»
Lamota kundzi ielika cietumā, kā to vēlējās karaliene.
Karalim, kas instinktīvi ienīda šo sievieti, neviena kompensācija nebija patīkamāka. Kaklarotas lietas izmeklēšanā palīdzēja gan izputināto tirgotāju uzcītība, jo viņi cerēja kaut ko atgūt, gan apsūdzēto niknums, kuri par visām varītēm gribēja attaisnoties, gan cienījamie vecie tiesneši,
kuru rokās bija karalienes dziviba un gods, nemaz nerunājot par to, ka šeit bija iejaukta gan patmīlība, gan azarts.
Visa Francija pacēla balsi. Pēc šīs balss noskaņas karaliene varēja pazīt savus piekritējus un ienaidniekus.
Tiklīdz viņš bija ielikts cietumā, monsicur Roāns neatlaidīgi prasīja konfrontāciju ar Lamota kundzi. Šis apmierinājums viņam tika sagādāts. Bastīlijā princis dzīvoja kā lielskungs — paša noīrētajā atsevišķajā namā. Atskaitot brīvību, viņam bija atļauts viss bez izņēmuma.
Sākumā izmeklēšana notika ļoti uzmanīgi — aiz cienības pret apsūdzēto personu tituliem. Visi brīnījās, ka Roāns varēja būt apvainots zādzībā. Arī Bastīlijāls virsnieki un gubernators apliecināja kardinālam pienācīgo godu un cieņu. Viņiem tas nebija apsūdzētais, bet cilvēks, kas kritis nežēlastībā.
Cita lieta bija, kad sabiedrībā izplatījās bauumas, it kā monsicur Roāns ir galma intrigu upuris. Simpātijas pret princi pārgāja entuziasmā.
Un monsicur Roāns, viens no augstākajiem muižniekiem Francijā, nesaprata, ka tauta mīlēja viņu vienīgi tāpēc, ka viņu vajāja vēl augstāki muižnieki, monsicur Roāns, pēdējais despotisma upuris, tiešām bija pirmais Francijas revolucionārs.
Viņu sarunu ar Lamota kundzi iezīmēja vērā ņemams atgadījums. Grāfienei, kurai ļāva klusiņām izteikt vārdus, kas attiecās uz karalieni, izdevās pačukstēt kardinālam:
— Lieciet izraidīt visus pārējos, un cs došu paskaidrojumus, kurus jūs prasāt.
Tad monsicur Roāns vēlējās palikt viens un noklaušināt grāfieni tā, lai citi nedzird.
To viņam atteica, bet ļāva viņa advokātam sarunāties ar grāfieni.
Kas attiecas uz kaklarotu, viņa atbildēja, ka nezinot, kas ar to noticis, bet varot būt, ka to atdevuši.
Kad advokāts novaidējās, būdams pārsteigts par šīs sievietes nekaunību, viņa jautāja, vai pakalpojumi, kurus viņa sniegusi karalienei un kardinālam, nav vērti miljonu?
Advokāts atkārtoja šos vārdus kardinālam, pēc kā tas nobālēja, nolaida galvu un saprata, ka iekļuvis elles putnu ķērāja lamatās.
Viņš jau domāja izbeigt šo lietu, kuras radītais troksnis zudināja karalieni, bet viņa ienaidnieki un draugi mudināja nepārtraukt cīņu.
Viņam iebilda, ka viņa gods ir likts uz spēles, ka runa ir par zādzību un, ka bez parlamenta lēmuma nevainība netiks pierādīta.
Bet lai pierādītu nevainību, vajadzēja pierādīt kardināla sakarus ar karalieni, tātad pierādīt viņas noziegumu.
Uz šo ieskatu Žanna atbildēja, ka nekad neapvainotu karalieni, ne arī kardinālu; bet ja gribot padarīt viņu atbildīgu par kaklarotu, viņa darīšot, ko nav gribējusi, proti, pierādīšot, ka karaliene un kardināls ir ieinteresēti viņu melīgi apvainot.
Kad šos vārdus paziņoja kardinālam, princis izrādīja pilnīgu nicināšanu pret sievieti, kas gribēja viņu nodot tāda veidā. Viņš piebilda, ka zināmā mērā saprotot Žannas uzvedību, bet galīgi nesaprotot karalieni.
Šie vārdi, paziņoti Marijai Antuanctci un atbilstoši izskaidroti, sakaitināja viņu un noveda līdz trakumam. Viņa gribēja, lai par neskaidrībām tiktu sarīkota īpaša nopratināšana. Tad parādījās apmelojumi par katru nakts satikšanos, ko visi baumotāji un apmelotāji izplatīja jo plaši.
