Kad Zanna Lamota varēja droši pacelt acis, viņas pirmais darbs bija pārliecināties, ar ko viņai ir darīšana.
Kā mēs jau sacījām, vecākai dāmai varēja būt trīsdesmit vai trīsdesmit divi gadi. Nenoliedzami tā bija skaista sieviete, kaut gan viņas vaibsti pauda zināmu augstprātību. Tāpēc viņas seja zaudēja labu tiesu no sava dabiski maigā daiļuma. Tāds vismaz bija Zannas spriedums, cik nu tā vienā acu uzmetienā bija paguvusi novērtēt savas viešņa izskatu.
Un patiesi, izvēlēdamā labāk atzveltnes krēslu nekā dīvānu, viņa apsēdās istabas kaktā, tālāk no lampas un pārvilka pāri galvai vatēto tafta kapuci, tā kā viņas seja palika ēnā. Bet viņa tik cienīgi turēja galvu un acu skats bija tik dedzīgs un možs, ka neskatoties uz sīkumiem, visa tās būtība norādīja — viņa pieder ne vien pie labas, bet arī pie dižciltīgas dzimtas.
Viņas pavadone, kas bija mazāk bailīga no atklātības, kaut gan bija četrus vai piecus gadus jaunāka par savu draudzeni, nemaz nedomāja slēpt savu izcilo daiļumu.
Kā pēc ādas krāsas svaiguma, tā arī pēc vaibstu samēra tā patiesi bija brīnišķa seja. Atpakaļ atvirzītais matu frizējums ļāva saskatīt lielisko sejas profilu, divas lielas, mierīgas acis bija tik dzidri zilas, ka caur tām, likās, varēja ieskatīties visdziļākajā dzīlē. Mazajai mutītei lūpu graciozais loks piešķīra atklātības izteiksmi, bet etiķete un audzināšana bija tām iemācījusi diskrētumu. Deguns bija tik pareizi veidots, ka tam nekādā ziņā nebūtu vajadzējis apskaust Mediči Venēru. To visu Zanna bija paguvusi aptvert ar vienu skatienu. Ļaujot skatienam slīdēt vēl tālāk, grāfiene ievēroja, ka jaunākajai dāmai bija tievāks un vijīgāks viducis nekā
viņas vecākai biedrenei, pilnīgāks krūšu veidojums, tikpat labi koptas, smalkas un daiļas rokas.
To visu Zanna Valuā bija paguvusi ievērot dažās sekundēs, tas ir, īsākā laika sprīdī, nekā bija vajadzīgs, mums šo visu uzrakstot. Tad viņa maigā balsī prasīja, kāds labvēlīgs gadījums viņu aplaimojis ar šo dāmu apciemojumu.
Abas viešņas saskatījās, un kad vecākā bija pamājusi jaunākajai, tā iesāka:
— Kundze, jūs esat precējusies, vai nav taisnība?
— Man ir tas gods būt ļoti cienījamā muižnieka grāfa Lamota sievai.
— Nu, lūk, mēs, grāfienes kundze, mēs esam no Labo darbu komitejas valdes. Attiecībā uz jums, mums nāca zināmi daži apstākļi, kas mūs ļoti ieinteresēja. Sakarā ar to mēs par jums un jūsu stāvokli gribējām uzzināt kaut ko tuvāk.
Pirms atbildēt, Zanna mazliet padomāja.
— Cienītās dāmas, — viņa teica, ievērodama otrās viešņas vēso atturību, — še jūs redzat Indriķi III, mana vectēva brāli, jo, kā tas jums, bez šaubām, ir jau zināms, manās dzīslās tek Valuā asinis.
Un uzlūkodama savas viešņas ar īpatnēju, cienības pilnu pazemību, viņa gaidīja tālākus jautājumus.
— Kundze, — dziļā krūšu balsī ierunājās vecākā, — vai tas taisnība, ka jūsu mātes kundze esot bijusi vārtniece kādā Fontetu ģimenē, kas atrodas blakus Barsirsēnai?
Zanna nosarka, bet tūdaļ atbildēja:
— Jā, kundze, tā ir taisnība, mana māte patiesi bija šinī namā vārtniece.
— Ak, — noteica jautātāja.
