Monsicur Krons zināja par Kaliostro visu, ko izveicīgs policijas priekšnieks var zināt par Francijā dzīvojošo cilvēku. Un tas ir daudz. Viņš zināja visus tā agrākos vārdus, visus alķīmiķa, magnētisma un pareģošanas noslēpumus; tā pretenzijas uz visvarenību un nemirstību: viņš to uzskatīja par plaša vēriena krāpnieku.
Monsicur Krons bija ļoti gudrs, viņš smalki pazina visas savas iespējas, viņam bija laba slava galmā, būdams vienaldzīgs pret godu, kas
nebija savienojami ar viņa pašlepnumu; cilvēks, kas nebija ar mieru dancot pēc citu stabules.
Kaliostro viņam nevarēja piedāvāt vēl siltos luidorus no hermētiskās krāsns, kā monsicur Roānam. Kaliostro viņam nevarēja piedraudēt ar pistoles stobru, kā Balzāmo Sartlnam. Balzāmo vairs nebija policijas priekšniekam jāatprasa Lorcnsa, bet Kaliostro bija par daudz ko jāatbild Kronām.
Lūk, kāpēc, negaidīdams notikumu risinājumu, grāfs uzskatīja par pienākumu lūgt audienci ierēdnim.
Monsicur Krons izprata sava stāvokļa priekšrocības un gatavojās tās izmantot. Kaliostro saprata sava stāvokļa grūtības un sagatavojās izkļūt no tām.
Šai atklātā šaha partijā bija likme, par kuru nezināja viens no spēlētājiem, un, jāatzīst, ka šis spēlētājs bija monsicur Krons.
Kā jau teicām, Kaliostro viņš pazina tikai kā krāpnieku, viņš galīgi to nezināja kā adeptu. Uz akmeņiem, kurus filozofija izsēja monarhijas ccļā, daudzi paklupa tāpēc, ka tos nepamanīja.
No Kaliostro monsicur Krons gaidīja atklājumus par kaklarotu un Lamota kundzes darbību. Te viņa aprēķins nebija pareizs. Bet galu galā viņam bija tiesības nopratināt un ieslodzīt, tc izpaudās viņa pārākums.
Viņš saņēma grāfu, kā cilvēks, kas apzinās savu svarīgumu, bet grib būt laipns pret ikvienu, pat savādnieku.
Kaliostro uzmanījās. Viņš gribēja izlikties tikai aristokrāts, vienīgā vājība, ko viņš ļāva citiem manīt.
— Monsicur, — viņam tcica policijas priekšnieks, — jūs man prasījāt audienci. Es ierados no Versaļas tieši šajā nolūkā, lai izpildītu jūsu vēlēšanos.
— Monsicur, es domāju, ka jums būs interesanti izjautāt mani par notiekošo, un kā cilvēks, kas atzīst jūsu nopelnus un pienākumu svarīgumu, cs ierados pie jums.
— Izjautāt jūs? — teica ierēdnis, izlikdamies pārsteigts, — bet par ko un kāpēc?
— Monsicur, — noteikti atbildēja Kaliostro, — jūs ļoti nodarbina Lamota kundze un kaklarotas pazušana.
— Un jūs to esat atradis? — jautāja monsicur Krons gandrīz vai ar izsmieklu. '
— Nē, — nopietni teica grāfs. — Bet ja neesmu atradis kaklarotu, es vismaz zinu, ka Lamota kundze dzīvoja Sentkloda ielā.
— Iepretī jums, es arī to zinu, — teica ierēdnis.
— Tad jūs zināt, monsicur, ko darīja Lamota kundze… Nerunāsim vairs.
— Bet tieši otrādi, — vienaldzīgā tonī tcica monsicur Krons, — parunāsimies gan.
— O, tam bija nozīme tikai sakarā ar mazo Olīvu, — teica Kaliostro.— Bet ja jūs zināt visu par Lamota kundzi, man nav ko jums paziņot.
Izdzirdis Olīvas vārdu, monsicur Krons nodrebēja.
— Ko jūs runājāt par Olīvu, — viņš jautāja. — Kas ir tā Olīva?
— Jūs nezināt? Ai, monsicur, tā ir dīvainība, par ko cs būtu priecīgs jums pastāstīt. Iedomājaties ļoti skaistu meiteni, iznesīgu… ar zilām acīm, pilnīgi ovālu seju. Ziniet, tāds skaistums, kas mazliet atgādina Viņas Majestāti karalieni.
— Ai, ai! — teica monsicur Krons, — un?
— Nu, šī meitene dzīvoja slikti, man bija žēl. Kādreiz viņa kalpoja manam vecam draugam, monsicur Tavernī.
— Baronam, kas nesen miris?
— Uz mata, tam kas miris. Starp citu, viņa bija piederējusi kādam zinātniekam, ko jūs nepazīstat, policijas priekšnieka kungs, un… Bet cs stāstu jums ābcci, un manu, ka sāku jūs apgrūtināt…
— Monsicur, gluži otrādi, papūlieties turpināt! Olīva, jūs teicāt?..
