Var saprast, kādu iespaidu uz monsicur Kronu atstāja šis ķēriens.
Aģenti saprotams nesaņēma miljonu, kā cerēja, bet ir pamats domāt, ka viņi bija apmierināti.
Kas attiecas uz policijas leitnantu, tad, apmierinātībā saberzējis rokas, viņš karietē devās uz Versaļu, kurai sekoja otra, cieši aiztaisīta un ar piekaramo atslēgu noslēgta kariete.
Tas bija otrajā dienā, kad aģenti Nikolā bija nodevuši policijas priekšnieka rokās.
Monsicur Krons lika iebraukt karietes Trianonā, izkāpa no tās, kuru ieņēma pats, un otru atstāja sava pirmā palīga apsardzībā.
Viņu pieņēma karaliene, kurai jau agrāk viņš bija izprasījis audienci Trianonā.
Karaliene, kas jau mēnesi uzmanīja visas no policijas pienākošās ziņas, tūliņ uzklausīja ministra prasību. Jau no rīta viņa ieradās savā mazajā paviljonā, turklāt nelielas svītas pavadībā, jo bija nepieciešamība ievērot dziļu slepenību.
Tiklīdz monsicur Kronu ieveda pie viņas, pēc tā starojošā izskata viņa saprata, ka ziņas ir labas.
Nabaga sieviete! Jau diezgan ilgi sev apkārt viņa redzēja tikai drūmas un atturīgas sejas.
Priecīgi puksti, pirmie pēc trīsdesmit nāvīgajām dienām, saviļņoja ar tik daudzām sāpīgām jūtām aizēnoto sirdi.
Noskūpstījis viņas roku, ierēdnis tcica:
— Madamc, vai Viņas Majestātei Trianonā ir kāda zāle, kur, palikdama neredzēta, varētu redzēt visu, kas notiek?
— Manā bibliotēkā, — atbildēja karaliene, — ēdamsalonā aiz sienas skapjiem cs izveidoju šķirbas, un dažreiz, azaidu ieturēdama, cs izklaidējos ar Lambālas kundzi vai Tavernī jaunkundzi, kad tā bija pie manis, novērodama abata Vcrmona komisko vaibstīšanos, kad viņš uzdūrās kādam pamfletam, kur gāja runa par viņu.
— Ļoti labi, madamc, — atbildēja monsicur Krons. — Apakšā man ir kariete, kuru cs gribētu ievest pilī, lai neviens, izņemot Jūsu Majestāti, neredzētu, kas tur iekšā.
— Nekas nav izdarāms vieglāk, — atbildēja karaliene. — Kur ir jūsu kariete?
— Pirmajā pagalmā, madamc.
Karaliene pazvanīja, kāds ienāca uzklausīt pavēles.
— Ievediet karieti, kuru norādīs monsicur Krons, — viņa teica, — lielajā vestibilā, un aiztaisiet abas durvis tā, lai kļūtu tumšs, un neviens A irms manis neredzētu to, ko atveda monsieur Krons.
Pavēle tika izpildīta. Galmā karalienes kaprīzes prata cienīt lābāk nekā pavēles. Kariete iebrauca zem spraišļiem blakus sardzes miteklim, un pasažieri izsēdināja tumšā gaitenī.
— Tagad, madamc, — tcica monsicur Krons, — papūlaties ienākt ar mani palaunaga salonā, un pavēliet, lai ielaiž manu palīgu ar to, ko tas atvedīs, bibliotēkas istabā.
Desmit minūtes vēlāk drebošā karaliene gaidīja aiz plauktiem.
Viņa redzēja bibliotēkā ienākam kādu aizplīvurotu stāvu, ko atsedza monsieur Krona palīgs. To ieraudzījusi, karaliene izbīlī iekliedzās. Tā bija Olīva, tērpusies visiemīļotākajā Marijas Antuanetcs ģērbā.
Viņai mugurā bija zaļā kleita ar platām, melnām muarē lentām, augstais matu sasukājums, ko cienīja karaliene, gredzeni tādi pat kā viņai; zaļās satīna kurpes ar milzīgiem papēžiem; tā bija pati Marija Antuanete, tikai bez karaliskajām asinīm, kuras atvietoja plebejiskais šķidrums — monsieur Bosīra saldkaircs dzinulis.