— Tā kā Marija Zosela, mana māte, bija ļoti skaista sieviete, mans tēvs viņā iemīlējās un to apprecēja. Tas ir mans tēvs, kas bija no dižciltīgajiem, jo viņš piederēja pie Senremī Valuā dzimtas, kas ir senāk valdījušo Valuā tieši pēcnācēji.
— Bet kā jūs, kundze, esat nokļuvusi tik neapskaužamā stāvoklī? — turpināja jautāt vecākā.
— Ak, tas ir viegli saprotams.
— Es klausos.
— Jums droši vien būs zināms, ka līdz ar Indriķa IV uzkāpšanu tronī, karaļkronis no Valuā dzimtas nonāca Burbonu rokās. Tomēr panīkusi dzimta vēl varēja uzrādīt dažas atvases, kas, kaut arī nenozīmīgas, neapšaubāmi, bija cēlušās no tā paša celma, kā tie četri brāļi, kas visi tik liktenīgā kārtā gāja bojā.
Abas dāmas pamāja ar galvu, ka viņām šis fakts ir zināms.
— Un tā, lūk, — turpināja Zanna, — Valuā nama atvases, neskatoties uz savu neievērojamo stāvokli, tomēr baidījās modināt valdošā karaļnama neuzticību un tāpēc mainīja savu vārdu no Valuā uz Remī, kas bija aizgūts no kāda novada. Zem šī vārda tad arī, sākot ar Ludviķi XIII, turpinās viņa ģenealoģija līdz priekšpēdējam Valuā, manam vēctēvam, kas, redzēdams, ka valdošais nams ir nostiprinājies, bet vecais zars — aizmirsts, domāja, ka viņam vairs nav nekādas vajadzības slēpt savu slaveno vārdu, kas bija viņa vienīgā dzimtsticsiba. Tāpēc viņš atkal pieņēma Valuā vārdu un lepojās ar to, dzīvodams savā nabadzībā tālā provinces kaktā, bet Francijas galmā navienam pat prātā nenāca, ka ārpus troņa mirdzuma dzīvo kāds seno Francijas karaļu pēctecis, kura senči, ja arī nebija slavenākie, tad tomēr visnelaimīgākie valdnieki.
Še Zanna pārtrauca savu stāstu. To visu viņa bija teikusi vienkārši un ar redzamu kautrību.
— Jūsu stāvokļa apliecinošie dokumenti taču ir kārtībā, — teica vecākā viešņa, ar siltu skatienu raudzīdamās uz karaļdzimtas atvasi.
— Ak, kundze, — uzrunātā atbildēja, rūgti smaidīdama, — pierādījumu man netrūkst. Mans tēvs tos bija sagādājis un mirdams atstāja man kā vienīgo mantojumu, bet ko līdz pierādījumi patiesībai, kuru neviens negrib atzīt un kura nevienam nav vajadzīga.
— Vai jūsu tēvs ir miris? — ievaicājās jaunākā.
— Diemžēl, jā.
— Provincē?
— Nē, kundze.
— Tad Parīzē?
— Jā.
— Šinī dzīvoklī?
— Nē, kundze, mans tēvs, barons Valuā, karaļa Indriķa III mazdēls nomira badā un trūkumā.
— Bet tas taču ir neiespējami! — reizē iesaucās abas dāmas.
— Ne še, ne šinī nabadzīgajā mītnē, — turpināja Zanna, — ne savā gultā. Nē, mans tēvs nomira, dzīvodams kopā ar visnabadzīgākajiem un nelaimīgākajiem cilvēkiem. Mans tēvs nomira Parīzes nabagmājā.
No abu dāmu lūpām atskanēja pārsteiguma un izbaiļu sauciens.
Zanna, apmierināta ar iespaidu, kādu viņa bija panākusi ar savu labi uzbūvētā stāstījuma kāpinājumu un tā atrisinājumu, tagad sēdēja nekustīgi, acis nolaidusi un rokas klēpī salikusi.
Vecākā dāma uzmanīgi un ar gudru skatienu nolūkojās Zannā, kuras bēdas bija tik dabiskas un vienkāršas, ka tanīs nevarēja saskatīt nakāda šarlatānisma. Tad viņa piebilda:
— Spriežot pēc visa tā, ko jūs, kundze, nupat pastāstījāt, jums ir nācies piedzīvot lielas bēdas, it sevišķi jūsu tēva nāve…
— Ak, kundze, ja es jums izstāstītu visu savu dzīvi, jūs redzētu, ka mana tēva nāve vēl nav pieskaitāma pie manām lielākajām nelaimēm.
