Karaliene palika viena un izmisusi. Tik daudz sitienus viņa dabūja uzreiz, ka nezināja, kurš sāpēja visasāk.
Pavadījusi apmēram stundu šaubu un nospiestības stāvoklī, viņa sev tcica, ka laiks meklēt izeju. Karalis, lepns par acīmredzami gūto uzvaru, pasteigsies izplatīt baumas. Varēja gadīties, ka šīs baumas tiek ārpusē uzņemtas tā, ka visa krāpšanas svētība būs zaudēta.
Šī krāpšana — ak, vai! — kā karaliene to nožēloja, kā viņa gribētu atgūt izsprukušos vārdus, kā viņa gribētu atņemt, šķietamo laimi, pat Andrē, kas to varbūt atraidīs.
Tiešām, šeit uzradās jaunas grūtības. Andrē vārds glāba karaļa priekšā. Bet kas varēja galvot, par šo kaprīzo, neatkarīgo, stipro prātu, ko sauca par Tavernī jaunkudzi? Kas varēja paļauties, ka šī lepnā persona upurēs savu dzīvību, savu nākotni par labu karalienei, ko dažas dienas agrāk viņa bija atstājusi kā icnaidniccc?
Un kas notiks pēc tam? Andrē atraidīs, tas bija ticams, un izmelotā celtne sabruks. Karaliene būs viduvēja intrigante, Šarnī — zemisks mīļākais, melis, un apmelošana kļūs par ncapstrīdāmu pierādījumu laulības pārkāpšanai.
Marija Antuancte juta, kā viņas domas jūk, viņa nolaida versmojošo seju roķās un gaidīja.
Kam uzticēties? Kas ir karalienes draudzene? Lambāla kundze? O, skaidrais prāts, vēss un nelokāms prāts! Kāpēc samulsināt viņas jaunavīgo domu? Bet visas šīs galma dāmas, kas gribēdamas izdabāt, glaimo visiem, kam veicas, un kas uz pasaules visvairāk baidās no visniecīgākās nežēlastības, tās, droši vien, būs priecīgas pārmācīt savu karalieni, ja tai būs nepieciešama viņu palīdzība.
Atlika tikai Tavernī jaunkundze. Viņai bija dimantskaidra sirds, kuras šķautnes spēj griezt stiklu, un kuras neuzvaramā stingrība un dziļā skaidrība viena varēja just līdzi karalienes lielajām sāpēm.
Tātad Marija Antuanete uzmeklēs Andrē. Viņa izklāstīs tai savu nelaimi un lūgs upurēt sevi. Andrē, bez šaubām noraidīs, jo viņa nav tā, kas ļaujas ietekmēties; bet pamazām, lūguma mīkstināta, viņa nevarēs atteikt; un kad pirmais karstums būs pārgājis, karalis, būdams apmierināts ar abu, līgavas un līgavaiņa acīmredzamo piekrišanu, tomēr aizmirsīs… Nu, tad visu nokārtos ceļojums. Aizbraukdami uz kādu laiku, kamēr apmelošanas hidra būs pieēdusies, Andrē un Šarnī varēs pateikt, ka panākuši vienošanos, un tad neviens neuzminēs, ka šīs precības bija tikai spēle.
Tā Tavernī jaunkundzes brīvība nebūs cietusi, un Šarnī brīvība tāpat nebūs saistīta. Un karalienei nebūs briesmīgo sirdsapziņas pārmetumu, ka upurējusi divas būtnes sava goda glābšanai; vīra un bērnu gods nebūs aizskarts. Viņa to nodos neaptraipītu nākamajai Francijas karalienei.
Tādas bija viņas pārdomas.
Tā viņa cerēja samierināt pieklājības likumu un savas intereses. Tādu briesmu klātbūtnē vajadzēja visu pārdomāt ar stingru loģiku. Un vajadzēja labi apbruņoties pret tik grūti sakaujamo prclnicku, kā, piemēram, Tavernī jankundzi, kad viņa klausīja augstprātībai un nevis sirdij.
