Pa pagalma vārtiem Bosīrs iegāja ar nolūku: viņš gribēja sacelt lielāku troksni, lai brīdinātu Olīvu būt piesardzīgai. Nezinādams par kaklarotas lietu, Bosīrs zināja diezgan daudz par Operas balli un Mesmēra banketu, lai baidītos rādīt Olīvu nepazīstamajiem.
Viņš darīja prātīgi: jaunā sieviete, kas mazajā salonā uz dīvāna lasīja vieglus romānus, izdzirda suņu riešanu, paskatījās pagalmā un ieraudzīja Bosīru kaut kādu cilvēku pavadībā. Tas viņu aizkavēja skriet viņam pretī, kā parasti viņa mēdza darīt.
Par nelaimi šie balodīši bija vanagu nagos. Vajadzēja padot brokastis, un neveikls sulainis, — lauku ļaudis nav tik apķērīgi kā galvaspilsētā, divas trīs reizes uzprasīja, vai nevajagot pieteikt to kundzei.
Šis vārds lika sacelt ausis okšķeriem. Viņi laipni izzoboja Bosīru par apslēpto dāmu, kuras sabiedrība vientulim esot visas labklājības, kādu sagādā vientulība un nauda, izpušķojums. ;
Bosīrs ļāva pasmieties, bet Olīvu nerādīja.
Tika pasniegta lepna maltīte, kurai aģenti izrādīja godu. Dzēra daudz un bieži uzsauca veselības klāt neesošajai dāmai.
Pie deserta, kad galvas bija iesilušas, policijas kungi sprieda, ka būtu necilvēcīgi turpināt viesmīlīgā saimnieka mocīšanu. Viņi veikli novirzīja sarunu, cik jauki esot krietnām dvēselēm satikt vccas paziņas.
Pēc tam Bosīrs, atkorķēdams liķiera pudeli, jautāja nepazīstamajiem, kādā vietā un apstākļos viņi varēja būt satikušies.
— Mēs bijām, — atbildēja viens no viņiem, — draudzīgi ar vienu jūsu kompanjonu, tai lietiņā, ko jūs pastrādājāt ar vairāku draudziņu līdzdalību — Portugāles sūtniecības lietā.
Bosīrs nobālēja. Kad pieskaras līdzīgām lietām, vienmēr jūt auklu kakla saites vietā.
— Ak, tiešām, — viņš tcica, uztraukumā drebēdams, — un jūs icradātics apjautāties par savu draugu…
— Patiesi jauka ideja, — policijas ierēdnis tcica savam draugam, — tāds ievads ir godīgāks. Prasīt izmaksu klāt neesošam draugam, tas nav nekas netikumīgs.
— Jo vairāk, tā mums atstāj tiesības uz pārējo, — tikumīgā draugs atbildēja ar dzēlīgi saldenu smaidu, kas lika Bosīram nodrebēt no galvas līdz kājām.
— Tātad?.. — viņš atsāka.
— Tātad, dārgais monsicur Bosīr, mums būtu patīkami, ja jūs atdotu vienam no mums mūsu drauga daļu. Desmit tūkstošus livru, cs domāju.
— Vismaz, jo par procentiem runa neiet, — teica stingrais biedrs.
— Kungi, — atbildēja Bosīrs, ietiepīgās prasības nospiests, — lauku mājās netur desmit tūkstošus livru.
— Tas saprotams, monsicur, un mēs prasām tikai iespējamo. Cik jūs varat dot tūliņ?
— Man ir piecdesmit vai sešdesmit luidoru, nc vairāk.
— Nu, sākumam mēs tos paņemsim un pateiksimies par jūsu laipnību.
— Ā, — domāja Bosīrs, sajūsmināts par viņu piekāpību, „viņi ir gluži mierīgi. Pamēģināšu, vai viņi nebaidīsies no manis tāpat, kā es no viņiem."
Un viņš sāka pārdomāt, ka šiem kungiem nav izdevīgi skaļi atklāt viņa līdzzinātājus, jo viņiem provinces likumīgās varas priekšā tā būtu slikta rekomendācija. Bosīrs nolēma, ka šie cilvēki apmierināsies un saglabās absolūtu klusumu.
Savā neprātīgajā uzticībā viņš gāja tālu, un nožēloja, ka nav piedāvājis tikai trīsdesmit luidorus sešdesmit luidoru vietā; bet viņš nosolījās tūliņ pēc naudas izmaksas no viņiem atbrīvoties.
