Lamota kundze kļūdījās visos aprēķinos. Kaliostro ncpicvīlās nevienā.
Tiklīdz Kaliostro nokļuva Bastīlijā, viņš pamanīja, ka beidzot ir iegansts atklāti strādāt pie monarhijas graušanas, kuru tik ilgus gadus viņš bija postījis ar iluminismu un okultismu.
Pārliecināts, ka viņu nekur neapsūdzēs un ka lieta tuvojas savam atrisinājumam, kas ir labvēlīgākais viņa plāniem, viņš svēti izpildīja solījumu, kuru bija devis visai pasaulei.
Viņš vāca materiālus slavenai vēstulei no Londonas, kura, parādīdamās mēnesi vēlāk pēc brīža, kuru šeit aprakstām, bija pirmais mūrlauža trieciens pret vccās Bastīlijas sienām, pirmais revolūcijas uzbrukums, pirmais jūtamais grūdiens, kas gāja pa priekšu 1789.gada 14.jūlija satricinājumam.
Šai vēstulē, kur Kaliostro, iznīcinājis karali, karalieni, kardinālu un sabiedrības spekulantus, iznīcināja monsicur Brctcilu, kas bija ministru tirānijas iemiesojums, mūsu atmaskotājs izteicās tā:
„Jā, arī brīvs būdams, es atkārtoju to, ko tcicu gūstā, — nav nozieguma, kas nebūtu izpirkts ar sešu mēnešu ieslodzījumu Bastīlijā.
Kāds man jautāja, vai cs kādreiz atgriezīšos Francijā? Katrā ziņā, — cs atbildēju, — ja tikai Bastīlija būs kļuvusi par publisku pastaigu vietu. Lai Dievs dod! Jums, francūžiem, ir viss, lai būtu laimīgi: auglīga zeme, maigs klimats, krietnas sirdis, brīnišķa jautrība, talants un grācija visās lietās; jums nav līdzīgu mākslā būt patīkamiem, citas mākslas jums nav pie kā mācīties, jums trūkst tikai viens, mani labie draugi, tikai vienas mazas lietas: pārliecības, ka mierīgi varat gulēt savā gultā, ja esat pilnīgi nevainīgi."
Kaliostro tāpat turēja vārdu, ko bija devis Olīvai. Viņa, savukārt, bija reliģiozi uzticīga. Viņai nepaspruka neviens vārds, kas varētu nodarīt sliktu viņas aizstāvim. Viņas atzīšanās bija kaitīga tikai Lamota kundzei, un skaidri un neapstrīdami stāstīja par savu nevainīgo piedalīšanos, pēc viņas domām, nepazīstamā muižnieka izjokošanā, par kuru viņai bija teikuši tikai to, ka viņu sauc Luijs.
Pa to laiku, kas gūstekņiem pagāja ieslodzījumā un nopratināšanā, Olīva nebija redzējusi mīļo Bosīru, bet tas tomēr nebija viņu gluži atstājis, un, kā būs redzams, viņai bija no sava mīļākā atmiņas, kādu vēlējās Didona, kad sapņodama runāja: „Ak, ja man būtu ļauts redzēt mazo Askāniju rotaļājamies klēpī!"
1786.gada maija mēnesi, Scntantuāna ielā, uz Svētā Pāvila baznīcas galvenās ieejas kāpieniem, kāds cilvēks stāvēja ubagu vidū. Viņš bija nemierīgs, satraukti elpoja un lūkojās Bastīlijas virzienā, nevarēdams no tās atraut acis.
Viņam blakus pienāca kāds cilvēks ar garu bārdu, viens no Kaliostro vācu kalpotājiem, ko Balzāmo izmantoja kā kambarkungu noslēpumainajās pieņemšanās vecajā Sentkloda ielas namā.
Šis cilvēks apturēja Bosīra nepacietīgo straujumu un klusi tcica:
— Uzgaidiet, uzgaidiet, viņi nāks!
— Ak! — nemierīgais cilvēks iesaucās. — Tas esat jūs!
