Tai stundā, kad monsicur Brctcils iegāja pie karaļa, bālais un uztrauktais monsicur Šarnī atnāca izprasīt audienci karalienei.
Marija Antuancte ģērbās; pa buduāra logu, kurš izgāja uz terasi, viņa redzēja Šarnī, kas uzstāja, lai viņu ievestu pie karalienes.
Viņa pavēlēja Šarnī ielaist, pirms viņš paguva izteikt savu prasību.
Viņa piekāpās savas sirds prasībām: ar cēlu lepnumu viņa domāja, ka tādai tīrai un šķīstai mīlai, kā viņējā, ir tiesības ienākt katrā laikā pat karalieņu pilīs.
Šarnī ienāca, drebēdams pieskārās rokai, ko viņam pasniedza karaliene, un apslāpētā balsī tcica:
— Ai, madamc, kāda nelaime!
— Tiešām, kas jums kait? — viņa iesaucās, nobālēdama savukārt.
— Madamc, vai varat iedomāties, ko cs dabūju zināt? Vai jūs zināt, ko runā? Vai jūs zināt to, ko varbūt zina karalis, vai zinās jau rīt?
Viņa nodrebēja, iedomādamās šķīstās baudas nakti, kad ienaidnieka vai greizsirža acis varēja būt redzējušas viņu Versaļas parkā ar Šarnī.
— Sakiet visu, cs esmu stipra, — viņa atbildēja, uzlikdama roku uz krūtīm.
— Runā, madamc, ka jūs esat nopirkusi Bēmcra un Bosāndža kaklarotu.
— Es to atdevu viņiem, — viņa ātri tcica.
— Klausieties, stāsta, ka jūs tikai izlikālics atdodam kaklarotu; bet jūs cerējāt nomaksāt, tikai karalis jūs aizkavēja, atsacīdamies parakstīt Kalona lēsi, un tad jūs griezāties pēc naudas pie kādas personas… pie jūsu mīļākā.
— Pie jums! — iesaucās karaliene ar skaistām uzticības jūtām. — Pie jums; ai, ļaujiet viņiem runāt, ko tic vēlas. Mīļākā nosaukums viņiem ir tikpat labs vārds, kā mums ir svēts jaukais drauga nosaukums.
Spēcīgās daiļrunības apmulsināts, kādu izstaro patiesa mīla, Šarnī apklusa.
Bet brīdis līdz viņa atbildei pavairoja karalienes nemieru. Viņa iesaucās:
— Par ko jūs runājat, monsicur Šarnī? Apmelojumu valodu cs nekādi nevaru saprast. Vai jūs to saprotat?
— Madamc, papūlaties būt uzmanīgāka, jo šis apstāklis ir ļoti nopietns. Vakar cs aizgāju ar tēvoci, monsicur Sifrēnu, pie galma juvelieriem Bēmcra un Bosāndža. Mans tēvocis atveda Indijas dimantus. Viņš gribēja likt tos novērtēt. Juvelieri izstāstīja apriņķa tiesnesim šausmīgas baumas, ko izplata Jūsu Majestātes ienaidnieki. Madamc, cs esmu izmisis; sakiet, ka jūs nopirkāt kaklarotu, bet nevarējāt samaksāt. Neļaujiet man domāt, ka par jums samaksās monsicur Roāns.
— Monsicur Roāns! — iesaucās karaliene.
— Jā, monsicur Roāns, kuru uzskata par karalienes mīļāko un no kura viņa aizņemas naudu. Tas pats, ko viens nelaimīgais, vārdā monsicur~Š'dmī, redzēja Versaļas parkā smaidošu karalienei, nometušos viņas priekšā, skūpstot viņai rokas. Tas…
— Monsicur, — iesaucās Marija Antuanete, — ja jūs man neticat, stāvēdams aci pret aci, tad jūs mani nemīlat.
— O! — iebilda jaunais cilvēks, — tās ir lielas briesmas. Es nenāku prasīt jums atklātību vai drosmi, cs lūdzu pakalpojumu.
— Un vispirms, — tcica karaliene, — par kādām briesmām ir runa, lūdzu?
— Tās nepamana tikai neprātīgais. Atbildēdams un maksādams par karalieni, kardināls karalieni grūž postā. Es nerunāju par sāpēm, kādas jāizcieš monsicur Šarnī par jūsu uzticību monsicur Roānam. Nē! No tādām sāpēm mirst, bet nesūdzas.