Sagatavojusies ceļam, Marija Antuancte nolēma aizbraukt. Viņa gribēja brīdināt Šarnī, lai viņš nespertu kādu nepareizu soli, bet doma, ka viņai katrā ziņā seko spiegi, un visu tādā brīdī iztulkos ļauni, karalieni atturēja. Un viņa bija pietiekami pārbaudījusi Olivjē veselīgo saprātu, padevību un noteiktību, lai būtu pārliecināta, ka viņš pieņems visu, ko viņa uzskatīs par derīgu.
Pienāca pulkstens trīs; parādes pusdienas, priekšā stādīšanās, vizītes. Karaliene visus pieņēma ar gaišu seju un draudzīgi, kas tomēr nemazināja viņas labi pazīstamo lepnumu. Marija Antuanete nostājās visu priekšā, satrieca ienaidniekus, apreibināja draugus; vienaldzīgos pārvērta centīgajos, un centīgos — entuziastos; un bija tik skaista un diža, ka karalis visu priekšā viņu apsveica.
Bet kad viss beidzās, izdzēsusi no sejas mākslotos smaidus, atgriezusies pie savām atmiņām, tas ir, sāpēm, viena, gluži viena pasaulē, viņa nomainīja tualeti, uzlika pelēko cepuri ar zilām lentām un puķēm, pelēko zīda kleitu, iekāpa karietē, un, bez sargiem, tikai ar vienu dāmu, lika sevi aizvest uz Sentdenī.
Tā bija stunda, kad mūķenes, atgriezušās savās cellēs no ēdamistabas trokšņa, iegāja pārdomu klusumā, kam seko lūgšana pirms miega.
Karaliene lika pieņemamajā istabā pasaukt Andrē Tavernī.
Tā, ccļos nometusies un ietinusies baltā kokvilnas kleitā, lūkojās caur logu aiz liepām uzlēcošajā mēnesī un šai nakts poēzijā rada vielu kaislīgām, dedzīgām lūgšanām, kuras raidīja Dievam, lai atvieglinātu dvēseli.
Labprātīgajā prombūtnē viņa lieliem malkiem dzēra neārstējamās sāpes. Sīs mokas pazīst tikai spēcīgākās dvēseles; tās ir reizē pašmocības un bauda. Ar skumjām tā atgādina visas parastās sāpes. Bet tā beidzas saldkairē, ko var izjust vienīgi tic, kas prot upurēt laimi lepnumam.
Andrē labprātīgi atstāja galmu, labprātīgi sarāva saites ar visu, kas varēja uzturēt viņas mīlu. Lepna kā Klcopatra, viņa pat nevarēja paciest domu, ka Šarnī varētu domāt par kādu citu sievieti, kaut tā būtu arī karaliene.
Viņai nebija gandrīz nekādu pierādījumu par šo karsto mīlestību pret kādu citu. Protams, greizsirdīgā Andrē no šī pierādījuma izlobīja pārliecību, kas var likt asiņot sirdij. Bet vai viņa nebija redzējusi Šarnī paejam gluži vienaldzīgi viņai garām? Un vai viņai nebija aizdomas, ka karaliene pieņēma, nevainīgi, bez šaubām, bet tomēr pieņēma Šarnī dievinājumus?
Kāpēc pēc tam palikt Versaļā? Lai izlūgtos komplimentus? Lai uzlasītu smaidus? Lai laiku pa laikam saņemtu viņa rokas piedāvājumu, tikko pieskaroties ar pirkstu galiem, kad pastaigās karaliene viņai palienēs Šarnī laipnību, būdama spiesta uz laiku atteikties no viņa tuvības?
Nē, Andrē stoieisms nepieļāva izrādīt pazemojošu vājumu, nepieļāva kompromisus. Labāk ar mīlu un aizvainoto lepnumu klosterī, nekā dzīvē ar mīlu un priekšrocībām citai.
— Nekad! Nekad! — atkārtoja lepnā Andrē. — Ko cs mīlu neredzēdama, kas priekš manis tikai mākonis, attēls, tikai atmiņas, tas nekad mani neapvaino, vienmēr viņš smaida, smaida tikai man!
