Un tomēr — vasara ar ziediem, ar sauli, ar jūru un domām par studijām, kas solīja paplašināt ikdienu un dot dzīvei noteiktu virzienu, Lindu izrāva no drūmās noskaņas. Apzinoties savas jaunības neizmantoto spēku, viņa nebaidījās no iestāju eksāmeniem, tieši otrādi — labi sagatavojusies, gaidīja tos — būs zināma cīņa, savu spēku parāde un pārbaude. Linda neļāva vasarai sevi pārāk atvilināt no mācī* bām. Par matemātikām viņa bija pilnīgi droša, par fiziku tāpat, sacerējumā domāja dabūt vismaz četri, zināšanas ķīmijā stingri pārbaudīja māsīca Sandra. Tikai nelāga iznāca ar braukšanu pie Sandras, kas vasarā dzīvoja Garciemā, un ceļš paņēma daudz laika, par ko vienmēr no Edmunda bija jādzird ironiskiem iestarpinājumiem piebārstīti garu garie pārmetumi. Linda nestrīdējās pretī, noliektu galvu noklausījās un darīja savu.
Jūlija beigās Edmundam sākās atvaļinājums, un dienās, kad Linda bija prom Garciemā, viņam vajadzēja iet sauļoties un peldēties vienam pašam kā vecpuisim. Viņš klusībā vēlējās, kaut Linda izkristu pašā pirmajā eksāmenā, tad kādu laiku būtu miers. Viens pats bezdarbībā gozējoties sakarsušajās jūrmalas smiltīs, viņš iepazina nepatīkamu viesi — viņu apciemoja greizsirdības velns un čukstēja ausīs: «Vai tas tik droši zināms, ka viņa brauc pie Sandras? Pa ceļam arī var iepazīties, un vasarā katrs krūms aicina.» Edmunds šo nepatīkamo ciemiņu pūlējās aiztriekt prom, jo viņš pats, kad vēl nebija vīrs, lielīgi apgalvoja: ja sieva krāpj vīru, tā ir nabadzības apliecība vīram. Tomēr greizsirdības velns bija uzmācīgs un neatlaidīgs ciemiņš.
Trīs dienas pirms ķīmijas eksāmena jau no rīta gaiss bija kā uzkarsēts, un Linda, steidzoties pie Sandras uz pēdējo konsultāciju, neko virs plānās vasaras kleitas neuzvilka. Vakara pusē, par labām zināšanām Sandras uzslavas sadrošināta, viņa priecīgā noskaņojumā iekāpa Jūrmalas vilcienā un apsēdusies skatījās pa logu, kā debesīs mākoņi lasījās kopā. Varbūt paspēs tikt mājās nesalijusi. Debesis tomēr strauji kļuva tumšākas, un pamalēs šaudījās zibens strēles, kam sekoja grāvieni, tad pēkšņi biezs lietus vilciena logiem aizvilka gandrīz necaurredzamu priekškaru. Logu stikli tūdaļ apraudājās lielām asarām. Kādreiz tāds gāziens pārskrien ātri. Tovakar, kad Linda izkāpa Jaundubultu stacijā, pērkons attālinājās, bet lietus brāzās ar vēl lielāku spēku. Negribējās gaidīt stacijā, kamēr pārstāj, un Linda skriešus devās uz Luteru vasaras māju. Viņa ienāca lielajā istabā tik slapja, kā ar visām drēbēm izpeldējusies, no viņas pilēja ūdens.
Edmunds piecēlās no dīvāna, uz kura guļus bija lasījis grāmatu, un apmākušos skatienu lūkojās puķainajā kleitā, ko slapjums bija pielipinājis pie viņam tik labi pazīstamā auguma. Kaut Lindai uznāca auksts drebulis, viņa tāda pati slapja palika stāvam — labāk, lai tūliņ nāk brāziens.
— Tur jābūt trakam, lai tā liedētos, — Edmunda balsī skanēja vairāk izbrīns nekā pārmetums, — nu, ko tu drebinies, ej pārģērbies un nāc uz virtuvi, tev jāiedzer karsta tēja. Vai nav dulla . ..
Kamēr Linda dzēra tēju, vīrs sēdēja galda galā un klusējot pētījoši viņa lūkojās. «Kāpēc viņa izvairās skatīties acīs? Droši vien sirdsapziņa moka.»