Viņš domāja, neņemdams vērā savu viesu domas; bet viņi bija tepat un baudīja svētlaimīgo apmierinātību, kādu sagādā patīkama gremošana. Pašreiz viņi bija labi, jo visu laiku būt ļauniem ir nogurdinoši.
— Cik lielisks draugs šis Bosīrs, — teica viens no viņiem. — Sešdesmit luidorus ir ļoti patīkami saņemt.
— Tūliņ cs jums tos iedošu, — iesaucās saimnieks, izbijies no savu ciemiņu piedzērušās familiaritātes.
— Nav ko steigties, — runāja abi draugi.
— Jā, jā, mana sirdsapziņa nebūs mierīga, kamēr nesamaksāšu. Cilvēki ir vai nu smalkjūtīgi vai bezkaunīgi.
Un viņš gribēja tos atstāt, lai sameklētu naudu.
Bet šiem kungiem bija slepenpolicistu paražas, iesakņojušās paražas, kuras grūti atmest, ja vienreiz tās ieņēmis. Šie kungi nekā nevarēja šķirties no laupījuma, ja tas bija reiz ticis viņu rokās. Tā krietns medību suns neizlaiž ievainoto irbi, kamēr to nenodod medniekam.
Krietns slepenpolicists ir tas, kas dabūjis ieguvumu, neizlaiž to no pirkstiem un acīm. Viņš ļoti labi zina, cik niķīgs liktenis medniekam, un cik bieži ko cicši netur, to vairs neredz nekad.
Tā arī tagad, apbrīnojami saskanīgi viņi sāka kliegt:
— Monsicur Bosīr! dārgais Bosīr!
Un saķēra viņu aiz zaļā svārka stērbelēm.
— Kas ir? — jautāja Bosīrs.
— Lūdzu, neatstājiet mūs, — viņi tcica, laipni spiezdami viņu apsēsties.
— Bet kā lai cs iedodu jums naudu, ja jūs neļaujat man aiziet?
— Mēs jūs pavadīsim, — viņi atbildēja ar nāvīgu maigumu.
— Bet tā taču… manas sievas istaba, — atbildēja Bosīrs. Viņš domāja, ka ar to šis strīds būs izsmelts, bet slepenpolicistiem tā bija tikai dzirkstele pulverī.
Viņu apslēptā neapmierinātība, — slepenpolicists vienmēr ir neapmierināts — ieguva veidu, saturu, attaisnojumu.
— Tiešām! — sauca pirmais aģents, — kāpēc jūs slēpjat savu sievu?
— Jā. Vai mēs neesam cienīgi viņai parādīties? — tcica otrais.
— Ja jūs saprastu, ko darām jūsu dēļ, jūs būtu godīgāks, — atsāka pirmais.
— Un dotu mums visu, ko mēs prasām, — pārdroši piebilda otrais.
— Bet… jūs it kā pavēlat, kungi, — tcica Bosīrs.
— Mēs gribam redzēt tavu sievu, — atbildēja slepenpolicisti.
— Un cs brīdinu, ka izmetīšu jūs pa durvīm, — kliedza Bosīrs, domādams, ka viņi ir iereibuši.
Viņi atbildēja ar smiekliem, kuriem vajadzēja padarīt viņu prātīgāku. Viņš to neievēroja un ietiepās.
— Tagad, viņš teica, — jūs nedabūsit pat naudu un — aizvāksities!
Viņi smējās vēl negantāk kā pirmajā reizē.
— Tagad es saprotu, — dusmās drebēdams, apslāpētā balsī viņš teica,— jūs ceļat troksni un runājat skaļi ar nolūku. Bet ja jūs izpļāpāsit, jūs pazudināsit arī sevi.
Viņi turpināja smieties; joks viņiem likās lielisks. Tā bija viņu vienīgā atbilde.
Bosīrs cerēja viņus iebaidīt ar spēku un metās uz kāpnēm, nevis kā cilvēks, kas dodas pēc luidoriem, bet kā satrakotais, kas skrien pēc ieroča. Slepenpolicisti piecēlās no galda, un, saskaņā ar savu principu devās pēc Bosīra, pēc kura viņi izstiepa lielās rokas.
Tas iekliedzās, durvis atvērās un uz pirmā stāva istabas sliekšņa parādījās izbiedēta, satraukta sieviete.
Viņu ieraudzīdami, aģenti palaida Bosīru un iekliedzās tāpat, bet uzvaras priekā un mežonīgā sajūsmā.
Viņi pazina to, kura tik ļoti atgādināja Francijas karalieni.
Bosīrs, kas brīdi iedomājās, ka viņus atbruņoja sievietes parādīšanās, drīzi vien un nežēlīgi vīlās savās cerībās.
