Tā nu Žanna bija izdarījusi visu, lai patiesību izdibināt kļūtu neiespējami.
Ar desmitiem uzticamu cilvēku liecībām, neapšaubāmi pieķerta dimantu zādzībā, Žanna negribēja kļūt par vienkāršu zagli. Viņai vajadzēja apkaunot sev līdzās vēl kādu. Viņa pārliecināja sevi, ka grāfienes Lamotas noziegums ir sīkums salīdzinājumā ar Versaļas skandālu, un ja viņu, tas ir, Žannu iesēdinās cietumā, tad no tā visvairāk cietīs karaliene.
Viņas aprēķins tātad neizdevās. Karaliene, atklāti atļaudama veikt izmeklēšanu par abiem jautājumiem, un kardināls, kas tika pakļauts nopratināšanai, tiesai un skandālam, atņēma icnaidniccei nevainības oreolu, ko viņa pūlējās apzeltīt ar savu liekulīgo atturību.
Bet, savāda lieta, pēc sabiedrības domām, tā bija prāva, kurā neviens nebija nevainīgs, pat tic nē, kurus attaisnoja tiesa.
Pēc neskaitāmām konfrontācijām, kad kardināls bija pastāvīgi mierīgs un laipns, pat pret Žannu, bet Žanna izrādījās neganta un kaitīga visiem, sabiedrības spriedums visumā un tiesnešu atsevišķi, bija izveidojies negrozāms.
Jaunas nejaušības nebija paredzamas, visi atmaskojumi bija izsmelti. Žanna pamanīja, ka viņa nebija atstājusi nekādu ietekmi uz tiesnešiem.
Cietuma kameras klusumā viņa galīgi aprēķināja savus spēkus un cerības.
Visi, kas bija apkārt vai kalpoja monsicur Bretcilam, Žannai ieteica saudzēt karalieni un bez žēlastības apsūdzēt kardinālu.
Visi, kas grozījās ap kardinālu, — varenā ģimene, partejiskie tiesneši populārā lietā, bagātā garīdzniecība, ieteica Lamota kundzei teikt patiesību, atsegt galma intrigas, un sacelt tādu troksni, ka kronētās galvas šausmās sagrieztos.
Šī partija mēģināja iebaidīt Žannu; tā viņai pierādīja to, ko viņa pati labi zināja: tiesneša vairākums ir noskaņots pret kardinālu, ka cīņā viņa salūzis par velti, un piebilda, ka viņai, jau puslīdz pazudušai, varbūt labāk derēja ļaut sevi notiesāt par dimantu lietu, nekā kustināt majestātes apvainošanas noziegumu, feodālo likumkrājumu dziļumos nogulušās asiņainās dūņas, kuras nekad nepacēlās prāvas virspusē, nepaceldamas līdzi arī nāvi.
Šī partija, liekas, bija droša par uzvaru. Tā arī bija. Tautas entuziasms izpaudās par labu kardinālam. Vīrieši apbrīnoja viņa pacietību, sievietes — viņa savaldību. Vīrieši skaitās, ka viņu zemiski piekrāpa; sievietes negribēja tam ticēt. Liclum lielais vairums dzīvo Olīvu ar līdzību karalienei un atzīšanos nemaz neņēma vērā, bet, ja arī viņa pastāvēja, tad karaliene to tīši bija izgudrojusi, lai sevi attaisnotu.
Zanna to visu pārdomāja. Pat advokāti to atstāja, tiesneši neslēpa savu riebumu; roānicši spēcīgi uzbruka; sabiedriskā doma nievāja. Viņa izšķīrās dot pēdīgo triecienu, lai uztrauktu tiesnešus, sabaidītu kardināla draugus un palielinātu sabiedrības naidu pret Mariju Antuancti.
Lūk, ko Žanna izdomāja.
Galmam liks noprast, ka ilgu laiku ir saudzējusi karalieni, bet, ja viņu piespiedīs pie sienas, Žanna izšķirsies par atmaskošanu.
Kas attiecas uz kardinālu, vajadzēja viņam likt ticēt, ka viņa klusēja tikai pakaļdarinādama viņa smalkjūtībai; bet no tā laika, kad viņš runās, šā parauga iedrošināta, arī viņa runās, un ka abi reizē viņi atklās patiesību un pierādīs savu nevainību.
Patiesībā pie šāda plāna viņa pieturējās jau no paša sākuma. Bet jāsaka — ikvienu veco ēdienu var atsvaidzināt ar jaunām pielikām. Un, lūk, ko izdomāja grāfiene, lai atsvaidzinātu savas divas kara viltības.