Karaliene sevi redzēja ačgārnajā spogulī, viņa ar acīm aprija šo parādību.
— Ko teiks Jūsu Majestāte par šo līdzību? —> tcica monsicur Krons, gavilēdams par iespaidu, ko viņš radīja.
— Es saku… monsicur… — apjukusi stostījās karaliene. „Ak, Olivjē," viņa domāja, „kāpēc jūs neesat šeit?"
— Ko jūs sakāt, Jūsu Majestāte?
— Nekā, monsicur, nekā, ja tikai karalis būtu pārliecināts.
— Un ja redzētu monsicur Provansas grāfs, vai ne, madamcl
— O, pateicos, monsicur Kron, pateicos. Ko darīs ar šo sievieti?
— Vai šai sievietei pieraksta visu, kas noticis? — jautāja monsicur Krons.
— Jūsu rokās, bez šaubām, ir sazvērestības pavedieni?
— Gandrīz, madamc.
— Un monsicur Roāns?
— Monsicur Roāns vēl nekā nezina.
— O! — tcica karaliene, paslēpdama seju rokās, — šī sieviete, tagad redzu, ir ievedusi maldos kardinālu!
— Lai, madamc, bet ja monsicur Roānam tā ir maldīšanās, tad citam tas ir noziegums!
— Uzmeklējiet viņu, monsicurl Jūsu rokās ir Francijas karaļnama gods.
— Un ticiet, madamc, tas ir labās rokās, — atbildēja monsicur Krons.
— Un prāva? — tcica karaliene.
— Tā tiek gatavota. Neviens neatzīstas; bet cs gaidu tikai izdevīgu brīdi, lai uzrādītu šo pierādījumu, kas jums ir jūsu bibliotēkā.
— Un Lamota kundze?
— Viņa nezina, ka esmu atradis šo meiteni, un apvaino Kaliostro, it kā tas novedis kardinālu tik tālu, ka tas zaudējis prātu.
— Un monsicur Kaliostro?
— Monsicur Kaliostro, ko cs liku nopratināt, apsolīja mani šorīt apmeklēt.
— Tas ir bīstams cilvēks.
— Tas būs mums noderīgs cilvēks. Tādas odzes kā Lamota kundzes aizkaitināts, viņš savāks indi un dos mums pretindi.
— Jūs cerat visus atmaskot?
— Esmu pārliecināts.
— Kā? O, sakiet man visu, kas var mani nomierināt!
— Lūk, pierādījumi, madamc: Lamota kundze dzīvoja Sentkloda ielā…
— Es zinu, zinu, — nosarkdama tcica karaliene.
— Jā, Jūsu Majestāte pagodināja šo sievieti ar labdarību.
— Viņa man labi atmaksāja, vai nc! Tātad viņa dzīvoja Sentkloda ielā.
— Un monsieur Kaliostro dzīvo tieši iepretī.
— Un jūs domājat?..
— Ja bija noslēpums vienam kaimiņam, šis noslēpums ir zināms abiem.
— Bet piedodiet, madamc, drīz būs laiks, kad cs gaidu monsicur Kaliostro, un nekādā ziņā cs negribētu nokavēt šo izskaidrošanos…
— Ejiet, ejiet, un vēlreiz nešaubāties par manu pateicību.
— Beidzot taču, — ar asarām acīs viņa iesaucās, kad monsicur Krons bija aizbraucis, — beidzot sākas mana attaisnošana. Drīz es redzēšu manu uzvaru visu sejās. Tikai vienīgā drauga sejā, kam es gribu pierādīt, ka esmu nevainīga, cs to neredzēšu!
Pa to laiku monsicur Krons traucās uz Parīzi un atgriezās mājās, kur viņu gaidīja monsicur Kaliostro.
Kopš vakardienas tas zināja visu. Viņš gāja pie Bosīra, kura patvērumu tas zināja, lai pamudinātu Bosīru atstāt Franciju, kad uz ceļa viņš to ieraudzīja sēžam ratos starp diviem aģentiem. Olīva bija paslēpusies aizmugurē, nokaunējusies un noraudājusies.
Bosīrs ieraudzīja grāfu, kas pabrauca garām pasta ratos; viņš to pazina. Doma, ka šis noslēpumainais un varenais kungs varēs būt viņam noderīgs, mainīja viņa nodomu nekad neatstāt Olīvu.