Viens no aģentiem pienāca pie Olīvas, un nc visai laipnā tonī, nemaz neņemot vērā viņas līdzību ar karalieni, tcica:
— Un tā, cs jūs apcietinu.
— Apcietināt! — sauca Bosīrs, — un kāpēc?
— Tāpēc, ka monsicur Krons mums ir pavēlējis, — atbildēja otrais aģents. — Un mēs esam monsicur Krona dienestā.
Zibens, iesperdams starp abiem mīlētājiem, nebūtu viņus tā pārbiedējis, kā šīs paziņojums.
— Lūk, ko nozīmē, monsicur Bosīr, nebūt laipnam.
Šim aģentam trūka loģikas, un viņa biedrs to tūdaļ pamanīja:
— Tu maldies, Legrinē, ja Bosīrs būtu bijis laipns, viņš būtu parādījis kundzi, un mēs vienalga viņu saņemtu.
Bosīrs saķēra rokās kaistošo galvu. Viņš pat nedomāja, ka viņa divi kalpotāji, vīrs un sieva, kāpņu apakšā noklausījās savādo sarunu, kas norisinājās kāpienu vidū.
Viņam atausa doma. Tā viņu tūliņ padarīja spēcīgu, tāpēc viņš pasmaidīja:
— Jūs nācāt, lai apcietinātu mani? — viņš vaicāja aģentiem.
— Nē, tas bija gluži nejauši, — viņi naivi atbildēja.
— Vienalga, jūs varējāt mani apcietināt, bet par sešdesmit luidoriem jūs mani atstājāt brīvībā.
— O! nē; mūsu nodoms bija prasīt vēl sešdesmit.
— Un par šiem simtdivdesmit luidoriem mēs atstāsim jūs brīvībā, — piebilda otrs aģents.
— Bet kundzi? — drebēdams tcica Bosīrs.
— Kundze maksā divsimt luidoru, vai ne? — pasteidzās Bosīrs.
Aģenti sāka šausmīgi smieties, un šoreiz Bosīrs saprata.
— Trīs simti… — viņš tcica, — četri simti… tūkstoš luidoru! bet atstājiet viņu brīvībā.
Bosīra acis dzirkstīja, kamēr viņš runāja.
— Jūs neatbildat, — viņš teica, — jūs zināt, ka man ir nauda un gribat, lai maksāju. Tas ir ļoti pareizi. Es došu jums divus tūkstošus livru, četrdesmit astoņus tūkstošus livru, bagātību jums abiem, tikai atstājiet viņu brīvībā.
— Tātad tu ļoti mīli šo sievieti? — jautāja slepenpolicists.
Tagad bija Bosīra kārta smieties, un šie ironiskie smiekli bija tik drausmīgi, tic tik labi izrādīja izmisušo mīlu, kas plosīja šo savītušo sirdi, ka abi slepenpolicisti nobijās un nolēma spert piesardzības soļus, lai izvairītos no izmisuma izlaušanās, ko lasīja Bosīra apjukušās acīs.
Viņi izņēma no kabatas pa pistolei un, pielikuši viņam pie krūtīm, tcica:
— Pat par simts tūkstošiem mēs neatdosim tev šo sievieti. Monsicur Roāns mums samaksās par viņu piecsimt tūkstošus livru, un karaliene — miljonu.
Bosīrs pacēla acis pret debesīm ar tādu izteiksmi, kura aizkustinātu katru mežonīgu zvēru, bet tikai nc slepenpolicistu.
— Dosimies projām, — tcica viens aģents. — Jums tc vajag būt kaut kādai karietei; liccict iejūgt kundzes dēļ, viņai tas vajadzīgs.
— Un tā kā mēs esam lāga zēni, — atsāka otrs, — mēs to neizmantosim. Formas dēļ aizvedīsim arī jūs. Bet ccļā mēs pagriezīsim acis sāņus, jūs nolēksit no karietes bukas, un mēs to pamanīsim tikai tad, kad būsit tūkstoš soļus priekšā. Vai tas labs plāns, ko?
Bosīrs tikai atbildēja:
— Kur ies viņa, tur iešu arī cs! Nekad šai dzīvē cs viņu neatstāšu.
— O! nc arī citā, — piebilda Olīva, šausmās sastingusi.
— Labi! jo labāk, — tcica aģents, — jo vairāk cietumnieku piegādā monsicur Kronām, jo vairāk viņš priecājas.
Stundas ceturksni vēlāk Bosīra kariete izbrauca no mājas, aizvezdama divus sagūstītos mīlētājus un viņu apsargātājus.