— Dzīvoja slikti, kā man bija gods to sacīt. Viņa cieta gandrīz vai postu ar kaut kādu blēdi, kas viņu apzaga un sita; viens no parastākiem medījumiem, blēdis, ko jūs nepazīstat…
— Pazīstamais Bosīrs, varbūt? — tcica ierēdnis, būdams laimīgs, ka var izrādīties labi informēts.
— Ak, jūs pazīstat viņu, tas ir pārsteidzoši, — brīnīdamies teica Kaliostro. — Ļoti jauki! Jūs esat vēl lielāks pareģis nekā cs. Un tā kādu dienu, kad viņš sasita un apzaga šo meiteni vairāk nekā parasti, viņa atbēga pie manis un lūdza manu aizsardzību. Es esmu labsirdīgs, cs viņas rīcībā nodevu kādu stūri flīģelī, manā pilī…
— Pie jums!.. Viņa dzīvoja pie jums? — pārsteigts iesaucās ierēdnis.
— Bez šaubām, — atbildēja Kaliostro, savukārt izlikdamies pārsteigts. — Kāpēc lai cs nepaslēptu viņu, cs taču esmu vecpuisis?
Un viņš sāka smieties ar tik dedzīgu labsirdību, ka monsicur Krons neko nenojauta par lamatām.
— Pie jums? — viņš pārjautāja. — Tad tāpēc mani aģenti tik ilgi viņu nevarēja atrast.
— Kā tā? — tcica Kaliostro. — Šo mazo meklēja? Vai tad viņa ir izdarījusi kaut ko tādu, ko cs nezinu?..
— Nē, monsicur, nē! Turpiniet, lūdzu!
— Ak, Dievs, cs jau beidzu. Es viņu novietoju pie sevis, tas ir viss.
— Bet nē, monsicur, tas nav viss, jo nupat Olīvas vārdu jūs saistījāt ar Lamota kundzes vārdu?
— Ak, tikai kā kaimiņienes, — tcica Kaliostro.
— Ir cita lieta, grāf… Jūs velti neteicāt, ka Lamota kundze un Olīvas jaunkundze bija kaimiņienes.
— Jā, bet tam ir sakars ar apstākļiem, kurus būtu veltigi jums stāstīt, Karalistes pirmajam ierēdnim nemēdz klāstīt bezdarbīgā rantjē neprātīgās iedomas.
— Jūs mani ieinteresējāt, monsieur, un vairāk nekā jūs domājat; jo Olīvu, kuru jūs bijāt nometinājis pie sevis, es atradu provincē?
— Jūs viņu atradāt?..
— Ar Bosīra kungu…
— Ak tā! Un cs šaubījos! — iesaucās Kaliostro. — Viņa bija ar Bosīru? Jauki, ļoti jauki! Lamota kundze ir gandarīta.
— Kā! Ko jūs gribat teikt? — vaicāja monsicur Krons.
— Tāpēc, ka kādu laiku cs turēju aizdomās Lamota kundzi, tagad pilnīgi un galīgi dodu viņai gandarījumu.
— Turējāt aizdomās! Par ko?
— Labais Dievs! Un jūs pacietīgi klausāties šīs tenkas? Nu, labi! Tad ziniet, ka tai brīdī, kad es cerēju izlabot Olīvu, atgriezt viņu pie darba un godīgās dzīves, — cs nodarbojos ar morāli, monsicur, — tai brīdī kāds viņu nolaupīja.
— Kāds nolaupīja! No jums?
— No manis.
— Savādi!
— Vai nc? Un cs būtu sevi nolādējis, apgalvodams, ka tā bija Lamota kundze. Lūk, kur noved pasauli tiesāšana!
Monsicur Krons pienāca pie Kaliostro.
— Redzēsim, — viņš tcica, — izsakictics, lūdzu, noteiktāk.
— O, monsicur, tagad, kad jūs atradāt Olīvu ar Bosīru, nekas mani nepiespiedīs vainu novelt uz Lamota kundzi, nc viņas pastāvīgā apmeklēšana, nc zīmes, nc sarakstīšanās.
— Ar Olīvu?
— Nu, jā!
— Vai Lamota kundze un Olīva sazinājās?
— Ļoti labi.
— Viņas redzējās?
— Lamota kundze bija atradusi līdzekli, kā Olīva varēja iziet katru nakti.
— Katru nakti? Vai jūs esat pārliecināts?
— Kā tik var būt cilvēks, kas ir redzējis un dzirdējis.
— Monsicur, jūs stāstāt tādas lietas, par katru tādu vārdu es samaksātu tūkstoš livru! Kāda laime, ka jūs pats taisāt zeltu!
— Es vairs netaisu, monsicur, tas iznāca pārāk dārgi.
— Bet jūs taču esat Viņa Eminences kardināla Roāna draugs?
— Es domāju gan.
— Tad jums jāzina, cik pamatīgi viņa skandalozajā lietā ir iejaukta šīs intrigu iemiesojums, ko sauc par Lamota kundzi?
