Kamēr karaliene Sentdenī klosterī izšķīra Tavernī jaunkundzes likteni, Filips, kura sirds vai plīsa no tā, ko bija uzzinājis un ko pats atklājis, steidzīgi gatavojās aizbraukšanai.
Kareivim, kas pieradis pie ceļojumiem, nevajag daudz laika, lai sagatavotu ceļa somas un uzģērbtu ceļa mēteli. Bet Filipam bija svarīgāki iemesli nekā jebkuram citam, lai drīzāk attālinātos no Versaļas: viņš negribēja pieredzēt iespējamo un neatvairāmo karalienes, savas vienīgās kaislības negodu.
Tāpēc dedzīgāk nekā jelkad viņš apsedloja zirgus, pielādēja ieročus, iekrāva ceļa somās visnepieciešamāko, lai dzīvotu parasto dzīvi. Kad viss bija gatavs, viņš lika brīdināt monsicur Tavernī tēvu, ka vēlas ar viņu runāt.
Mazais vecītis atgriezās no Versaļas, veikli lipinādams ar savām trauslajām kājām, kuras balstīja viņa apaļo vēderiņu. Nu jau trīs vai četrus mēnešus barons uzbarojās, kas viņam piešķīra viegli saprotamu lepnumu, jo pilnīgu brangumu viņš uzskatīja par apmierinātības pazīmi.
Un tā monsicur Tavernī pilnīgā apmierinātība liecināja par daudz ko.
Tātad barons ļoti priecīgs atgriezās no pastaigas pilī. Vakarā viņš piedalījās sarunās par dienas skandāliem. Viņš smaidīja par monsicur Brctcilu, tas nicināja monsicur Roānu, monsicur Subisas, un Gemcnē nicināja monsicur Brctcilu, Provansas grāfs nicināja karalieni, monsicur Artuā nicināja Provansas grāfu, simts personas nicināja simts citas un nevienu. Viņš savāca sīkas tenkas un apsmieklu. Kad grozs bija pilns, viņš laimīgs atgriezās mājās.
Uzzinājis no sulaiņa, ka dēls vēlas ar viņu runāt, negaidīdams Filipa apmeklējumu, viņš pārgāja pāri kāpņu laukumam, lai uzmeklētu aizbraucēju.
Viņš bez pieteikšanas ienāca nekārtīgā istabā, kā tas ir vienmēr pirms aizbraukšanas.
Filips negaidīja jūtelību no tēva, kad tas uzzinās par viņa apņemšanos, bet vēl vairāk viņš negaidīja vienaldzību. Tiešām, Andrē jau atstāja tēva māju, viņam bija viena būtne mazāk ko mocīt; barons sajuta tukšumu, un kad šo tukšumu papildinātu pēdējā mocekļa prombūtne, barons sāktu gausties, kaut tikai patmīlas dēļ, ķā bērni, kuriem atņem viņu suni vai putnu.
Bet Filips ļoti brīnījās, dzirdēdams, kā barons iesaucas, gavilējoši smiedamies:
— O, aizbrauc, viņš aizbrauc!..
Filips apstājās un apstulbis uzlūkoja tčvu.
— Es biju pārliecināts, — turpināja barons, — cs pat biju saderējis. Labi nospēlēts, Filip, labi…
— Ko jūs teicāt, monsicurl — sacīja jaunais cilvēks. — Kas ir labi nospēlēts?
Vecītis iedziedājās, lēkādams uz vienas kājas un ar abām rokām turēdams vēderu.
Tai pašā laikā viņš mirkšķināja Filipam, lai tas atlaiž savu kambarsulaini.
Filips to saprata un paklausīja. Barons izgrūda Šampanjī ārā un aiztaisīja durvis aiz viņa. Tad, atgriezdamies pie dēla, klusā balsī tcica:
— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!
— Jūs mani tā slavējat, monsicur, — vēsi atbildēja Filips, — pats nemaz nezinot, ar ko esmu to izpelnījies…
— Ai! ai!.. — mēdīdamies tcica vecītis.
— Varbūt šo jautrību izsauc mana aizbraukšana, kas atbrīvo jūs?
— Oho! — smiedamies citā tonī tcica vecais barons. — Nu, neizliecies manā priekšā, tas velti, tu zini labi, ka mani nepiekrāpsi… Ai, ai!
Filips sakrustoja rokas, jautādams sev, vai vecis nav palicis traks.
— Kā nepiekrāpšu?.. — viņš teica.
