Tiklīdz karalis parādījās uz sliekšņa, karaliene ārkārtīgi strauji viņu uzrunāja:
— Augstība, — viņa teica, — kardināls monsicur Roāns runā ļoti neticamas lietas, palūdziet viņam tās atkārtot!
No šiem negaidītajiem vārdiem, no šīs pēkšņās uzrunas kardināls nobālēja. Tiešām stāvoklis bija tik savāds, ka prelāts beidzot nekā nesaprata. Vai viņš, šķietamais mīļākais, godbijīgais pavalstnieks, varēja atkārtot savam karalim, izskaidrot Marijas Antuanctcs vīram, kādas tiesības viņam bija uz karalieni un sievu?
Bet pagriezdamies pret kardinālu, kas bija iegrimis savās pārdomās, karalis tcica:
— Sakarā ar kaklarotu, vai nc, jums ir sakāmas neticamas lietas, un man tikpat neticamas ir jāuzklausās? Runājiet taču, cs klausos.
Kardināls tūliņ izšķīrās: no divām grūtībām viņš izvēlējās mazāko; no diviem uzbrukumiem viņš izturēs to, kas sagādās mazāku ļaunumu karaļa un karalienes godam. Un ja neapdomīgi viņu grūdis otrajās briesmās, nu labi, viņš izies no tām kā drošsirdīgs karavīrs un nevainojams bruņinieks.
— Jā, sakarā ar kaklarotu, augstība, — viņš šļupstēja.
— Bet jūs taču nopirkāt šo kaklarotu?
— Augstība…
— Jā vai nē?
Kardināls paskatījās uz karalieni un neatbildēja.
— Jā vai nē? — viņa atkārtoja. — Patiesību, monsicur, patiesību; cita nekā no jums neprasa.
Monsicur Roāns novērsās, bet nekā neatbildēja.
— Ja monsicur Roāns negrib atbildēt, atbildiet jūs, madamc, — teica karalis. — Šai lietā jums kaut kas jāzina. Vai jūs nopirkāt šo kaklarotu, jā vai nē?
— Nē! — atbildēja karaliene ar uzsvaru.
Monsicur Roāns nodrebēja.
— Lūk, karalienes vārds! — svinīgi iesaucās karalis. — Uzmanieties, monsicur kardināl!
Pār Roāna lūpām pārslīdēja nievājošs smaids.
— Jūs nerunājat? — vaicāja karalis.
— Par ko mani apvaino, augstība?
— Juvelieri apgalvo, ka pārdevuši kaklarotu vai nu jums, vai karalienei. Viņi uzrāda Viņas Majestātes kvīti.
— Kvīts ir viltota! — tcica karaliene.
— Juvelieri apgalvo, — karalis turpināja, — ka atskaitot karalieni, tie garantēti ar jūsu solījumiem, monsicur kardināl.
— Es neatsakos maksāt, augstība, — teica monsicur Roāns. — Tā laikam ir patiesība, ja karaliene to nenoliedz.
Un otrs skatiens, nievājošāks nekā pirmais, noslēdza teikumu un viņa domu.
Karaliene nodrebēja. Kardināla nievas viņu neaizvainoja, tāpēc ka viņa tās nebija pelnījusi — bet tā varēja būt godīga cilvēka atriebība. Viņai kļuva bail.
— Monsicur kardināl, — atsāka karalis, — šai lietā tomēr ir kāds viltojums, kas skar Francijas karalienes parakstu.
— Un ir otrs viltojums, — iesaucās karaliene, — ko var pierakstīt kādam dižciltīgam muižniekam, it kā juvelieri saņēmuši kaklarotu atpakaļ.
— Karalienei ir tiesības pierakstīt man abus viltojumus; jo tas, kas atļāvās vienu viltojumu, varēja atļauties arī divus, kāda tur starpība?
Dusmās karaliene tik tikko nesāka kliegt, bet karalis ar mājienu viņu apturēja.
— Uzmanieties, — viņš vēlreiz tcica kardinālam, — jūs pasliktināt savu stāvokli. Es jums saku: „Attaisnojictics!", bet jūs gribat sevi apsūdzēt.
Kardināls brīdi pārdomāja; tad, it kā sabrukdams zem apmelojumu smaguma, kas nožņaudza viņa godu, tas teica:
— Man nav iespējams attaisnoties.
— Monsicur, ir ļaudis kas apgalvo: kaklarota viņiem ir nozagta. Piekrizdams samaksāt, jūs atzīstat sevi par vainīgu.
— Kas tam ticēs? — ar augstprātīgu nicinājumu tcica kardināls.
— Monsicur, jūs domājat, ka neticēs; labi, redzēsit — tomēr ticēs.
Un dusmu trīsas pārklāja parasti mierīgo karaļa seju…
— Augstība, — kardināls atsāka, — cs nezinu, ko runāju un ko darīju; cs varu apgalvot tikai to, ka man nav kaklarotas, ka dimanti ir kāda cita varā, kam vajadzētu sevi nosaukt. Bet tas to negrib un tāpēc spiež mani teikt šos Svēto Rakstu vārdus: „Ļaunums atgriežas pie tā, kas to izdarījis."