Bet Linda domāja: varbūt šoreiz nebūs jāklausās netaisnīgos, žultainos pārmetumos. Viņš klusēja, šī klusēšana arī bija pārmetums, tomēr to Linda pacieta vieglāk. Pirms gulētiešanas viņa gribēja vēl kādu stundu pamācīties, bet, vairākkārt pārcilājusi visas mācību grāmatas, nevarēja atrast Homčenko «Ķīmiju». Pārvarot bailes izraisīt Edmundā niknumu, viņa iegāja lielajā istabā un vaicāja:
— Atvaino, vai tu gadījumā pie savām grāmatām neesi iejaucis manu Homčenko?
i— Ak tavu mīļo ķīmiju? Kāpēc tev šī grāmata nebija vajadzīga līdzi? — Edmunds pietuvojās sievai cieši klāt, saņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu un stingri skatījās acīs.
«— Nav nemaz zināms, ko tu pēdējā laikā mācies un ar ko tu mācies, varbūt tas ir Sandris, nevis Sandra?
Linda vienmēr pietvīka, kad uztraucās vai vajadzēja savaldīt dusmas, šoreiz viņai pat it kā liesma izskrēja cau'i.
— Nevēlos klausīties tavus aplamos aizrādījumus. Lūdzu, vai redzēji manu grāmatu?
— Redzēju, redzēju un varu tev parādīt, kur tā ir, - viņš satvēra Lindu tik cieši aiz elkoņa, ka viņa ievaidējās, un pievilka pie kamīna, — redzi tos pelnus, apskati labi. Tā ir tava grāmata, tavs Homčenko.
Linda izrāvās no Edmunda ciešā tvēriena. Redzētam nespēdama uzreiz noticēt, brīdi klusēja, tad atjēdzās: no Edmunda to varēja sagaidīt.
— Nedomā, ka es raudāšu, man ir arī citas grāmatas, un Homčenko ir jau man galvā, no turienes to ārā nedabūsi.
Izdzirdusi skaļākas sarunas, Irēna Lutere pavēra lielās istabas durvis. Edmunds tūdaļ piegāja pie grāmatplaukta un izlikās kaut ko cītīgi meklējam. Lindai radās izdevīgs brīdis nozust savā istabā.
Otrā dienā, vakariņas ēdot, Linda sajuta sāpes kaklā. Edmunds, galda lampas gaismā apskatot viņas kaklu, lika teikt «ā» un lietpratīgi atzina:
— Angīnai Ko gribēji, to dabūji. Uzvāri kumelīšu tēju un kārtīgi izskalo kaklul
Edmunda māte iedeva pa tabletei suprastīna un sulfadi- metoksīna un paredzēja, ka vedekla no rīta piecelšoties vesela. Pēc nemierīgas, murgainas nakts Linda pamodās kā salauzta, pieceļoties reiba galva — slimība pieņēmās spēkā. Termometra dzīvsudraba stabiņš apstājās pie četrdesmit. Ārsts konstatēja strutojošo angīnu, tai kā pavadonis pievienojās arī mokošs klepus. Augstā temperatūra turējās vairākas dienas. Slimība pārvilka tumšu svītru Lindas visu ziemu un vasaru lolotām domām par studijām.
Nevarēja teikt, ka Edmunds slimības laikā par Lindu nebūtu rūpējies. Viņš patiešām vēlējās sievu redzēt atkal veselu.
Reizē ar slimības atkāpšanos Lindai nāca prātā agrākais spriedums: Edmunds ir gādīgs par visu, kas viņam pieder, savu žiguli viņš kopj tāpat kā mazu, mīlamu bērnu. Pilnīgi atveseļojusies, Linda izputējušos iestājeksāmenus uzskatīja par briesmīgu nelaimi. Edmundam par to bija pilnīgi pretēji ieskati, kurus viņš slēpa.
Atsākoties iepriekšējai, ierastajai ikdienai bez noteiktā mācīšanās mērķa, Linda Edmunda mājā arvien vairāk jutās kā svešiniece, kas īsti nedzīvo, tikai veik laiku no rīta līdz vakaram. Viņa sāka apzināties, ka tiekšanās studēt nebija vienīgi vēlēšanās paplašināt savu personisko pasauli, tā bija arī cerība kaut daļēji aizvirzīties prom no Edmunda un viņa mājas. Sākumā neskaidrā doma par promiešanu kļuva neatlaidīgāka. Pietrūka vienīgi drosmes tik asam pagriezienam.
