Rītā, kad atdzimst trokšņi, kad Parīze atgūst dzīvību un iesaista jaunu ķēdes locekli mūsu dzīves ķēdē, grāfiene cerēja, ka ziņa par viņas attaisnošanu pēkšņi ielauzīsies cietumā ar draugu gavilēm un laimes vēlējumiem.
Vai viņai bija draugi? Diemžēl — nē! Nekad bagātība un uzticība nepalika bez pavadoņiem, un tomēr Zanna bija kļuvusi bagāta un varena; viņa pieņēma un deva, neiegūdama pat nekrietnu draugu, kas otrā dienā atstāj nelaimē to, kam vakar glaimoja.
Bet tagad, pēc gaidāmās uzvaras, Zannai būs piekritēji, būs pielūdzēji, būs skauģi.
Viņa velti gaidīja steidzīgu cilvēku straumi priecīgām sejām ielaužamies cietuma sarga Hūbcra istabā.
Un no pārliecinātās, mazkustīgās personas, kas mierīgi gaida cietuma sargu pie sevis, Zanna mazpamazām nonāca pārmērīgā uzbudinājumā. Tāda bija viņas rakstura iezīme.
Un tā kā vienmēr nevar izlikties, viņa nemaz nepūlējās slēpt no sargiem savu nemieru.
Viņai nebija atļauts iziet apjautāties, bet viņa izbāza galvu caur vēdlodziņu un bažīgi klausījās kaimiņu laukuma troksni, kurš, izlauzies cauri Svētā Ludviķa vccās pils sienu biezumam, pārvērtās neskaidrā dūkoņā.
Tad Zanna izdzirda nevis troksni, bet īstu aplausu, kliedzienu un kāju dipoņas rīboņu, tik pārsteidzošu, ka sabijās, jo viņa nedomāja, ka tādas simpātijas apliecinātu viņai.
Šie trokšņainie kliedzieni un aplausi atkārtojās divas reizes un pēc tiem sekoja citāda veida troksnis.
Viņai likās, ka tas nozīmēja piekrišanu, bet vēsu piekrišanu.
Garāmgājēji piekrastē parādījās aizvien biežāk, acīmredzot, pūlīši laukumā izklīda uz visām debess pusēm.
— Ievērojama diena kardinālam! — tcica tāds kā prokurora rakstvedis, uzlēkdams uz bruģa pie margām.
Un viņš iemeta upē akmeni ar lādu jaunā parīzieša izveicību, kas daudz laika veltījis vingrinājumiem šai mākslā.
— Kardināls! — atkārtoja Zanna. — Tātad ir ziņas, ka kardināls attaisnots?
Kodīga sviedru lāse nopilēja Zannai no pieres.
Viņa steidzīgi atgriezās zālē.
— Kundze, kundze, — viņa jautāja Hūbcra sievai, — cs dzirdu: ka tas beidzies laimīgi kardinālam? Kas ir beidzies laimīgi, lūdzu?
— Es nezinu, — tā atbildēja.
Zanna paskatījās viņai acīs.
— Uzprasiet vīram, lūdzu, — viņa piebilda.
Cietuma sarga sieva aiz laipnības paklausīja, un Hūbcrs no āra atbildēja:
— Es nezinu!
Nepacietīgā, aizskartā Zanna brīdi apstājās istabas vidū.
— Ko tad gribēja teikt šie garāmgājēji, — viņa teica, — tādos pravietojumos nemēdz kļūdīties? Viņi runāja par prāvu, katrā ziņā.
— Varbūt, — teica labsirdīgais Hūbcrs, — viņi runāja, ka monsicur Roānam būs laimīga diena, ja viņu attaisnos, vairāk nekā.
— Jūs domājat, ka viņu attaisnos? — iesaucās Žanna, sažņaugdama pirkstus.
— Tā var notikt.
— Un es?..
— O, jūs, kundze… jūs — tāpat kā viņu; kāpēc gan nc?
— Savāda hipotēze! — čukstēja Žanna.
Un viņa atgriezās pie rūtīm.
— Veltīgi, kundze, jūs uztraucaties, jo jums ir grūti saprotams, kas notiek ārā, — viņai tcica cietuma sargs. — Palieciet mierīga, gaidīdama, kamēr jūsu advokāts vai monsicur Frcmens nolasīs…
— Spriedumu?.. Nē, nē!
Un viņa klausījās.
Garām gāja kāda sieviete un viņas draudzenes. Svētku micēs, lieliem puķu pušķiem rokās. Rožu smarža kā brīnišķīgs mierinājums aizsniedza Žannu, kas ieelpoja visu no apakšas.
