Pēc ilgas izmeklēšanas beidzot pienāca diena, kad galvenais prokurors iesniedza apsūdzību un uzaicināja parlamenta tiesu paziņot spriedumu.
Apsūdzētie, izņemot monsicur Roānu, bija pārvesti uz Konsjcržcrī, lai būtu tuvāk tiesas zālei, kuru atvēra katru rītu pulkstens septiņos.
Apsūdzēto izturēšanās priekšsēža Aligra vadītās tiesas priekšā bija tāda pat kā izmeklēšanas laikā.
Olīva — vaļsirdīga un kautra; Kaliostro — mierīgs, pārākuma un dažreiz mistiskā mirdzuma izstarotājs, ko viņam patika izrādīt.
Reto — nokaunējies, pazemojās un vienmēr raudāja.
Zanna — nekaunīga, ar spīdošām acīm, vienmēr draudīga un ļauna.
Kardināls — vienkāršs, domīgs, nespēka pārņemts.
Žanna ātri bija pieradusi Konsjcržcrī un ar salkano piemīlību un sīkiem noslēpumiem ieguva Tiesu pils cietuma sarga sievas, viņas vīra un dēla labvēlību.
Tā viņa padarīja savu dzīvi patīkamāku un sazināšanos — vieglāku. Pērtiķim vienmēr vajag vairāk telpas nekā sunim, intrigantam vairāk nekā mierīgam prātam.
Tiesas debates nesagādāja nekā jauna Francijai. Tā bija tā pati kaklarota, ko pārdroši nozaga viena vai otra no apsūdzētajām personām, kas apsūdzēja cita citu.
Izšķirt, kura no abām ir zaglis, bija visas prāvas saturs.
Ļaunais gars, kas ir pārņēmis frančus vienmēr un kas viņus bija pārņēmis it sevišķi tais laikos — krišana galējībās, no patiesās prāvas radīja vēl vienu citu.
Tai vajadzēja izdibināt, vai karalienei bija iemesls apcietināt kardinālu un apsūdzēt viņu nekaunīgā nepieklājībā.
Tam, kas interesējās par politiku Francijā, šī papildus izmeklēšana bija lietas galvenā jēga. Vai monsicur Roānam bija pamats teikt karalienei to, ko viņš tcica, un rīkoties viņas vārdā, kā to bija darījis? Vai viņš bija Marijas Antuanctcs slepenais aģents, kas atkrita, tiklīdz lieta sacēla troksni?
Ar vienu vārdu sakot, vai apvainotais kardināls šai nejaušajā lietā darbojās apzinīgi, kā favorīts, ar karalieni plecu pie pleca?
Ja viņš darbojās saskaņā ar karalienes gribu, tad viņa bija vainīga par visām lai arī nevainīgām attiecībām, kuras viņa noliedza, bet kuras pēc Lamota kundzes mājieniem esot pastāvējušas. Un beigu beigās, vai nežēlīgā sabiedriskā doma atzīs par nevainīgu tādu draudzību, kuru ir jāslēpj gan no vīra, gan no ministriem, gan no pavalstniekicm.Tāda bija prāva, ko galvenais prokurors virzīja uz beigām, uz nosodīšanu.
Galvenais prokurors lūdza vārdu.
Viņš bija ierocis galma rokās, viņš runāja noķengātā karaliskā goda vārdā, viņš aizstāvēja monarhijas neaizskaramības mūžīgo principu.
Galvenais prokurors iesāka runu par konkrētiem apsūdzētajiem, runājot par otro, it kā blakusprāvu, viņš uzbruka kardinālam. Viņš nepieļāva, ka bēdīgi slavenās kaklarotas lietā karaliene varētu uzņemties uz sevi kādu vainu. Bet ja viņa būtu bijusi kaut mazliet vainīga, tam tomēr vajadzēja krist uz prelāta galvas.
Tātad viņš nelokāmi pieprasīja:
Reto notiesāt uz galerām;
Zannu Lamotu notiesāt ar kauna zīmi, pērienu un mūža cietumu;
Kaliostro attaisnot;
Olīvu izsūtīt; ,
Roānu piespiest atzīties apvainojošā nekaunībā pret Viņas Majestāti, bet pēc šādas atzīšanās viņam būtu jāaiziet no galma un viņam atņemtu visus amatus un titulus.