— Kā, kundze, jūs sava tēva nāvi uzskatāt par vienu no jūsu mazākajām nelaimēm? — viešņa, pieri saraukusi, bargi jautāja.
— Jā, kundze, un to es saku kā sava tēva paklausīgais bērns. Atstādams šo pasauli, mans tēvs ir ticis brīvs no likstām, kas viņu vajāja visu dzīvi un tagad vajā tā nelaimīgo ģimeni. Līdz ar tām bēdām, kādas man sagādā šis zaudējums, cs tomēr jūtu ari zināmu prieku, ka mans tēvs ir miris un karaļu pēcnācējam vairs nevajag ubagot pēc maizes kumosa.
— Ubagot pēc maizes kumosa!
— O, es to saku bez kāda kauna, jo pie mūsu nelaimes nabija vainīgs ne mans tēvs, ne ari cs.
— Bet jūsu mātes kundze?
Nu, lūk, tikpat atklāti, kā es jums teicu, ka pateicos Dievam par to, ka viņš ir ņēmis pie sevis manu tēvu, es tam žēlojos, ka viņš man ir atstājis manu māti.
Abas sievietes saskatījās: šie negaidītie vārdi lika viņām nodrebēt.
— Vai tas būtu nepieklājīgi, ja mēs jūs, kundze, lūgtu pastāstīt mums kaut ko tuvāk par jūsu grūto likteni? — jautāja vecākā.
— Tas drīzāk no manas puses būtu nepieklājīgi nogurdināt jūsu ausis, izklāstot jums manas bēdas, kas jums ir pilnīgi vienaldzīgas.
— Es jūs uzklausīšu, kundze, — cienīgi noteica vecākā, kurai viņas pavadone uzmeta ātru, brīdinošu skatienu, lai tā nenodotu pati sevi.
Un patiesi, šīs balss valdonīgais tonis pārsteidza Lamotas kundzi un viņa izbrīnījusies palūkojās uz runātāju.
— Tātad es klausos, — piebilda viņa mīkstākā balsī, — ja vien jums labpatiktu turpināt.
Tad, it kā juzdamās neērti, bez šaubām, aukstuma dēļ, viņa noskurināja plecus un vairākas reizes sakustināja pirkstgalus, kas uz vēsās, mitrās grīdas sāka salt.
Jaunākā pastūma viņai kājtepiķīti, kas atradās zem viņas krēsla, kaut gan par šo uzmanību vacākā to atalgoja ar pārmetošu skatienu.
— Paturiet vien to sev, mās', jūs esat vārīgāka par mani.
— Piedodiet, kundze, — tcica grāfiene Lamota, — man ļoti žēl, redzot, ka aukstums jums sagādā neērtības. Bet malka nupat atkal kļuvusi par sešām livrām dārgāka, tas ir septiņdesmit livras par asi, un mans krājums jau pirms astoņām dienām ir beidzies.
— Jūs, kundze, teicāt, — atsāka vecākā, — ka esat nelaimīga jūsu mātes dēļ?
— Jā, nu man jāatzīst, ka šāda zaimu valoda prasa paskaidrojumus, vai ne tā, kundze?
Dāma apstiprinoši pamāja ar galvu.
— Man jau, kundze, bija tas gods jums pieminēt, ka mans tēvs bija izgājis uz mezaliansi.
— Jā, apprecēdams savu vārtnicci.
