Karaliene uzsāka sarunu — tā prasīja etiķete.
— Lūk, kur jūs, jaunkundz, — viņa teica ar smalku smaidu. — Zināt, ir dīvaini jūs redzēt mūķenes tērpā.
Andrē nekā neatbildēja.
— Redzēt seno draudzeni, — karaliene turpināja, — jau zudušu pasaulei, kad mēs vēl dzīvojam, tas ir tas pats, kas paklausīt no kapa nākošajai nežēlīgajai pamācībai. Vai jūs neesat ar mani vienās domās?
— Madame, — Andrē atbildēja, — kas atļausies dot padomus Jūsu Majestātei. Pat nāve brīdinās karalieni tikai tai dienā, kad paņems viņu. Tiešām, kādēļ lai viņa darītu citādi.
— Kāpēc?
— Tāpēc, madamc, ka karalienei ir lemts pēc savas izcelšanās neciest neizbēgamos trūkumus. Kas var darīt patīkamu dzīvi, tas viņai ir; kas var izdaiļot dzīves gaitu, to karaliene paņem no citiem.
Karaliene no pārsteiguma sakustējās.
— Tās ir karalienes tiesības, — pasteidzās piebilst Andrē. — Citi viņai ir tikai pavalstnieku kopums, kuru manta, gods un dzīvība pieder valdniekam. Dzīve, gods un labklājība, morālā vai materiālā, tātad arī ir karalieņu īpašums.
— Šīs doktrīnas mani pārsteidz, — lēnām tcica Marija Antuanete. — Valdnieci jūs zīmējat kā kaut kādu pasaku cilvēkēdāju, kas aprij vienkāršo pilsoņu mantu un laimi. Vai tiešām cs esmu tāda sieviete? Vai tiešām nopietni jums bija ko sūdzēties par mani, kad bijāt galmā?
— Jūsu Majestātei labpatikās uzstādīt šo pašu jautājumu, kad cs atstāju viņu, — Andrē atbildēja. — Es atbildēju tāpat kā šodien: „Nē, madamcl"
— Bet ļoti bieži, — atsāka karaliene, — mūs aizskar apvainojums, kas nav nācis no mums. Vai cs esmu izpostījusi kādu no jums un tātad pelnījusi šos skarbos vārdus, kurus jūs man sakāt? Andrē, vientulība, ko jūs izvēlējāties, ir patvērums pret visām pasaules ļaunajām kaislībām. Dievs tur māca lēnību, pieticību, apvainojumu aizmiršanu, tikumus, kuriem pats ir paraugs. Vai tiešām, apmeklējot Jēzus Kristus māsu, man jāsaņem barga seja un naidīgus vārdus? Vai, ierodoties kā draudzenei, man jāsatiek pārmetumi vai nesamierināmās icnaidnicces aizplīvurotais īgnums?
Andrē pacēla acis, būdama šā mierīguma pārsteigta, pie kura Marija Antuancte nebija pieradinājusi savus kalpotājus. Viņa bija augstprātīga un barga, ja viņai pretojās.
Mežonīgā vientule Andrē bija dziļi aizkustināta par to, ka bez naida karaliene uzklausīja viņu, parādīdama pacietības un draudzīgas līdzcietības brīnumu.
— Majestātei labi zināms, — viņa klusu tcica, — ka Tavernī nevar būt viņas ienaidnieki.
— Es saprotu, — atbildēja karaliene. — Jūs nevarat piedot, ka biju pārāk vēsa pret jūsu brāli, un varbūt viņš mani apsūdz kā vieglprātīgu un pat kaprīzu?
— Mans brālis ir pārāk godbijīgs pavalstnieks, lai apsūdzētu karalieni, — atbildēja Andrē, pūlēdamās saglabāt stingrību.
Karaliene ļoti labi redzēja, ka kļūs aizdomīga, palielinādama medus devu, lai pielabinātu cerberu. Tāpēc viņa mainīja taktiku.
— Tomēr, — viņa teica, — nākdama uz Sentdenī runāt ar priekšnieci, es gribēju redzēt jūs un apliecināt, ka palieku jūsu draudzene.
Andrē sajuta šo niansi; viņa baidījās, ka ir apvainojusi to, kas viņu apmīļoja. Vēl vairāk viņa baidījās, ka būs parādījusi vienmēr gaišredzīgajai sievietes acij savu sāpīgo brūci.
— Jūsu Majestātes vēlēšanās man ir liels pagodinājums un sagādā lielu prieku, — viņa skumji tcica.