Šī apsūdzības runa radīja nenoteiktību parlamentā un šausmas apsūdzētajos. Karaļa griba tur izpaudās tik spēcīgi, ka šie karaļa prokurora slēdzieni būtu pārspēti ar tiesnešu ccntibu un cienību pret godājamo troņa neaizskaramības principu, ja būtu dzīvojuši gadusimteņa ceturksni iepriekš, pat tad, kad parlamenti bija iesākuši nokratīt jūgu un atprasīt savas priekšrocības.
Bet tagad tikai četrpadsmit padomnieki pieņēma galvenā prokurora ieskatu pilnīgi. Balsis dalījās.
Sākās pēdējā nopratināšana, kas bija gandrīz vai lieka formalitāte tādiem apsūdzētajiem, jo tās mērķis bija dzirdēt atzīšanos pirms sprieduma, kamēr saniknotie pretinieki, kas tik ilgi cīnījās, nedomāja nc par mieru, ne par pamieru. Abi nc tik daudz prasīja sevis attaisnošanu, cik pretinieka notiesāšanu.
Tad bija paradums, ka apsūdzētie tiesnešu priekšā sēdēja uz maza koka soliņa — niecīga, zema, apkaunojoša sēdekļa, par kuru it kā klājās notiesāto kaunpilnā ēna, kuri no šejienes taisnā ceļā nokļuva uz ešafota.
Tur apsēdās viltotājs Reto Vilets, kas, raudādams un pazemīgi lūgdams prasīja piedošanu.
Viņš paziņoja to, kas jau ir zināms, ka vainīgs viltošanā un noziedzīgā sadarbībā ar Žannu Lamotu. Viņa nožēla, viņa sirdsapziņas pārmetumi jau spēja iežēlināt pat tiesnešus.
Bet Reto nevienam neinteresēja; viņš nebija nekas vairāk kā blēdis. Atlaists no tiesas, viņš raudādams sasniedza savu kameru Konsjcržcrī.
Pēc viņa zāles durvīs tiesas izpildītāja pavadībā parādījās Lamota kundze.
Viņa bija ģērbusies apmetnī virs smalkā batista krekla, galvu sedza aube bez lentām; balts šķidrauts pārklāja seju; mati nebija pūderēti. Viņas izskats atstāja dzīvu iespaidu uz sapulci.
Viņai bija jāiztur pirmais no pazemojumiem, kādi viņu vēl gaidīja: viņai lika ienākt pa mazajām kāpnēm — kā parastajam noziedzniekam.
Zāles smacīgums, sarunu troksnis, ziņkāro kaklu staipīšana, sākumā viņu apstulbināja; viņas acis brīdi mirkšķinājās, it kā lai ar skatienu aptvertu visu zāli.
Tad rakstvedis, kas paņēma viņu pie rokas, diezgan ātri aizveda Žannu pusapļa vidū līdz apsūdzēto soliņam, kādus sauc par picrcsvictām, kad paceļ uz ešafota.
Ieraudzījusi šo apkaunojošo sēdekli, kuru paredzēja viņai, Žanna, kas lepni saucās par Valuā un savās rokās turēja Francijas karalienes likteni, Žanna Lamota nobālēja un pameta saniknotu skatienu apkārt, it kā lai
iebaidītu tiesnešus, kas atļāvās šo apvainojumu. Bet sastapdama visu acīs nepiekāpību un ziņkāri žēlsirdības vietā, viņa apspieda niknās dusmas, un cenzdamās neizrādīt, ka viņai ļimst kājas, apsēdās.
Jau nopratināšanā bija manāms, ka viņa atbild ļoti nenoteikti, kas karalienes pretiniekiem deva priekšrocības savu ieskatu aizstāvēšanā. Viņa" skaidri un gaiši izteicās tikai par savu nevainību, un piespieda priekšsēdi uzdot jautājumu par vēstulēm, kuras kardināls sūtījis karalienei un karaliene rakstījusi kardinālam.
Visa čūskas inde izplūda atbildē uz šo jautājumu.
Žanna iesāka ar apliecinājumiem, ka nevēloties kaitēt karalienei; viņa piebilda, ka neviens labāk par kardinālu nevarot atbildēt uz šo jautājumu.