Tad nelaimīgā karaliene jutās apdraudēta. Karalienes cilvēku priekšā Žanna apgalvoja, ka nesaprotot, par ko esot runa; bet pretī kardināla ļaudīm viņa nebija tik izturēta, un vienmēr atkārtoja: — Lai liek man mieru, citādi cs runāšu.
Noklusēšana un savaldīšanās viņu padarīja it kā par varoni un izmeklēšanu sarežģīja tik ļoti, ka drošsirdīgākie aklu pētnieki nodrebēja, pāršķirstīdami dokumentus, un neviens izmeklēšanas tiesnesis neuzdrīkstējās turpināt grāfienes nopratināšanu.
Vai kardināls bija vājāks un vaļsirdīgāks? Vai viņš atklāja kādam draugam savas mīlas noslēpumu? Tas nav zināms; tam nevar ticēt, jo princim bija krietna, uzticīga sirds. Bet lai arī cik godprātīga bija viņa klusuciešana, baumas par tikšanās reizēm ar karalieni izplatījās. Visu, ko tcica Provansas grāfs, visu, ko zināja vai redzēja Šarnī un Filips, visi noslēpumi, saprotamie tikai pretendentam, karaļa brālim, vai sāncenšiem, kā, piemēram, Filipam un Šarnī, viss aprunātās un tomēr tīrās mīlestības noslēpums izgaroja kā smarža, un, izkusis zemiskā atmosfērā, zaudēja pirmatnējo mirdzošo nokrāsu.
Protams, ka dedzīgus aizstāvjus karaliene atrada un monsicur Roāns — kaismīgus cīņas biedrus.
Neviens vairs neuzdeva jautājumu: Vai karaliene nozaga dimantu kaklarotu, vai nc?
Jautājums pats par sevi jau nozīmēja negodu. Bet ar to vien nepietika. Visi lauzīja galvas par kaut ko citu: vai tik karaliene neatbalsta zagli, kurš picvācis kaklarotu, jo šis zaglis ir uzzinājis viņas noziedzīgās mīlestības noslēpumu?
Lūk, kā Lamota kundzei bija izdevies karalienei uzgrūst vēl smagāku nastu. Tāpēc karalienei nācās izvēlēties ceļu, kas neglābjami veda pretim negodam.
Viņa nepadevās, viņa nolēma cīnīties; karalis viņu atbalstīja.
Arī ministri viņu atbalstīja visiem spēkiem. Karaliene atcerējās, ka monsicur Roāns bija godīgs cilvēks, kas nav spējīgs apzināti pazudināt sievieti.
Viņa atcerējās, cik viņš dedzīgi zvērēja, ko viņam bija nozīmējušas tikšanās Versaļā.
Viņa saprata, ka kardināls nebija tiešs viņas ienaidnieks, un ka viņam, tāpat kā viņai, bija tikai goda aizstāvēšanas jautājums.
No tā brīža visas izmeklētāju pūles vērsās pret grāfieni, un visi centīgi meklēja pazudušās kaklarotas pēdas.
Piekritusi publiskai tiesas prāvai par neuzticību laulībā, karaliene izvirzīja iznīcinošu apsūdzību Žannai par zādzību un krāpšanu.
Viss liecināja pret Žannu: viņas pagātne, agrākā nabadzība, savādā pacelšanās; muižniecība nepieņēma nejaušo princesi, tauta no viņas atteicās: tauta instinktīvi ienīst avantūristus, tā nepiedod viņiem pat veiksmi.
Žanna pamanīja, ka iet nepareizu ceļu. Viņa redzēja: karaliene, izturēdama apsūdzību, nepiekāpdamās bailēm par baumām, pārliecināja kardinālu sekot viņai. Bija skaidrs - agri vai vēlu abas nevainīgās personas beidzot sapratīsies un gūs virsroku. Bet ja tās arī kritīs, tad tas būs tik drausmīgs kritiens, ka aizraus sev līdzi nabaga mazo Valuā, nozagtā miljona princesi, kura viņai pat nebija pie rokas, lai piekukuļotu tiesnešus.
Tāds bija stāvoklis, kad nāca jauns nolikums, kas būtiski mainīja situāciju.
Monsicur Bosīrs un Olīva bagāti un laimīgi dzīvoja savās lauku mājas. Kādu dienu šis kungs, atstājis jaunkundzi dzīvoklī, aizgāja medībās un nokļuva divu aģentu sabiedrībā, kurus monsicur Krons izkaisīja pa visu Franciju, lai drīzāk atrisinātu šo intrigu.
Abi mīlētāji nezināja, kas nolika Parīzē; viņi domāja tikai par sevi. Olīvas jaunkundze uzbarojās kā zebiekste klētī, un monsicur Bosīrs laimē pazaudēja nemierīgo uzmanību un acīgumu.