— Ar savu aizbraukšanu. Nudien, vai tu domā, ka cs ticu tavai aizbraukšanai?
— Jūs neticat?
— Šampanjī tc vairs nav, cs tev atkārtoju. Neizliecies vairs! starp citu, atzīstu, tev nav citas izejas, un tu to pieņēmi, tas labi.
— Kungs, jūs mani ļoti pārsteidzat… v
— Jā, tas ir pārsteidzoši, ka cs uzminēju. Bet ko lai dara, Filip, par mani nav ziņkārīgāka cilvēka, un tāpēc cs cenšos uzzināt. Nav laimīgāka cilvēka par mani, kad cs kaut ko uzožu. Tātad cs atklāju, ka tu tikai izliecies, it kā aizbrauktu, un tevi apsveicu.
— Es izliekos? — iesaucās saintriģēts Filips.
Vecītis pienāca tuvāk, pieskārās jaunā cilvēka krūtīm ar kaulainiem pirkstiem, un ļoti noslēpumaini tcica:
— Goda vārds, esmu pārliecināts, ka viss atklāsies, ja tu to nedarīsi. Tu esi atjēdzies laikā. Rītu jau būtu par vēlu. Steidzies, mans bērns, steidzies!
— Monsicur, — ledainā balsī tcica Filips, — cs apliecinu, ka nesaprotu nc vārda, it neviena, ko jūs man sakāt.
— Kur tu paslēpsi savus zirgus? — turpināja vecītis, neatbildēdams tieši. — Tev ir ļoti ievērojama ķēve; uzmanies, lai viņu neierauga, citādi neticēs, ka tu tur… Jā, kur tu izliecies aizbraucam?
— Es aizbraucu uz Tavernī Mczonrūžu!
— Labi… ļoti labi… Tu izliecies aizbraucam uz Mczonrūžu… Neviens neko neuzzinās… O, bet ļoti jauki… Tomēr, esat prātīgs; uz jums abiem mērķē daudzas acis.
— Uz mums abiem! Par ko jūs runājat?
— Viņa ir nevaldāma, — turpināja vecītis, — viņai ir kaislības, kas spēj pazudināt visu. Uzmanies! Esi prātīgāks nekā viņa…
— Ak, bet tiešām, — apslāpētās dusmās iesaucās Filips, — cs saprotu, ka jūs ņirgājaties par mani. Tas ir nežēlīgi, cs galvoju. Tas nav labi, redzēdams, ka cs esmu bēdu sagrauzts un satracināts, jūs mani piespiežat aizmirst dēla godbijību un cicņu.
— Ak, jā, cicņu! Es tevi atbrīvoju no tās. Tu esi diezgan pieaudzis, ka vari nokārtot savas lietas, un tu tās veic tik labi, ka modini manī cicņu pret sevi. Nu, labi, atstāj man savu adresi, kur cs varēšu tev aizsūtīt ziņu, ja gadīsies kāda steidzīga vajadzība.
— Uz Tavernī, monsicur, — teica Filips, domādams, ka vccis beidzot atguvis veselo saprātu.
— Jā, tu runā jauki… Uz Tavernī, astoņpadsmit jūdzes. Un tu iedomājies, ka cs priecāšos par velti nobendēt zirgus ccļā uz Tavernī, ja man jānodod tev kāds steidzīgs, svarīgs padoms? Pietiek, es taču neprasu pateikt savas parka mājas adresi, tāpēc ka turp varētu sekot mani sūtņi vai pazīt mani sulaiņi, bet izvēlies kādu trešo adresi, ceturtdaļstundas attālumā. Tev taču ir velnišķīga izdoma. Ja kāds savas mīlas dēļ rīkojas tā, kā tu dari, tas ir spējīgs cilvēks.
— Māja parkā, mīla, izdoma? Kungs, mēs uzdodam mīklas, tikai atminējumu jūs paturat sev.
— Es nepazīstu par tevi gudrāku un apdomīgāku! — saīdzis tcica tēvs.— Es nepazīstu nevienu, kura atturība būtu apvainojošāka. Var gandrīz vai iedomāties, ka tu baidies, ka cs tevi nenododu? Tas būtu savādi!
— Monsicurl — izmisis teica Filips.
— Tas labi! Paturi savus noslēpumus; paturi savas senās, Vilku bedrēs noīrētās mājas noslēpumu.
— Es noīrēju māju Vilku bedrēs?
— Paturi nakts pastaigu noslēpumu ar divām apburošām draudzenēm.
— Es… esmu pastaigājies, — nobālēdams čukstēja Filips.
