Otrā dienā pulkstens desmitos no rīta Versaļā iebrauca kariete ar monsicur Brctcila ģērboņiem. Tic lasītāji, kas atceras notikumus ar Balzāmo un Zilbēru, nebūs piemirsuši, kāpēc monsicur Roāna sāncensis un personīgais ienaidnieks Brctcils kopš ilga laika meklēja izdevību, lai dotu savam ienaidniekam nāvīgu triecienu.
Diplomātija ir pārāka par cīņu ar rapieriem tai ziņā, ka diplomāti, ja ir vajadzīgs, var gaidīt piecpadsmit gadus, lai izkombinētu cirtienu un darītu to, cik iespējams nāvīgu, kamēr cīņā ar rapieriem jācērt slikti vai labi, bet tūliņ.
Monsicur Brctcils bija izlūdzies audienci karalim stundu iepriekš, un atrada Viņa Majestāti nodarbojoties ar tualeti pirms meses.
— Jauks laiks, — priecīgi teica Ludviķis XVI, tiklīdz diplomāts iegāja viņa kabinetā, — tieši Debesbraukšanas dienas laiks: skatieties, debesīs neviena mākonīša!
— Esmu ļoti apbēdināts, augstība, ka nāku aptumšot jūsu mieru, — atbildēja ministrs.
— Ko jūs runājat! — iesaucās karalis, saraukdams pieri. — Lūk, -kā slikti sākas diena! kas noticis?
— Man grūti izstāstīt, jo pēc pirmā acu uzmetiena tā nav manas ministrijas darīšana. Tā ir kāda zādzība, kas attiecas uz policiju.
— Zādzība! — teica karalis. — Jūs esat zīmogglabātājs, un zagļi vienmēr beigās sastopas ar tiesu. Tiesa attiecas uz zimogglabātāja kungu; jūs tas esat, runājiet!
— Tā, jūsu augstība, lūk, kāda lieta: vai Jūsu Majestāte dzirdēja runājam par kādu dimanta kaklarotu?
— Par monsicur Bēmera kaklarotu?
— Jā, augstība.
— Kuru atteicās nopirkt karaliene?
— Tieši tā.
— Kas man deva iespēju iegūt kuģi „Sifrēns", — karalis teica, berzēdams rokas.
— Nu labi! augstība, — tcica barons Brctcils, nejūtīgs pret ļaunumu, ko gatavojās izdarīt, — ši kaklarota ir nozagta.
— A, jo ļaunāk, jo ļaunāk, — tcica karalis. — Tic bija dārgi; bet dimantus var viegli pazīt. Tos sadalīt nozīmētu krietni vien samazināt iegūtā vērtību. Dimantus atstās kopā un policija tos atradīs.
— Augstība, — pārtrauca barons Brctcils, — tā nav parasta zādzība. Par to klīst dažādas baumas.
— Baumas? Ko jūs gribat teikt?
— Runā, ka kaklarotu karaliene paturējusi sev.
— Kā paturēja? Viņa manā klātbūtnē atteicās no tās, pat virsū nepaskatījusies. Tās ir muļķības, baron! Karaliene nepaturēja sev kaklarotu.
— Augstība, cs neizteicos pareizi, mēlneši lieto smagākus izteicienus. Apmelotāji tik maz rēķinās ar šīs pasaules varenajiem, ka vārdi, kurus viņi izvēlas, ir pārāk apvainojoši karaliskajām ausīm. Vārds „paturēja"…
— Tas tā ir, monsicur Brctcil, — smaidīdams tcica karalis, — bet cs domāju, ka nerunā, it kā karaliene nozagusi dimanta kaklarotu.
— Augstība, — steidzīgi atbildēja barons Brctcils, — runā, ka viņa paslcpus atjaunojusi darījumu, no kura atteicās jūsu klātbūtnē. Man nav jāsaka Jūsu Majestātei, cik cs esmu uzticīgs viņam, un jūs ticēsit, ka nicinu šīs nekrietnās baumas, it kā juvelieri saņēmuši no Viņas Majestātes karalienes kvīti, kur teikts, ka viņa patur kaklarotu.
Karalis nobālēja.
— Daudz ko runā, bet tas mani pārsteidz vairāk par visu, — viņš iesaucās. — Karaliene no manis slepšus būtu pirkusi kaklarotu. Par šādu pirkumu es viņai nebūtu pārmetis. Karaliene ir sieviete, bet kaklarota ir brīnišķa. Paldies Dievam, karaliene varētu izdot pusotru miljonu par dārglietām, ja tā gribētu. Es viņu uzteiktu. Tikai viņa darīja slikti, noklusēdama savu vēlēšanos. Tā nav vis karaļa, bet gan vīra darīšana. Vīrs var sarāt sievu, ja grib un ja var: es neļaušu nevienam iejaukties šai lietā, turklāt vēl trīt mēles.