— Uzaiciniet viņu, — tā tcica, — pārādīt šīs vēstules vai norakstus, lai dabūtu lasāmvielu un apmierinātu ziņkāri. Kas attiecas uz mani, cs nevarēšu apgalvot, vai tās ir kardināla vēstules karalienei, vai karalienes — kardinālam. Man tās liekas pārāk vaļīgas un draudzīgas no valdnieces un pārāk necienīgas no pavalstnieka puses.
Dziļš, drausmīgs klusums, kāds valdīja pēc šā uzbrukuma, pierādīja Žannai, ka viņa iedvesa šausmas ienaidniekiem, bailes piekritējiem un šaubas bezpartejiskiem tiesnešiem. Solu viņa atstāja saldā cerībā, ka kardināls apsēdīsies turpat, kur viņa. Ar šo atriebību viņai pietiktu. Bet kas notika ar viņu, kad, atgriezusies, lai pēdējo reizi aplūkotu negoda sēdekli, uz kura viņa gribēja redzēt apsēžamies Roānu, sēdekli viņa vairs neredzēja: pēc galma pavēles tiesas sulaiņi to noslēpa un atvietoja ar krēslu.
Nikns brēciens izlauzās viņai no krūtīm; viņa metās ārā no zāles un ārprātā kodīja rokas.
Sākās viņas mocības. Lēnām zālē ienāca kardināls. Viņš tikko bija izkāpis no karietes; viņam atvēra parādes durvis.
Divi tiesas izpildītāji un rakstveži viņu pavadīja; Bastīlijas pārvaldnieks soļoja viņam blakus.
Viņam ienākot, tiesas zālē bija dzirdama ilga līdzjūtības un cieņas pilna sačukstēšanās. Tai atbildēja skaļas gaviles ārpusē. Tā bija tauta, kas sveica apsūdzēto un aizstāvēja viņu tiesas priekšā.
Princis Luijs bija bāls un ļoti uztraukts. Ģērbies garā svinību tērpā, viņš uzlūkoja tiesnešus godbijīgi un labvēlīgi, pārliecinādams sevi par viņu taisnīgumu un it kā aicinādams viņus pieņemt pamatotu spriedumu.
Kardinālam parādīja krēslu. Princis baidījās pacelt acis pret zāli, un pats tiesas priekšsēdis teica tam dažus uzmundrinošus vārdus. Savukārt tiesneši viņu lūdza apsēsties ar tādu labvēlību, kura vēl palielināja apsūdzētā bālumu un uztraukumu.
Kad viņš sāka runāt, viņa trīcošā balss, kuru pārtrauca nopūtas, viņa apjukušās acis un pazemīgā izturēšanās, dziļi aizkustināja auditorijas
līdzjūtību. Viņš lēni izvēlējās vārdus, nevis minēdams pierādījumus, bet gan attaisnojumu savai rīcībai, viņš nevis apcerēja notikušo, bet gan lūdzās, bet kad princis, šis daiļrunīgais orators, pēkšņi aprāvās pusvārdā un apklusa, šis dvēseles spēku izsīkums, šķiet, uz tiesnešiem atstāja daudz labvēlīgāku iespaidu nekā aizstāvības runa un jebkuri argumenti.
Pēc tam parādījās Olīva: nabaga meitenei atkal ienesa apsūdzēto solu. Daudzi nodrebēja redzēdami dzīvo karalienes attēlu uz apkaunojošā sēdekļa, uz kura vēl nesen bija sēdējusi Žanna Lamota. Šis Francijas karalienes Marijas Antuanetcs rēgs uz zagļu un viltotāju sola sabiedēja viskarstākos monarhijas vajātājus. Bet šis skats daudzus pievilināja — kā asiņu smaka tīģeri.
Bet visi runāja, ka nabaga Olīva atstājusi kancelejā savu bērnu, ko zīdīja, un kad atvērās durvis, monsicur Bosīra dēls brēca pēc mātes žēlastības.
Pēc Olīvas parādījās Kaliostro, nevainīgākais no visiem. Viņam pat neteica apsēsties, lai gan krēsls bija palicis blakus solam.
Tiesa baidījās no Kaliostro aizstāvēšanās runas. Pavirša noklaušināšana, ko aprāva priekšsēdis d'Aligrē, apmierināja formalitātes prasības.
Tad tiesa paziņoja, ka debates beigušās, un sākās apspriede. Pūlis lēnām izklīda pa ielām un krastmalām. Visi bija nolēmuši atgriezties vakarā un noklausīties spriedumu, kas tikšot nolasīts, kā ziņoja, visai drīz.