Pēc šiem vārdiem karaliene sakustējās, it kā gribētu paņemt karaļa roku. Karalis viņai tcica:
— Tc strīds ir starp viņu un jums, madamc. Pēdējo reizi jautāju, vai kaklarota jums ir?
— Nē! zvēru pie manas mātes goda un mana dēla dzīvības! — karaliene atbildēja.
Ļoti priecīgs par šiem vārdiem, karalis pagriezās pret kardinālu:
— Tad, monsicur, jums būs darīšana ar tiesu; ja tikai jūs nelūgsit manu žēlsirdību.
— Karaļa žēlsirdība ir vajadzīga vainīgajiem, — atbildēja kardināls, — es atzīstu par labāku cilvēku tiesu.
— Jūs nekā negribat atzīt?
— Man nav nekā ko teikt.
— Bet galu galā, monsicurl — iesaucās karaliene, — jūsu klusuciešana liek uz spēles manu godu.
Kardināls klusēja.
— Nu, labi! Es gan neklusēšu, — turpināja karaliene, — šis klusums mani dedzina, tas liecina par augstsirdību, kuru cs nevēlos. Ziniet, augstība, kardināla noziegums nav tikai kaklarotas pārdošana vai zādzība.
Monsicur Roāns pacēla galvu un nobālēja.
— Kas vēl? — nemierīgi jautāja karalis.
— Madamcl.. — pārbijies čukstēja kardināls.
— O, nekādi iemesli, nekādas bailes un vājības nepiespiedīs mani klusēt; man ir iemesli, kas spiedīs mani kliegt par savu nevainību visas sabiedrības priekšā.
. — Jūsu nevainību! — teica karalis. — Ai, madamc, kas būs tik pārdrošs vai gļēvs, lai piespiestu Jūsu Majestāti izteikt šo vārdu.
— Es ļoti lūdzu, madamc, — teica kardināls.
— Ak, jūs jau drebat. Es taču uzminēju pareizi: jūsu sazvērestības nemīl gaismu! Bet man patīk skaidrība. Augstība, uzaiciniet kardināla kungu izstāstīt to, ko viņš man nupat šeit tcica.
- Madamcl — tcica monsicur Roāns, — madamcl Uzmanieties, jūs pārkāpjat visas robežas!
— Ko? — lepni teica karalis. — Kas tā runā ar karalieni? Man liekas, ka tas neesmu cs?
— Gluži pareizi, augstība, — tcica Marija Antuancte. — Monsicur kardināls tā uzrunā karalieni, jo viņš domā, ka viņam ir tiesības.
— Jūs, godātais monsicur, — nobālēdams murmināja karalis.
— Viņš, — nicinoši iesaucās karaliene, — Viņš!
— Monsicur kardinālam ir pierādījumi? — atsāka karalis, pasperdams soli uz prinča pusi.
— Monsicur Roānam ir vēstules, kā viņš pats saka! — tcica karaliene.
— Parādiet! — uzstāja karalis.
— Vēstules! — dedzīgi sauca karaliene. — Šīs vēstules!
Kardināls pārvilka roku pār sviedru atvēsināto pieri, un, likās, prasīja Dievam, kā viņš varēja iemiesot radībā tik daudz bezkaunības un neuzticības. Bet viņš klusēja.
— O, tas nav viss, — karaliene turpināja, pamazām sadūšodamās no savas augstsirdības, — kardināls dabūja satikšanos.
— Madamcl apžēlojaties! — tcica karalis.
— Apkaunietics, — piebilda kardināls.
— Beidzot, monsicur, — atsāka karaliene, — ja jūs neesat nicināmākais no cilvēkiem, ja jums vēl ir kaut kas svēts. Pagādājiet pierādījumus, kādi jums ir!
Monsieur Roāns lēnām pacēla galvu un atbildēja:
— Nē, madame, man nav pierādījumu.
— Jums neizdosies pievienot šo noziegumu citiem, — turpināja karaliene, — Jūs nekrausit negodu pēc negoda man virsū. Jums bija palīgs, līdzzinātāja, liecinieks: nosauciet to!
— Kas tā ir? — iesaucās karalis.
— Lamota kundze, — teica karaliene.
— Ai, — teica karalis, gavilēdams, ka viņa aizspriedumi pret Zannu ir attaisnojušies. — Nu, labi! Ko vairāk, lai aizsūta pēc šīs sievietes, mēs viņu nopratināsim.
— O, tā gan! — iesaucās karaliene, — bet viņa ir pazudusi. Uzprasiet šim monsieur, ko viņš ir izdarījis ar viņu. Viņš bija ļoti ieinteresēts, lai viņa nozustu no skatuves.
— Varbūt viņai lika pazust tic, kam tas vairāk vajadzīgs nekā man, — atbildēja kardināls. — Tāpēc arī viņu neatradīs.
— Bet, monsieur, ja jūs esat nevainīgs, — nikni teica karaliene, — tad palīdziet mums atrast vainīgos!