— Viņam būs mans puķu pušķis, — šī sieviete sauca, — un daudzi, daudzi citi. O, ja cs varētu, es apskautu viņu!
— Un es arī, — tcica otra draudzene.
— Un cs gribu, lai viņš apskauj mani, — tcica trešā.
— Par ko viņas runā? — domāja Žanna.
— Viņš ir skaists vīrietis, tev patika nepāries, — tcica pēdējā no draudzenēm.
Un viņas aizgāja tālāk.
— Atkal kardināls! Vienmēr viņš! — čukstēja Žanna, — viņš ir attaisnots!
Un viņa izteica šos vārdus ar tādu izmisumu un noteiktību, ka cietuma sargi, nolēmuši nedot iemeslu tādam negaisam kā vakar, vienlaikus viņai tcica:
— Ai, kundze, kāpēc jūs negribat, lai nabaga cietumnieks būtu attaisnots un brīvs.
Žanna saprata pārmetumu , bet it sevišķi viņa saprata saimnieku pārvērtību un, negribēdama zaudēt viņu simpātijas, teica:
— O, jūs mani pareizi nesapratāt. Diemžēl jūs mani uzskatiet par tik skaudīgu un ļaunu, it kā es vēlētos ļaunu maniem nelaimes biedriem. Ak, Dievs, lai taču attaisno kardinālu, lai! Bet lai es drīzāk zinātu… Ticiet, draugi, mani lādu dara ncpacictība.
Hūbcrs un sieva uzlūkoja viens otru, it kā lai apsvērtu tā svarīgumu, ko gatavojās teikt.
Mežonīgais spīdums Žannas acīs, kas izšāvās par spīti viņas gribai, tomēr neļāva to izdarīt, kad abi Hūbcri bija jau izlēmuši pateikt.
— Jūs man nekā neteiksit? — viņa iesaucās, pamanīdama savu kļūdu.
— Mēs nekā nezinām, — viņi atbildēja pavisam klusi.
Šai brīdī kāds izsauca Hūbcru ārā no dzīvokļa. Cietumsarga sieva, palikusi viena ar Žannu, pūlējās viņu izklaidēt; tas bija veltīgi; visas gūsteknes sajūtas un prāts pievērsās ārpuses trokšņiem, ko viņa uztvēra ar drudžainu desmitkārtīgi palielinātu jūtību.
Nevarēdama aizkavēt skatīties vai klausīties, cietumsarga sieva samierinājās.
Pēkšņi uz laukuma sākās skaļš troksnis un sākās liela kustība. Pūlis atplūda līdz tiltam, piepildīdams to it kā ar vienu balsi līdz piekrastei, kliegdams un vienu un to pašu atkārtodams, ka Zanna nodrebēja savā novērčtavā.
Kliedzieni nemitējās; tic apsveica slēgto karieti, kuras zirgi vairāk pūļa nekā ormaņa rokas saturēti, soļoja maziem solīšiem. Pamazām saspiezdamās un sažņaugdamās, drūzma gandrīz vai nesa uz pleciem un rokām zirgus un karieti ar diviem cilvēkiem, kas sēdēja karietē.
Gaišajos saules staros, puķu birumā, zem lapu jumola, kura tūkstoš zaru rokas vēdināja pār viņu galvām, grāfiene pazina divus vīriešus, kurus apsveica pūlis.
Viens — bāls no laimes, satrūcies no savas popularitātes, bija nopietns, apstulbis, nedrošs. Sievietes kāpa uz riteņu lokiem, ķērās viņam pie rokām, lai pārklātu tās ar skūpstiem, un cīkstējās savā starpā par pieskaršanos viņa aproču cakām, apbērdamas mīluli ar vissvaigākajām un izmeklētākajām puķēm.
Citas, laimīgākās, bija uzkāpušas uz karietes pakaļdaļas pie sulaiņiem; tad, nemanāmi atbīdīdamas šķēršļus, kuri šķīra no elka, viņas uzspieda godbijīgu un jūteklīgu skūpstu uz dievinātās personas pieres un pēc tam deva vietu citām laimīgajām. Šis dievinātais cilvēks bija kardināls Roāns.
Viņa biedrs, dzīvīgs, priecīgs un starojošs, tika sagaidīts ne tik dedzigi, bet patiesībā arī viņu gaidīja ļoti glaimojoši apsveikumi. Puķes un skūpstus kompensēja sveicieni; sievietes vijās ap kardinālu, bet vīrieši sauca: „Lai dzīvo Kaliostro!"
Vispārējā sajūsma bija tik liela, ka veselu pusstundu kariete nevarēja tikt pāri tiltam, un Zanna šo triumfu redzēja no viena gala līdz otram, turklāt visos sīkumos.