Lūk, kāpēc viņa pavadīja tik daudz sāpīgu, bet mierīgu nakšu; lūk, kāpēc, bija laimīga raudādama, kad jutās vāja, nolādēdama, kad uztraucās, Andrē atzina par labāku labprātīgu prombūtni, kura saglabāja viņas mīlestību un cieņu, bet atņēma iespēju redzēt cilvēku, ko ienīda, būdama spiesta mīlēt.
Un, starp citu, skaidrās mīlas mēmajā apcerē, vientulīgo sapņu dievišķajā aizrautībā drūmajai Andrē bija vairāk dzīves nekā mirdzošajos Versaļas svētkos, nepieciešamībā locīties savu sānccšu priekšā, bailēs neļaut pasprukt sirdī ieslēgtam noslēpumam.
Mēs jau teicām, ka Svētā Ludviķa dienas vakarā karaliene atnāca uz Sentdenī pie Andrē, un atrada viņu aizsapņojušos.
Tiešām, Andrē teica, ka atbraukusi karaliene, ka klostera priekšniece viņu pieņēmusi lielajā viesu istabā, un Viņas Majestāte pēc parastiem pieklājības vārdiem prasījusi, vai nevarot runāt ar Tavernī jaunkundzi.
Savāda lieta! Andrē ar mīlas novājināto sirdi vairāk nevajadzēja, lai steigtos pretī smaržām, kuras nāca no Versaļas, — Vēl vakar nolādētās smaržas, bet mīļas, par cik tās zuda tālumā, mīļas kā viss, kas izgaro un aizmirstas, dārgas kā mīla.
— Karaliene! — čukstēja Andrē. — Karaliene atrodas Sentdenī! Viņa sauc mani!
— Ātrāk, steidzieties! — viņai tcica.
Viņa tiešām steidzās; uz pleciem viņa uzmeta garo mūķeņu apmetni, apjoza vilnas joslu ap plīvojošo kleitu, un, pat nepaskatījusies mazajā spogulī, sekoja klostera vārtu sardzei, kas bija atnākusi pēc viņas.
Bet, paspērusi desmit soļus, viņa jutās pazemota, ka sajutusi tik lielu prieku.
— Kāpēc, — viņa tcica, — nodrebēja mana sirds? Kāda daļa Andrē Tavernī, ja Francijas karaliene apmeklē Sentdenī klosteri? Vai es jūtu
lepnumu? Karaliene nav ieradusies manis dēļ. Vai tā ir laime? Bet cs vairs nemīlu karalieni.
Diezgan! Mieru, ļaunā mūķene, kas nepieder ne Dievam, nc pasaulei; pūlies piederēt vismaz sev!
Tā rāja sevi Andrē, nokāpdama pa platajām kāpnēm un, atguvusi pašsavaldīšanos, nodzēsa no sejas pārejošo steigas sārtumu, un palēnināja kustību ātrumu. Bet, lai to panāktu, pēdējos sešus kāpienus viņa kāpa ilgāk nekā pirmos trīsdesmit.
Kad viņa iegāja svinību viesistabā, kuru apgaismoja kroņlukturu un garo sveču mirdzums dažu māsu sažņaugtajās rokās, Andrē bija auksta un bāla.
Kad viņa izdzirda savu vārdu, ko nosauca vārtu sardze, kas viņu atveda, kad ieraudzīja Mariju Antuancti apsēdušos klostera priekšnieces krēslā, kamēr viņai blakus noliecās un drūzmējās ievērojamākās mūķenes, Andrē sajuta trīsas, kuras uz dažiem mirkļiem apturēja viņas gaitu.
— Ak, nāciet, jaunkundz, cs gribu parunāties ar jums, — karaliene teica, viegli pasmaidīdama.
Andrē pienāca un nolieca galvu.
— Jūs atļausit, kundze, — teica karaliene, pagriezdamās pret priekšnieci.
Tā zemu palocījās, un, mūķeņu pavadīta, atstāja viesistabu.
Karaliene palika viena ar Andrē, kuras sirds sita tik skaļi, ka to varētu dzirdēt, ja nebijis vccā pulksteņa vēzekļa gurdais troksnis.