Pēc debatēm, nopratināšanas trokšņa un lielajiem uztraukumiem uz apsūdzēto sola, visus apsūdzētos ievietoja Konsjcržcrī.
Ari pūlis, kā teicām, vakarā sastājās klusās, kaut gan kustīgās grupiņās uz Pils laukuma, lai noklausītos spriedumu, tiklīdz tas tiks pasludināts.
Savāda lieta! Lielus noslēpumus Parīzē pūlis uzzina pirms tie parādās atklātībā.
Pūlis tātad gaidīja, baudīdams lakricas un anīsa sulu, kuru klejojošie pārdevēji tirgoja zem pirmā Ponosanžona tilta loka.
Bija karsts. Jūnija mākoņi smagi vēlās cits pār citu kā biezu dūmu vāli. Pie apvāršņa laiku pa laikam plaiksnījās rūsa.
Kamēr kardināls, kam bija atļauts pastaigāties pa terasēm ,kuras apņem torņus, sarunājās ar Kaliostro par viņu savstarpējās aizstāvības varbūtējo panākumu; kamēr Olīva mazajā ccllītē mīlināja un rokās šūpoja mazo bērnu; kamēr Reto savā miteklī, zobus ar nagu kužinādams, domās skaitīja Krona apsolīto naudu un salīdzināja to ar ieslodzījuma mēnešiem, kurus viņam solīja parlaments, — tieši šajā laikā, atgriezusies cietuma sarga Hūbcra kundzes istabā, Žanna pūlējās izklaidēt uztraukto prātu ar skaņām un sīkām kustībām.
Šī istaba ar augstajiem griestiem bija plaša zāle un izklāta ar akmens plātnēm kā galerija; liels smailarkas logs izgāja uz piekrasti. Loga mazās rombveida rūtis aizturēja lielāko gaismas daļu, un it kā lai aizbaidītu brīvību no šīs istabas, kur mita brīvi cilvēki, no ārpuses piekaltās restes divkāršoja krēslainību ar dzclzslieņu krustojumiem un svina tīkliņiem, kuri ierāmēja katru stikla rombu.
Starp citu, gaisma, ko izsijāja caur šo divkāršo sietu, ncapžilbināja cietumnieku acis. Tai nebija vairs nekā no brīvās saules lepnā starojuma, tā nespēja apvainot tos, kas nevarēja iziet ārā. Laika ritumā, kas visu izlīdzina un samierina cilvēku ar Dievu; it visā, pat tajā ļaunumā, kuru nodara cilvēks, parādās saskaņa, kas atvieglo pāreju no bēdām uz smaidu.
Pēc ieslodzīšanas Konsjcržcrī Lamota kundze šai zālē dzīvoja visu dienu cietuma sarga sievas, viņas dēla un vīra sabiedrībā. Mēs jau teicām, ka viņai bija izveicīgs prāts un valdzinošas manieres. Šiem ļaudīm viņa lika sevi iemīlēt; viņa atrada iespēju pierādīt viņiem, ka karaliene ir liela nozicdzniccc. Jānāk dienai, kad šai pašā zālē cita cietuma vārtsardzc iežēlosies par nelaimēm, kas piemeklējušas citu nevainīgu cietumnieci, un sajūsmināsies par viņas pacietību un labestību. Un šī cietumniece būs karaliene!
Lamota kundze cietuma sarga un viņa tuvinieku sabiedrībā aizmirsa — pēc viņas pašas vārdiem — drūmās domas un ar jautrību atmaksāja par laipnību, ko viņai izrādīja. Šai, tiesas slēgšanas dienā, atgriezdamās pie labsirdīgajiem cilvēkiem, viņa tos atrada noraizējušos un samulsušus.
Šī nianse viltīgajai sievietei nepalika nepamanīta. Viņa pieķērās vismazākajai cerībai un uztraucās par niecīgākajām briesmām. Velti viņa pūlējās izzināt patiesību no Hūbcra kundzes, bet viņa un tās tuvinieki aprobežojās ar vispārējiem izteicieniem.