— Paturi reibinošo skūpstu noslēpumu, kā medu starp puķēm un rasu.
— Monsicurl — iebrēcās Filips, no niknās greizsirdības apskurbis, — vai jūs klusēsit?!
— Labi, es vēlreiz saku — cs zinu visu, ko tu esi darījis. Tu domāji, ka nezinu? Pie joda! Tam vajadzēja radīt uzticību pret mani. Tava tuvība ar karalieni, tava rīkošanās, gājieni uz Apollona peldētavu, ak, Dievs, tā
taču ir mūsu dzīve un visu mūsu liktenis. Nebaidies taču no manis, Filip… Uzticies man!
— Jūs mani šausmināt! — iesaucās Filips, paslēpdams seju rokās.
Tiešām, nelaimīgais Filips sajuta šausmas pret cilvēku, kas atklāja viņa
rētas, un, nebūdams mierā, ka atsedzis, tās uzplēsa un padziļināja kā ārprātīgs. Viņš sajuta šausmas pret cilvēku, kas viņam pierakstīja cita laimi, un, domādams apmīļot, nežēlīgi spīdzināja ar sāncenša laimi.
Ko uzzināja tēvs, ko viņš uzminēja, ko ļaunprātīgie pierakstīja monsicur Roānam, bet labāk informētie — Šarnī, to barons attiecināja uz savu dēlu. Viņam likās, ka karaliene mīlēja Filipu un pamazām bīdīja viņu uz visaugstāko pakāpi galmā. Lūk, tā nu bija apmierinātība, kas jau dažas nedēļas lika uzbaroties monsicur Tavernī vēderam.
Kad Filips atklāja jauno negoda muklāju, viņš nodrebēja, redzēdams, ka viņu tajā grūda vienīgā būtne, kuras pienākums bija kopīgi darboties viņa goda labā. Bet trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš apjuka, kamēr barons runāja vēl dedzīgāk.
— Redzi, — viņš turpināja, — tu veici lielu lietu, tu esi nomaldinājis visus; šovakar piecdesmit cilvēku man tcica: tas ir Roāns. Simts man tcica: tas ir Šarnī. Divi simti tcica: tas ir Roāns un Šarnī. Bet neviens, klausies labi, neteica: tas ir Tavernī. Atkārtoju, tu esi izdarījis lielu darbu, tā ka nezinu, kā lai apsveicu tevi. Starp citu, jums abiem tas dara godu: viņai, — jo izvēlējās tevi; tev tāpēc, ka mācēji patikt.
Tai brīdī, kad, pēdējās runas saniknots, Filips ar naida pilnu skatienu, šo negaisa priekšvēstnesi, uzlūkoja nežēlīgo veci, pils pagalmā nodārdēja karietes troksnis, un kaut kāds nemiers, kaut kāda ļoti savāda šurpu turpu skraidīšana, pievērsa Filipa uzmanību.
Kļuva dzirdama Šampanī balss:
— Jaunkundze! Tā ir jaunkundze.
Un vairākas balsis atkārtoja:
— Jaunkundze!..
— Kā, jaunkundze? — teica Tavernī. — Kāda jaunkundze tur ir?
— Mana māsa! — čukstēja Filips, sajuzdams pārsteigumu, kad pazina Andrē, kas, durvju sarga lāpas apgaismota, izkāpa no karietes.
— Tava māsa! — atkārtoja vecis. — Andrē? Vai tas var būt?
Un Šampanī, ierazdamies, lai apstiprinātu Filipa vārdus, tcica viņiem:
— Monsicur, jūsu māsas jaunkundze ir buduārā blakus lielajai zālei; viņa gaida kungu sarunai.
— Tad iesim pie viņas, — iesaucās barons.
— Viņa vēlas runāt ar mani, — tcica Filips, palocīdamies vecim, — ļaujiet man iet pirmajam!
Tai pašā brīdī pagalmā trokšņaini iedrāzās otrā kariete.
— Pie joda! Nāk vel! — ņurdēja barons. - Šis ir piedzīvojumu vakars.
— Grāfs Olivjē Šarnī! — sauca durvju sarga balss sulaiņiem.
— Ievediet grāfa kungu salonā, — Filips tcica Šampanī, — viņu pieņems barona kungs. Es iešu buduārā aprunāties ar māsu.
Divi cilvēki lēnām nokāpa pa kāpnēm.
— Kāpēc tc ieradās grāfs? — jautāja sev Filips.
— Kāpēc tc ieradās Andrē? — domāja barons.