Viņa uzrakstīja karalienei vēstuli, kuras izteiksme vien liecina par tās raksturu un vērienu:
„Jūsu Augstība
Neskatoties uz manu grūto un smago stāvokli, cs līdz šim vēl nc reizi neesmu žēlojusies. Visas viltības, kuras lika lietā, lai izdabūtu atzīšanos no manis, palīdzēja tikai nostiprināt apņemšanos nekad nenostādīt nepatīkamā stāvoklī manu valdnieci.
Tomēr, lai cik pārliecināta cs ari esmu, ka mana pastāvība un klusuciešana atvieglos iespējas izkļūt no grūtībām, kādās es esmu, atzīstos, ka verga ģimene (tā karaliene sauca kardinālu dienās, kad viņu vidū valdīja saprašanās) man sagādā bailes, ka kļūšu viņu upuris.
Ilgais icslodzījums, nebeidzamās konfrontācijas, kauns un izmisums redzēt sevi apsūdzētu noziegumā, kad esmu gluži nevainīga, novājinājušas manu drosmi, un cs drebu, ka mana neatlaidība sabruks no šiem daudzajiem triecieniem.
Ar vienu vienīgu vārdu Jūsu Majestāte var darīt galu nelaimīgai lietai ar monsicur Brctcila starpniecību, kas spēj ministra (karaļa) acīs pagriezt to tā, kā viņš pats izdomās, nekādā ziņā nekaitēdams Jums, madame. Bailes, ka būšu spiesta visu atklāt, izsauc soli, kuru speru šodien, pārliecināta, ka madamc ievēros iemeslus un dos pavēles, lai atbrīvotu mani no grūtā stāvokja.
Ar visdziļāko cicņu, madamc, ļoti pazemīgā un paklausīgā kalpone
Grāfiene Valuā Lamota."
Kā redzams, Zanna bija izrēķinājusi visu.
Vai šī vēstule sasniegs karalieni un izbiedēs viņu ar stūrgalvību, ko tā izpauž pēc tik daudziem pārbaudījumiem, un tad, cīņas nogurusi, karaliene nolems atbrīvot Zannu, jo cietums un izmeklēšana nav nekā panākuši.
Vai, kas ticamāks, un ko pierāda vēstules beigas, Zanna necerēja nekā no vēstules, un to viegli pierādīt: iejaukusies izmeklēšanā, karaliene nevarēja nekā apturēt, nenosodīdama sevi. Acīmredzot, Zanna nemaz necerēja, ka viņas vēstule tiks nodota karalienei.
Viņa zināja, ka visa sardze bija uzticīga Bastīlijas pārvaldniekam, monsicur Bretcilam. Viņa zināja, ka visi Francijā no kaklarotas lietas radīja gluži politisku spekulāciju, kas nebija nolicis kopš monsieur Mopū parlamenta laikiem. Bija skaidrs, ka ziņnesis, kam viņa nodos šo vēstuli, ja nenodos to pārvaldniekam, paturēs sev vai nodos tiem tiesnešiem, kas pieder pie viņa partijas. Beidzot viņa sagatavoja visas lietas, lai vēstule, krizdama kāda rokās, iesētu tai naida, neuzticības un nccicnības raugu pret karalieni.
Tai pat laikā, kad Žanna rakstīja vēstuli Marijai Antuanctci, viņa sacerēja otru — kardinālam.
„Es nevaru saprast, monsicur, kāpēc Jūs ietiepīgi nerunājat skaidri. Man liekas, ka Jūs nekā labāka nevarat darīt, kā dāvāt neaprobežotu uzticību mūsu tiesnešiem; mūsu liktenis no tā kļūtu laimīgāks. Kas attiecas uz mani, esmu nolēmusi klusēt, ja Jūs nepalīdzēsit. Bet kāpēc Jūs nerunājat? Izskaidrojiet visus noslēpumainos apstākļus, un cs zvēru, ka apstiprināšu visu, ko būsit izteicis; pārdomājiet labi, Jūsu Eminence, ja cs uzņemšos runāt pirmā, un Jūs neatzīsiet, ko būšu teikusi, cs esmu pazudusi, un es neizbēgšu no tās būtnes atriebības, kas grib mūs upurēt.
Bet Jums nav ko baidīties no manis; Jums ir zināma mana uzticība. Ja gadītos, ka viņa būtu nepielūdzama, Jūsu liktenis vienmēr būs tāds pats kā manējais; es upurēšu visu, lai izrautu Jūs no viņas naida, vai arī mūs abus sagaida nežēlastība.