Bet uzmetis pēdējo skatienu, kardināls Roāns pagrieza muguru un sakrustoja rokas.
— Monsicur, jums būs jādodas uz Bastīliju! — teica aizvainotais karalis.
Kardināls palocījās, tad stingrā balsī tcica:
— Šai tērpā? Virspriestera drēbēs? Galma priekšā? Apdomājiet, augstība, tas ir briesmīgs skandāls. Tas padarīs vēl smagākas ciešanas tai būtnei, pār kuras galvu gāzīsies visu nosodījums.
— Es tā gribu, — tcica uztrauktais karalis.
— Augstība, prelātam jūs liekat priekšlaikus ciest netaisnīgas sāpes, un spīdzināšana pirms apsūdzības izvirzīšanas nav likumīga.
— Tā tam ir jānotiek, — atbildēja karalis, atvērdams istabas durvis un ar acīm meklēdams kādu, kam nodot pavēles.
Monsicur Breteils bija tc. Pēc karalienes eksaltācijas, karaļa uztraukuma un kardināla izturēšanās, viņš saprata, ka ienaidnieks ir kritis.
Karalis vēl nebija beidzis klusām izteikt pavēli, kad zīmogglabātājs, uzņemdamics sargkapteiņa pienākumus, iesaucās dimdošā balsī, kura aizskanēja pat līdz galerijas galam.
— Apcietināt monsicur kardinālu!
Monsicur Roāns nodrebēja. Čuksti zem spraišļiem, galminieku saviļņojums, pēkšņa galma gvardes ierašanās, radīja drūmas priekšnojautas.
Karalienei garām kardināls pagāja nesveicinājis viņu, kas lika vārīties lepnās princeses asinīm. Iedams garām karalim, viņš pazemīgi palocījās, bet blakus monsicur Brctcilam pieņēma tik veikli nospēlētu līdzcietības izteiksmi, ka barons nodomāja, ka nav pietiekami atriebies.
Kāds sardzes virsnieks bikli pienāca pie kardināla un it kā izlūdzās no monsicur Roāna atļauju izpildīt saņemto pavēli.
— Jā, — tcica monsicur Roāns, — jā, tieši cs esmu apcietināts.
— Jūs aizvedīsit monsicur Roānu uz viņa apartamentiem un nogaidīsit, ko nolemšu meses laikā, — tcica karalis, valdot nāves klusumam. »
Karalis palika vienatnē ar karalieni pie atvērtām durvīm, kamēr kardināls lēnām aizgāja pa galeriju ar cepuri rokā, sardzes virsniekam soļojot pa priekšu.
— Madamc, — tcica karalis, smagi elsodams, jo viņš tikai ar lielām pūlēm bija savaldījies, — vai jūs zināt, ka tas beigsies ar atklātu tiesu, tas ir ar skandālu, kas laupīs godu vainīgajiem.
— Pateicos! — iesaucās karaliene, sajūsmā spiezdama karalim roku.— Jūs izvēlējāties vienīgo līdzekli, kas mani attaisnos.
— Jūs man pateicaties?
— Ar visu sirdi. Jūs rīkojaties kā karalis! Ticiet man kā karalienei!
— Labi, — atbildēja karalis, spēcīga prieks pārņemts. — Mēs vēl izdibināsim visas šīs nekrietnības. Kad reiz mēs samīsim čūsku, mēs dzīvosim mierīgi, cs ceru.
Viņš noskūpstīja karalieni uz pieres un atgriezās savā istabā.
Pa to laiku galerijas galā monsicur Roāns satika pusnoģībušus vienu otra rokās Bēmeru un Bosāndžu.
Mazliet tālāk kardināls pamanīja savu ziņnesi, kas, apjucis no šīs nelaimes, meklēja monsicur skatienu.
— Monsicur, — kardināls teica virsniekam, kas viņu pavadīja, — visi būs uztraukti, ja cs ncalgriezīšos no Versaļas. Vai nevaru paziņot uz mājām, ka esmu apcietināts?
— O, jā, monsicur, kamēr neviens neredz, dariet to, — teica jaunais virsnieks.
Kardināls pateicās. Tad, uzrunājis vācu valodā ziņnesi, viņš uzrakstīja dažus vārdus uz svētkalpojumu grāmatas lapas.
Un iedams pēc virsnieka, kas skatījās, lai prelāts netiktu pārsteigts, kardināls saritināja lapu un nometa to zemē.
— Es esmu gatavs sekot jums! — viņš tcica virsniekam.
Tad viņi abi aizgāja.
Ziņnesis pakampa papīrīti kā ērglis laupījumu, izmetās no pils, uzlēca zirgā un joņoja uz Parīzi.
Pa logu virs kāpnēm, pa kurām kardināls nokāpa ar savu pavadoni, viņš redzēja to aulēkšojam pa tīrumu.
— Viņa grib mani pazudināt, — viņš murmināja pie sevis, — bet cs viņu glābju! Tā es rīkojos jūsu dēļ, mans karali; Tevis dēļ, mans Dievs, mums kas pavēli piedot apvainojumus. Es tavā vārdā piedodu citiem… Piedod tu man!..