— Nē! Es negribu to zināt!
— Bet jūs varbūt zināt par Olīvas un Lamota kundzes pastaigu sekām?
— Monsicur, ir daudz lietu, kuras prātīgam cilvēkam jācenšas nezināt, — pamācīgi atbildēja Kaliostro.
— Es pagodināšos uzprasīt tikai vienu lietu, — ātri teica monsicur Krons. — Vai jums ir pierādījumi, ka Lamota kundze sazinājās ar Olīvu?
— Simtiem.
— Kādi?
— Lamotas kundzes vēstules, kuras viņa izšāva Olīvai ar stopu, ko bez šaubām atradīs viņas dzīvoklī. Vairākas vēstules, aptītas ap svina gabaliem, neaizsniedza mērķi. Tās nokrita uz ielas, un mani ļaudis vai cs vairākas no tām pacēlām.
— Monsicur, jūs tās piegādāsit tiesai?
— O, monsicur, tās ir tik nevainīgas, ka cs neuzdrošinātos un necerētu nopelnīt ar to pat Lamota kundzes pārmetumus.
— Un… līdzdalības, satikšanās pierādījumi?
— Tūkstošiem.
— Es jums lūdzu tikai vienu.
— Labākais. Izrādās, ka Lamota kundzei bija iespējams ienākt manā mājā apmeklēt Olīvu, jo cs tur redzēju viņu pats: lai dienā, kad pazuda jaunā sieviete.
— Tai pat dienā?
— Visi mani ļaudis tāpat viņu redzēja.
— Ak!., un kāpēc viņa nāca, ja Olīva bija pazudusi?
— Tieši to cs sev prasīju un nevarēju izskaidrot. Es redzēju izkāpjam Lamota kundzi no pasta karietes, kura gaidīja Ruādorē ielā. Mani ļaudis redzēja šo karieti stāvam ļoti ilgi, un cs domāju, atzīstos, ka Lamota kundze gribēja aizvest līdzi Olīvu!
— Un jūs netraucējāt?
— Kāpēc gan? Tā ir likteņa aplaimota dāma, šī Lamota kundze. Viņa ir pieņemta galmā. Kāpēc lai es aizkavētu atbrīvot mani no Olīvas? Es būtu darījis nepareizi, jūs redzat, jo man viņu nolaupīja, lai pazudinātu atkal.
— Tā, — teica monsicur Krons, iegrimdams dziļās pārdomās, — Olīvas jaunkundze bija pie jums?
— Jā, monsicur.
— Tā, Olīvas jaunkundze un Lamota kundze pazinās, satikās un kopīgi izgāja?
— Jā, monsieur.
— Tā, Lamota kundze bija redzēta pie jums Olīvas nolaupīšanas dienā?
— Jā, monsicur.
— Tā, jūs domājat, ka grāfiene ļoti gribēja piesaistīt sevim šo meiteni?
— Ko lai citu domā?
— Bet ko teica Lamota kundze, kad viņa vairs neatrada Olīvu pie jums?
— Man izlikās, viņa bija apjukusi.
— Jūs domājat, ka viņu nolaupīja Bosīrs.
— Tā es domāju vienīgi tāpēc, ka jūs teicāt, ka tiešām viņš aizveda, citādi man nebūtu nekādu aizdomu. Šis cilvēks nezināja par Olīvas dzīvokli. Kas varēja viņam to paziņot?
— Olīva pati.
— Es nedomāju. Citādi viņa aizbēgtu pie viņa no manis un nevis tiktu aizvesta pie viņa. Lūdzu ticēt, ka viņš nebūtu iekļuvis pie manis, ja Lamota kundze nebūtu iedevusi atslēgu.
— Viņai bija atslēga?
— Par to var nešaubīties.
— Lūdzu, kādā dienā viņu nolaupīja? — tcica monsicur Krons, pēkšņi apgaismots ar Kaliostro izveicīgi pasniegto lāpu.
— Jā, monsicur, tur es ncmaldlšos, tas bija tieši Svētā Ludviķa dienas priekšvakarā.
— Tā ir! — iesaucās policijas priekšnieks, — tā ir! Jūs valstij izdarījāt, monsicur, ievērojamu pakalpojumu.
— Esmu priecīgs par to, monsieur.
— Un jums pateiksies kā pienākas.
— Es to darīju aiz sirdsapziņas, — teica grāfs.
Monsieur Krons palocījās.
— "Vai varu cerēt, ka tiks apstiprināti šie pierādījumi, par kuriem mēs runājām? — viņš tcica.
— Esmu gatavs paklausīt tiesai katrā gadījumā.
— Nu, labi, monsicur, es izmantošu jūsu teiktos vārdus; uz redzēšanos.
Un viņš atlaida Kaliostro, kas iziedams teica:
— Ak, grāfien! Ak, odze! Tu gribēji mani apsūdzēt! Man liekas, tu esi iedzēlusi tērauda asmenim. Sargi zobus!