Diendienā vērojot sievu, Edmundam apnika viņas pieaugošā noslēgtība un nemainīgais skumīgums. Cik ilgi var bēdāties par izjukušām studijām? Pašu galveno dzīvē viņa taču sasniegusi: dabūjusi labu, izdevīgu vīru. Edmunds nolēma ar Liindu pa īstam izrunāties un darīt galu viņas nevajadzīgajai pašmocībai, no kuras bija jācieš arī viņam — tik labam vīram. Edmunds vēlējās, lai sieva dzirkstī kā šampanietis un uzjautrina vīru, nevis viņa darbadienas nepatikšanu vezumā piesviež klāt vēl savu smagumu.
Tosvētdien, kad jūra netrakoja ar pilnu sparu, tomēr izskatījās tumša un draudoša, toreiz, gatavojoties iet peldētie*;, Edmunds iesāka nodomāto sarunu:
— Ko tu vienmēr staigā saskābusi, ātri veca kļūsi. Varbūt tu nemaz nebūtu izturējusi konkursu un tāpat netiktu uzņemto sarakstā. Sameklēšu tev piemērotu darbu, un tā neveiksme aizmirsīsies. Nākošgad atkal varēsi mēģināt.
Linda bija paspējusi uzzināt konkursa rezultātus.
— Šogad tikuši uzņemti pat ar trijniekiem.
— Un arī tad nav ko gausties. Ķīmijas fakultāte bez te^is bojā neaizies.
— Bet es varbūt aiziešu bojā.
Ievērojusi, cik izsmējīgi Edmunds paskatījās viņā, Linda pēkšņi sadūšojās.
— Un vispār.. . Būtu pareizi, ja es ietu prom no tevis.
Tas bija lielgabala šāviens, kas Edmundam brīdi atņēma
spēju runāt, bet viņš drīz atjēdzās.
— Un kas ir mans vietas izpildītājs? Varbūt kāds ar divām mašīnām?
—» Neviena cita nav. Bet es te… Vai neredzi, ka es te nevaru dzīvot?
Edmunds asi iesmējās, nemaz neļaujot Lindai tālāk runāt.
— Kādas muļķībasl Vai tev kā trūkst?
— Nē, visa ir par daudz.
— Arī mīlestības?
— Jā, — Linda nenovērsās no Edmunda ciešā skatiena. Kaut viņš saprastu …
— Protams, mamma jau teica, ka es tevi esmu izlaidis no paša sākuma.
Neko viņš nebija sapratis. Ja viņai cita nav, tad tie ir tikai jaunības niķi, kad cilvēks reizēm pats nesaprot, ko grib un ko var. Žagarus vajadzētu … Nav ko ņemt galvā tādus izlēcienus, un Edmunds centās runāt laipnāk:
— Ejam uz jūru, auksta pelde tev izdzīs dullumu no galvas.
Linda uzģērba peldmēteli un gāja vīram līdz. Laikam visu mūžu būs tā jānonīkst.
Kad Edmunds Lindai peldoties iesita, viņa bēga ne tādēļ, ka bailes, ne tādēļ, ka sāp. Neviens viņai agrāk nebija sitis. Viņu sagrāba bezspēcība, kauns, dusmas un riebums.
Ieslēgusies savā istabā, ģērbjoties mazliet nomierinājusies, Linda iedomāja — robeža ir pārkāpta, ja iesita vienreiz, sitīs vēl. Arī viņai robeža bija pārkāpta — Linda vairs nespēja sev pieļaut turpmāko dzīvi šajā mājā. Uztraukumā trīcošām rokām viņa sasvieda somā to, ko uzskatīja par savu.
Un tagad, lūk, stacijas uzgaidāmā telpa.
* * *
Rīta pusē snaudienam tomēr bija izdevies pieveikt uzmācīgi tirdošās domas. Pāris stundas nogulējusi, Linda atvēra acis un ieraudzīja, ka pretējais sols tukšs — jaunais pāris droši vien ceļā uz mājām. Neredzēja arī nevienu citu pa- gājšnakt ievēroto uzgaidāmās telpas apmeklētāju, tikai palma pie loga stāvēja, kā stāvējusi, un zaļoja, kā zaļojusi. Linda tai pašā vakardienas noskaņā vēroja lielās palmas lapas. Piemērotā zemē iestādīta, gaismā nolikta, tad var mierīgi zaļot. Ir laimīgie, kas uzreiz nokļūst īstā vietā. Ir tādi laimīgie.