— Jūs esat traks! — dusmīgi tcica Marija Antuanete.
— Es neesmu traks, bet jūs esat nelaimīga, jūs esat pazudusi. Es pats redzēju jūs parkā… Es neesmu vīlies. Šodien atklājās šausmīgā patiesība… Monsicur Roāns varbūt dižojas…
Karaliene satvēra Šarnī roku.
— Traks! Traks! — viņa atkārtoja neizsakāmās skumjās. — Ticiet ļaunprātībām, neiespējamām parādībām! Bet, Dieva vārdā, neticiet, ka esmu vainīga pie visa! Vainīga! Šis vārds mani dedzina, kad iedomājos par jums… Vainīga… Kad iedomājos par jums, cs lūdzu Dievu piedot man tikai šo domu vien, kura manās acīs ir noziegums. O, monsicur Šarnī, ja jūs negribat pazudināt mani šodien un nogalināt rīt, nesakiet, ka šaubāties par mani, vai arī bēdziet projām, lai nedzirdētu kritiena troksni manas nāves brīdī.
Sāpēs Olivjē žņaudzīja rokas un tcica:
— Uzklausiet mani, ja gribat, lai cs jums izdaru patiesu pakalpojumu!
— Jūsu, kas nežēlīguma ziņā pārspēj manus ienaidniekus, pakalpojumu… — iesaucās karaliene. — Viņi tikai apvaino mani, bet jūs turat aizdomās. Pakalpojumu no cilvēka, kas mani nicina?.. Nē, monsicur, nekad!
Olivjē pienāca klāt un paņēma savās rokās karalienes roku.
— Jūs redzēsit, — viņš tcica, — cs neesmu tāds cilvēks, kas vaid un raud; laiks ir dārgs. Šovakar varbūt būs par vēlu izdarīt to, kas ir jādara. Vai jūs gribat izglābt mani no izmisuma, pati izglābdamās no negoda?..
— Monsicurl..
— O, cs netaupīšu vārdus, kad nāve acu priekšā. Ja jūs neuzklausīsit mani, šovakar mēs abi būsim miruši: jūs — aiz kauna, es aiz bēdām — redzēdams jūs mirušu. Dosimies virsū ienaidniekam, madame, kā karā. Pretī briesmām! pretī nāvei! Dosimies kopā, es kā vienkāršs kareivis, nezināms, bet drošsirdīgs, jūs to redzēsit; jūs — kā pavēlniccc. Ja jūs kritīsit, nu, jūs nebūsit viena. Madamc, uzlūkojiet mani kā savu brāli!.. Jums ir vajadzīga nauda… lai samaksātu par kaklarotu?..
— Man?
— Neliedzieties!
— Es jums zvēru…
— Nesakiet, ka jums nav kaklarotas.
— Es zvēru…
— Nezvēriet, ja jūs gribat, lai cs vēl mīlu jūs.
— Olivjē!
— Jums ir tikai viens līdzeklis glābt savu godu un manu mīlu. Kaklarota maksā miljonu un sešsimt tūkstošu livru, un jūs jau samaksājāt divsimt piecdesmit tūkstošu livru. Tc ir pusotrs miljons, lūdzu pieņemiet!
— Ko tas nozīmē?
— Neprasiet! Ņemiet un maksājiet!
— Jūs pārdevāt savus īpašumus manis dē|! Olivjē, jūs izputinājāt sevi manis dēļ! Jūs esat krietns un cēls, un cs nekaulēšos ar atzīšanos mīlā. Olivjē, cs jūs mīlu!
— Ņemiet!
— Nē; bet es jūs mīlu!
— Tātad samaksās monsicur Roāns? Apdomājiet, madame, no jūsu puses tā vairs nav augstsirdība, bet nežēlība… Jūs pieņemat no kardināla…
— Diezgan, monsicur Šarnī! Es esmu karaliene, un jā, cs dāvāju maniem pavalstniekiem mīlu un mantu, bet no viņiem nepieņemu nekad.
— Ko jūs domājat darīt?
— Uzvcdīšos tā, kā jūs ieteiksit. Ko pēc jūsu ieskatiem domā monsicur Roāns?
— Viņš domā, ka jūs esat viņa mīļākā.
— Olivjē jūs esat rupjš…
— Es runāju tā, kā runā nāves priekšā.
— Un ko domā juvelieri?
— Ka samaksās monsicur Roāns, ja karaliene nespēj maksāt.