Viņš atgādināja aģentiem priekšlikumu, ko tic izteica par viņa izmukšanu. Aģenti pieņēma simt luidorus un atlaida viņu par spīti Nikolā asarām.
Tomēr, apskaudams savu mīļāko, Bosīrs viņai iečukstēja:
— Ceri! Es pūlēšos tevi glābt.
Un lieliem soļiem viņš devās pa to ccļu, kur brauca Kaliostro.
Katram gadījumam tas apstājās; viņam vairs nevajadzēja meklēt Bosīru, jo to atveda policisti. Viņam nu vajadzēja sagaidīt Bosīru, ccrot, ka tas kaut kādā veidā spēs līdz viņam nokļūt.
Tātad, pusstundu Kaliostro gaidīja ceļa līkumā, kad beidzot ieraudzīja ierodamies bālu, aizelsušos, pusnedzīvu nelaimīgo Olīvas mīlētāju.
Ieraudzījis apstādināto karieti, Bosīrs priekā iekliedzās kā slīkonis, kas saķer dēli.
— Kas noticis, mans bērns? — vaicāja grāfs, palīdzēdams viņam iekāpt karietē.
Bosīrs izstāstīja bēdīgo nolikumu, ko Kaliostro klusēdams noklausījās.
— Viņa ir pazudusi, — beidzot viņš teica.
— Kā tā? — iesaucās Bosīrs.
Kaliostro viņam pastāstīja, ko zināja par Sentkloda ielas un Versaļas intrigu.
Bosīrs tik tikko nezaudēja samaņu.
— Glābiet viņu, glābiet, — viņš tcica, nokrizdams ccļos karietē, — es jums atdošu viņu, ja jūs vēl mīlat!
— Draugs, — atbildēja Kaliostro, — jūs maldāties, nekad neesmu mīlējis Olīvas jaunkundzi. Man nebija cita mērķa, kā tikai atraut Olīvu no izvirtīgās dzīves, kurā jūs likāt viņai ņemt dalību.
— Bet… — pārsteigts tcica Bosīrs.
— Jūs brīnāties? Tad ziniet, ka esmu kādas tikumības atjaunošanas biedrības vecākais, kuras mērķis atraut netikumam tos, kas var dot
izveseļošanās cerības. Es izārstētu Olīvu, atņemdams jums, lūk, kāpēc cs atņēmu viņu jums! Lai viņa saka, vai kādreiz ir dzirdējusi no manas mutes kādu mīlināšanās vārdu; lai viņa saka, vai mani pakalpojumi vienmēr nav bijuši nesavtīgi!
— Tad vēl jo vairāk jums jāglābj viņa. Glābiet viņu!
— Labprāt mēģināšu; bet tas būs atkarīgs no jums, Bosīr.
— Prasiet no manis dzīvību!
— Es neprasīšu tik daudz. Atgriezieties Parīzē ar mani, un, ja izpildīsit uz mata manus norādījumus, varbūt mēs glābsim jūsu mīļāko. Es izvirzu tikai vienu noteikumu.
— Kādu, monsicurl
— To pateikšu, kad būsim atgriezušies pie manis Parīzē.
— O, cs piekrītu; tikai ieraudzīt viņu alkal!
— Tieši to cs domāju; pēc divām stundām jūs viņu redzēsit.
— Un cs apskaušu viņu?
— Es ceru; vēl vairāk, jūs pateiksit viņai to, ko cs teikšu jums.
Kaliostro kopā ar Bosīru uzsāka ceļu uz Parīzi.
Divas stundas vēlāk, tas bija vakarā, viņi panāca karieti.
Stundu vēlāk par piecdesmit luidoriem Bosīrs no abiem aģentiem nopirka tiesības apskaut Nikolā un iečukstēt vīnai grāfa ieteikumu.
Aģenti apbrīnoja šo kaislīgo mīlu, viņi cerēja dabūt vēl piecdesmit luidorus, pirms nokļūs Parīzē.
Bet Bosīrs vairs neparādījās, un Kaliostro kariete strauji viņu aizveda uz Parīzi, kur gatavojās tik daudz nolikumu.
Lūk, ko bija nepieciešams pastāstīt lasītājam, pirms rādīt monsicur Kaliostro sarunājamies ar monsicur Kronu.
Tagad mēs varam viņu ievest policijas priekšnieka kabinetā…