— Nerunājiet tā, Andrē, — karaliene atbildēja, spiezdama viņai roku.— Jūs plosāt man sirdi. Lai runā, ka nožēlojamai karalienei ir draudzene, ka viņa var paļauties uz kādu sirdi, ka var lūkoties ar uzticību tik daiļās acīs kā jūsējās, nebaidīdamās manīt šo acu dziļumā savtību vai atriebību. Jā, jā, Andrē, apskaudiet karalienes, citu labklājības, goda un dzīvības pavēlnicces! O, jā, viņas ir karalienes, viņām pieder tautu zelts un asinis. Bet sirdis? Tās viņas nevar paņemt, tās jāgaida, kamēr dāvās.
— Es apgalvoju, madamc, — tcica Andrē šīs karstās uzrunas satricināta, — ka mīlēju Jūsu Majestāti, kā nekad nevarēšu mīlēt šai pasaulē.
Un teikusi šos vārdus viņa nosarka un nolaida acis.
— Jūs… mīlējāt… mani! — iesaucās karaliene, — tātad jūs mani vairs nemīlat?
— O, madamcl
— Es jums nekā neprasu, Andrē… Lai nolādēts klosteris, kas tik ātri izdzēš atmiņas dažās sirdīs!
— Neapsūdziet manu sirdi, — steidzīgi tcica Andrē, — tā ir mirusi.
— Jūsu sirds ir mirusi! Jaunā, skaistā Andrē, jūs sakāt, ka jūsu sirds mirusi! Ak, ncrotaļājalics ar šiem drūmajiem vārdiem. Kas saglabājis tādu smaidu, tādu skaistumu, tam sirds nav mirusi; Andrē, nerunājiet tā!
— Es atkārtoju, madamc, nekā man nav nc galmā, nc pasaulē. Šeit es dzīvoju kā zāle, kā stāds, tc man ir prieki, kurus tikai es viena saprotu. Lūk, kāpēc, ieraudzījusi jūs mirdzošu un valdniccisku, cs, biklā un neievērojamā mūķene, nevarēju saprast jūs; manas acis apžilbināja jūsu spožums. Lūdzu piedodiet: aizmirst pasaules tukšo godkāri nav liels grēks. Mans biktstēvs mani par to svēta katru dienu; madame, neesiet bargāka par viņu!
— Kā jums patīk klosterī? — vaicāja karaliene.
— Es laimīga pieņemu vientuļo dzīvi.
— Vai tiešām nekas nav palicis, kas jums atgādina pasaules priekus?
— Nekas.
„Ak, Dievs!" — bažīgi nodomāja karaliene, „vai tiešām cs cietīšu neveiksmi?"
Un aukstas trīsas pārskrēja pa viņas dzīslām.
„Pamēģināsim viņu kārdināt," viņa sev teica, „ja šis līdzeklis neizdodas, ķeršos pie lūgšanās. O, lūgties, lai pieņemtu Šarnī. kungu. Ak, debess žēlastība, cik es esmu nelaimīga!"
— Andrē, — atsāka Marija Antuanete, savaldīdama saviļņojumu, — jūs izteicāt savu neapmierinātību tādos vārdos, ka tas atņem man katru cerību, kāda man bija šurpbraucot.
— Kādu cerību, madamcl
— Nerunāsim vairs, ja jūs esat cieši izlēmusi… Ak, vai! Tā bija man prieka ēna, nu tā zudusi. Bet vai tagad nav viss manim ēna!? Ak, nedomāsim par to!
— Bet, madamc, paskaidrojiet man tāpēc vien, ka tas jums sagādās apmierinājumu…
— Priekš kam. Jūs taču esat atteikusies no pasaules, vai ne?
— Jā, madamc.
— Gluži labprātīgi?
— O, pilnīgi pēc savas vēlēšanās.
— Un jūs esat apmierināta ar to, ko izdarījāt?
— Vairāk kā jebkad.
— Jūs taču saprotat, ka tādā gadījumā man lieki runāt. Dievs mans liecinieks, ka cs gribēju uz kādu bridi darīt jūs laimīgu.
— Mani?
— Jā, jūs, nepateicīgo, kas mani apvainoja. Bet pašreiz jūs izjūtat citus priekus, un jūs pazīstat labāk savas tieksmes un aicinājumu. Es atsakos…
— Bet, madamc, galu galā pasakiet, par ko ir runa.
— O, tas ir gluži vienkārši, cs gribēju jūs aizvest atpakaļ uz galmu.
— O! — iesaucās Andrē ar rūgtuma pilnu smaidu, — atgriezties galmā? Ak, Dievs! Nē, nekad! Kaut arī nāktos nepaklausīt Jūsu Majestātei.
Karaliene notrīsēja. Viņas sirdi pārpildīja neizsakāmas sāpes. Viņa kā varens kuģis uzskrēja granīta klintij.
— Jūs atsakāties? — viņa čukstēja.
