Tiklīdz laimīgais karalis ienāca savā kabinetā un parakstīja pavēli aizvest monsicur Roānu uz Bastīliju, tā parādījās Provansas grāfs. Viņš ienāca kabinetā, dodams monsicur Bretcilam zīmes, kuras tas nevarēja saprast, par spīti savai cienībai un labai gribai.
Bet tās nebija domātas zīmogglabātājam, princis tās deva ar nolūku pievērst karaļa uzmanību, kas, rakstīdams pavēli, ik pa brīdim ieskatījās spogulī.
Beidzot viņš sasniedza mērķi: karalis pamanīja zīmes, un, atlaidis monsicur Brctcilu, tcica brālim:
— Kāpēc jūs devāt zīmes Bretcilam?
— O, augstība…
— Sasteigtie žesti un jūsu bažīgais izskats taču kaut ko nozīmē?
— Bez šaubām, bet…
— Jūs varat nerunāt, brāli, — tcica aizskartais karalis.
— Augstība, cs nupat uzzināju par kardināla monsicur Roāna apcietināšanu.
— Nu, labi! Kāpēc šī ziņa jūs tā uztrauca? Vai monsicur Roāns jums neliekas vainīgs? Vai es darīju nepareizi, aizlikdams šīs zemes vareno?
— Nepareizi? Nē, brāli, jūs darījāt pareizi. Tas nav tas, ko cs gribu teikt.
— Mani ļoti pārstciglu, monsicur Provansas grāf, ja jūs aizstāvētu cilvēku, kas grib laupīt godu karalienei. Es nupat apmeklēju karalieni, un viņas viena vārda pielika…
— O, augstība, jūs labi zināt, ka cs negribu apsūdzēt karalieni. Viņas Majestātei… manai māsai nav uzticīgāka drauga par mani. Tieši otrādi, cik reizes nav gadījies viņu aizstāvēt un, tas nav pārmetums, pat nestrīdos ar jums.
— Tiešām, brāli, tātad viņu bieži apsūdz?
— Es esmu nelaimīgs, augstība; katrs mans vārds jums nav pa prātam. Es gribu teikt, ka karaliene pati neticētu, ja cs apšaubītu viņas nevainību.
— Tad jūs, tāpat kā cs, būsit apmierināts par pazemojumiem, kādus lieku izciest kardinālam, par prāvu, kas sekos, par skandālu, kas izbeigs visus apmelojumus, kurus neuzdrīkstētos izteikt pat pret vienkāršu galma djimu un kurus neviens neuzdrīkstētos atkārtot, jo karaliene, kā saka, stāv pāri šim maziskumam?
— Jā, augstība, cs pilnīgi piekrītu Jūsu Majestātes rīcībai, un cs saku, kaklarotas lietā viss ir tā, kā vajag.
— Un kā vēl! — atbildēja karalis. — Skaidrāk vairs nevajag. Vai nebūs redzams, ka monsicur Roāns, noslēgdams savā vārdā dimantu pirkumu, kurus viņa noraidīja, un atļaudams runāt, ka dimantus paņēmusi karaliene, sevi cildina, it kā būtu ļoti draudzīgs karalienei. Tas ir briesmīgi! Un viņa saka: ko domās cilvēki, ja noskaidrosies, ka viņa šajā slepenajā darījumā bijusi uz vienu roku ar kardinālu?
— Augstība…
— Un vai jūs nezināt, brāli, ka apmelojumi nekad neapstājas pusceļā. Monsicur Roāna vieglprātība sagādā nepatikšanas karalienei, bet runas par šim vicglprātībām laupa viņai godu.
— O, jā, brāli, jā, cs atkārtoju, jums taisnība runājot par kaklarotas lietu.
— Nu, labi! — pārsteigts tcica karalis, — vai vēl ir kāda cita lieta?
— Bet, augstība… karaliene būs jums teikusi…
— Teikusi… ko tādu?
— Augstība, jūs mani mulsināt. Nevar būt, ka nc reizi karaliene nav jums teikusi…
— Ko tādu? ko?
— Augstība…
— Ai, par monsicur Roāna dižošanos, par šo šķietamo sarakstīšanos?
— Nē, augstība, nē.
— Par ko tad? Par satikšanos, kādu karaliene dāvāja monsicur Roānam sakarā ar kaklarotas lietu…
— Nē, augstība, arī tas nc.