Un tā kā „viņi nāks", liekas neapmierināja nemierīgo cilvēku, kas turpināja žestikulēt vairāk nekā vajadzīgs, vācietis viņam tcica pie auss:
— Monsicur Bosīr, jūs sacelsit tādu troksni, ka jūs ieraudzīs policija… Mans kungs jums solīja ziņas, cs tās atnesu.
— Stāstiet! Stāstiet, draugs!
— Klusāk! Māte un bērns jūtas labi.
— O! o! — iesaucās Bosīrs prieka aizrautībā, ko grūti aprakstīt. — Viņa ir dzemdējusi! Viņa ir glābta!
— Jā, monsicur; bet paej iet pie malas, lūdzu!
— Dzemdējusi meiteni?
— Nē, monsicur, puisēnu.
— Jo labāk! O! draugs, cik esmu laimīgs, cik laimīgs! Pateicaties kungam; sakiet, ka mana dzīve, ka viss, kas man ir, ir viņa rīcībā…
— Jā, monsicur Bosīr, jā, cs to pateikšu viņam, kad redzēšu.
— Draugs, ko jūs nupat runājāt… Bet ņemiet taču tos divus luidorus.
— Monsicur, cs pieņemu tikai no mana pavēlnieka.
— Ak, piedodiet, cs negribēju jūs apvainot.
— Es tam ticu. Bet ko jūs man teicāt?..
— Ak, cs jums prasīju, kāpēc nupat jūs iesaucāties: viņi nāks? Kas nāks, lūdzu?
— Es domāju Bastīlijas ķirurgu un Šopēna kundzi, vecmāti, kas palīdzēja Olīvai dzemdībās.
— Viņi nāks šurp? Kāpēc?
— Lai nokristītu bērnu.
— Tad es redzēšu savu bērnu! — iesaucās Bosīrs, palēkdamies kā krampju slimnieks. — Jūs sakāt, ka redzēšu Olīvas dēlu! Šeit, tūliņ?
— Šeit un tūliņ; bet, lūdzu, nomierināties. Citādi divi'vai trīs monsicur Krona aģenti, kuri, es domāju, paslēpušies ubagotāju skrandās, jūs ievēros un uzminēs, ka sazinājāties ar Bastīlijas cietumnieku. Jūs pazudināsit sevi un kaitēsit manam kungam.
— O! — iesaucās Bosīrs, cienības un pateicības aizrautībā. — Es drīzāk miršu, kā izteikšu kādu balsienu, kas var kaitēt manam labdarim. Es noslāpšu, ja vajadzīgs, bet cs neteikšu nekā. Viņi nenāk!..
— Pacietību.
Bosīrs pienāca klāt vācietim.
— Vai viņa ir kaut drusku laimīga? — viņš jautāja, sažņaugdams rokas.
— Pilnīgi laimīga, — otrs atbildēja. — O, lūk, fiakrs.
— Jā, jā.
— Apstājās…
— Kaut kas balts, cakas.
— Bērna autiņi.
— Ak, Dievs!
Un Bosīrs bija spiests atbalstīties pret kolonnu, lai nepakristu, kad ieraudzīja izkāpjam no fiakra vecmāti, ķirurgu un kādu Bastīlijas sargu, kas izpildīja liecinieka pienākumus.
Šiem trim cilvēkiem garāmejot, nabagi sakustējās un žēlā balsī sāka gausties.
Tad bija redzams savāds skats: kamēr krusttēvs un krustmāte ar elkoņiem grūstīja šos nožēlojamos, kāds svcšnieks izdalīja naudas gabalus, raudādams aiz prieka.
Kad mazā svīta iegāja baznīcā, Bosīrs, mazliet pagaidījis, iegāja pēc viņiem un kopā ar priesteriem un ziņkārīgajiem meklēja labāku vietu sakristejā, kur norisinājās kristīšanas sakraments.
Pazīdams vccmāli un ķirurgu, kas jau vairākas reizes meklēja viņa pakalpojumus līdzīgos gadījumos, smaidīgais priesteris viņus draudzigi sveicināja.
