Karaliene un Šarnī paskatījās viens otrā ar tādu baiļu pilnu skatienu, ka cietsirdīgākais ienaidnieks šai brīdī apžēlotos par viņiem.
Šarnī lēnām piecēlās un ar dziļu cieņu sveicināja karali.
Bija redzams, kā zem žabo cakām spēcīgi dauzījās Ludviķa XVI sirds.
— Ak, — dobjā balsī viņš tcica, — monsicur Šarnī!
Grāfs atbildēja ar jaunu palocīšanos.
Karaliene juta, ka viņa nespēj runāt, ka viņa ir pazudusi.
Karalis turpināja:
— Monsicur Šarnī, — viņš tcica ar neticamu piespiešanos, — ļoti maz ir goda muižniekam, ko pieķer zādzībā nozieguma vietā.
— Zādzībā! — čukstēja Šarnī.
— Zādzībā! — atkārtoja karaliene, kurai likās, ka viņa vēl dzird savās ausīs drausmīgos apvainojumus par kaklarotu, un kurai likās, ka grāfs tiks aptraipīts tāpat.
— Jā, — turpināja karalis, — nomesties ceļos cita sievas priekšā ir zādzība. Un kad sieviete ir karaliene, tad to sauc par augstības apvainojumu. Es likšu manam zīmogglabātājam pateikt to jums, monsicur Šarnī.
Grāfs gribēja runāt: viņš gribēja apliecināt savu nevainību, bet augstsirdīgā karaliene nevarēja paciest, ka apsūdzēja nekrietnībā cilvēku, ko viņa mīlēja un devās viņam palīgā.
— Augstība, — viņa ātri tcica, — man liekas, ka jums ir ļaunas aizdomas un nelabvēlīgas domas. Es jums paziņoju: šīs aizdomas, šie aizspriedumi ir nepareizi! Es redzu, ka es neļaušu viņu apsūdzēt neaizsargātu.
Aiz uztraukuma karaliene apstājās, izbijusies, ka viņai nu vajadzēja melot, un apmulsa, nezinādama ko samelot.
Bet šī vilcināšanās, kas likās riebīga lepnam karalienes prātam, bija gluži vienkārši sievietes glābiņš. Tais briesmīgajos brīžos, kad nokļūst
briesmās pārsteigto gods un dzīvība, pietiek vienas iegūtās minūtes, lai glābtu, tāpat kā pietiek vienas nokavētas sekundes, lai pazudinātu.
Vienīgi instinktīvi karaliene izmantoja šo vilcināšanos. Viņa pēkšņi apklusināja karaļa aizdomas, aizmaldināja viņa domas un nomierināja grāfu. Šīm izšķīrējām minūtēm ir aši spārni, kuri aizvilina tik tālu greizsirža pārliecību, ka tā neatgriežas gandrīz vai nekad, ja tikai skauģu aizstāvis, dēmons, to alkal neatnes uz saviem spārniem.
— Bet sakiet, madamc, — atbildēja Ludviķis XVI, pāriedams no karaļa lomas aizvainotā vīra lomā. — Vai es neredzēju monsicur Šarnī nometušos ccļos jūsu priekšā? Bet, lai nomestos ccļos, vajag…
— Vajag, augstība, — bargi tcica karaliene, — lai Francijas karalienes pavalstnieks lūgtu žēlastību. Tas, man liekas, galmā ir diezgan parasts gadījums.
— Viņš prasīja jums žēlastību! — iesaucās karalis.
— Jā, žēlastību, kuru cs nespēju dāvāt, — turpināja karaliene. — Ja būtu citādi, monsicur Šarnī kungs nebūtu uzstājies, cs zvēru, un cs viņu ātri pieceltu, būdama priecīga izpildīt tā muižnieka vēlēšanos, kuru sevišķi cienu.
Šarnī atvilka elpu. Karaļa skatiens kļuva nenoteikts, no sejas pamazām nozuda neparastie draudi, kurus radīja pārsteigums.
Šai laikā Marija Antuanete drudžaini meklēja izeju, bet viņu smacēja domas, ka jāmelo, un izmisums, ka nevar izdomāt ticamus melus.