P.S. Es tikai uzrakstīju viņai vēstuli, kura, cs ceru, piespiedīs viņu izšķirties — ja neteikt patiesību, tad vismaz negāzt pār mūsu galvām tik smagus apvainojumus, jo mčs sev varam pārmest tikai vienu noziegumu — kļūdīšanos vai klusēšanu."
Šo blēdīgo vēstuli viņa nodeva kardinālam pēdējās konfrontācijas laikā Bastīlijas pieņemamajā istabā. Bija redzams, ka kardināls nosarka, nobālēja un nodrebēja par šādu pārdrošibu. Viņš tūdaļ izgāja, lai atgūtos.
Kas attiecas uz vēstuli karalienei, tai pašā acumirklī grāfiene to nodeva abatam Lckēlam, Bastīlijas priesterim, kas pavadīja kardinālu pieņemamajā istabā un bija uzticīgs Roānam.
— Kungs, — viņa tcica, — nododams šo sūtījumu, jūs varat mainīt Viņa Eminences un manu likteni. Iepazīstieties ar tās saturu. Jūsu pienākums prasa jums klusēt. Jūs pārliecināsities, ka es klauvēju pie vienīgajām durvīm, kur mēs, kardināla kungs un cs, varam lūgt palīdzību.
Priesteris atteicās.
— No garīdzniekiem jūs redzat tikai mani, — viņš atbildēja. — Viņas atbildēja. — Viņas
Majestāte domās, ka rakstījāt pēc mana padoma un ka man esat atzinusics visā man; cs nevaru piekrist sevi pazudināt."
— Nu, labi! — tcica Zanna, zaudēdama cerības par savas viltības sekmīgu izdošanos, bet gribēdama piespiest kardinālu ar iebaidīšanu, — sakiet monsicur Roānam, ka savas nevainības pierādīšanai man paliek tikai viens līdzeklis, tas ir, ļaut izlasīt vēstules, kuras viņš rakstīja karalienei. Man pretīgi izmantot šo līdzekli, bet mūsu kopīgā labuma dēļ es izšķiršos par šādu soli.
Redzēdama priesteri šo draudu sabaidītu, pēdīgo reizi viņa pūlējās ielikt tam rokās drausmīgo vēstuli karalienei.
„Ja viņš paņem vēstuli," viņa sev tcica, „cs esmu glābta; jo tad visu priekšā cs viņam prasīšu, ko viņš ir izdarījis un vai viņš nodevis vēstuli karalienei un prasījis atbildi; ja nenodos, tad karaliene ir pazudusi, roāniešu vilcināšanās būs pierādījusi viņas noziegumu un manu nevainību."
Bet tiklīdz abats paņēma vēstuli rokās, tā viņš to atdeva, it kā būtu apdedzinājies.
— Ievērojiet, — teica Zanna, nobālēdama dusmās, — jums nedraud nekādas briesmas, jo vēstuli karalienei es paslēpu aploksnē, kas adresēta Mizerī kundzei.
— Jo vairāk, — iesaucās abats, —'' par noslēpumu zinās divas personas. Karalienei būs divkāršs iemesls uz mani ļaunoties. Nē, nē, es atsakos.
Un viņš atgrūda grāfienes roku.
— ' Ievērojiet, — viņa tcica, — jūs spiežat mani izmantot monsicur Roāna vēstules.
— Labi, — atbildēja abats, — izmantojiet, kundze!
— Bet, — atsāka Žanna, niknumā drebēdama, — cs jums paziņoju, ka pierādījums par slepenu sarakstīšanos ar Viņas Majestāti liks krist uz ešafota kardināla galvai. Tagad jūs varat teikt: „Labi!", es esmu jūs brīdinājusi.
Šai brīdī atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās dižens un sadusmots kardināls:
— Lai krīt Roāna galva uz ešafota, — viņš atbildēja, — tā nebūs pirmā reize, kad Bastīlija redzēs šādu skatu. Bet ja tā, cs paziņoju, ka bez nožēlas kāpšu uz ešafota, uz kura ripos mana galva, ja tikai redzēšu to, kā jūs, zagli un viltotāju, apzīmogos ar kauna zīmi! Nāciet, abat, nāciet!
Pēc šiem iznīcinošajiem vārdiem viņš pagrieza muguru Žannai, un, iziedams kopā ar priesteri, atstāja satrakotu un izmisušu nelaimīgu radību, kas nevarēja pakustēties, ncicgrimdama arvien vairāk nāvīgajā muklājā, kurš drīz vien saklausies virs viņas galvas.