Jaunietes un jaunieši! Nāciet mācīties .,.
Izlasījusi viņa piesardzīgi pavērās otrpus ielas. Ingūna jau pagājusi garām; varēja turpināt aizsākto ceļu.
4
Lindu ielaida Jura Vārava māte.
Sandra sēdēja savā istabā pie galda, galvu rokās atbalstījusi, un, ieraugot atnācēju, uzreiz nespēja izmainīt sejas izteiksmi. Linda vēl nekad nebija redzējusi māsīcas acīs tik bezpalīdzīgas skumjas. Pārsteigumā pat neapsveicināju- sies, viņa jautāja:
— Sandra, kas noticis?
— Itin nekas … Nekas nav noticis.
Linda, negaidot aicinājumu, apsēdās uz dīvāna. Abas māsīcas apmulsušas, it kā pieķertas palaidnībā, brīdi klusēja un vaicājoši skatījās viena otrā. Linda dziji ievilka elpu.
— Ir kaut kas noticis.
— Tev?
— Jā, man.
—- Izskaties tu ne visai.
— Droši vien briesmīgi.
— Kas īsti ir atgadījies?
— Pasaki — kāds ir cilvēka galvenais uzdevums?
Sandrai tūliņ bija gatava atbilde:
— Cilvēka galvenais uzdevums ir būt cilvēkam.
— Arī tad, ja citiem no tā jācieš?
— Varbūt arī tad, bet kas tev šodien par prātošanu uznākusi?
— Es aizgāju no Edmunda.
— Nekā nesaprotu. Pavisam?
— Jā, pavisam.
Linda saraustītiem teikumiem, neatklājot dzīves intīmo daļu, izstāstīja, ka nespēj vairs ilgāk izturēt bezjēdzīgo nīkšanu Edmunda mājā. Dzīve tur viņai bijusi kā smaga akmens bezmērķīga nēsāšana pa apli, kurš nekur neaizved. Kaut Linda runājot ļoti uztraucās, tomēr manīja — jo vairāk viņa stāsta, jo tālāk Sandra aizklīst savās domās, bet kaut ko no teiktā viņa bija uztvērusi. Tikko Linda apklusa, Sandra tūliņ vaicāja:
— Vai tava mamma jau zina?
— Nupat nāku no viņas bērnudārza.
— Un ko mamma?
— Raud.
— Tavas mammas žēi, mēs taču ar viņu augām kopā kā māsas. Un ko tu pati esi nolēmusi darīt?
— Domā, man nav žēl mammas. Es vispirms meklēšu dažām dienām jumtu virs galvas.
Sandra, skatoties Lindai garām, domīgi klusēja, tad it kā atmodās un mierinoši teica:
— Labi, kādu laiku varēsi palikt pie mums.
* * *
Edmunds Luters savas vasarnīcas dārza vārtus nemaz neatvēra, nobrauca mašīnu ielas malā. Eh! Atslēga bija aizķērušies, nevarēja uzreiz atslēgt durvis. Izdzirdusi slēdzenes klikšķi, priekštelpā ienāca māte.
— Ak tul Šodien tik ātri mājās?
— Kādu citu gaidīji?
— Ko tad es varētu gaidīt? Domāju, varbūt Linda.. .
— Vai viņa nav rādījusies?
— Nav.
Edmunds sadrūma. Māte sekoja dēlam lielajā istabā.
— Tev Lindas dēļ galva nav jālauza, lai viņa pati domā, kā tikt nost no sēkļa, uz kura bez apdoma uzskrējusi. Kas tad tevi Tu ar vienu mājienu vari dabūt desmit tādus skuķus.
— Es tev neesmu lūdzis padomu, — Edmunds ar neapvaldītu īgnumu atbildēja.
Irēna Lutere nebija radusi dzirdēt no dēla neiecietīgas atbildes un skarbu balsi. Aizvainoti sakniebusi lūpas, viņa aizejot aizcirta durvis. Edmunds sarāvās — arī durvis dauzīt šai mājā nebija ierasts. Kas tas ir, ka viss uzreiz kaitina. Krēsli tik lieli un mīksti, kā domāti mūžīgai istabā kvernē- šanai. Tikko apsēdies, viņš tūliņ piecēlās un iegāja Lindas istabā. Tāda ligzdiņa un tukša! Pavēra skapja durvis — pretī skatījās rindā sakārtas krāsainas drānas. Nekas neliecināja, ka saimniece pavisam prom. Edmunds kritiski pavērās spogulī: nekādi neizskatījās pēc pametama, bet gan pēc vīrieša, kurš sievai liek izdomāt simtiem viltībiņu, ar ko noturēt tādu vīru pie vietas. Edmunds Luters un pamests vīrs — tas nesaskan. Kā māte teica? Var dabūt desmit skuķus ar vienu mājienu. Velns parāvis! Cik muļķīgi, bet vajag vienīgi to, kura bēg prom. Edmunds palūkojās pulkstenī.
Tikai četri. Ko līdz vakaram lai sadara? Viņš jutās kā no segliem izmests.
Māte aicināja pusdienās. Kotletes Edmunds stūķēja mutē lieliem kumosiem un norija kā bezgaršīgus papīra vīšķus. Pašam negribot acis kavējās pie tukšās vietas, kur parasti sēdēja Linda. Steidzīgi paēdis, viņš, cenšoties izlikties vienaldzīgs, ieminējās:
— Jāaizbrauc uz Rīgu.
Irēna saprata dēla brauciena mērķi.
— Vajadzēja pagaidīt, kad viņa pati nāks atpakaļ, nevis tūliņ skriet pakaļ. Tad tu redzēsi, turpmāk dabūsi katru mēnesi spēlēt līdzi tādos kumēfcliņos.
— Citus mācīt vienmēr esam gudri, tikai paši sevi neredzam. Tu ar Kadiķieni jau desmit gadus sacenties, bet tas vecais auns Žanis Kadiķis, mīļi sagaidīts, tekalē no vienas pie otras un nepieder ne viņai, ne tev.
— Nu vai zini … — Irēna, kā lapsenes sakosta, pietrūkās kājās un izmetās no virtuves. Viņu tik daudz neaizvainoja tās patiesības atgādinājums, ko pati labi saprata, bet galvenokārt nepatika, ka dēls zina par Zani Kadiķi.
Edmunds, vairāk neko ar māti nerunājis, izgāja uz ielas un sēdās mašīnā.