— Nu, lūk, mana māte, Marija Zosela, tai vietā, lai būtu pateicīga manam tēvam par parādīto godu, apmierinādama savas nebeidzamās vajadzības, sāka manu tēvu izputināt, kas, ņemot vērā viņa sabrukušo mantisko stāvokli, bija viegli izdarāms. Beidzot, kad viņš bija pārdevis savu pēdējo zemes gabaliņu, viņa to pierunāja nākt uz Parīzi un mēģināt atjaunot tiesības, kas saistījās ar viņa vārdu. Mans tēvs drīz ļāva pierunāties, varbūt viņš cerēja uz karaļa žēlastību un taisnību. Pārvērtis naudā to mazumiņu, kas tam vēl bija, viņš ieradās Parīzē. Bez manis tēvam bija vēl otra meita un dēls. Šis dēls, tikpat nelaimīgs kā cs, kalpo armijā kā viszemākās šķiras kareivis, bet meita, mana nabaga māsa, mūsu aizbraukšanas priekšvakarā tika atstāta kāda zemnieka vārtu priekšā, kurš bija viņas krusttēvs. Šis ceļojums aprija pēdējo naudu, kas mums vēl bija atlikusi. Mans tēvs iztērēja pēdīgos spēkus, veltīgi taujādams pēc savām tiesībām. Reti kad viņš ieradās mājās, kur varēja atnest tikai bēdas un kur priekšā atrada bēdas. Viņa prombūtnē mana māte, kurai vajadzēja atrast kādu upuri, kļuva arvien asāka pret mani. Viņa sāka man pārmest, ka esmu liekēde. Pamazām cs pieradinājos ēst tikai sausu maizi vai arī neēdu pat to un aizgāju no mūsu nabadzīgā galda, nekā neēdusi. Bet manai mātei nekad netrūka iegansta spīdzināšanai: pie mazākās vainas, par ko kura katra cita māte būtu tikai pasmaidījusi, manējā mani sita. Kaimiņi, gribēdami man labu, bija par to sūdzējušies tēvam. Tēvs mēģināja mani aizstāvēt, bet viņš nemaz nemanīja, ka ar viņa iebildumu mana icnaidniccc kļuva par manu mūžīgu nīdēju. Ak vai! es toreiz nemācēju sevis labā dot tam padomu, es biju vēl pārāk jauna, vēl gluži bērns. Es nekā vēl nesapratu, es izjutu sekas, bet nespēju noģist cēloņus. Es tikai pazinu ciešanas, tas bija viss.
Tad mans tēvs saslima, vispirms viņam vajadzēja palikt mājās, tad viņš iegūla gultā. Tad, minot par iemeslu, ka es neprotot apvaldīt savu dauzonību, šo jaunības izpausmi, un ar to tēvu nogurdinot, man piespieda atstāt viņa istabu. Tagad nu es biju pilnīgi padota manai mātei. Ar sitienu un belzienu palīdzību viņa man iemācīja kādu frāzi, un tad, kad es šo pazemojošo frāzi, ko mana atmiņa ilgi liedzās pieņemt, zināju no galvas, kad manas acis bija izraudātas sarkanas, viņa man lika nokāpt lejā uz ielas un pie vārtiem pagrūda mani pretī pirmajam garāmgājējam, piekodinādama uzrunāt to ar iemācīto frāzi, ja negribēju tikt sista līdz nāvei.
— Cik riebīgi! cik riebīgi! — nomurmināja jaunākā klausītāja.
— Un kas tā bija par frāzi? — jautāja vecākā.
— Lūk, šī frāze, — turpināja Zanna. — „Monsicur, apžēlojaties par nabaga bārenīti, kas ir tieša karaļa Indriķa Valuā pēcnācēja".
— Ak, Dievs, cik riebīgi! — iesaucās vacākā ar strauju kustību.
— Un kādu iespaidu atstāja šis teikums uz tiem, pie kuriem jūs griezāties? — jaunākā jautāja.
— Vieni mani uzklausīja un par mani iežēlojās, — turpināja Zanna. — Citi saskaitās un man draudēja. Vēl trešie, kas bija līdzcietīgāki par iepriekšējiem, man aizrādīja, ka, teikdama šādus vārdus, es vēl varu iekrist lielās briesmās, ja tie nonāktu modrākās ausīs. Bet es pazinu tikai vienas briesmas — nepaklausīt manai mātei. Man bija vienas bailes — ka tik mani nesit.
— Un kas no visa tā iznāca?
— Ak, Dievs, iznāca tas, ko mana māte bija iecerējusi: es pārnesu mājās mazliet naudas, un mans tēvs redzēja, ka par dažām dienām attālinās draudošā nelaime, kas viņu gaidīja — Parīzes nabagmāja.
Vecākās dāmas seja sāpīgi savilkās, bet jaunajai sariesās acīs asaras.