— Es zinu tikai to, — atsāka karalis, — ka pilnīgi uzticos karalienei, ko viņa pelna ar sava rakstura cēlumu. Viņas Majestātei bija viegli nesacīt nekā par notiekošo. Viņai bija viegli samaksāt vai likt samaksāt citiem; bet karaliene, ātri pārtraukdama noslēpumus, kuri izvērtās par skandālu, man pierādīja, ka viņa griezās pie manis agrāk nekā pie atklātības. Tātad karaliene griezās pie manis, tas nozīmē, ka viņa uzticēja man rūpēties par viņas goda atriebšanu. Viņa izvēlējās mani par biktstēvu, par tiesnesi, tātad man viņa ir pateikusi visu.
— Nu, labi! — atbildēja Provansas grāfs, vairāk ncsamulsdams, jo juta, ka šobrīd karaļa pārliecība nebija tik stingra, kā viņš gribēja izrādīt, — jūs sākat apšaubīt manu draudzību, manu cienību pret karalieni, manu māsu. Ja jūs turpināsit ar tādu aizdomibu, es neteikšu nekā, baidīdamies, ka mani var uzskatīt par ienaidnieku un apsūdzētāju, kad es cenšos tikai aizstāvēt. Un tomēr, cik jūs esat neloģisks. Karalienes atzīšanās jums ļāva attaisnot manu māsu. Kāpēc jūs negribat, lai jums pastāstu par vēl kaut ko, lai pierādītu mūsu karalienes nevainību?
— Jūs vienmēr, brāli, iesākat, — teica neomulīgi karalis, — aplinkus, tāpēc cs nekā nesaprotu.
— Runātāja paņēmiens, pārliekā dedzība, augstība. Lūdzu atvainot mani, tas ir manas izglītības trūkums. Mani samaitāja Cicerons.
— Brāli, Ciccrons likai tad ir neskaidrs, kad aizstāv netaisnu lietu. Jūs stāvat par godīgu lietu, tāpēc, Dieva dēļ, runājiet skaidrāk!
— Ja jūs kritizējat manu runas veidu, jūs spiežat mani klusēt.
— Nu, dusmīgais, irritabile genus rlictorum, kas skaišas par niekiem, — iesaucās karalis, nesaprazdams Provansas grāfa nerātnību. — Pie lietas, advokāt, pie lietas! Ko jūs zināt vēl, izņemot to, ko man tcica karaliene?
— Ak, Dievs, augstība, visu un neko. Noskaidrosim vispirms to, ko jums tcica karaliene.
— Karaliene man tcica, ka viņai nav kaklarotas.
— Labi.
— Viņa tcica, ka nav parakstījusi kvīti juvelieriem.
— Tāiāk.
— Viņa tcica, ka visas attiecības ar monsicur Roānu ir viņas ienaidnieku izdomāta nepatiesība.
— Ļoti labi, augstība!
— Beidzot viņa tcica, ka nekad nav ļāvusi monsicur Roānam tiesības iedomāties, it kā viņš būtu viņai kaut kas vairāk nekā pavalstnieks vai nepazīstams cilvēks.
— Ak!… viņa tā tcica.
— Un tonī, kurš nepieļāva nekādas pretrunas, jo kardināls nekā neatbildēja.
— Tādā gadījuma, augstība, monsicur Roāns, nekā neatbildēdams, sevi atzina par meli, un ar šo noliegumu attaisno citas baumas par priekšrocībām, kādas karaliene piešķir dažām personām.
— Ak, Dievs, kas vēl? — izmisis teica karalis.
— Tikai vienas vienīgas nejēdzības, kā tūliņ redzēsit. No tā brīža, kad pierādīts, ka monsicur Roāns nav pastaigājies ar karalieni…
— Kā! — iesaucās karalis, — vai runā, ka viņš ir pastaigājies ar karalieni…
— Pretējo pierādījusi pati karaliene un monsicur Roāns — ar neatbildēšanu, bet jūs taču saprotat, no tā brīža, kad pierādīts, ir jāpēta, — jo ļaunums tur nav apstājies — ar ko tad karaliene ir pastaigājusies nakts laikā Versaļas parkā?
— Nakts laikā, Versaļas parkā! karaliene!
— Un ar ko viņa tur pastaigājās, — dzestri turpināja Provansas grāfs.
— Ar ko? — čukstēja karalis.
— Bez šaubām! Vai tad visu skatieni nav vērsti uz karalienes darbiem? Vai tad naktī, kad ncapžilbina saules un Majestātes karaliskais spožums, novērotāju acis nekļūst redzīgākas?!
