Lamota kundze nebija maldījusies: aizbraucošais kabriolets patiesi aizveda viņas labdares. Abas dāmas to bija atradušas lejā uz ielas un tas līdzinājās visiem tā laika kabrioletiem, tas ir, tam bija augsti riteņi, viegls kurvis, pacelta priekšdaļa un pakaļgalā soliņš sulainim.
Šo kabrioletu, kurā bija aizjūgts stalts īru sugas bēris ar īsu apgrieztu asti un platiem krustiem, bija turp nobraucis tas pats kamanu pajūga kučieris, kuru, kā mēs jau iepriekš minējām, abas dāmas sauca par Vēberu.
Kad dāmas nonāca lejā, Vēbcrs turēja zirgu aiz iemauktiem pie galvas un lūkoja nomierināt straujo rumaku, kas ar kājām nepacietīgi kapāja nakts dzedrumā no jauna sasalušo sniegu.
Tiklīdz parādījās abas dāmas, Vēbcrs teica:
— Cienīt kundz, es likt jūgt Scipion, kas ir rām un viegli vadām, bet Scipion ir vakar sagrūduš sav kāj un bij atlikuš tikai Pclus, bet to ir grūt valdīt.
— Kas attiecas uz mani, tad jau jūs, Vēber, zināt, ka man tas nav svarīgi, man ir stingra roka un es esmu radusi valdīt grožus.
— Es zin, ka kundz prauc lab, bet tie ceļ ir dikt slikt. Kurp kundz pavēl?
— Uz Versaļu.
— Tad prauksim pa pulvar?
— Nē, Vēber, pašreiz piesalst un bulvāri būs apledojuši, bet pa ielām, man šķiet, būs labāks ccļš, jo tur gājēji ir pieminuši sniegu. Nu tad, Vēber, brauksim labi ātri!
Kamēr Vēbers pieturēja zirgu, dāmas veikli ielēca ekipāžā. Tad viņš uzlēca pakaļgalā uz soliņa un teica, ka viss kārtībā.
— Nu, ko jūs, Andrē, domājat par šo grāfieni? — vecākā dāma vērsās pie savas pavadones.
Pie šiem vārdiem viņa palaida vaļīgāk grožus, bērais kā bulta šāvās uz priekšu un drīz vien nozuda aiz Svētā Ludviķa ielas stūra.
Tas bija tieši tai brīdī, kad grāfiene Lamota atvēra logu, lai aicinātu savas viešņas atpakaļ.
— Es domāju, madamc, — atbildēja tā, kuras vārds bija Andrē, — ka grāfiene Lamota ir nabadzīga, nelaimīga sieviete.
— Tomēr ar cēliem uzskatiem, vai ne tā?
- Jā, bez šaubām.
— Tu pret viņu, Andrē, tomēr esi ļoti vienaldzīga.
— Ja man jums jasaka taisnība, tad atzīstos, ka viņas sejā ir kaut kas viltīgs, kas man lāgā nepatīk.
— Es zinu, Andrē, jūs esat neuzticīga un, lai jums patiktu, vajaga savienot sevī visus labumus. Es, turpretī, domāju, ka ši mazā grāfiene gan savā lepnumā, gan pazemībā ir ļoti interesanta un sirsnīga.
— Tā, madamc, ir viņas laime, ja viņai ir tas gods jums labpatikt…
— Sargies! — iesaucās braucēja, strauji sagriezdama sānis zirgu, kas Scntantuāna ielas stūrī tik tikko nenotrieca gar zemi kādu nesēju.
— Sargies! — skaļi atkārtoja Vēbcrs.
Un kabriolets turpināja savu ccļu. Tomēr nopakaļus vēl atskanēja briesmām izsprukušā vīra lāsti, kuriem tūdaļ piebiedrojās vēl citu saucieni, kas naida pilni skanēja pakaļ kabrioletam.
Bet jau pēc dažām sekundēm, pateicoties Bela žiglajām kājām, viņa kundzi no zaimotājiem šķīra visa distance no Scntkatarīnas ielas līdz Boduajē laukumam.
Tur, kā zinām, ielas sazarojas, bet veiklā braucēja droši laida uz priekšu pa šauro, bet ļaužu pilno Tisserandcrī ielu, pa kuru aristokrāti parasti nemēdza braukt.