— Beidzot, kundze, kaut gan tas bija zināms atvieglojums manam tēvam, šī riebīgā nodarbošanās man pagalam apriebās. Kādu dienu, tai vietā, lai skrietu pakaļ garāmgājējiem un tiem uzmāktos ar savu frāzi, cs apsēdos pie akmens urnas un kā sastingusi nosēdēju tur gandrīz vai visu dienu. Vakarā es pārnācu mājās ar tukšām rokām un mana māte mani tik nežēlīgi sita, ka es saslimu.
Ar to dienu mans tēvs, kuram nu nebija nekāda atbalsta, bija spiests aiziet uz nabagmāju, kur viņš arī nomira.
— Kas par drausmīgu stāstu! — nomurmināja abas klausītājas.
— Bet ko jūs darījāt pēc tēva nāves? — vaicāja jaunākā viešņa.
— Dievs bija man žēlīgs. Mēnesi pēc mana tēva nāves māte aizgāja kopā ar kādu zaldātu, savu mīļāko, pamezdama mani un brāli likteņa ziņā.
— Un jūs palikāt bāreņi?
— Ak, kundze, gluži otrādi, kā tas mēdz būt ar citiem, mēs bijām bāreņi, kad mums bija dzīva māte. Mūs adoptēja labdarīgā sabiedrība. Bet tā kā ubagošana mums riebās, tad mēs ubagojām tikai tik daudz, cik bija vajadzīgs mūsu iztikai. Dzīvai Dieva radībai ir jāmeklē, no kā tā varētu pārtikt.
— Ak, jā!
— Ko es jums, kundze, vēl lai saku? Kādu dienu man bija tā laime sastapt kādu karieti, kas lēni brauca no Scntmarselas priekšpilsētas puses. Tajā sēdēja jauna, skaista dāma, bet aizmugurē stāvēja četri sulaiņi. Es izstiepu pret jauno dāmu roku, viņa sāka mani iztaujāt. Mana atbilde un mans vārds to pārsteidza tik lielā mērā, ka viņa tam negribēja ticēt. Es viņai devu sīkākus paskaidrojumus un iedevu arī savu adresi. Nākamajā dienā viņa pārliecinājās, ka neesmu melojusi. Viņa mūs abus adoptēja, manu brāli nodeva dienēt armijā, bet mani kādā šuvēju darbnīcā. Tā mēs abi bijām glābti no bada.
— Vai šī dāma nebija Bulenviljē kundze?
— Jā.
— Man liekas, viņa ir mirusi.
— Jā, nu viņas nāve mani iegrūda atpakaļ bezdibenī.
— Bet viņas vīrs vēl ir dzīvs, viņš ir bagāts.
— Ak, kundze, tieši šis viņas vīrs bija vainīgs pie visām manām jaunavas dienu nelaimēm, tāpat kā mana māte bija manu bērnu dienu nelaime. Es biju pieaugusi, varbūt kļuvusi skaistāka. Viņš to bija pamanījis un gribēja atmaksu par savu labdarību. Es viņu noraidīju. Ap šo laiku Bulenviljē kundze nomira un es, ko viņa bija apprecinājusi ar kādu krietnu un lojālu virsnieku, Lamota kungu, jutos pēc viņas nāves vēl vientuļāka, nekā pēc mana tēva šķiršanās no šīs pasaules.
Tāds, lūk, kundze, ir mans stāsts. Es to, protams, saīsināju: ciešanas vienmēr ir apnīkstoši klausīties un laimīgu cilvēku ausis no tām labāk pasargāt, sevišķi ja tic ir mums līdzjūtīgi, kā jūs, cienītās dāmas.
Pēc šīs Lamota kundzes stāsta pēdējās nodaļas iestājās garāks klusuma brīdis.
Vecākā viešņa to pārtrauca pirmā.
— Un ko dara jūsu vīrs?
— Mans vīrs dienē Barsirobas garnizonā, viņš dien smagajā kavalērijā un arī cer uz labākiem laikiem.
— Vai jūs esat meklējusi palīdzību galmā?
— Bez šaubām.
— Ar dokumentiem pamatotam Valuā vārdam vajadzēja iegūt plašākas simpātijas.
— Es nezinu, kundze, kādu iespaidu varētu panākt mans vārds, bet līdz šim, kur vien cs esmu griezusies, cs neesmu saņēmusi nekādu atbildi.
