds bija saplosīta, un tomēr viņš mīlēja tik stipri, ka vienlaikus juta sāpes un baudu, lasīdams un pārlasīdams aukstās bezkaunības, kas atsūtītas, pēc Lamota kundzes vārdiem, no Versaļas.
Šai brīdī juvelieri ieradās viņa pilī.
Kardināls bija ļoti pārsteigts par neatlaidīgo vēlēšanos viņu redzēt. Trīs reizes viņš aizdzina kambarsulaini, kas tomēr atnāca ceturto reizi, teikdams, ka Bēmcrs un Bosāndžs ir ar mieru aiziet tikai tad, ja viņus piespiedīs ar varu.
— Ko tas nozīmē? — brīnījās kardināls. — Pasauciet viņus!
Viņi ienāca. Abu uztrauktās sejas liecināja, cik nežēlīgu cīņu viņiem bija jāiztur gan fiziski, gan garīgi. Ja viņi uzvarēja vienā kaujā, nelaimīgi tika sakauti otrā. Nekad Baznīcas prinča priekšā nebija stāvējuši uztrauktāki cilvēki.
— Un kas tā par varmācību, juvelieru kungi? Vai te kāds jums ir kaut ko parādā? — iekliedzās kardināls, viņus ieraudzīdams.
Tāds tonis lika šausmās nodrebēt abiem kompanjoniem.
— Vai tik neatkārtosies tie paši skati? — teica Bēmcrs, caur pieri lūkodamies uz savu biedru.
— O, nē, nē! — pēdējais atbildēja, sakārtodams parūku ar ļoti kareivisku rokas kustību, — cs esmu sagatavojies visiem uzbrukumiem.
Un viņš paspēra gandrīz vai draudīgu soli, kamēr Bēmcrs, kā jau gudrākais, palika iepakaļ.
Kardināls domāja, ka viņi ir traki, un skaidri to pateica.
— Monsicur, — tcica izmisušais Bēmcrs, pārtraukdams katru balsienu ar nopūtu, — esat taisnīgs, esat žēlsirdīgs! Aiztaupiet mums dusmas, un ncliccict izrādīt nccicnību pret lielāko un slavenāko princi!
— Kungi, neesat ārprātīgi, tad jūs izsviedīs pa logu, — tcica kardināls,— ja jūs esat traki, tad jūs gluži vienkārši izvedīs ārā. Izvēlaties!
— Monsicur, — mēs neesam ārprātīgi, mēs esam apzagti.
— Bet kas man par daļu, — atsāka monsicur Roāns. — Es neesmu policijas priekšnieks.
— Bet kaklarota bija jūsu rokās, monsicur, — šņukstēdams tcica Bēmcrs. — Jums tas būs jāpliccina tiesā, monsicur…
— Man bija kaklarota? — tcica princis. — Tātad tā ir nozagta!
— Jā, monsicur.
— Nu labi! Ko saka karaliene? — iesaucās kardināls, ieinteresēdamies par šo lietu.
— Karaliene mūs atsūtīja pie jums.
— Tas ir ļoti patīkami no Viņas Majestātes puses. Bet ko cs varu darīt, mani mīļie?
— Jūs varat visu, monsicur-, jūs varat pateikt, kas ar to notika.
— Es?
— Bez šaubām.
— Bet, dārgais monsicur Bēmer, tā jūs varētu runāt ar mani tad, ja es piederētu zagļu bandai, kas paņēma karalienes kaklarotu.
— Šo kaklarotu nenozaga no karalienes.
— Bet no kā? Ak, Dievs!
— Karaliene saka, ka tā nebija viņas īpašumā.
— Kā, viņa noliedz! — stomīdamies tcica kardināls. — Jums taču ir viņas paraksts.
— Karaliene apgalvo, ka paraksts ir viltots.
— Pietiek taču! — iesaucās kardināls. — Jūs gluži vienkārši esiet zaudējuši saprašanu.
— Vai tas tiesa, ka viltots? — Bēmcrs apvaicājās Bosāndžam, kas atbildēja, trīsreiz pamādams ar galvu.
— Karaliene nenoliedza, — tcica kardināls, — tāpēc, ka pie viņas, kāds jau bija, kad jūs runājāt.
— Neviena, monsicur, bet tas nav viss.
— Kas tad vēl?
— Karaliene nc tikai uzstāj, ka paraksts ir viltots; viņa parādīja mūsu kvīti, kura apliecina, ka mēs kaklarotu dabūjām atpakaļ īpašumā.
— Jūsu kvīti, — tcica kardināls. — Un kvīts?