Barons palocījās karaļa cēlo un stingro vārdu priekšā. Bet Ludviķis XVI tikai vārdos bija stiprs. Pēc brīža viņš kļuva svārstīgs un nemierīgs.
— Un ko jūs runājāt par zādzību?.. Jūs teicāt par zādzību, vai ne? Ja tc būtu zādzība, kaklarota nevarētu būt pie karalienes. Būsim loģiski.
— Es izbijos no Jūsu Majestātes dusmām un nepaguvu pabeigt, — tcica barons.
— O, manas dusmas… kas attiecas uz tām, baron…
Un labsirdīgais karalis sāka skaļi smieties.
— Nu, turpiniet, un izstāstiet man visu! Varat pat teikt, ka viņa pārdeva kaklarotu žīdam. Nabaga sieviete, viņai bieži vajag naudu, un cs nc vienmēr dodu.
— Tieši to cs gribēju teikt Jūsu Majestātei. Pirms diviem mēnešiem karaliene prasīja ar monsicur Kalona starpniecību piecsimt tūkstošu livru, un Jūsu Majestāte atteicās parakstīt.
— Tas taisnība.
— Nu, augstība, un šī nauda, tā runā, bija vajadzīga, lai nomaksātu pirmo trešdaļu maksājuma par kaklarotu.
— Nu un? — tcica karalis, pamazām icintcrēsēdamics, kā tas notiek, kad šaubīgs notikums pamazām kļūst ticams.
— Te arī sākās notikums, augstība, par kuru cenšos pastāstīt Jūsu Majestātei.
— Kā, jūs sakāt, ka te tikai sākas notikums? Ak, Dievs, kas tas ir! iesaucās karalis, izrādīdams savu apjukumu baronam, kas ar šo brīdi ieguva priekšrocības.
— Augstība stāsta: karaliene ir griezusies pie kāda, lai dabūtu naudu.
— Pie kā? Pie žīda, vai nc?
— Nē, nc pie žīda.
— Ak, Dievs! Cik savādi jūs to sakāt, Brcteil. Nu gan cs uzminēju; tā ir kāda ārzemju intriga: karaliene prasīja naudu brālim, ģimenei? Tc ir iejaukta Austrija.
Ir jau zināms, cik jūtīgs bija karalis pret to visu, kas nāca no Vīnes.
— Tas būtu labākais, — atbildēja monsicur Brctcils.
— Kā labākais? Bet kam tad karaliene prasīja naudu?
— Es neuzdrošinos, jūsu augstība…
— Jūs mani pārsteidzat, monsicur, — tcica karalis, paceldams galvu un pieņemdams karalisku toni: — Runājiet, lūdzu, un nosauciet naudas aizdevēju!
— Monsicur Roāns, jūsu augstība!
— Bet jūs nenosarkstat, minēdams monsicur Roānu. Viņš ir noplukušākais cilvēks visā valstī.
— Augstība… — tcica monsicur Brctcils, nolaizdams acis.
— Lūk, tas man nepatīk, — piebilda karalis; — jums tūliņ jāizskaidro, zīmogglabātāja kungs.
— Nē, nekādā ziņā, ja tikai mani nepiespiedis teikt vārdu, kas var kompromitēt karaļa un manas pavēlnieces godu.
Karalis sarauca uzacis.
— Mēs nolaidāmies ļoti zemu, monsicur Brctcil, — viņš teica, — šis policijas ziņojums piesātināts ar kloākas izgarojumiem, no kurienes tas ir nācis.
— Katra neslava, augstība, izplata nāvīgus izgarojumus un, lūk, kāpēc karaļiem ir jātīra gaiss, ja viņi negrib, lai viņu gods tiktu aptraipīts uz troņa.
— Monsicur Roāns, bet kur tc vismaz kaut kas atbilst patiesībai?.. — čukstēja karalis. — Un kardināls ļauj to runāt?..
— Jūsu Majestāte pārliecināsies, ka monsicur Roāns veda sarunas ar juvelieriem Bēmeru un Bosānžu un ka viņš nokārtoja pirkšanu un norunāja maksāšanas noteikumus.
— Ak tā! — iesaucās karalis, būdams gluži uztraukts dusmās un greizsirdībā.