— Brāli, jūs runājat zemiski, picsargictics!
— Augstība, cs atkārtoju, un atkārtoju ar tādām dusmām, ka piespiedīšu Jūsu Majestāti, cs esmu pārliecināts, izdibināt patiesību!
— Kā! vai tad klīst baumas, ka mūsu karaliene pastaigājusies nakts laikā, sabiedrībā… Versaļas parkā!
— Nc sabiedrībā, augstība, bet divatā. O, ja runātu, ka tikai sabiedrībā, nebūtu vērts piegriezt vērību.
Pēkšņi karalis iedegās:
— Jūs man pierādīsit, ko teicāt, un tāpēc nosauciet, kas to teica!
— O, tas ir viegli, ļoti viegli, — atbildēja monsicur Provansas grāfs. — Ir četras liecības: pirmā ir no mana medību pārziņa, kas redzējis karalieni divas dienas, vai pareizāk — divas naktis pēc kārtas izejam no Versaļas parka caur Vilku bedres vārtiem. Lūk, dokuments, tas ir viņa parakstīts. Izlasiet.
Trīcēdams karalis paņēma papīra lapu, izlasīja un atdeva brālim.
— Jūs redzēsiet vēl savādāku dokumentu; tas ir no Trianonas naktssarga. Viņš raksta, ka nakts bija skaista, un tikai laikam kāda malumednieka šāviens atskanējis Satorī mežā. Bet parkā viss bijis mierīgi, atskaitot dienu, kad Viņas Majestāte, karaliene pastaigājās ar kādu muižnieku zem rokas. Skatieties, protokols ir uzrakstīts ļoti skaidri.
Karalis atkal izlasīja, nodrebēja un nolaida rokas gar sāniem.
— Trešais, — nesatricināmi turpināja Provansas grāfs, — ir Austrumu vārtu durvju sarga ziņojums. Šis cilvēks redzējis un pazinis karalieni tai brīdī, kad viņa izgājusi pa Vilku bedres vārtiem. Viņš raksta, kā bija ģērbusies karaliene. Skatieties, augstība, viņš raksta, ka no tālienes viņš nevarējis pazīt muižnieku, ko atstāja Viņas Majestāte. Tā uzrakstīts, bet pēc stājas un gaitas to uzskata par virsnieku. Šis protokols ir parakstīts. Viņš piebilst par savādu lietu, proti, nevarot būt nekādu šaubu, ka tā bijusi karaliene, jo Viņas Majestāti pavadījusi Lamota kundze, karalienes draudzene.
— Karalienes draudzene! — iesaucās karalis. — Jā, tc tā ir rakstīts: «Karalienes draudzene".
— Nedusmojieties uz šo krietno kalpotāju, augstība. Viņam var pārmest tikai pārmērīgu centību. Viņam pavēl sargāt — viņš sargā; uzmanīt, viņš uzmana.
— Pēdējais, — turpināja Provansas grāfs, — man liekas skaidrāks par visiem. Tas ir atslēgu meistara ziņojums, kam uzdots pārbaudīt, vai visi vārti noslēgti pēc vakara zvana. Šis cilvēks, Jūsu Majestāte viņu pazīst, apliecina, ka redzējis karalieni ieejam ar kādu muižnieku Apollona peldētavā.
Bāls un dusmās gandrīz vai noslāpdams, karalis izrāva papīru no grāfa rokām un izlasīja.
Provansas grāfs pa to laiku turpināja:
— Tas tiesa, ka Lamota kundze bija tepat dažu soļu attālumā, un šai zālē karaliene palika tikai apmēram stundu.
— Bet muižnieka vārds? — iesaucās karalis.
— Augstība, tas nav nosaukts ziņojumos, tāpēc Viņa Majestātei jāpapūlas pārlasīt pēdējo liecību. Tā ir no mežsarga, kas uzglūnēja aiz iežoga blakus Apollona peldētavai.
— Nākamās dienas datums, — tcica karalis.
— Jā, augstība, un viņš redzēja izejam karalieni no parka pa mazajiem vārtiņiem un skatāmies visapkārt. Viņa gāja zem rokas ar monsicur Šarnī!
— Monsicur Šarnī! — iesaucās karalis, no dusmām un kauna gandrīz vai zaudēdams galvu. — Labi… Uzgaidiet mani šeit, grāf, beidzot mēs izdibināsim patiesību.