— Bet jūs taču būsit runājusi ar ministriem, karali vai karalieni?
— Ne ar vienu. Visur es esmu veltīgi klauvējusi, — atbildēja Lamota kundze.
— Bet jūs taču nevarat iet ubagot!
— Nē, kundze, no tā cs esmu atradusi. Bet…
— Bet kas?
— Bet cs varu nomirt badā — tāpat kā mans tēvs.
— Bērnu jums nav?
— Nē, kundze, un ja mans vīrs, kalpodams karalim, kādreiz kritīs, tad viņš vismaz būs ar godu beidzis šo mūsu nožēlojamo dzīvi.
— Es ļoti nožēloju, ka man atkal vajag uzsvērt šo prasību, bet vai jūs varat uzrādīt jūsu ģenealoģiju apstiprinošus dokumentus?
Žanna piecēlās, parakņājās kādā atvilknē un izcēla no turienes dažus papīrus, kurus pasniedza savai viešņai.
Bet tā kā viņa gribēja izmantot to brīdi, kad dāma, lai ieskatītos papīros, atbīdīja savu kapuci, tādā kārtā pilnīgi atsegdama savu seju, Zanna pacēla augstāk lampu, lai parādītu gaismu.
Tad labdarības komitejas dāma, it kā vairīdama acis no gaismas spilgtuma, uzgrieza lampai un līdz ar to arī Lamota kundzei muguru. Šādā stāvoklī viņa citu pēc cita uzmanīgi pāršķirstīja un pārlasīja papīrus.
— Bet, cienītā kundze, — viņa tcica, — šie visi ir tikai noraksti, es neredzu nevienu oriģinālu.
— Oriģināli, kundze, glabājas drošā vietā un tos es varētu uzrādīt…
-r Ja rastos nopietna vajadzība, vai ne tā? — smaidīdama noteica
viešņa.
— Bez šaubām, kundze, ari jūsu apciemojums ir pietiekami nopietns gadījums, bet šie dokumenti man ir tik svarīgi, ka…
— Es saprotu. Jūs negribat tos dot rokā kuram katram garāmgājējam?
— Ak, kundze! — iesaucās grāfiene, kurai beidzot radās izdevība ieskatīties savas viešņas dižciltīgas cieņas pilnajā sejā, — man liekas, kundze, jūs man neesat kurš katrs garāmgājējs.
Un tūdaļ steidzīgi atvērusi kādu slepenu atvilkni, viņa no tās izvilka oriģināldokumentus, kas bija rūpīgi iesaiņoti kādā vecā mapē ar Valuā ģērboni.
Dāma tos paņēma un rūpīgi pārbaudīja.
— Jums taisnība, — viņa tcica, — šie dokumenti ir pilnīgā kārtībā. Es jums ieteiktu iesniegt tos pēc piederības.
— Un ko es, kundze, pēc jūsu domām, ar to mantošu?
— Nu, vismaz pensiju sev pašai un dienesta paaugstinājumu Lamota kungam, ja vien viņam pašam būs kaut cik savu nopelnu.
— Mans vīrs, kundze, tur ļoti augstu savu karavīra godu un nekad vēl nav ticis vainots sava pienākuma neizpildīšanā.
— Ar to, kundze, pietiks, — noteica dāma, pārvilkdama pāri pierei savu kapuci.
Lamota kundze ar zināmu uztraukumu vēroja viņas kustības.
Dāma parakņājās savā somiņā, no kuras tā vispirms izvilka mežģīņu mutautiņu, ar kuru, braucot pa bulvāri, bija slēpusi savu seju no garāmgājēju skatieniem.
Mutautiņam sekoja cilindrveidīgs vīstoklītis, pussprīža diametrā un trīs četru sprīžu garumā.
Šo vīstoklīti komitejas dāma nolika uz naktsgaldiņa, piebilzdama:
— Labo darbu valdes uzdevumā cs jums, kundze, pagaidām varu pasniegt šo mazo pabalstu, kamēr varēsim jūsu labā kaut ko vairāk darīt.
Lamota kundze pameta uz vīstoklīti ātru skatienu.
„Trīslivru gabali," viņa pie sevis nodomāja, „tur to būs piecdesmit vai pat viss simts. Tas ir simts piecdesmit vai pat trīs simti livru, kas man nokrīt kā no debesīm. Simtam tas būtu tā kā par īsu, bet piecdesmitam atkal par garu."