— Ko par kaklarotas lietu domā sabiedrība?
— Ka tā ir pie jums, ka jūs to paslēpāt, ka jūs atzīsit to vienīgi tad, kad par to samaksās vai nu kardināls aiz mīlestības pret jums, vai karalis aiz bailēm no skandāla.
— Labi. Un jūs Šarnī, cs jautāju jums, lūkodamās acīs: „Ko jūs domājat par skatiem, kurus redzējāt Versaļas parkā? "
— Man liekas, madamc, jums jāpierāda sava nevainība, — enerģiski atbildēja godīgais muižnieks.
Karaliene noslaucīja sviedrus, kuri plūda viņai pār pieri.
— Princis Luijs, kardināls Roāns, Francijas virspriesteris! — gaitenī kliedza kāds durvju sargs.
— Viņš! — čukstējs Šarnī.
— Lūk, jūsu vēlēšanās piepildās, — tcica karaliene.
— Jūs pieņemsit viņu?
— Es pati liku viņu pasaukt.
— Bet, cs…
— Ieejiet manā buduārā, un atstājiet durvis pusviru, lai labāk dzirdētu.
— Madamcl
— Ejiet, ātrāk, lūk, nāk kardināls!
Viņa iegrūda Šarnī istabā, ko bija tam norādījusi, pievēra durvis un lika ievest kardinālu.
Uz istabas sliekšņa parādījās monsicur Roāns. Viņš bija mirdzošajā dievkalpojuma tērpā. Aiz viņa zināmā attālumā sekoja liels skaits pavadoņu, kuru tērpi mirdzēja tāpat kā viņu pavēlniekam.
Noliekušos cilvēku vidū svinību uzvalkos varēja manīt mazliet apjukušus Bēmeru un Bosāndžu.
Luijs Roāns bija nopietns, pat skumjš. Viņš bija mierīgs kā drošsirdīgs cilvēks, kas dodas cīņā, un nemanāmi draudīgs kā priesteris, kam ir tiesības piedot.
Karaliene norādīja uz tabureti; kardināls palika slāvam.
— Madamc, — viņš tcica, palocījās, acīmredzami drebēdams, — man būtu sakāmas vairākas svarīgas lietas Jūsu Majestātei, kas, liekas mēģina izvairīties no manas klātbūtnes.
— Kas, es! — pārjautāja karaliene. — Bet vai tad cs izvairos, kardināla kungs, ka pati jūs uzaicināju.
Kardināls uzmeta skatienu buduāram.
— Vai cs ar Jūsu Majestāti esmu viens? — viņš klusu teica, — vai varu runāt pilnīgi brīvi?
— Pilnīgi brīvi, monsicur kardināl, neierobežojiet sevi, mēs esam vieni.
Un viņa runāja tik stingrā balsī tādēļ, lai blakus istabā paslēptais muižnieks varētu dzirdēt viņas vārdus. Viņa ar lepnumu priecājās par savu drosmi un noteiktību, ko dzirdēs monsicur Šarnī, kas, bez šaubām, uzmanīgi klausījās.
Kardināls izšķīrās. Viņš pievirzīja tabureti tuvāk karalienes krēslam, lai pēc iespējas tālāk atrastos no pusatvērtajām durvīm.
— Kāda piesardzība, — teica karaliene, pūlēdamās izskatīties priecīga.
— Tas tāpēc… — teica kardināls.
— Tas tāpēc?.. — atkārtoja karaliene.
— Vai karalis nenāks? — jautāja monsieur Roāns.
— Nebaidāties taču nc no karaļa, nc arī kāda cita, — ātri atbildēja Marija Antuancte.
— O, cs baidos tikai no jums, — satrauktā balsī tcica kardināls.
— Tad jo labāk, nebaidieties! Es jums nemaz neesmu bīstama. Sakiet īsos vārdos, bet skaļā un skaidrā balsī. Es mīlu atklātību. Un ja jūs taupīsit mani, es domāšu, ka jūs vairs neesat godavīrs. Lūdzu bez žestiem. Man stāstīja, ka jums ir sūdzība pret mani. Runājiet, es mīlu karu, un nebaidos nekā. Jūs arī neesat no bailīgajiem, cs zinu. Tad ko jūs man pārmetat?
Kardināls nopūtās un piecēlās, it kā lai brīvāk ieelpotu istabas gaisu. Beidzot sevi savaldījis, viņš iesāka.