— To pierādīs vienkārša nopratināšana. Es par to galvoju, Jūsu Majestātei.
— Jūs sakāt, ka galvojat?
— Pilnīgi, augstība, uz manu atbildību.
Karalis sāka staigāt pa kabinetu.
— Kādas šausmīgas lietas, — viņš atkārtoja. — Bet tomēr cs tc nesaskatu zādzību.
— Augstība, juvelieri apgalvo, ka ir saņēmuši karalienes parakstītu kvīti, un kaklarotai vajag būt pie viņas.
— Ak! — iesaucās karalis cerību uzliesmojumā, — jūs redzat, Brctcil, viņa taču noliedz.
— Ak, augstība, vai cs kādreiz esmu teicis Jūsu Majestātei, ka šaubos par karalienes nevainību? Vai Jūsu Majestāte neredz, ka cs cienu un mīlu karalieni, godīgāko no sievietēm!
— Tātad jūs apsūdzat tikai monsicur Roānu…
— Augstība, to rāda pazīmes…
— Smaga apsūdzība, baron.
— Tā noskaidrosies izmeklēšanā, bet izmeklēšana ir nepieciešama. Iedomājaties pats, augstība: karaliene teic, ka viņai nav kaklarotas; juvelieri apgalvo, ka to pārdevuši karalienei, bet kaklarotas nav. Tautā ir izteikts vārds „zādzība" reizē ar Roāna un svēto karalienes vārdu.
— Tas tiesa, tas tiesa, — apjucis tcica karalis, — jums taisnība, Brctcil; šī lieta tūliņ pat ir jānoskaidro.
— Katrā ziņā, augstība.
— Ak, Dievs, kas tur iet pa galeriju? Vai tas nav monsicur Roāns, kas dodas uz kapcllu?
— Vēl ne, augstība; Roāns nevar doties uz kapellu. Vēl nav pulkstens vienpadsmit, un turklāt monsicur Roāns būs ģērbies virspriestera tērpā, jo viņš šodien noturēs dievkalpojumu. Tur neiet viņš. Jūsu Majestātes rīcībā vēl ir pusstunda.
— Ko mums darīt? Pasaukt viņu? Runāt ar viņu?
— Nē, augstība; atļaujiet dot man padomu Jūsu Majestātei. Neizpaudiet lietu, neaprunājies ar Viņas Majestāti karalieni.
— Jā, — teica karalis, — viņa teiks man taisnību.
— Bez šaubām.
— Nu, baron, apsēdieties un izstāstiet man visus faktus, ar visiem izskaidrojumiem.
— Sīks izklāsts ir šai portfelī, ar visiem pierādījumiem.
— Tad pie darba, tikai uzgaidiet, kamēr aiztaisīšu kabineta durvis; šodien man ir divas audiences, bet es tās atlikšu.
Karalis nodeva pavēles, un apsēzdamies pēdējo reizi paskatījās pa logu.
Breteils piecēlās, pienāca pie loga un aiz aizkariem pamanīja monsicur Roānu plašā kardināla un arhibīskapa tērpā. Tas devās uz istabām, kuras viņam bija paredzētas gadījumam, kad tika noturēts dievkalpojums Versaļā.
— Beidzot viņš ir ieradies! — iesaucās karalis.
— Jo labāk, — teica monsieur Breteils, — izskaidrojums būs pilnīgāks.
Un viņš sāka sniegt ziņas karalim ar tāda cilvēka centību, kas grib otru pazudināt.
Pekles māksla bija apvienojusi viņa portfelī visu, kas varēja apvainot kardinālu. Karalis redzēja gan, kā krājās cits pēc cita pierādījumi, par monsicur Roāna vainu, bet izmisa, neredzēdams nevienu pierādījumu par karalienes nevainību.
Jau stundas ceturksni viņš ncpacictīgi cieta šīs mocības, kad blakus galerijā pēkšņi atskanēja kliedzieni.
— Kas noticis? — jautāja karalis, kam nervi bija uztraukti monsieur Breteila atklājuma dēļ.
Ienāca virsnieks.
— Augstība, Viņas Majestāte karaliene lūdz Jūsu Majestāti ienākt pie viņas.
— Kaut kādas ziņas, — nobālēdams tcica karalis.
— Varbūt, — teica Breteils.
— Es aizeju pie karalienes! — iesaucās karalis. — Uzgaidiet mani šeit, monsieur Brctcil!
— Labi, mēs tuvojamies atrisinājumam, — murmināja zīmogglabātājs.