Kamēr viņa tā lēsa, abas dāmas jau bija izgājušas priekšistabā, kur uz kāda krēsla bija iesnaudusies vecā Klotilde. Viņai līdzās dega maza lampiņa, kuras sarkanais, kvēpstošais deglis bija iemērkts izkausētos taukos.
Asa, kodīga smaka aizrāva elpu vecākajai dāmai, kas bija atstājusi vīstoklīti uz naktsgaldiņa. Viņa veikli pameklēja somiņā un izvilka no tās nelielu flakoniņu.
Bet Žannas sauciens bija uzmodinājis Klotildi. Ar abām rokām viņa paķēra lampiņu un pacēla to augstu gaisā kā bāku, kas apgaismo tumšos līčus, kaut gan abas svešinieces atteicās no šā apgaismojuma, kas tās draudēja nosmacēt.
— Uz redzēšanos, grāfienes kundze! — viņas vēl nosauca, steigdamās ārā trepju telpā.
— Kur man būtu tas gods jūs sastapt un jums pateikties? — jautāja Žanna Valuā.
— Par to mēs jums vēl paziņosim, — atbildēja vecākā, ar steigu traukdamās lejā pa kāpnēm.
Un viņu soļu troksnis drīz vien izgaisa zemāko stāvu dziļumos.
Valuā kundze atgriezās savā istabā, lai pārliecinātos vai viņas slēdzieni par vīstoklīša saturu ir pareizi. Ejot cauri priekšistabai, viņas kāja atsitās pret kādu priekšmetu, kas gulēja uz kājslauķa, ar kuru bija aizbāzta durvju apakšējā sprauga.
Acumirklī grāfiene Lamota noliecās, paķēra to un steidzās pie lampas.
Tā bija apaļa, plakana zelta kārbiņa ar diezgan vienkāršu rotājumu.
Tajā atradās dažas smaržīgas šokolādes pastilas, bčt, kaut gan kārbiņa bija plakana, tomēr bija redzams, ka tai ir dubultdibens, un pagāja labs laiciņš, kamēr grāfienei izdevās atrast apslēpto atsperi.
Beidzot viņa to atrada un piespiedusi, atvēra dibenu.
Viņas acīm atklājās klasiski skaistas un valdonīgi cēlas sievietes ģīmetne.
Vāciskais matu frizējums un ķēde ar kaut kādu ordeni piešķīra viņas vaibstiem ārzemniecisku izskatu.
Uz kastītes vāka no burtiem M. un T. bija izveidots un lauru vainagā ietverts iniciāļu grupējums. Šis portrets tik ļoti atgādināja jaunāko dāmu, viņas labvēli, ka tā katrā ziņā bija vai nu viņas mātes, vai arī vecmāmiņas ģīmetne, un, jāsaka, ka pirmajā brīdī Lamota kundze gribēja steigties uz kāpnēm pakaļ abām aizejošajām dāmām.
Bet lejā jau noklaudzēja ārdurvis.
Tā kā bija jau par vēlu, lai tās panāktu, viņa devās pie loga.
Bet viss, ko viņa ieraudzīja, bija kāds kabriolets, kas straujos rikšos nozuda aiz Sentkloda un Svētā Ludviķa ielas stūra.
Necerēdama vairs pasaukt atpakaļ savas labdares, viņa vēlreiz apskatīja kastīti un apņēmās to visā drīzumā aizsūtīt uz Versaļu. Tad viņa paķēra no naktsgaldiņa vīstoklīti.
— Es neesmu kļūdījusies, — viņa murmināja, — šc nav vairāk kā piecdesmit ekiju.
Un papīrs nokrita uz grīdas.
— Luidori! Dubloni! — iesaucās grāfiene. — Piecdesmit lielo luidoru! Divi tūkstoši četri simti livru!
Un viņas acīs pamirdzēja ārkārtīgs prieks, kamēr vecā Klotilde, kas savu mūžu nebija redzējusi tik daudz zelta, palika stāvot, muti iepletusi.
— Simts luidoru! — murmināja Lamota kundze… — Šīs dāmas droši vien ir ļoti bagātas. O, es viņas uzmeklēšu!..