Viltota, tāpat kā pirmā, kardināla kungs, jūs to ļoti labi zināt.
— Viltota… abas viltotas… Un jūs sakāt, ka cs labi zinu?
— Noteikti, ja jūs atbraucāt apstiprināt to, ko mums tcica Lamota kundze. Jo jūs zinājāt labi, ka mēs pārdevām kaklarotu un ka tā bija karalienes rokās.
— Tās, — tcica kardināls, pārvilkdams ar roku pierei, — man šķiet, ir ļoti nopietnas lietas. Mazliet aprunāsimies!
— Jā, monsicur.
— Vispirms — kaklarotas pirkums, ko cs izdarīju uz Viņas Majestātes rēķina, par ko iemaksāju divsimt piecdesmit tūkstošus livru.
— Tas tiesa, monsicur.
— Pēc tam pirkumu apliecināja ar karalienes parakstu, uz viņas noteikumiem; vismaz tā jūs man teicāt.
— Ar viņas parakstu… Jūs sakāt, ka tas ir karalienes paraksts, vai ne, monsicurl
— Parādiet man!
— Lūk!
Juvelieri izvilka vēstuli no kabatas portfeļa. Kardināls paskatījās tanī…
— Tiešām, — viņš iesaucās… jūs esat kā bērni… Francijas Marija Antuancte… Vai tad karaliene nav Austrijas nama meita? Jūs esat apzagti: rokraksts un paraksts ir viltoti!
— Tad, — ārkārtīgi satraukti iesaucās juvelieri, — Lamota kundzei ir jāzina zaglis un viltotājs?
Šā apgalvojuma patiesīgums pārsteidza kardinālu.
— Pasauksim Lamota kundzi, — uztraukts viņš teica.
Un viņš pazvanīja, kā bija to jau darījusi karaliene.
Kardināla ļaudis metās meklēt Zannu, kuras kariete nevarēja būt tālu. Pa to laiku Bēmcrs un Bosāndžs, pieķērušies karalienes solījumam kā slīcēji pie salmiņa, nemitīgi atkārtoja:
— Kur ir kaklarota? Kur ir kaklarota?
— Jūs mani padarīsit kurlu, — dusmīgi tcica kardināls. — Vai es varu zināt, kur ir kaklarota? Es pats to nodevu karalienei, vairāk cs nekā nezinu.
— Kaklarota! Kaklarota! — atkārtoja abi tirgotāji.
— Kungi, tas neattiecas uz mani, — pacietību zaudējis, atkārtoja kardināls, gatavs izmest abus kreditorus pa durvīm.
— Grāfiene Lamota mūs ir pazudinājusi! — kliedza Bēmcrs un Bosāndžs, aizsmakuši no izmisuma. — Lamota kundzei ir tāds godīgums, ka es noliedzu viņu turēt aizdomās, ja negribat tikt sodīti ar nāvi manā pilī.
— Galu galā taču ir kāds vainīgs, — tcica Bēmcrs raudulīgā tonī. — Viltojumi taču ir kādu roku darbs?
— Es taču neesmu to izdarījis, — lepni teica monsicur Roāns.
— Nekādā ziņā, monsicur, to mēs negribam teikt.
— Un ko tad jūs no manis gribat?
— Paskaidrojumus, monsicur, Dieva vārdā!
— Uzgaidiet, kamēr cs pats kaut ko uzzināšu.
— Bet, monsicur, ko atbildēt karalienei, jo Viņas Majestāte arī mūs rāj?
— Un ko viņa saka?
— Viņa apgalvo — kaklarota ir pie jums vai Lamota kundzes.
— Labi, — teica kardināls, nobālēdams aiz kauna un dusmām, — pasakiet karalienei… Nē, nesakiet nekā! Pietiek tāpat skandāla. Bet rītu… klausieties, rītu cs turēšu dievkalpojumu Versaļas kapcllā; atnāciet, jūs redzēsit, ka piegājis pie karalienes, cs uzprasīšu, vai kaklarota ir viņas īpašumā. Tad jūs dzirdēsit, ko viņa atbildēs; ja viņa liegsies, skatoties man acis, tad, kungi, es esmu Roāns un cs maksāšu!
Un pēc šiem, ar tādu dižumu izteiktiem vārdiem, ka to uz papīra pat nevar izteikt, princis atlaida abus kompanjonus, kas aizgāja atmuguriski un viens otru ar elkoņiem grūstīdami.
— Līdz rītdienai, — stostījās Bēmcrs, — vai ne, monsicurl — Rīt, pulkstens vienpadsmitos, Versaļas kapcllā, — atbildēja kardināls.