Tāpēc arī, neskatoties uz dāmas piktajiem „Sargics!", neraugoties arī uz Vēbcra bargajiem kliedzieniem, arvien biežāk atskanēja gājēju dusmu saucieni:
— Ak, tas kabriolets! Nost ar kabrioletu!
Bcls strauji triecās uz priekšu un viņa kučieris, neskatoties uz savu smalko bērna rociņu, to ātri un droši vadīja caur slapjā sniega vāliem un vēl bīstamākajiem apledojumiem, uz kuriem gulēja ūdens peļķes.
Tomēr, kā par brīnumu, līdz šim vēl nekāda klizma nebija notikusi. Priekšā bija piesieta gaiša laterna un tas bija tāds luksus, kādu tai laikā policija no kabrioletu važoņiem vēl neprasīja.
Mēs teicām, nakāda liksta vēl nebija gadījusies, nevieni rati vēl nebija aizķerti, neviens ceļa stabs nebija nolauzts, ne arī kāds gājējs sabraukts, tas bija brīnums un tomēr aiz muguras vienmēr vēl skanēja draudu saucieni.
Tādā pašā ātrumā kabriolets izauļoja cauri Scntmcderika, Scntmartēna un Obrīlebušē ielām.
Varbūt mūsu lasītāji domās, ka, tuvojoties kulturālākiem pilsētas iecirkņiem, naids pret aristokrātisko pajūgu mazinājās.
Gluži otrādi: tiklīdz pajūgs bija iegriezies Fcronrī ielā, kad Vēbcrs, kuru visu laiku pavadīja lamas, pamanīja uz braucamā ceļa vairākas ļaužu grupas. Dažas personas pat taisījās mesties kabrioletam nopakaļ, it kā gribētu to aizturēt.
Tomēr Vēbcrs negribēja lieki uztraukt savu kundzi. Viņš redzēja, cik uzmanīgi un aukstasinīgi viņa rīkojās un cik veikli prata lavierēt starp visiem šiem dzīvajiem un nedzīvajiem šķēršļiem, kas ir tiklab Parīzes važoņu bēdas, kā arī uzvaras prieks.
Kas attiecas uz Bclu, tad stingrs uz savām asi kaltajām kājām, viņš pat ne reizi nebija paslīdējis, tik labi tā roka, kas viņu vadīja, jau laikus prata izvairīt to no visām sklandām un nejaušībām.
Tā jau vairs nebija īgna rūkoņa, kas skanēja ap kabrioletu, bet gan skaļi kliedzieni. Dāma, kas valdīja grožus, tos ievēroja, bet nodomāja, ka sašutuma cēlonis var būt kāda gluži vienkārša lieta, piemēram, stiprais sals vai ļaužu sliktā oma, tāpēc viņa nolēma drīzāk izbēgt no šā pārbaudījuma.
Viņa pašmūkstināja ar lūpām. Pie šā uzaicinājuma Bels nodrebēja un strauji paātrināja līdz šim mēreno riksi.
Garām pazibēja veikaliņi, gājēji metās sāņus.
Nepārtraukti skanēja: „Sargics! Sargies!"
Kabriolets jau gandrīz bija sasniedzis Palērojālu un pašreiz brauca garām Kokscntonorē ielai, kuras galā vēl diezgan stalti pacēlās kāds ledus obelisks, kura virsotni atkusnis bija apgrauzis smailu kā bērni sūkādami apgrauž cukurgalvu.
Obeliska galā atradās lielisks lenšu rotājums, kas gan jau bija stipri izbalējis. Uz kādas lentas vietējā iecirkņa dzejnieks lieliem burtiem bija uzrakstījis šādu pantu, kas karājās starp divām laternām:
„MĒs sveicam karalieni piemīlīgo,
Še līdz ar karali mums labvēlīgo!
Gan sniegs un ledus drīz vien izkusīs,
Bet mūsu mīla pret tiem nezudīs"
Še nu Belam nācās sastapties ar pirmajām ccļa grūtībām. Obelisku pašreiz grasījās apgaismot ar iluminācijām, tāpēc ap to bija sapulcējušies ziņkārīgie skatītāji. Tā kā tc ceļā bija vesels pūlis, tam nevarēja tā vienkārši izrikšot cauri.
Tāpēc vajadzēja zirgu laist soļos.