Bosīrs sveicināja un arī uzsmaidīja priesterim.
Tad sakristejas durvis aizvērās, un, paņemdams spalvu, priesteris sāka ierakstīt savos sarakstos svētās frāzes, kas liecina par kristībām.
Kad viņš prasīja bērna vārdu un priekšvārdu, ķirurgs atbildēja:
— Zēns, tas ir viss, ko cs zinu.
Četru cilvēku smieklu troksnis sekoja šiem vārdiem, kas nelikās pietiekami cienīgi Bosīram.
— Tomēr viņam vajag kādu vārdu, kaut tas būtu svētā vārds, — piebilda priesteris.
— Jā, jaunkundze vēlējās, lai viņu nosauktu par Tusēnu.*
— Jauki, tad visi svētie ir viņā, — smiedamies par savu vārdu rotaļu, priesteris atbildēja, un alkal sakristeju pārņēma jautrība.
Bosīrs sāka zaudēt pacietību, bet vācieša gudrā ietekme viņu vēl saturēja. Viņš savaldījās.
— Nu, labi! — teica priesteris, — ar šādu priekšvārdu, un visiem svētiem kā patroniem, var iztikt arī bez tēva. Rakstīsim: „Šodien mums uzrādīja vīriešu dzimuma bērnu, dzimušu vakar, Bastīlijā, Nikolā Olīvas Leģē un… nezināma tēva dēlu."
Saniknots Bosīrs metās blakus priesterim, un spēcīgi saturēja viņa roku:
— Tusēnam ir tēvs, — viņš iesaucās, — tāpat kā māte! Viņam ir maigs tēvs, kas nenoliegs savas asinis. Lūdzu rakstiet, ka Tusēns, dzemdēts vakar no Nikolā Olīvas Lcgē jaunkundzes ir Žana Batista Tusēna Bosīra dēls, kas tc ir klāt.
Vai varat iedomāties priestera, krustmātes un krusttēva apstulbumu!? Spalva izkrita priesterim no rokām, bērns tik tikko neizkrita vecmātei no rokām.
Bosīrs viņu satvēra savējās, un, pārklādams aizrautīgiem skūpstiem, uz nabaga maziņā pieres uzspieda pirmo kristību, pēc Dieva kristības vissvētāko tēva asaru kristību.
Klātesošie, lai arī pieraduši pie dramatiskiem skatiem un vispārējo tā laikmeta voltēriešu skepticismu, bija aizkustināti. Vienīgi priesteris saglabāja aukstasinību un šaubījās par tēvu, varbūt viņš bija sakaitināts, ka jāatsāk par jaunu rakstīšana.
Bet Bosīrs uzminēja grūtības: viņš ielika kristāmajā traukā trīs zelta luidorus, kuri apliecināja viņa tēva tiesības un dicvticību labāk nekā asaras.
Tusēns — visi svētie.
Priesteris palocījās, saņēma septiņdesmit divus livrus un nosvītroja divas frāzes, kuras zobodamies bija ierakstījis savā grāmatā.
— Tikai, — viņš teica, — Bastīlijas ārsta un Šopēna kundzes paziņojums ir formāls, tāpēc jūs papūlēsities uzrakstīt pats un apliecināt, ka uzdodat sevi par bērna tēvu.
— Es par to parakstīšos ar savām asinīm, — iesaucās Bosīrs, prieka pārņemts.
Un sajūsmā viņš satvēra spalvu.
— Piesargictics, — klusu viņam tcica cietumsargs Gions, kas nebija aizmirsis savu kārtīgā cilvēka lomu. — Es domāju, ka jūsu vārdam dažās vietās nav laba slava. To bīstami ierakstīt sabiedriskas iestādes sarakstos, ar datumu, kas pierāda jūsu klātbūtni un sazināšanos ar apsūdzēto.
— Pateicos par padomu, — lepni atbildēja Bosīrs, — tas liecina par godīgu cilvēku un ir divu zelta luidoru vērts, kuru cs jums dodu; bet noliegt savas sievas dēlu…
— Viņa ir jūsu sieva? — iesaucās ārsts.