Kā jau teicām, Bosīrs šai dienā izgāja nomedīt zaķi. Bet viņš atrada irbju baru, kura dēļ šķērsoja ceļu. Lūk, meklēdams pavisam citu, nc to, kas bija jāmeklē, viņš uzgāja to, ko nemeklēja.
Arī aģenti meklēja Olīvu, bet atrada Bosīru. Tādi ir parastie medību niķi.
Viens no okšķeriem bija gudrs cilvēks. Kad viņš pazina Bosīru, nevis rupji viņu apcietināja, kas nenestu nekādu labumu, bet lika priekšā savam biedram šādu plānu:
— Bosīrs medī; tātad viņš ir diezgan brīvs un pietiekami bagāts; kabatā viņam var būt pieci vai seši luidori, bet, iespējams, ka dzīvoklī viņam ir divi vai trīs simti luidoru. Ļausim viņam atgriezties dzīvoklī: iekļūsim tur iekšā un liksim viņam sevi izpirkt. Par Bosīru, nogādātu Parīzē, mums izmaksās simt livru, kā par katru parastu ieguvumu; un turklāt mūs sarās, ka pieblīvējam cietumu ar tādām nenozīmīgām personām. Labāk darīsim tā, lai no viņa noķeršanas mēs paši gūtu lielāku labumu.
Viņi sāka medīt irbes un zaķus tāpat kā monsicur Bosīrs, un rīdīdami suņus virsū zaķiem un skriedami lucernā pēc irbēm, viņi neatstāja šo vīru ne uz mirkli.
Redzēdams svešniekus, kas iejaucās viņa medībās, Bosīrs vispirms bija ļoti pārsteigts, bet tad ļoti saskaitās. Viņš bija kļuvis skaudīgs par medījumu, kā ikviens sīkais muižnieks; bet jaunas iepazīšanās viņš tāpat baidījās. Tai vietā, lai pats izprašņātu nejaušos pavadoņus, viņš devās tiešī pie sarga, ko pamanīja līdzenumā, un uzdeva viņam uzprasīt šiem kungiem, ar kādām tiesībām viņi medī uz šās zemes.
Sargs atbildēja, ka nepazīstot šos kungus un piebilda, ka gribējis pārtraukt medības, ko arī darījis, bet abi svešnieki atbildējuši, ka medī kopā ar savu draugu. Un viņi norādīja uz Bosīru.
Sargs tos atveda pie viņa, neievērodams nepatiku, ko šī konfrontācija radīja mednieka kungam.
— Monsicur Lēnvil, — viņš teica, — šie kungi apgalvo, ka medī kopā ar jums.
— Ar mani! — sakaitināts iesaucās Bosīrs, — tas gan ir joks!
— Skat, — klusu viņam tcica viens aģents, — tātad jūs sauc arī par monsicur Lēnvilu, mans dārgais Bosīr?
Bosīrs nodrebēja, jo šai apgabalā bija tik labi noslēpis savu vārdu.
Apmulsis viņš aplūkoja aģentu, bet pēc tam viņa biedru: viņš it kā neskaidri pazina šīs sejas, un beidzot, lai nepasliktinātu apstākļus, atlaida sargu, uzņcmdamics pats atbildību par šo kungu medībām.
— Tātad jūs pazīstat viņus? — tcica sargs.
— Jā, mēs sākam pazīt cits citu, — atbildēja aģents.
Tad Bosīrs palika divu mednieku klātbūtnē, ļoti apjucis, nezinādams, kā runāt, lai sevi nckompromitētu.
Piedāvājat mums brokastis, Bosīr, pie sevis, — tcica izveicīgais aģents.
— Pie manis! Bet… iesaucās Bosīrs.
— Jūs taču nebūsit nelaipns, Bosīr.
Bosīrs bija pazaudējis galvu; viņu drīzāk aizveda, nekā viņš pats veda.
Aģenti, tiklīdz pamanīja mazo mājiņu, kā cilvēki ar gaumi, sāka slavēt tās daiļumu, stāvokli, kokus tai apkārt un ainavu. Un tiešām — Bosīrs bija izvēlējies burvīgu vietu, kur savīt savai mīlai ligzdu.
Tā bija mežaina ieleja ar upīti; māja bija uzcelta uz austrumu nogāzes. Sargbūda, kas atgādināja zvanu torni, derēja Bosīram kā novērotava, no kurienes, dzīves apnikuma dienās, kad novīta rožainie sapņi un ikvienā pār arklu nolīkušā zemniekā saskatīja policistu; viņš aplūkoja laukus.
Tikai no vienas puses šis miteklis bija redzams, no otras tas pazuda kokos un pakalnēs.
— Cik jauki slēpties tur iekšā! — ar sajūsmu tcica aģents.
Bosīrs nodrebēja no šā joka, un pirmais iegāja savā mājā, pagalma suņu riešanas pavadīts.