Šai dienā, stūrī pie kamīna, Zanna pamanīja abatu — nepastāvīgo mājas galda viesi. Tas bija agrākais Provansas grāfa audzinātāja sekretārs; pēc izskata vienkāršs, izsmējējs ar mēru, galma pazinējs, kas, ilgu laiku pazudis no Hūbcra kundzes mājas, pēc Lamota kundzes ierašanās Konsjcržcrī bija kļuvis čakls tās apmeklētājs.
Tur bija vēl divi vai trīs Tiesu pils vecākie rakstveži; viņi ļoti ilgi skatījās un Lamota kundzi un maz runāja.
Viņa jautri pārtrauca klusumu.
— Esmu pārliecināta, — viņa tcica, — ka augšā sarunas rit dzīvāk, nekā pie mums.
Tik tikko sadzirdama piekrišana, kas paspruka cietuma sargam un viņa sievai, bija vienīgā atbilde uz šo izaicinājumu.
— Augšā? — vaicāja abats, izlikdamies par nezinātāju. — Kur tas ir, grāfienes kundze?
— Zālē, kur apspriežas tiesneši, — atbildēja Žanna.
— O, jā, pareizi, — teica abats.
Un atkal iestājās klusmus.
— Es domāju, ka mana izturēšanās šodien atstāja labu iespaidu. To jūs jau zināt, vai ne?
— Nu, jā, kundze, — bailīgi tcica cietuma sargs.
Nu viņš piecēlās, it kā lai pārtrauktu sarunu.
— Jūsu domas, abata kungs? — atsāka Žanna. — Vai manā lietā nav radusies skaidrība? Atccrietics — pret mani nebija neviena pierādījuma.
— Tas tiesa, kundze, — tcica abats. — Tāpēc jūs varat uz daudz ko cerēt.
— Vai ne? — viņa iesaucās.
— Tomēr, — piebilda abats, — iedomājieties, ka karalis…
— Nu, labi! Ko darīs karalis? — strauji iejautājas Žanna.
— O, kundze, karalis var negribēt, ka attaisno.
— Tad viņš liks notiesāt Viņa Eminenci Roānu, tas ir iespējams.
— Tas tiešām ir grūti, — atbildēja no visām pusēm.
— Un tā, steidzās iebilst Žanna, — šai lietā manas intereses sakrīt ar kardināla Roāna interesēm.
— Nē, nē, — atsāka abats, — jūs maldāties, kundze, viens apsūdzētais tiks attaisnots… Es domāju, ka tā būsit jūs, cs pat ceru. Bet tikai viens. Karalim vajadzīgs vainīgais, citādi — kas gan notiks ar karalieni?
— Tas tiesa, — dobjā balsī tcica Žanna, aizskarta, ka tiek apstrīdēta pat cerība. — Karalim ir vajadzīgs vainīgais. Nu, labi, bet tam Viņa Eminence noder tikpat labi kā es.
Pēc šiem vārdiem iestājās drausmīgs klusums.
Abats to pārtrauca pirmais.
— Kundze, — viņš tcica, — karalis nav atriebīgs, un, nomierinājis savas dusmas, viņš nedomās par pagājušo.
— Bet ko jūs saucat par nomierinātām dusmām? — ironiski vaicāja Žanna. — Nerons dusmojās savādāk un Tits atkal savādāk.
— Kāda… notiesāšana, — steidzīgi tcica abats, — tas ir gandarījums.
— Kāda!.. — iesaucās Žanna, — monsicur, lūk, briesmīgs vārds… Tas ir pārāk vispārīgs… Kāda — tas nozīmē — jebkura!
— O, cs runāju tikai par ieslodzīšanu klosterī, — dzestri atbildēja abats, — pēc izplatītajām baumām, attiecībā uz jums, šo domu karalis pieņemtu vislabāk.