— Likumīga sieva? — iesaucās priesteris.
— Lai dod Dievs viņai brīvību, — teica Bosīrs, priekā drebēdams, — un jau rītu Nikolā Lcgē būs uzvārds Bosīrs, tāpat kā viņas dēlam un man!
— Bet tagad jūs riskējat, — atkārtoja Gions, — man liekas, ka jūs meklē.
— Es jūs nenodošu, — tcica ārsts.
— Es arī nc, — tcica vecmāte.
— Un es tāpat, — bilda priesteris.
— Un ja arī mani nodotu, — turpināja Bosīrs, mocekļa sajūsmā, — par prieku atzīt savu dēlu cs izcietīšu arī sodu uz riteņa.
— Ja viņu sodīs ar riteni, — monsicur Gions klusu teica vecmātei, jo jutās aizkaitināts, ka viņu tik asi atgrūda, — tas nebūs tāpēc, ka viņš atzina sevi par mazā Tusēna tēvu.
Un pēc šīs asprātības, kas lika pasmaidīt Šopēna kundzei, tēvs ķērās pie jaunā Bosīra ierakstīšanas kristību grāmatā.
Bosīrs savu paziņojumu ierakstīja krāšņā izteiksmē, bet mazliet daudzvārdīgāki, kādi ir visi ziņojumi par varoņdarbiem, kas padara augstprātīgu autoru.
Viņš pārlasīja, pielika punktu, parakstījās un lūdza parakstīties četras klātesošās personas.
Tad, pārlasījis un pārbaudījis atkal, viņš apskāva pienācīgi nokrustīto dēlu, iebāza autiņos sauju luidoru, uzkāra bērnam kaklā mātei domāto gredzenu, dzemdētājai domāto dāvanu, un, lepns kā Kscnofonts slavenās atkāpšanās laikā, atvēra sakristejas durvis, nolēmis neizmantot nc mazāko
viltību, lai izmuktu no spiegiem, ja tie būtu tādi nezvēri un gribētu noķert viņu šajā nozīmīgajā dienā.
Ubagu pūlītis nebija atstājis baznīcu. Ja Bosīrs būtu ciešāk tos aplūkojis, viņu starpā varbūt pazītu slaveno aģentu, viņa nelaimes vaininieku, bet viņam nebija laika skatīties apkārt. Jaunu dāvanu izdalīšanu pavadīja: „Lai Dievs jums palīdz!" Un laimīgais tēvs izgāja no Svētā Pāvila baznīcas kā savas draudzes nabago cienīts, lutināts, svētīts un apglaimots aristokrāts.
Kas attiecas uz kristību lieciniekiem, arī viņi iznāca ārā un iesēdās fiakrā, būdami ļoti apmierināti ar šo piedzīvojumu.
Bosīrs viņus novēroja no Scntkatrīnas ielas stūra, redzēja visus iekāpjam karietē, aizsūtīja divus vai trīs trīsošus skūpstus dēlam, un kad viņa sirds bija pietiekami pārplūdusi ar jūtām, kad fiakrs pazuda no acīm, viņš domāja, ka nevajag kārdināt ne Dievu, nc policiju un sasniedza savu patvēruma vietu, par kuru zināja tikai viņš, Kaliostro un monsicur Krons.
Lieta bija tā, ka arī monsicur Krons ievēroja Kaliostro doto vārdu un netraucēja Bosīru.
Kad bērns atgriezās Bastīlijā un Šopēna kundze Olīvai izstāstīja daudzos pārsteidzošos notikumus, viņa, uzmaukdama Bosīra gredzenu lielajā pirkstā, sāka raudāt, un, apskāvusi bērnu, kam jau meklēja zīdītāju, teica:
— Nē, kādreiz monsicur Zilbērs, Ruso skolnieks, man tcica, ka ikvienai kārtīgai mātei jāzīda pašai savi bērni, un cs pati zīdīšu dēlu; cs gribu būt vismaz laba māte.