Un lai Andrē neredzētu viņas uztraukumu, paslēpa seju rokās.
Redzēdama, ka Marija Antuanete cieš, Andrē piegāja pie viņas un nokrita ccļos; viņa it kā cerēja, ka šāda goddevība mazinās sāpes, ko sagādājusi karalienei, aizvainodama viņas draudzību vai lepnumu.
— Klausieties, — viņa tcica, — ko jūs galmā darītu ar mani, skumjo, niecīgo, nabadzīgo, nolādēto, no kuras visi izvairās, jo cs, nožēlojamā, neprotu iedvest sievietēm parasto sāncenses nemieru, vīriešiem parastās dzimuma dažādības simpātijas… Ak, madamc un dārgā pavēlniccc, atstājiet mūķeni, ko kā pārāk nepilnīgu nav pieņēmis pat Dievs, kas pieņem visus, arī miesā un garā slimus. Atstājiet mani bēdām, vientulībai, atstājiet mani!
— Ak, — tcica karaliene, paceldama acis, — stāvoklis, kādu cs gribēju piedāvāt, iznīcinātu visus pazemojumus, par kuriem jūs sūdzaties! Precības, kādas jūs gaida, padarītu jūs par vienu no Francijas lepnākām dāmām.
— Precības! — pārsteigta stostījās Andrē.
— Jūs noraidāt, — teica karaliene, arvien vairāk zaudēdama drosmi.
— O, jā! Es noraidu, cs noraidu!
— Andrē… — viņa Icica.
— Es noraidu, madamc, cs noraidu!
Tad Marija Antuanete ar sažņaugtu sirdi gatavojās iesākt lūgties. Tai bridi, kad viņa piecēlās, dreboša, apjukusi, nevarēdama atrast īstos vārdus, iejaucās Andrē.
— Madamc, — viņa teica, satverdama karalieni aiz svārkiem, jo domāja, ka viņa grib aizbraukt, — rādiet man laipnību un nosauciet cilvēku, kas mani pieņemtu par savu dzīves draugu; es cictu dzīvē tik daudz pazemojumus, ka šā augstsirdīgā cilvēka vārds…
Un viņa sāpīgi pasmaidīja.
— Būs balzāms, — viņa atsāka, — ko ar šo brīdi cs likšu uz visiem mana lepnuma ievainojumiem.
Karaliene sāka šaubīties, bet viņai bija jāiztur līdz galam.
— Monsicur Šarnī, — viņa teica vienaldzīgā, skumjā balsī.
— Monsicur Šarnī! — iesaucās Andrē briesmīgā saviļņojumā. — Monsicur Olivjē Šarnī!
— Monsicur Olivjē, jā, — tcica karaliene, izbrīnā uzlūkodama jauno meiteni.
— Monsicur Sifrēna māsasdēls? — Andrē turpināja, bet viņas vaigi kļuva sārti un acis mirdzēja kā zvaigznes.
— Monsicur Sifrēna māsasdēls, — atbildēja Marija Antuancte, arvien vairāk ievērodama Andrē vaibstos radušos pārvērtību.
— Tad jūs mani gribat izprecināt monsicur Olivjē, sakiet, madamc?!
— Jā, viņam.
— Un… viņš piekrīt?
— Viņš jūs bildina.
— O! Es pieņemu, cs pieņemu! — tcica Andrē, neprātīga un sajūsmā. — Tātad viņš mani mīl!.., Viņš mīl mani tāpat, kā cs mīlu viņu!
Karaliene atkāpās, drebēdama un dobji ievaidēdamās; satriekta viņa atkrita krēslā, kamēr neprātīgā Andrē skūpstīja viņai ceļus, svārkus un asarām apslacīja rokas, un noklāja tās ar dedzīgiem skūpstiem.
— Kad mēs brauksim? — beidzot viņa tcica, kad no apslāpētiem sajūsmas saucieniem un nopūlām varēja pāriet uz vārdiem.
— Nāciet, — čukstēja karaliene, kas juta, ka dzīvība viņu atstāj, un gribēja glābt savu godu pirms nāves.
Viņa piecēlās un atbalstījās pret Andrē, kuras karstās lūpas meklēja viņas ledainos vaigus. Un kamēr jaunā meitene gatavojās aizbraukšanai, nelaimīgā valdniece, kurai piederēja trīsdesmit miljonu pavalstnieku dzīvība un gods, rūgti šņukstēdama, tcica:
— Ak, Dievs!.. Vai nav diezgan ciešanu vienai sirdij? Tomēr cs pateicos tev, Dievs! — viņa piebilda. — Jo tu glāb manu bērnu godu, tu dod man tiesības nomirt zem karaliskā mēteļa.