Zanna uzlūkoja šo cilvēku ar šausmām, kurām drīz vien sekoja nežēlīgi naida uzplūdi.
— Ieslodzīšana klosterī! — viņa iesaucās, — tas ir lēna, sīku pazemojumu pilna, mokoša nāve, kas no viņa puses izrādīsies kā žēlsirdība!.. Ieslodzīšana in pace, vai ne? Bada, aukstuma, pārmācību mocības. Nē, nevainīgam upurim pietiek mocību, kauna, nelaimes, kad vainīgā ir varena, brīva un godāta! Tūlītēju nāvi, bet nāvi, kuru es izvēlēšos pati, kā brīva pavēlniccc, lai sodītu sevi, ka piedzimu šai nekrietnajā pasaulē.
Un neklausīdamās nc ierunās, nc lūgumos, neļaudamās sevi apturēt, atgrūzdama cietuma sargu, apgāzdama abatu, atbīdīdama Hūbera kundzi, viņa steidzās pie trauku skapja, lai uzmeklētu nazi.
Visi trīs nostājās viņai ccļā; grāfiene metās uz pretējo pusi kā pantera, kuru iztraucējuši mednieki un kura nav nobijusies, un māksloti pārspīlētā izmisumā iekliedzās, ieskriedama kabinetā līdzās zālei; tur viņa paķēra milzīgu fajansa vāzi, kurā auga vārgulīgs rožu krūms, un ar to vairākas reizes iesita sev pa galvu.
Vāze saplīsa, kāds gabals palika satracinātās fūrijas rokā; asinis plūda pa viņas pieri. Cietuma sarga kundze raudādama metās to apskatīt. Viņu apsēdināja krēslā un apslacīja ar etiķi un smaržūdeņiem. Pēc briesmīgiem krampjiem viņa zaudēja samaņu.
Kad viņa atmodās, abats domāja, ka viņai nepietiek gaisa.
— Klausieties! — viņš tcica. — Šīs restes nelaiž cauri gaismu un gaisu. Vai nevar atvērt logu un jaut uzelpot šai nabaga sievietei?
Tad, visu aizmirsdama, Hūbcra kundze pieskrēja pie skapja blakus kamīnam un izņēma atslēgu, kas noderēja rcstu atvēršanai, un tūliņ gaiss straumēm ieplūda dzīvoklī.
— Ak, — teica abats, — cs nezināju, ka šīs restes var attaisīt ar atslēgas palīdzību. Ak, Dievs, kāpēc tāda piesardzība?
— Tā pavēlēts! — atbildēja cietuma sarga kundze.
— Jā, cs saprotu, — piebilda abats ar zīmīgu nolūku, — šis logs ir tikai septiņas pēdas no zemes un iziet uz piekrasti. Ja cietumniekiem gadītos izmukt no Konsjcržcrī iekšienes, iziedami caur jūsu zāli, viņi iegūtu brīvību, nesatikuši nc slēdzēju, ne sargu.
— Tā ir, — teica cietuma sarga kundze.
Zagšus vērodams grāfieni, viņš pamanīja, ka tā visu dzirdēja, saprata un pat nodrebēja, un izpratusi abata vārdus, pacēla acis pret skapi, kas bija aiztaisīts tikai ar vara rokturi, kur cietuma sarga sieva ieslēdza šo rcstu atslēgu.
Ar to viņam pietika. Viņa klātbūtne vairs nebija vajadzīga. Viņš atvadījās.
Tomēr, atgriezdamies kā aktieris uz skatuves, kas izgājis nelaikā, viņš teica:
— Cik daudz cilvēku uz laukuma! Visi ir tik uzbudināti un pūlis tik ietiepīgi drūzmējas pils pusē, ka piekrastē neredz nevienu.
Cietuma sargs izliecās ārā pa logu.
— Tas tiesa, — viņš teica.