Bet pūlī jau bija pamanījuši straujo rikšotāju un dzirdējuši kliedzienus, kas to pavadīja. Kaut arī zirgs, pamanīdams ceļā šķērsli, pats samazināja gaitu, kabrioleta parādīšanās atstāja uz pūli vissliktāko iespaidu.
Tomēr ļaudis tam vēl grieza ceļu.
Bet pēc obeliska drīz vien gadījās līdzīgs šķērslis.
Palērojāla vārti bija atvērti un pagalmā pie lieliem ugunskuriem sildījās vesela armija ubagu, kuriem Orleānas hercoga sulaiņi māla bļodās izdalīja karstu zupu.
Bet to, kas ēda vai sildījās, bija vēl maz, salīdzinājumā ar to pūli, kas stāvēja nomaļus un noskatījās, jo Parīzē tā ir parasta lieta, ka ikvienam aktierim, lai ko viņš arī nedarītu, nekad netrūks skatītāju.
Kabriolets, ticis galā ar pirmo šķērsli, pie šā otra bija spiests apstāties — kā kuģis klinšu priekšā.
Tai pašā brīdī abas dāmas, kas līdz šim tikai neskaidri bija dzirdējušas pūļa čalas, tagad skaidri dzirdēja saucam:
— Nost ar kabrioletiem! Nost ar slepkavām!
— Vai šie saucieni ir domāti mums? — jautāja braucēja savai pavadonei.
— Es baidos, ka tā tas ir, — atbildēja jaunākā.
— Vai tad mēs kādu esam nogalinājuši?
— Nē, nevienu.
— Nost ar kabrioletiem! Nost ar slepkavām! — kliedza satracinātais pūlis.
Negaiss savilkās arvien draudošāks, zirgu sagrāba aiz iemauktiem un Bels, kas nccicta svešu roku pieskāršanos, krāca un raustījās.
Pēkšņi kāda balss iesaucās:
— Pie komisāra! Pie komisāra!
Pa to laiku ziņkārīgie jau ieskatījās kabrioletā.
Pūlis pats deva paskaidrojumus.
— Lūk, tās ir tās sievietes, — kāda balss teica.
— Jā, Subisa lellītes un Enēna mīļākās.
— Operas dāmiņas, kas, saņemdamas desmittūkstoš livru mēnesī, domā, ka viņas drīkst ielās sabraukt cilvēkus tāpēc vien, ka spēj tiem samaksāt par slimnīcu.
Šo kodīgo piezīmi pavadīja skaļas urravas.
Abu dāmu satraukums izpaudās gluži pretēji: viena no tām bāla un dreboša ierāvās kabrioleta stūrī, bet otra, sakniebusi lūpas un saraukusi uzacis, lepni saslēja galvu.
— Ak, madamc, — iesaucās pirmā, to vilkdama atpakaļ, — ko jūs gribat darīt?
— Pie komisāra! Pie komisāra! — turpināja kliegt satracinātais pūlis. — Lai tur noskaidro viņu personību.
— Ak, madamc, mēs esam pazudušas! — iečukstēja jaunākā ausī savai pavadonei.
— Tikai dūšu, Andrē, dūšu, — tā mierīgi atbildēja.
— Bet jūs redzēs un varbūt pazīs.
— Paskataties pa lodziņu, vai Vēbers vēl ir savā vietā.
— Viņš mēģina nokāpt, bet to ir ielenkuši no visām pusēm, viņš aizstāvas. Ak, lūk, viņš nāk.
— Vēber, Vēber, — iesaucās dāma vāciski, atveriet, lai varam izkāpt.
Kambarsulainis paklausīja — ar diviem pleca grūdieniem viņš atspieda
uzmācīgos ļaudis un atvēra kabrioleta kurvi.
Abas dāmas viegli nolēca uz bruģa.
Pa to laiku pūlis satvēra zirgu un sāka lauzt kabrioleta kurvi.
— Dieva vārdā, sakiet, kas še notiek? — vecākā dāma turpināja vācu valodā. — Vai jūs ko saprotat, Vēber?
— Goda vārds, nē, — atbildēja kalpotājs, kuram vācu valoda veicās daudz labāk nekā franču un kurš bez apstājas izdalīja uz visām pusēm kājas spērienus, lai pasargātu savu kundzi.