Šā sabiedrības prieka izpausme pret karalienes upuriem, jo tā viņus sauca, uz brīdi iepriecināja Žannu.
Bet tūliņ viņa teica:
— Viņi jau ir brīvi!? Viņiem visas formalitātes jau nokārtotas, bet cs vēl nekā nezinu. Kāpēc man nekā nesaka?
Viņu pārņēma drebuļi.
Sev blakus viņa juta Hūbcra kundzi, kas klusi un uzmanīgi uz visu noskatījās, droši vien visu saprata, bet tomēr nekā nepaskaidroja.
Žanna gribēja pieprasīt ncpiccicšamos paskaidrojumus, kad atkal troksnis uz tilta pievērsa viņas uzmanību.
Tagad savukārt pa tilta slīpumu rāpās cilvēku ielenktais fiakrs.
Fiakrā Žanna pazina Olīvu, kas smaidīja un rādīja tautai savu bērnu. Tātad Olīva aizbrauca brīva, un apreibusi no prieka par mazliet vaļīgām asprātībām un skūpstiem, kurus cilvēki sūtīja svaigai un kārdinošai
sievietei. Tiesa, nereti tie bija rupji glaimi, ko sūtīja pūlis, tās bija pēdējās kardinālam veltīto mirdzošo svētku paliekas, bet Olīvas jaunkundzei tas bija vairāk nekā pietiekami.
Tilta vidū gaidīja pasta kariete. Tur, aiz kāda drauga, slēpās Bosīrs, kas uzdrīkstējās pievienoties publikas līksmošanai. Viņš pamāja Olīvai, kas izkāpa no fiakra, kliedzienu pavadīta. Tic mazliet jau pārvērtās izsmieklā. Bet kas ir izsmiekls dažiem aktieriem, kuriem draud puvušu olu krusa un padzīšana no teātra?!
Izkāpusi no fiakra, Olīva iekrita Bosīra rokās, kas, gandrīz vai noslāpēdams savās skavās, neatlaida viņu veselu jūdzi, un, slacīdams asarām un noklādams skūpstiem, viņš ļāva Olīvai uzelpot tikai Sentdenī, kur pārmainīja zirgus, neraizēdamies par policiju, kas viņiem nepiegrieza nekādu vērību.
Redzēdama šos brīvos, laimīgos, svinīgi uzņemtos cilvēkus, Zanna pa to laiku jautāja sev, kāpēc tikai viņa nesaņēma nekādu ziņu.
— Bet es! — viņa iesaucās. — Kādas cietsirdīgas viltības dēļ nezinu par spriedumu, kas attiecas uz mani?
— Nomierinieties, kundze, — ienākdams teica Hūbcrs, — nomierinieties!
— Tas nav iespējams, ka jūs nekā nezinātu, — atbildēja Zanna. — Jūs zināt, jūs zināt! Pastāstiet man!
— Kundze…
— Ja jūs esat cietsirdis, pasakiet man, jūs taču redzat, ka cs ciešu!
— Kundze, mums, zemākiem cietuma kalpotājiem ir aizliegts atklāt spriedumu, kurus nolasīt pienākas tiesas rakstvežiem.
— Bet tad spriedums ir šausmīgs, ja jūs neuzdrīkstaties! — iesaucās Zanna niknā aizrautībā, kas sabiedēja cietumsargu un atgādināja vakardienas notikumus.
— Nē, — viņš teica, — lūdzu, nomierinieties!
— Tad runājiet!
— Vai jūs būsit pacietīga un nenodosit mani?
— Es jums apsolu, cs jums zvēru, runājiet!
— Labi! Monsicur kardināls ir attaisnots.
— Es to zinu.
— Monsicur Kaliostro ir atzīts par nevainīgu.
— Zinu! Zinu!
— Reto Valcts notiesāts…
Zanna nodrebēja.
— Uz galerām!
— Un es? — viņa sauca, niknumā mīņādamās.
— Pacietību, kundze, pacietību. Vai tā jūs solījāt?
— Es esmu pacietīga; runājiet… Es?
— Izsūtīšana, — klusā balsī teica cietuma sargs, novērsdams sāņus acis.
Priecīgs spīdums iemirdzējās grāfienes acīs, kas izdzisa tikpat ātri kā parādījās.
Tad, skaļi iekliegdamās, viņa izlikās, ka zaudējusi samaņu, un atkrita saimnieka rokās.
— Kas būtu noticis, — klusi, sievai pie auss, teica Hūbcrs, — ja cs būtu teicis patiesību?
«Izsūtīšana," domāja Zanna, tēlodama nervu lēkmi, „tas nozīmē brīvību, bagātību, atriebību — visu, par ko es sapņoju… Es uzvarēju!"