— Vai tikai nedomā, — turpināja abats, izlikdamies, it kā Lamota kundze nedzird viņa vārdus, bet viņa dzirdēja ļoti labi, — vai tikai nedomā, ka spriedumu pasludinās naktī? Vai ne?
— Es neticu, — tcica cietuma sargs, — ka to pasludinās pirms rītausmas.
— Nu, labi! — piebilda abats, — papūlieties iedot atpūtu šai nabaga Lamota kundzei. Pēc tik daudz satricinājumiem viņai ir vajadzīgs miers.
— Mēs iesim uz savu istabu, — tcica krietnais cietuma sargs sievai, — un atstāsim kundzi šeit krēslā, ja viņa negribēs apgulties gultā.
Paceldamās, Zanna sastapa abata skatienu, kas lūkojās pēc viņas atbildes. Zanna izlikās iemicgam.
Tad abats pazuda, un cietuma sargs un viņa sieva aizgāja, iepriekš klusām aiztaisījuši restes un atslēgu nolikuši savā vietā.
Tiklīdz viņa bija viena, Žanna atvēra acis.
„Abats man ictcic bēgt," viņa domāja. „Vai var skaidrāk norādīt, ka vajag bēgt un kā to izdarīt. Viņš piedraudēja ar sodu pirms sprieduma, tas ir draugs, kas grib, lai es iegūstu brīvību, tas nevar būt cictsirdis, kas mani apvaino.
Lai aizbēgtu, man ir tikai viens solis; es atveru skapi, tad restes, un tieku uz tukšās piekrastes.
Tukša, jā!.. Neviena, pat mēness slēpjas aiz mākoņiem.
Aizbēgt!.. Brīvība, laime atrast savas bagātības… laime atdarīt ienaidniekiem visu ļaunumu, ko viņi nodarījuši man."
Viņa metās pie skapja un satvēra atslēgu. Tad tuvojās restes atslēg- caurumam.
Pēkšņi uz tilta tumšo margu svītras viņai likās, ka redz tumšu apveidu, kas pāršķēla vienmuļo ainavu.
„Tur ēnā ir kāds cilvēks," viņa pie sevis teica, „Varbūt abats; viņš uzmana manu izmukšanu; viņš gaida, lai sniegtu man palīdzību. Jā, bet, ja tās ir lamatas… ja, nokāpjot uz piekrastes, mani satvers, pārsteigs bēgšanas vietā?.. Bēgšana nozīmē atzīšanos noziegumā, vai vismaz atzīties, ka man ir bail. Kas bēg, tam nav tīra sirdsapziņa… No kurienes nāk šis cilvēks?.. Viņš, liekas, ir sakaros ar Provansas grāfu… Bet kas man var
galvot, ka viņš nav karalienes vai Roāna sūtnis?.. Cik dārgi maksās mans nepareizais solis… Jā, kāds tur glūn…
Aizbēgt dažas stundas pirms sprieduma! Vai to nevarēja agrāk, ja patiesi gribēja man palīdzēt? Ak, Dievs, vai mani ienaidnieki jau nav uzzinājuši par manu attaisnošanu tiesnešu padomē? Kas var zināt, vai negrib izsargāt karalieni no šā briesmīgā sitiena ar manas vainas pierādījumu vai atzīšanos. Bēgšana būtu pierādījums un atzīšanās. Es palikšu."
Ar šo brīdi Zanna palika svētā pārliecībā, ka izmukusi no lamatām. Viņa pasmaidīja, pacēla viltīgo un pārdrošo galvu, un mierīgi atlika restes atslēgu mazajā skapī blakus kamīnam.
Tad, apsēzdamās krēslā starp gaismu un logu, no tālienes, izlikdamās aizmigusi, novēroja cilvēka ēnu, kas glūnēja, un beidzot, bez šaubām gaidīšanas nogurdināta, piecēlās un pazuda ar pirmajiem ausmas stariem, pustrijos no rīta, kad acis jau izšķīra ūdeni un krastu.