— Bet tie taču vairs nemaz nav cilvēki, bet zvēri! — turpināja dāma vācu valodā. — Ko viņi man pārmet? Nu, palūkosim.
Tai pašā brīdī kāda balss, kuras pieklājīgais tonis krasi atšķīrās no pūļa draudiem un lamām, kas arvien vēl bira uz abām sievietēm, skaidrā sakšu akcentā atbildēja:
— Jums, kundze, tiek ņemts ļaunā, ka jūs esat pārkāpuši Parīzes policijas šā rīta pavēli, ar kuru līdz pavasarim kabrioleti kā satiksmes līdzekļi tiek izņemti no apgrozības. Jau uz laba ceļa vien apdraud gājējus, bet tagad, kad ielas ir nolcdojušas, tic ir tieši bīstami kājniekiem, kas nespēj laikā izvairīties no to riteņiem.
Dāma pagriezās, lai redzētu, no kurienes nāk šī pieklājīgā balss starp tik daudziem rupji draudošiem saucieniem.
Jauna cilvēka staltais, vijīgais augums un kareivja stāja dāmai patika un viņa pasteidzās tam atbildēt vācu valodā:
— Ak, Dievs! monsicur, cs par šo rīkojumu nekā nezināju.
— Vai jūs, madamc, še esat svešiniece? — jautāja jaunais cilvēks.
— Jā, monsicur, bet ko lai cs daru? Viņi salauž manu kabrioletu.
— Vajadzēs ļaut viņiem to darīt, lai jūs pa to laiku varētu pazust. Parīzes iedzīvotāji ir naidīgi noskaņoti pret turīgajiem, kas par spīti vispārējam postam vēl lepojas ar savu luksusu un, atsaukdamies uz policijas šīsdienas izdoto rīkojumu, viņi jūs aizvedīs pie komisāra.
— O, to tik ne! — iesaucās jaunākā dāma. — To tik ne!
— Nu tad, — piebilda virsnieks smiedamies, — izmantojiet to caurumu, ko es ielauzīšu pūlī un mēģiniet pazust.
Šie vārdi tika izteikti tik nevērīgā tonī, ka abas svešās dāmas noprata, ka virsnieks bija dzirdējis pūļa norādījumus par Subisa un Enēna dejotājām.
Bet tagad vairs nebija laika gudrot.
— Sniedziet man jūsu roku un pavadiet mūs līdz kādam ormanim, — noteiktā balsī tcica vecākā dāma.
— Vispirms cs uzšaušu ar pātagu jūsu zirgam, līdz ar to pūlī radīsies mazs apjukums un jūs pa to laiku pagūsit aizbēgi, un bez tam, — piebilda jaunais cilvēks, kuram likās nc visai patika protežē loma, — ļaudīm sāk apnikt, ka mēs tik ilgi sarunājamies svešā valodā.
— Vēber! — iesaucās dāma stingrā balsī, — sakaitini Belu, lai viņš izslienas pakaļkājās un viss šis pūlis nobīstas un atkāpjas.
— Un tad, madamc!..
— Tad paliec, kamēr mēs tiekam projām.
— Bet ja viņi salauž kabrioletu?
— Lai viņi lauž, ja vari, glāb Belu un glābies pats, tas ir viss, ko cs tev pavēlu.
— Labi, madamc, — atbildēja Vēbcrs.
Tai pašā brīdī viņš ieknieba sānos straujajam rumakam, kas taisīja varenu lēcienu un parāva gar zemi tos pārgalvjus, kas bija ieķērušies grožos un iemauktos.
Izbiedētajā pūlī izcēlās vislielākais apjukums.
— Lūdzu jūsu roku, monsicur, — tcica dāma un, pagriezusies pret jaunāko, piebilda: — nāciet, mazā!
— Iesim, drošsirdīgā sieviete, — nomurmināja virsnieks un tūdaļ pasniedza roku sievietei, kura to bija lūgusi un kuru viņam gribot negribot vajadzēja apbrīnot.
Pāris minūtēs viņš bija aizvedis abas sievietes līdz tuvējam laukumam, kur stāvēja fiakri, gaidīdami braucējus. Uz bukas snauda ormaņi, un zirgi, piemieguši acis un galvas nokāruši, gaidīja savu nabadzīgo vakara maltīti.