A.tzīdamās, ka nespēj dāvāt grāfam žēlsirdību, ko tas lūdz, viņa cerēja saistīt karaļa ziņkārību. Viņa cerēja, ka noklaušināšana ar to arī beigsies. Viņa maldījās. Jebkura cita sieviete būtu izveicīgāka, izrādīdama lielāku lokanību, bet melot tā cilvēka klātbūtnē, ko mīlēja, viņai bija drausmīgas mocības. Parādīties komēdiju viltības nožēlojamajā un neīstajā gaismā, nozīmēja pārspēt visas liekulības, visas viltības, visas parka intrigas, ar to neķītrībai piemērotu atrisinājumu. Tas nozīmēja gandrīz vai atzīties par vainīgu: tas bija ļaunāk nekā nāve.
Viņa vēl vilcinājās. Viņa atdotu dzīvību, ja Šarnī izgudrotu kaut kādus melus; bet lojālais muižnieks, bezbailīgais bruņinieks to nevarēja, viņš par to pat nedomāja. Aiz smalkjūtības viņš ļoti baidījās pat izrādīt, ka gatavs aizstāvēt karalienes godu.
Marija Antuanete gaidīja jautājumu, kas brieda karalim uz lūpām, un beidzot tas atskanēja.
— Labi, madamc, sakiet kādu žēlastību velti izlūdzās monsicur Šarnī, kas viņu spieda nomesties jūsu priekšā ceļos?
Un it kā lai mīkstinātu aizdomīgā jautājuma rupjību, karalis piebilda:
— Es būšu varbūt laimīgāks nekā jūs, madamc, un monsicur Šarnī nevajadzēs nomesties manā priekšā ccļos.
— Augstība, cs jau tcicu, ka monsicur Šarnī prasa neiespējamo.
— Tad ko, vismaz pasakiet?
„Ko var prasīt, nometies ceļos?.." domāja karaliene. „Ko var lūgt no manis, ko cs nevarētu izpildīt? Kas tas ir? Kas?"
— Es gaidu, — karalis tcica.
— Augstība, bet… monsicur Šarnī lūgums ir ģimenes noslēpums.
— Karalim nav noslēpumu; viņš ir valsts saimnieks un ģimenes tēvs, kas ieinteresēts par visu pavalstnieku, savu bērnu, godu un drošību. Pat tad, — iebilda Ludviķis XVI ar bargu cienību, — ja samaitātie bērni aizskar sava tēva godu un drošību.
Karaliene nodrebēja no šiem pēdējiem draudiem.
— Monsicur Šarnī, — viņa iesaucās, apjukusi, ar drebošām rokām, — monsicur Šarnī gribēja dabūt no manis…
— Ko? madamcl
— Atļauju precēties.
— Patiesi! — iesaucās karalis, vispirms nomierinājies. Bet atkal greizsirdīgā nemiera pārņemts, neievērodams, kā cicta nabaga sieva, ka izteikusi šos vārdus, un cik bāls bija Šarnī par karalienes ciešanām, viņš tcica:
— Nu, labi, kāpēc tad ir neiespējami apprecēties ar monsicur Šarnī? Vai viņš nepieder pie slavenās muižniecības? Vai viņš nav bagāts? Vai nav drošsirdīgs un skaists? Tiešām, lai viņu noraidītu, sievietei vajag būt princeses asinīm vai precētai. Tikai šie divi iemesli var radīt šķēršļus. Tad sakiet, madamc, sievietes vārdu, ko gribētu precēt monsicur Šarnī, un ja viņa nav precējusies vai princese, galvoju, ka novērsīšu grūtības tikai tādēļ, lai jums patiktu.
Arvien pieaugošo briesmu un melu sapīta, karaliene ar piespiešanos atsāka.
— Nē, augstība, nē; ir grūtības, kuras jūs nevarat uzvarēt. Par tādām mēs runājām.
— Vēl viens iemesls vairāk, lai cs zinātu, kas karalim nav pa spēkam, — pārtrauca Ludviķis XVI, apspiezdams dusmas.
Šarnī paskatījās uz karalieni, viņa, liekas, tik tikko turējās kājās. Viņš būtu paspēris soli tuvāk viņai, bet karalis viņu apturēja ar savu bezdarbību. Ar kādām tiesībām viņš, kas viņai nebija nekas, piedāvātu roku vai atbalstu šai sievietei, ko karalis un vīrs atstāja.
„Ir taču kāds spēks," viņa sev jautāja, „pār kuru karalim nav varas? Ak, Dievs, vēl kādu domu, vēl kādu palīdzību!"
Pēkšņi viņai iemirdzējās doma.
— Ak, — viņa čukstēja, — pats Dievs man sūta palīdzību. To, kas pieder Dievam, nevar atņemt karalis.
Tad, galvu paceldama, viņa beidzot tcica karalim:
— Augstība, tā, ko gribētu apprecēt monsieur Šarnī, dzīvo klosterī.
— Ak, — iesaucās karalis, — tas gan ir iemesls; tiešām grūti atņemt Dievam viņa īpašumu, lai to nodotu cilvēkiem. Bet savādi, ka monsicur
Šarnī pārņēma tāda pēkšņa mīla: nekas man nav tcieis par to nc vārda, pat nc viņa tēvocis, kas no manis var dabūt visu. Kāda ir tā sieviete, ko jūs mīlat, monsicur Šarnī? Sakiet, lūdzu!
Karaliene sajuta durošas sāpes. Viņai būs jādzird kāds vārds no Olivjē mutes; viņai būs jāizcieš šo melu mokas. Un ko var zināt, vai Šarnī neatklās kādreizējās mīlas vārdu, pagātnes asiņojošo atmiņu, vai mīlas pušķojošo neskaidro nākotnes cerību. Lai nedabūtu drausmīgo triecienu, Marija Antuancte pasteidzās. Viņa pēkšņi iesaucās:
— Bet, augstība, jūs taču pazīstat to, ko bildina monsicur Šarnī, tā… Andrē Tavernī.
Šarnī iekliedzās un aizslēpa seju ar abām rokām.
Karaliene uzlika roku uz krūtīm un atkrita krēslā gandrīz bez samaņas.
— Tavernī jaunkundzi! — karalis atkārtoja, — Tavernī jaunkundzi, kas aizgājusi uz Sentdenī?
— Jā, augstība, — gandrīz vai nedzirdami izrunāja karaliene.
— Bet viņa vēl nav devusi solījumu, cik cs zinu?
— Bet viņai ir jādod.
— Mēs par to norunāsim, — tcica karalis. — Tomēr, — viņš piebilda ar pēdējiem neuzticības dīgļiem, — kāpēc viņa gribēja kļūt par mūķeni?
— Viņa ir nabadzīga, — teica Marija Antuancte. — Jūs padarījāt bagātu tikai viņas tēvu, — viņa skarbi piebilda.
Karaliene nodrebēja un uzmeta jaunajam cilvēkam lūdzošu skatienu, it kā aicinādama viņu atsacīties.
Šarnī cieši uzlūkoja Mariju Antuancli un neatbildēja.
— Labi! — teica karalis, kas klusuciešanu saprata kā godbijīgu piekrišanu. — Un Tavernī jaunkundze noteikti mīl monsicur Šarnī? Es došu Tavernī jaunkundzei pūrā 500 000 livru, kuras agrāk noraidīju jums pie Kalona kunga. Pateicieties karalienei, monsicur Šarnī, ka viņa bija ar mieru pastāstīt man šo lielu, un nodrošināt jūsu dzīves laimi.
Šarnī paspēra soli un priekšu un palocījās kā bāla statuja, kuru brīnumainā veidā uz kādu mirkli būtu atdzīvinājis Dievs.
— O, tas ir to vērts, lai nomestos ccļos vēlreiz, — karalis tcica ar vieglu rupja izsmiekla nokrāsu, kura ļoti bieži mīkstināja viņa senču tradicionālo toni.
Karaliene notrīsēja un neapzinīgi izstiepa jaunajam cilvēkam abas rokas. Viņš nometās ccļos viņas priekšā un uzspieda skaistajām, vēsajām rokām skūpstu, ar kuru gribēja izpaust savu dvēseli.
— Iesim, — tcica karalis, — ļausim tagad madamc rūpēties par jūsu lietām; nāciet, monsicur, nāciet!
Un viņš ļoti ātri aizgāja pa priekšu, tā kā Šarnī uz sliekšņa varēja pagriezties un ieraudzīt mūžīgo ardievu neizteicamās sāpes, kuras viņam sūtīja karalienes acis.
Durvis starp viņiem aizvērās kā nevainīgās mīlas nepārvaramais šķērslis.